Kamēr es varu, tikmēr es iešu. Garie pārgājieni pēc 80

Onutė, mēs dzirdējām, ka jūs katru dienu noejat vismaz 30 kilometru – vai tā ir taisnība?

Ak nē, tev kāds ir samelojis (smejas). Es izvēlos vismaz 30 kilometrus garo distanci tikai tad, kad eju "TrekTours" organizētajos pasākumos. Ikdienā es dodos desmit, divpadsmit un piecpadsmit kilometru garās pastaigās. Eju, kad ir laiks – es joprojām strādāju (smaida). Visbiežāk dodos ārā dienas otrajā pusē pēc darba.

Ikdienā izvēlos dažādus maršrutus. Es dzīvoju Kauņas centrā, tādēļ bieži izbraucu ārpus pilsētas - man patīk doties pastaigās pa Panemunės priežu siliem, reizēm arī dodos uz Pyplių pilskalnu vai vienkārši pastaigājos piepilsētas mežos.

Tie tāpat ir ievērības cienīgi attālumi! Kad jūs pievērsāties pārgājieniem un kā izdomājāt uzreiz ķerties pie tik gariem maršrutiem?

Es sāku daudz staigāt pēc vīra nāves. Kad viņš aizgāja, man bija ļoti smagi. Mēs ar vīru bijām ļoti tuvi, mēs bijām kopā visu laiku un visur. Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka mēs daudz laika pavadījām kopā ne tikai personīgajā dzīvē, bet arī darbā - jaunībā es biju nacionālās kategorijas motorlaivu sacensību tiesnese, savukārt mans vīrs bija treneris, Padomju Savienības meistars. Tāpēc mūsu dzīves un mēs paši bijām ļoti cieši saistīti.

Pēc viņa nāves es pēkšņi paliku viena. Es biju ļoti nomākta. Es vairs nevarēju ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Tas bija ļoti, ļoti slikti. Divas nedēļas nogulēju saritinājusies kamolā un neko nevarēju iesākt. Tad es sapratu, ka man ir jāsaņem sevi rokās, pašai jāsaņemās. Galu galā dzīve turpinās, un kamēr esmu dzīva, tikmēr man ir jādzīvo. Bet pie ārsta negāju un nekādus antidepresantus es nedzēru. Es nolēmu staigāt. Sāku ar mazākām distancēm. Sākumā nogāju piecus kilometrus, tad arvien vairāk un vairāk. Pastaigas man tiešām ir kā terapija.

Un vēlāk jūs sākāt iet arī organizētos pārgājienos?

Es atradu "TrekTours", un man vienkārši iepatikās viņu rīkotie pārgājieni. Katrā pārgājienā var redzēt dažādas skaistas vietas, jo takas ved cauri mežiem un laukiem, gar ezeriem un upēm. Ejot pārgājienos dabā, domas raisās pavisam citādi, pati dzīve sāk izskatīties citādāk. Es vienmēr izvēlos garākos maršrutus – tos, kas sākas no trīsdesmit kilometriem. Reiz es gāju četrdesmit divus, tad vēl citu reizi četrdesmit sešus, bet tad gan jutu, ka tā ir mana robeža.

Pārgājienos eju ne tikai Kauņā, es braucu arī uz citām pilsētām un valstīm. Šobrīd plānoju piedalīties pārgājienā Palangā un vēlāk, vasarā, vēlos doties maršrutā arī Latvijā.

Vai jums ir kompānija, ar ko dodies kopā pārgājienos?

Man nav daudz mana vecuma draugu, ar kuriem kopā doties. Tikai neatklājiet manu vecumu (smejas)! Reti jau kurš astoņdesmit gadu vecumā tik daudz staigā! Vēl ir vecāki vīrieši, bet sievietes tādā vecumā vispār neredzu. Reizēm mazdēls ar mani dodas pārgājienos, kad viņam ir brīvs laiks, nav jāstrādā vai jāmācās. Pēc eksāmeniem mācību sesijā, dodamies arī garākos pārgājienos. Viņš mani pieskata (smaida). Mazdēls arī ir sportists, brauca arī ar motorlaivām, bija trešais Eiropā. Tagad, pieaugušā vecumā, viņš to dara mazāk.

Vai jūs bieži izvēlaties palikt pa nakti, kad dodaties tālākos pārgājienos? Pēc tik garām "pastaigām" droši vien gribas vienkārši atpūsties un nekur nebraukt?

Līdz šim es vēl neesmu nekur palikusi pa nakti. Parasti es pamostos ļoti agri – pat četros vai piecos – lai ar autobusu aizbrauktu uz pasākuma vietu, un ap deviņiem sāktu iet. Kad esmu nogājusi distanci, dodos atpakaļ uz mājām tieši tāpat.

