Arcahas un armēņu paklājus Latvijā nepatiesi piedēvē azerbaidžāņu mantojumam

2024. gada 16. maijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā atklāja izstādi "Atmiņas ģenētiskais kods – Azerbaidžānas paklāji", kas tapusi sadarbībā ar Azerbaidžānas Republikas vēstniecību Latvijā un paklāju aušanas uzņēmumu "Azerkhalcha". Tajā redzami armēņu paklāji no Kalnu Karabahas reģiona, kā arī vēsturiskie paklāji no dažādiem Armēnijas reģioniem, tostarp Tavušas un Sjunikas. Uzdodot paklāju reprodukcijas par azerbaidžāņu mantojumu, tiek uzturēts nepatiess vēstījums, graujot armēņu tautas kultūras identitāti un mantojumu. Turklāt pasākums bija oficiāls, tajā piedalījās Latvijas valdības pārstāvji, diplomāti, kultūras organizācijas, mediji.

Izstāde nebija tikai piesavinātās armēņu mākslas skate. To var uzskatīt arī par politiski angažētu notikumu, kura mērķis ir pārrakstīt vēsturi un izdzēst Kalnu Karabahas armēņu identitāti un mantojumu, meklējot starptautisku atbalstu. Tas rada nopietnas bažas par kultūras mantojuma saglabāšanu un ētiskām sekām saistībā ar tā attēlojumu.

Speciālisti, kas veikuši padziļinātus pētījumus par Arcahas paklājiem, uzsver, ka Latvijā izstādītie paklāji tiek pasniegti kā azerbaidžāņu, lai gan patiesībā tie cēlušies 16.–17. gadsimta Armēnijas feodālās varas Arcahas paklāju izgatavošanas centrā Džraberdā (Čilabordā)¹. To apliecina paklājos ieaustie simboli, dzīvnieku un putnu tēli, kompozīciju raksti un kultūras motīvi, kas ieausti senajos armēņu paklājos. Izstādē apskatāmi arī Sjunikas "Artsvagorg" un "Vorotan" tipa paklāji.

"Artsvagorg" galvenais dekoratīvais motīvs ir ērglis (attēlā augšā). Tā ir viena no Spārnotās saules jeb urartiešu haldi dievības, zoroastriešu Ahuramazda, personifikācijām – pazīstama armēņu mākslā jau kopš seniem laikiem, atrodama vēlīno viduslaiku armēņu paklājos no Arcahas-Sjunikas. Tā pazīstama arī ar nosaukumu "Tschelaberd"².

Paklāja galvenais dizaina motīvs ir krustveida pārklājumi, kas ir arī viens no galvenajiem klasisko armēņu paklāju rotājumu rakstiem no 16. līdz 18. gadsimtam.

Arī 2. attēlā redzamais pieder šim tipam, kas pazīstams kā "Andreasa krusta" paklājs.

Attēlā redzamais ir viens no tradicionālajiem armēņu Džraberdas paklājiem. Azerbaidžānas izstādē Latvijā šie paklāji ir piesavināti un pārdēvēti par Čalabi vai Čelebi, atkal viltojot vēsturi.

Viens no izstādē aplūkojamajiem paklājiem pieder pie "Guhar" – armēņu klasiskās Višapagorgas (Pūķa) paklāju apakšgrupas. Etnogrāfs un paklāju eksperts Aškhuņs Poghosjans to izcēlis ar nosaukumu "Guhar", kas radies saistībā ar 1680. gadā izgatavotu paklāju veidu, kur armēņu burtiem ir divrindu uzraksts, kurā norādīts izgatavošanas datums un paklāja izgatavotāja vārds "Guhar". Izstādē eksponēti arī vēsturiskās Armēnijas ziemeļaustrumu paklāju izgatavošanas centriem raksturīgie paklāji.

