'Ezergaļu' saimnieks: Visai dvēselei jābūt pie zemes!

"Kā puikas visu laiku gan pie kombainiem stāvējām, gan pa kaltēm, pa darbnīcām dzīvojāmies – kur kāda tehnika, tur arī mēs... Tagad jau neviens vairs bērniem tā neļauj visur līst, bet toreiz tā bija ierasta lieta," smejas Dzintars. Bērnības aizrautība ar gadiem nezuda, tāpēc Dzintars sekoja vecākā brāļa piemēram un iestājās toreizējā Laidzes lauksaimniecības tehnikumā. Turpina Dzintars: "Tur apmācīja arī fermu mehāniķus-elektriķus. Man likās interesanti, jo mācīja gan metināt, gan virpot, gan arī elektriķa arodu – visu, kas lauksaimniekam vajadzīgs".

Pēc obligātā dienesta vēl padomju armijā Dzintars strādāja kolhozā par galveno enerģētiķi. Taču, tikko radās pirmā iespēja, Erdmaņu ģimene no tā izstājās un nodibināja savu zemnieku saimniecību: "Gribējās kaut ko savu! Jau padomju laikos mēs audzējām puķes siltumnīcās un pārdevām. Bet, kad radās iespēja, gribējām kaut ko savu arī lauksaimniecības jomā. Arī sievas ģimene sen saistīta ar lauksaimniecību – viņas vectēvs bija kolhoza priekšsēdētājs mazo kolhozu laikos, vēlāk iecirkņa priekšnieks, un arī sievastēvs bija iecirkņa priekšnieks."

Dzintaram Erdmanim pašam gan sirdij tuvāk dēvēties par zemnieku, nevis lauksaimnieku, jo viņš ir pārliecināts, ka zeme ir visu pamatu pamats. Viņa saimniecībā tiek audzēti ziemas un vasaras kvieši, ziemas rapsis, vēl zirņi un auzas, un arī kaņepes. Kaņepes lēnām Latvijā atgūst seno godību, tomēr ražas realizācija joprojām esot diezgan sarežģīta – pietrūkst rūpniecības, kur ražotu kaņepes šķiedru.

Bet zemnieks saka – lauksaimniecība tieši tādēļ ir interesanta, ka tajā visu laiku jāsaskaras ar izaicinājumiem, turklāt katru gadu citādiem: "Mūsu saimniecība pastāv jau trīsdesmit trīs gadus, un katrs gads bijis citādāks! Laikapstākļi ir liels izaicinājums, bet ar to draudiem tikt galā tagad palīdz apdrošināšana. Zemniekiem jāapdrošina savas saimniecības, lai varētu dzīvot mierīgāk. Taču arvien jaunus izaicinājumus rada arī pārmaiņas politikā. Viens no lielākajiem šobrīd ir "zaļais kurss" , ar kura starpniecību grib noteikt, ko audzēt. Taču katrā vietā augsne ir citāda. Bijām kursos Polijā, un tur ir pavisam citas augsnes, citi gruntsūdeņu līmeņi. Vispār jau lielākais izaicinājums ir nosargāt un stiprināt mūsu, Latvijas, lauksaimniecību, lai mēs turpinātu rūpēties par savu zemi, paši ražotu un arī patērētu vietējo produkciju. Piemēram, vai tiešām nepieciešams ievest sviestu no Īrijas?"

Saimnieku kaitina arī daži dziļi iesakņojušies aizspriedumi par lauksaimniekiem, piemēram, ka tieši lauksaimniecības visvairāk piesārņojot upes: "Te, Kurzemē, pie mums upes ir tīras, pat neaizaug. Mēs strādājam sabalansēti un rūpīgi. Ja paņemsiet analīzes laukam malā, varēsiet pārliecināties, ka nekā kaitīga nav. Daudz vairāk upes piesārņo kanalizācijas ūdeņi, kur iekšā ir visi mazgājamie līdzekļi, kas satur fosforu, arī medikamenti. Tāpec mani aizskar, ka mūs uzskata par lielākajiem piesārņotājiem. Kad atklājas, ka tā nemaz nav, tad to gan tā klusu pasaka, ar maziem burtiņiem uzraksta."

Neskatoties uz izaicinājumiem zemnieka dzīvē ir daudz prieka un gandarījuma, un visvairāk tad, kad top redzams darba rezultāts. Dzintars Erdmanis par saviem augiem runā ar sirsnību un mīļumu, saka – "rapsītis", "kviesītis". Piemēram, kviesītis šogad esot īpaši skaists, ļoti labi izziemojis.

"Ezergaļu" saimniecība savulaik uzvarējusi konkursā "Zelta rapšu lauks" un tikusi pie "Gada labākās saimniecības" titula konkursā "Sējējs". Iespējams, viens no labo panākumu iemesliem – Erdmaņu ģimene nekad nenolaiž rokas! Saimnieks teic: "Mums kādreiz bija tāds kolhoza priekšsēdētājs Pilenieks, bijām labos draugos, un viņš mēdza teikt – no jebkuras bezizejas ir izeja, tikai " maucam" lēnām un uz priekšu! Pēc tāda principa arī dzīvojam vēl šodien – kaut lēnām, bet vienmēr uz priekšu. Visu laiku izmēģinām arī ko jaunu, piemēram, bezaršanas tehnoloģiju."

