Ogrēnietei Ritai ir jau pāri 70, un, lai gan Ritas kundze jau sen ir pelnītā atpūtā, viņas balsī jūtama apbrīnojama vitalitāte un optimisms. Droši vien tāpēc, ka Rita ir pedagoģe un pēdējos piecpadsmit darba gadus strādājusi par sporta skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē. "Mācīju bērniņiem peldēt," saka Rita un apstiprina, ka arī pati vienmēr ir bijusi aktīva dzīvesveida piekritēja. "Man nekad nav bijis sēdošs darbs, veselība vienmēr turējās laba, arī par redzi nevarēju sūdzēties: tālumā redzēju lieliski un arī lasīšanai brilles sāku lietot tikai 55 gados," viņa atklāj.
To, ka redze labajā acī sāk pasliktināties, Rita pamanīja 2021. gadā. "Jutu, ka kaut kas sāk mainīties, un nolēmu vērsties pie speciālistiem. Aizbraucu uz Dr. Solomatina acu centru, un tur konstatēja, ka labajā acī sāk veidoties katarakta. Dakteris Maksims Solomatins mani uz operāciju uzreiz nesūtīja, bet piedāvāja problēmu papētīt rūpīgāk."
Diemžēl šo sadarbību nācās pārtraukt, jo Ritas kundzei atklāja citas ļoti nopietnas veselības problēmas un vajadzēja uzsākt komplicētu un ilgu ārstēšanu. "Ja līdz 70 gadu vecumam man ar veselību viss bija kārtībā, tad pēc septiņdesmit viena pēc otras sākās visādas ķezas," viņa atzīstas. Lai atgūtu veselību, pēdējos trīs gadus Ritai ir nācies iet caur "uguni un ūdeni", un viņai tas izdevies, pateicoties pašas vitalitātei un tuvo cilvēku atbalstam.
Tiesa gan, domas par kataraktas operāciju šajā laikā bija dzīves plānā jāpabīda tālāk, bet ne jāatliek pavisam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sarežģītajā ārstēšanās periodā redze pasliktinājās ļoti strauji. "Ar labo aci praktiski vairs neredzēju neko – tā reaģēja tikai uz gaismu. Bija palikuši 5% no redzes spējas. Kamēr nebiju tikusi galā ar citām veselības problēmām, acu operāciju veikt nedrīkstēju, tāpēc veselu gadu nodzīvoju praktiski ar vienu aci – kreiso, bet arī tajā lielās slodzes dēļ redze sāka pasliktināties. To nevar izstāstīt, kā tas ir – dzīvot tikai ar vienu aci. Tie, kuri to nav piedzīvojuši, – tie nesapratīs. Cilvēkam zūd līdzsvars – gan emocionālais, gan fiziskais. Pa ielu nevis gāju, bet drīzāk tenterēju. Brīžiem neredzēju, kur lieku kāju, tāpēc drošāk bija doties ārā kopā ar kādu pavadoni, lai būtu roka, pie kā pieturēties," atceras Ritas kundze.
Kad beidzot veselība bija tiktāl savesta kārtībā, ka drīkstēja veikt jau sen gaidīto kataraktas operāciju, Rita nekavējoties sazinājās ar Dr. Solomatina klīniku. Operācija varēja notikt jau pēc pāris nedēļām, bet pirms tās – pamatīga izmeklēšana ar inovatīvajām diagnostikas iekārtām un sagatavošanās.
"Klīnikas speciālisti visu ļoti korekti un saprotami izskaidroja. Man ārkārtīgi patika nosvērtā gaisotne šajā laikā, tāpēc, gaidot operāciju, arī es pati biju ļoti mierīga. Protams, kā visiem normāliem cilvēkiem, pirms tik svarīga notikuma neliels satraukums bija, bet Acu centrā ir tik ļoti gaiša un mierīga atmosfēra, ka tu pat gribot nevari būt satraukts – viss notiek, kā mēdz teikt, svētā mierā," smaida Rita. Lai vislabākajā veidā sagatavotos operācijas dienai, viņa saņēma "mājasdarbu" sarakstu: kā šajā dienā ģērbties, ko ēst, kādas zāles lietot iepriekšējā dienā, un vēl citus ieteikumus.
Un tad pienāca 1. augusts – diena, kas Ritas kundzei atgrieza spēju redzēt. Pirms operācijas viņa nonāca māsiņas gādīgajās rokās, saņēma nomierinošos un pretsāpju medikamentus, pilienus acī. Paciente atceras: "Tā kā operācija nenotiek vispārējā anestēzijā (bet tajā piedalās arī anesteziologs), tad varēju sekot līdzi notiekošajam. Mani operēja dakteris Maksims Solomatins. Viņš man stāstīja visu, kas ik brīdi notiek ar manu aci, turklāt tik apbrīnojami mierīgi! "Tagad darīsim to…, tagad būs tas…" Vai arī: "Jūs nesabīstieties, jo tagad būs troksnītis.""
