Pagājušajā gadā Eiropas Parlamenta (EP) darbā viens no centrālajiem jautājumiem, nenoliedzami, bija Eiropas Zaļais kurss (EZK). Atbildīgās komitejas un parlaments kopumā ir pieņēmuši virkni lēmumu apjomīgajā EZK likumu ietvarā, kas skar daudzas nozares. Ievērojamas pārmaiņas ir sagaidāmas arī Latvijas ekonomikai nozīmīgajā meža nozarē. Lai arī neesmu mežsaimniecības jomas eksperts un ikdienā strādāju citu nozaru komitejās, mani mulsina tas, cik inerti Latvijas atbildīgās ministrijas ir pievērsušās EZK jautājumiem. Zaļā kursa ambiciozie plāni, neraugoties uz to, ka virkne dalībvalstu sāk piebremzēt "zaļā ceļa ruļļa" gaitu, paredz milzīgu naudas plūsmu, izdevumus, investīcijas – lasiet, kā gribat. Pat bagātā Zviedrija, kādreizējā klimata politikas celmlauze, ir skaļi paudusi sašutumu par neizpildāmajiem klimata mērķiem. Bet pie mums – klusums.
Ko paredz Atjaunojamās enerģijas direktīva?
Iedziļinoties tajās EZK politikas sastāvdaļās, kas īpaši varētu skart meža nozari, uzskatu par svarīgu pievērsties pirmkārt Atjaunojamās enerģijas direktīvai. Kopš tās pirmsākumiem 2009. gadā, kad tika paredzēts 2020. gadā sasniegt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru 20% apmērā no kopējā ES patēriņa, šobrīd esam pie nosacījuma, ka pēc nepilniem septiņiem gadiem, 2030. gadā, šim īpatsvaram jābūt nu jau 45%. Lai gan šo mērķi lielā mērā plānots panākt ar ēku energoefektivitātes uzlabošanu un veicinot pāreju uz elektrotransportu, arī meža nozari sagaida virkne izaicinājumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!