Vienugad mans pārgājiens Nidā gan bija ar pavisam negaidītu pavērsienu, jo es pēc pārgājiena nokavēju savu prāmi. Tikmēr autobuss uz Kauņu jau bija aizbraucis! Apstājos un domāju – kur tad man tagad doties? Nolēmu iet uz degvielas uzpildes staciju – varbūt atradīšu kādu, kas mani aizvedīs, galu galā pēc šādiem braucieniem apkārt ir daudz domubiedru. Redzēju daudz mašīnu, bet viena steidzas, cita apstājas tikai paēst, bet vēl cita dodas uz Panevēžu. Viņš saka: ja es braukšu ar viņu uz Panevēžu, viņš ar prieku mani aizvedīs (smejas).

Pēkšņi no degvielas uzpildes stacijas iznāca sieviete un mani uzrunāja. Izrādās, ka viņa bija viena no pārgājiena organizatorēm, kas bija pamanījusi man pie krūtīm piespraustās lentītes maliņu (parasti gan es visas savas medaļas noņemu, jo man nepatīk dižoties). Sieviete saprata, ka es meklēju kādu, kas mani var aizvest. Tāpēc man toreiz ļoti paveicās. Nākamajā pasākumā Druskininkos viņa mani atpazina un bija ļoti patīkami atkal satikties.

Tik garas distances tomēr nav joka lieta! Vai jums ir stipra veselība? Varbūt jaunībā bijāt sportiste?

Kad man bija četrpadsmit, piecpadsmit, braucu uz zirgu stalli. Pēc tam daudz braucu ar velosipēdu, tad strādāju par motorlaivu tiesnesi, tad par medicīnas laboranti. Vispār visu mūžu esmu uz kājām – vienmēr esmu strādājusi ar cilvēkiem un uz kājām (smejas). Tā ir taisnība, lai gan runāt par to nav īpaši jautri, man ir bijušas arī veselības problēmas. No otras puses, ārsti nekad neliedza staigāt, bet gan pat to ieteica. Kad es biju sanatorijā Brištonā ar mugurkaula trūci, mans neiroķirurgs man teica: "Ja tagad negulēsi, bet gan staigāsi, tad zini, ka arī varēsi turpināt staigāt." Tā nu es staigāju no Brištonas uz Prieni un atpakaļ.

Un eju es ātri. Gadās, ka apsteidzu pat jaunākus vīriešus vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Skatos: vīrietis ir kā mūris, kājas garas, bet viņš knapi čāpo (smaida). Bet es esmu maza, kājas īsas (esmu 160 cm gara, pēc vīra nāves sveru 59 kg), tāpēc ripoju kā bumba (smejas).

Varbūt varat mums pastāstīt, kāda ir jūsu rutīna atgriežatoties no garākiem pārgājieniem? Kā rūpējaties par savām kājām?

Kad atgriežos mājās, pirmais, ko daru, ir ielienu dušā un pa taisno gultā. Pēc trīsdesmit četriem kilometriem, ziniet, ir ļoti labi gulēt (smaida).

Runājot par veselību, pēdas man lielas raizes nesagādā. Bet, piemēram, ir reizes, kad vannoju roku locītavas. Agrāk man ļoti patika adīt, adīju ļoti daudz, bet tagad diemžēl vairs nevaru sāpju dēļ. Man joprojām patīk lasīt, ilgi lasīju bez brillēm, bet tagad tās vajag.

Par ko jūs domājat, kad ej pastaigāties viena? Par ko domājat tagad?

Tagad es dzīvoju. Es vienkārš dzīvoju. Domāju, ka kamēr es varu, tikmēr es iešu. Un pārgājieniem izvēlēšos ne mazāk kā trīsdesmit kilometrus garas distances (smaida).

Nu, kad eju pastaigā, es pārsvarā vēroju savu apkārtni. Tas var būt brīnišķīgs saulriets, kas piesaista acis, tas var būt kāds īpašs koks, kāda īpaša upe vai skaists ezers. Man patīk iemūžināt skaistos mirkļus ar savu tālruni un dalīties tajos ar saviem mīļajiem. Lai nu kā, esmu lauku cilvēks un man ļoti patīk būt pie dabas. Es apbrīnoju dabu, es viņu izbaudu. Daba atspirdzina gan miesu, gan dvēseli.

Ja vēlaties doties pārgājienos, "TrekTours" piedāvā pārgājienus, kuros par jums parūpēsies profesionāļu komanda visu pārgājiena laiku!