"Lielsauku" saimniece: nevaru iedomāties dzīvi slinkojot

Intas mātei Ukru pagastā mantojumā bija 50 hektāru saimniecība, tāpēc viņa mudināja Intu pieteikties zemei, kad pagājušā gadsimta 90. gados, sākoties zemes reformai, tā kļuva pieejama. Sākotnēji Intas vīrs Aleksandrs, kurš tolaik strādāja kolhozā kā tehniķis-mehāniķis un inženieris, nebija ieinteresēts strādāt pašu saimniecībā, bet, mammas mudināti, kopīgi nolēma pieteikties mammas mantojumam. Bet vēlāk, kad bija skaidrs, ka kolhozi tiks izformēti, arī Aleksandrs sāka labvēlīgi skatīties uz savas saimniecības ideju.

Sākumā ģimenei piešķira 25 hektārus Ukros, kas bija pamesti lauki. Trūka līdzekļu, tāpēc Inta un Aleksandrs ieķīlāja privatizācijas sertifikātus, lai iegādātos degvielu un sakoptu zemi. "Mums bija mazs traktoriņš T25, kuru vīrs sataisīja pa daļām no lūžņiem," stāsta Inta. Šis traktors joprojām ir viņu saimniecībā, atjaunots un pārkrāsots. Sākums bija grūts, trūka naudas, un prioritāte bija tehnikas uzturēšana. "Tikai pēc pieciem gadiem varējām nopirkt degvielu paši," atceras Inta.

Sākotnēji viņu saimniecības platība bija 50 hektāri, bet, pateicoties papildu zemes iegādei un mantojumam, tā pakāpeniski paplašinājās. "Mamma mums atdāvināja savus 3 hektārus, un vēl viņas jaunības draudzene pārdeva 15 hektārus zemes," stāsta Inta. Pēc laika viņi iegādājās vēl 30 hektārus no drauga un dažus mazākus zemes gabalus. Tagad kopējā saimniecības platība ir 133,3 hektāri, no kuriem 111 hektāri ir īpašumā, bet pārējo viņi nomā.

"Lielsaukas" audzē dažādas kultūras, lai nodrošinātu gan ekonomisko izdevīgumu, gan zemes veselību. Stāsts sākās ar biešu audzēšanu. "Pirmā nauda, ko mēs dabūjām no bietēm, bija 7000 lati – tā bija ļoti liela nauda tajā laikā," atceras Inta.

Tomēr audzēt bietes izrādījās neizdevīgi, jo cukurfabrikas pieņēma produkciju pēc grafika, kura dēļ bietes, ilgstoši glabājoties aukstā laikā, bieži vien bojājās. Daugavpils dzirnavnieka filiāle Elejā pieņēma graudus, bet kavējās ar maksājumiem par piegādāto produkciju. "Mums vajadzēja jau pavasarī sēt un sākt strādāt, bet nebija naudas degvielai, sēklām," atceras lauksaimniece.

Pēc biešu posma saimiecība pārgāja uz rapša audzēšanu. "Braucām uz Dobeli, mācījāmies, kā audzēt rapsi, sadarbojāmies ar agronomiem," stāsta Inta. Laika gaitā saimniecībā sākts audzēt arī pupas un zirņus. "Zemei ir vajadzīga augu maiņa. Tas ir veselīgi," skaidro Inta, uzsverot ilgtspējīgas lauksaimniecības nozīmi. Atceroties sava uzņēmuma gaitas, Inta izceļ ciešo sadarbību ar kooperatīvu LATRAPS, kas ir bijis liels atbalsts, sniedzot gan zināšanas, gan resursus. Inta Ivanova pievienojās LATRAPS 2001. gadā, viņas Z/S "Lielsaukas" bija starp pirmajiem 40 biedriem, savukārt tagad kooperatīvā ir ap 1200 biedru.

Būšana kooperatīvā sniedz iespēju ne tikai apgūt jaunas zināšanas dažādos semināros, bet dod arī praktisku atbalstu. "Pats svarīgākais bija iespēja iegādāties izejvielas pavasarī un atmaksāt par tām rudenī. Rudenī nododam graudus un samaksājam par izejvielām, minerālmēslojumu un aizsardzības līdzekļiem," viņa skaidro.

Pirms pievienošanās LATRAPS Inta un citi zemnieki, lai realizētu savu produkciju, bija spiesti piedalīties izsolēs ar lejupejošo soli, kas bieži vien nozīmēja, ka saņemt varēja mazāk, nekā bija ieguldīts. "Toreiz tirgus apstākļi bija tādi, ka monopola stāvoklī esošs iepircējs īstenoja visai negodīgu praksi pret zemniekiem. LATRAPS piedāvāja pilnīgi jaunu sistēmu, nodrošināja taisnīgākus noteikumus un iespēju tirgot produkciju par izmaksām atbilstošu cenu. To, ka LATRAPS rūp zemnieki un Latvijas lauksaimniecības attīstība, izjūtu un novērtēju līdz pat šai dienai," uzsver Inta.

