Pirms vairāk kā 30 gadiem pirmo reizi nonākot līdz tam slēgtajā Baltijas jūras krastā starp Pāvilostu un Jūrkalni, mani apbūra tā daba. Protams, arī šīs puses ainava, kā daudzviet citur Latvijā, bija cietusi no okupācijas armijas būvēm un neracionālās, neefektīvās kolektīvās lauksaimniecības. Kopš kļuvu par Kurzemes rietumkrasta iedzīvotāju pirms vairāk kā 20 gadiem, esmu pieredzējis Pāvilostas, Sakas novada un Jūrkalnes ļoti būtiskas ekonomiskas, sociālas un demogrāfiskas pārmaiņas un nebūt ne vienkāršās vietējo un rīdzinieku attiecības. Tagad daudz kas ir "pierīvējies": joprojām ir zvejnieki, ir lieliskas maizes un citu gardumu ceptuves, viesu mājas, viesnīcas, restorāni. Ir rīdzinieki, kas pilnībā pārcēlušies uz Kurzemes rietumkrastu.
Pirms kāda laika šī vide uzburbuļoja, jo Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) kopā ar Vēja enerģijas asociāciju un atlasītām vides nevalstiskajām organizācijām rīkoja informatīvās sanāksmes Jūrkalnē un Pāvilostā, lai stāstītu par plānoto vēja parku izbūvi Baltijas jūrā. Sabiedrības interese, maigi izsakoties, visos pasākumos bija augsta un attieksme pret vēja parkiem - galēji kritiska.
Un atbilde, kāpēc tā ir, nav vienkāršais - "būvējiet citur, tikai ne pie mana loga vai pagalma". Jā, man ir īpašums Pāvilostas novadā. Tāpat kā citiem sabiedrībā zināmākiem cilvēkiem – uzņēmējiem, arhitektiem, advokātiem, ārstiem, kuri jūt piederību šim reģionam. Šoreiz tā varbūt pat ir Pāvilostas un Jūrkalnes iedzīvotāju veiksme, ka vēl kāds palīdz viņiem nostāties pretī milzīgai naudai un biznesa interesēm. Nav tā, ka pāvilostnieki un jūrkalnieši nesaprastu Latvijas intereses un nebūtu gatavi tās pieņemt. Ja vien tās patiešām būtu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju intereses…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!