Lai darbi labāk sekmētos un būtu stabilāka sajūta, jau pirms divdesmit gadiem zemnieku saimniecība kļuva par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības LATRAPS biedru. "Tajos laikos, 2000. gadu sākumā, tas bija ļoti svarīgi, jo mums ar tirdzniecību, ar graudu pārdošanu gāja ļoti grūti. Bankai nauda bija jāatdod, trijos uzņēmumos graudi bija nodoti, bet neviens nemaksāja, sēdējām uz trepītēm... Lauksaimniekiem visur nācās iet lūgdamies, bija pat, kas par velti graudus atdeva," sūro periodu atceras Dzintars Erdmanis. "Iestājāmies kooperatīvā un viss mainījās – kooperatīvs sāka diktēt noteikumus, uzreiz graudu cenas pacēlās, un tos sāka tirgot biržā. Un ir tik viegli dzīvot, ja tu precīzi zini – esi nodevis graudus un tieši laikā, kad apsolīts, būs arī nauda. Līdz ar kooperatīvu viss sakārtojās, arī citi nu cenšas pielīdzināties. Būtu vēl labāk, ja visi būtu vairāk vienoti un vēl aktīvāk sadarbotos. Jo bariņā jau vienmēr ir daudz vieglāk, drošāk un stabilāk!"

Drošāk un stabilāk ar gadiem jūtas arī Erdmaņi savā saimniecībā. Laika gaitā viss pamazām sakārtots tā, ka vairs nav jāraujas "melnās miesās", bet var atļauties strādāt teju kā birojā – no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Protams, tas neattiecas uz sējas un ražas novākšanas laiku – tad gan darbs dzen darbu.

Bet tie, kas labi strādā, prot arī labi atpūsties un atjaunot enerģiju. Erdmaņi ir aktīvās atpūtas cienītāji: "Esam ļoti aktīvi! Vienu brīdi es nodarbojos ar vindsērfingu. Daudz ceļojam, ziemā, kad brīvāks, braucu uz kalniem slēpot. Katru gadu obligāti ir vismaz viens laivošanas pasākums. Daudz braukājam ar riteņiem, nu jau kopā ar mazbērniem."

Par saviem trim mazdēliem Dzintars saka – jāskatās, kā arī viņus ievirzīt zemniecībā. Diez vai tas būs grūti, jo arī abas Dzintara meitas ar vīriem dzīvo turpat laukos, viena palīdz vecāku saimniecībā, otrai ir pašai sava saimniecība ar gaļas lopiem. "Lēnām jau kādam būs jāpārņem tā saimniekošana! Paplašināties vairs īpaši neplānojam, mums ir ap 1000 hektāriem lauksaimnieciskās zemes, ir arī mežs.Esam izveidojuši tādu modeli, ka ļoti labi ar visu var tikt galā. Ir sasniegts labs līmenis, esam diezgan augstu latiņu uzlikuši, ir labs kaltes komplekss ar visām darbnīcām, viss ir gandrīz perfekti. Lauki sakopti, ainava smuka. Tas ir pats skaistākais, par to arī priecājamies. Vēl tik šo to sakārtot, uzlabot un noturēt līmeni," uzsver zemnieks. "Galvenā jau ir zeme, visai dvēselei jābūt pie zemes, pēc tam var pārējo. Prioritātei jābūt zemei. Ja tā būs, tad būsi kārtīgs lauksaimnieks. Ar to apziņu tev noteikti veiksies un ies tā lieta."

Pašam saimniekam dabas ritā laukos ļoti patīk pavasaris, kad viss labi pārziemojis, apkārt plaukst un zied, bet tomēr visskaistākais laiks esot ap Jāņiem, kad labība jau savārpojusi, var redzēt, kā viss aug un briest. Arī rudens, kad pienāk ražas kulšanas laiks, bet tad, protams, cītīgi jāstrādā un priecāties sanāk tikai caur kombaina logu.

Tomēr visvislielākais prieks pašiem ir par sakopto, ainavisko vidi. Latviešu zemniekam jau izsenis ir bijusi svarīga ne tikai pragmatiskā, bet arī estētiskā puse; ne tikai kartupeļu lauks, bet arī pliederu krūms pie mājas, ozols sētā, pujeņu cers mājas priekšā. Veidot ainavas ir arī Erdmaņu saimes un viņu darbinieku sirdsdarbs: "Lielākais gandarījums ir tas, ka esam visu te saglabājuši, sakopuši, izveidojuši ainavas. Kad brauc un skaties, un priecājies, ka atkal viens stūrītis ir sakopts. Mums gribas, lai nav tikai lauksaimnieciski perfekti, bet lai ir arī skaisti – lai pie lauka ir kāds akmeņu krāvumiņš, lai smuki koku pudurīši, bērzu birztaliņas starp laukiem. Lai acs atpūšas un sirds priecājas."