Pēc Intas pieredzes, saimniekojot vislielākais izaicinājums ir klimata izmaiņas un neparedzami laika apstākļi. "Pagājušajā gadā piedzīvojām gan vētru, gan krusu, kas ļoti daudz izpostīja – ēkas, laukus, dārzus," viņa atceras. Saimniecība pārvarēja grūtības, jo sējumi bija apdrošināti. "70% lauku bija pilnībā iznīcināti, tomēr, pateicoties apdrošināšanai, mēs pagājušajā gadā izdzīvojām," skaidro Inta.

Viņa arī uzsver, ka, neskatoties uz neprognozējamo un neizbēgamo, jūt lielu gandarījumu un prieku, kad viss ir padarīts laicīgi un laika apstākļi bijuši labvēlīgi. Šādos brīžos rodas pārliecība par nākotni un iespēja koncentrēties uz saimniecības attīstību. "Svarīga ir arī naudas plūsmas plānošana. Ar laiku mēs esam iemācījušies rēķināt un plānot, un, nododot ražu, mēs zinām, cik naudas apmēram būs un ko varēsim iegādāties vai kuru tehniku atjaunot."

Nākotnē Inta skatās ar viņai piemītošu optimismu – saimniecībā plāno apgūt jaunas precīzās tehnoloģijas, jo tās ir ļoti lietderīgas un sniedz daudzas priekšrocības. "Mums, jau esot cilvēkiem gados, viss tik ātri nepadodas, bet ir svarīgi praktizēties," atzīst Inta. Viņa uzsver, ka ir nepieciešams apgūt gan miglošanas, gan sēšanas tehnoloģijas, lai uzlabotu saimniecības efektivitāti un ražīgumu. Vīrs Aleksandrs tās jau apgūst.

Intas saimniecība ir arī aktīvi iesaistījusies dažādos projektos, lai uzlabotu savu tehnisko aprīkojumu. "Pirmssākumos es Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniedzu trīs projektus – arklam, miglotājam un veltņiem, savukārt pagājušajā gadā man apstiprināja projektu par jaunu precīzo miglotāju un precīzo stūrēšanas iekārtu," stāsta Inta. Viņa uzsver, ka šis bija liels ieguldījums, kas ievērojami uzlabojis saimniecības efektivitāti.

"Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika, kas veicina zaļo sistēmu un dabas saudzēšanu, mudināja mūs iegādāties precīzo miglotāju un precīzo turēšanas sistēmu. Lai strādātu ilgtspējīgi, piemērota tehnika ir ļoti izšķirošs faktors," skaidro Inta.

Arī grāmatvedībā nāk jaunas prasības un tehnoloģijas. "Sākumā bija grūti saprast e-parakstu, bet tagad jau esmu iemācījusies. Ir ļoti ērti sēdēt mājās un parakstīt visus dokumentus elektroniski," smejas Inta.

Inta ar lepnumu stāsta par savu ģimeni un īpašajiem brīžiem, kas viņiem kopā pavadīti gan darbā, gan atpūtā. Viņa ir pateicīga par savu vīru, kuru raksturo kā atjautīgu, ļoti akurātu, atbildīgu un asprātīgu cilvēku. "Lepojos ar savu vīru, ar saviem bērniem, kuri vienmēr nāk palīgā," viņa saka. Īpaši viņa lepojas ar savu dēlu, kurš strādā kopā ar vīru un pats ir izveidojis mazu saimniecību. Dēls arī palīdz celtniecības darbos, ko vīrs veic. "Vecā māja, kurā dzīvojām, tika nojaukta, un vīrs uzcēla jaunu māju, noliktavu, angāru un pagrabu savām rokām," stāsta Inta. Viņa piebilst, ka bērnu nebaidīšanās no darba ir liels prieks.

"Zeme rinķo ap savu asi. Cilvēks no rīta pieceļas, vakarā apguļas un pa vidu darbojas. Darbs un viss. Cilvēks strādā, lai būtu paēdis, apģērbts un justos komfortabli un dzīvotu labklājībā Es nevaru iedomāties dzīvi slinkojot," Inta dalās pārdomās.

Viņa atzīst, ka tieši graudu kulšanas laikā visbiežāk ir skaists laiks, kad tā vien gribas atpūsties, bet darbs jāpaveic un vasarā atpūtai laika nav. "Mēs atpūšamies ziemā, tad mazliet paslinkojam. Pievēršamies veselības stiprināšanai peldbaseinā un pirtī, smeļamies enerģiju," viņa stāsta

Pēc Intas domām, lauksaimnieka kodols ir saskatāms laukos dzimušā un izaugušā cilvēkā, kam patīk daba. Viņa novēl visiem lauksaimniekiem izbaudīt darbu ar prieku, jo tikai tad visi centieni būs veiksmīgi. "Svarīgas ir zināšanas, praktiskā pieredze un, galvenais, prieks par savu nodarbošanos. Ja dari ar patiku, tad arī viss izdosies," uzsver Inta.