Ritas kundze atzīstas, ka neesot pat piefiksējusi, cik ilga bija operācija, jo mierīgā, atslābinošā gaisotne rosinājusi uzticēšanos un paļāvību notiekošajam. Katarakta tika izoperēta, daudz pieredzējusī un dzīves nogurdinātā lēca aizvietota ar dzidru mākslīgo. Viss bija ātri un veiksmīgi beidzies. Personāls palīdzēja Ritai piecelties no operāciju galda un pavadīja uz blakustelpu. Tur paciente varēja atpūsties un sazināties ar tuviniekiem, kuri noteikti par viņu turēja īkšķus un nepacietīgi gaidīja labas ziņas. "Mani jau brīdināja, ka pēc operācijas es nedrīkstu doties mājās viena, ka man vajag pavadoni. Jautāju māsiņai, cik ilgi es varu uzturēties centrā, un jau atkal biju gandarīta par laipno attieksmi, jo viņa teica – kaut vai visu dienu līdz brīdim, kad kāds no tuviniekiem varēs atbraukt man pakaļ. Uzreiz sazinājos ar savu meitu un sāku mierīgi gaidīt," atceras Ritas kundze.
Stāstot par mājupceļu, viņa atminas, ka sajutusi acī kairinājumu, it kā būtu iebirušas smiltis, bet tajā brīdī lieti noderējusi pamācība, kas Acu centra pacientiem tiek izsniegta pēc operācijas. Vēl viena lieliska "ekstra" ir iespēja jebkurā diennakts laikā, nevis tikai darba laikā, telefoniski saņemt konsultāciju jautājumos, kas satrauc pacientu. Centrā vienmēr ir kāds, kurš uzklausa un dod padomu. Arī Rita izmantoja šo iespēju, lai uzzinātu, kā novērst kairinājumu tikko izoperētajā acī, un saņēma gaidīto palīdzību.
Pēc operācijas pacientam noteiktu periodu jālieto speciālie acu pilieni un jāievēro ārsta rekomendācijas, bet jau nākamajā dienā jāatgriežas klīnikā uz pārbaudi. Rita stāsta, ka pirmās trīs dienas pēc operācijas esot bijusi tāda kā migliņa acī, bet tas atveseļošanās periodā ir normāli un ar laiku pāriet.
Pēc divām nedēļām sekojusi jau nākamā pārbaude, kas izraisījusi lielu prieku un pārsteigumu gan pašai pacientei, gan klīnikas speciālistiem. Pārbaude liecināja, ka acs spēja redzēt no 5%, kas bija pirms operācijas, ir atjaunojusies līdz 90%.
"Redzu – optometriste bija tik ļoti izbrīnīta, ka pat pārjautāja, vai es tiešām esmu Rita, un pārprasīja manu personas kodu. Viņa neticēja, ka var būt tik labs rezultāts, un kādu brīdi jau sāka šaubīties, vai manā vietā uz pārbaudi nav atnācis kāds cits. Visiem bija tik liels prieks – gan man, gan mediķiem! Tagad man brilles nevajag ne lasīšanai, ne arī tālumam. Sākumā ieraduma dēļ pa reizei attapos ar lasāmajām brillēm uz acīm, bet tad saprotu, ka es taču redzu arī bez tām! Gan avīzes, gan žurnālus lasu bez brillēm. Vēl gan ir jūtama neliela smaguma sajūta, bet mēneša laikā tā pazudīs. Tik īss laiks ir pagājis kopš operācijas, bet jau tik ļoti uz labo pusi ir mainījusies manas dzīves kvalitāte!"
Izmeklējumu laikā nācās konstatēt, ka Ritas kundzei katarakta sāk veidoties arī kreisajā acī, kura tik ilgi strādāja "par diviem", bet Maksims Solomatins viņu pārliecināja, ka šobrīd vēl var iztikt bez operācijas. Ja katarakta turpinās attīstīties, tad var domāt par operatīvu iejaukšanos, bet tikai tad, kad šāda nepieciešamība būs ļoti pamatota. Viņš nekādā gadījumā operāciju neuzspiež, un šāda attieksme Ritu ļoti iepriecina.
"Kāpēc izvēlējos Dr. Solomatina acu centru? Jā, bija arī iespēja rindā gaidīt valsts apmaksāto operāciju, tomēr ģimenes lokā izvērtējām šo jautājumu ļoti pamatīgi. Tā kā Dr. Solomatina acu centra pakalpojumus bijām izmantojuši jau agrāk, tad vienojāmies, ka arī šoreiz izvēlēsimies tieši šo klīniku. Tā kā iepriekšējā pieredze bija ļoti laba, tad tagad arī man visi vēlēja tādu pašu izdošanos," atzīstas Rita un piezīmē, "Dr. Solomatina acu centrā strādā brīnišķīgi speciālisti, bet ļoti liela nozīme ir arī pozitīvai pacienta attieksmei pret sevi, mediķiem un dzīvi kopumā. Tad viss izdosies, un rezultāts būs par 90 procentiem laimīgāks – kā man!"
Lai veiktu acu pārbaudi un saņemtu oftalmologa ieteikumus Dr. Solomatina acu centrā, piesakieties pa tālruni +371 67217317 vai tiešsaistē, aizpildot anketu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!