Azerbaidžānas vēstnieks Latvijā Elnurs Sultanovs izstādes atklāšanā apgalvoja, ka paklāju ornamenti ir daļa no azerbaidžāņu tautas mantojuma, atsaucoties uz azerbaidžāņu paklāju aušanas iekļaušanu UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2010. gadā. Patiesībā Arcahas iedzīvotāji, kas ir īstie paklāju aušanas tradīciju mantinieki, spiesti pamest mājvietas. Tas ir smags Kalnu Karabahas armēņu tiesību uz kultūru pārkāpums, kā norādīts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantā, kā arī dažādās starptautiskās konvencijās nostiprināto ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pārkāpums.

Azerbaidžānas paklāju izstāde Latvijā ir slēpta, bet bīstama armēņu kultūras mantojuma piesavināšanās. Izkropļojot vēstures faktus, Azerbaidžāna grauj šī mantojuma autentiskumu, neitralizējot tā patiesās tradīcijas. Šāda rīcība pārkāpj UNESCO pieņemto mantojuma autentiskuma principu un ir pretrunā ANO 1965. gada konvencijai "Par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu", kas aizliedz diskrimināciju rases, etniskās piederības vai kultūras mantojuma dēļ.

Azerbaidžāna no armēņu kultūras mantojuma ir piesavinājusies ne tikai paklājus, bet arī baznīcas un amatniecību. Tā piedēvē armēņu baznīcas Kaukāza Albānijai (Varšavā notikusī izstāde), apzināti pārrakstot vēsturi un iemūžinot nepatiesību. Izstādes galvenais mērķis bija iepazīstināt ar vēsturiskajām armēņu baznīcām un klosteru kompleksiem, piemēram, Dadivanku, kurā ir aptuveni 200 unikālu armēņu uzrakstu, Amarasu, kas datējama ar 4. gadsimtu, Gandzasaru ar tās unikālajiem hačkariem un uzrakstiem, Tsitsernavanku un citām baznīcām kā piederošām albāņu mantojumam. Šāda manipulācija ar kultūras mantojumu politiskos nolūkos ir ārkārtīgi satraucoša un pelna starptautisku uzmanību un nosodījumu.

To, ko nevar piesavināties, Azerbaidžāna iznīcina kopš 2020. gada Kalnu Karabahā, t.sk. vairākas armēņu baznīcas. Šāda rīcība pārkāpj starptautiskās konvencijas un ignorē ANO Starptautiskās tiesas lēmumus par armēņu kultūras mantojuma saglabāšanu, kuros uzsvērta nepieciešamība aizsargāt kultūras pieminekļus un nodrošināt to integritāti. Azerbaidžāna veic arī rupjus pārkāpumus, ilgstoši kavējot UNESCO piekļuvi šīm teritorijām, faktiski bloķējot centienus dokumentēt un saglabāt armēņu kultūras mantojumu.

Starptautiskajai sabiedrībai ir jānosoda šāda Azerbaidžānas politika, jo tā pārkāpj armēņu tautas tiesības, iznīcina nācijas kultūras mantojumu un identitāti un ir pretrunā cilvēka pamattiesībām un starptautiskajiem principiem. Šādu darbību atbalstīšana grauj multikulturālismu, iecietību un reģiona stabilitāti.

_{¹Džraberda – 6. un 7. gadsimta cietoksnis, kas atrodas Džraberdas provincē Arcahā, Lielajā Armēnijā. Tas pastāvēja līdz pat 19. gadsimta pirmajai desmitgadei (Hakobjans T., Meliks-Bakhshjans St., Barsegjans H. Armēnijas un piegulošās teritorijas toponīmu vārdnīca. 4. sējums, Erevāna, 1998., 417. lpp.).}

_{²Literatūrā svešvalodās tā pazīstama ar nosaukumu "Tschelaberd" (Adil Besim. Mythos und Mystik. Alte und antike Textilkunst. Vīne, 1998., 22. lpp.). To apstiprina arī tīmekļvietne "Monument Watch" ("Pieminekļu sargs").}