Kā pasargāt augstskolas un zinātniskās institūcijas no ārvalstu naidīgās ietekmes?

Akadēmiskajām un zinātniskajām institūcijām līdz minimumam jāsamazina savu ievainojamību un jāinvestē drošībā, tostarp spējā turpināt darboties arī krīzes laikā. Lai to paveiktu, augstskolām un zinātniskajām institūcijām būtu jāuzņemas lielāka atbildība par iekšējo risku pārvaldīšanu, fizisko drošību un kiberdrošību, darbības nepārtrauktības plānošanu un stratēģisko atkarību mazināšanu.

Katru gadu pieaug likumdevēja prasības organizāciju drošībai, vai tas būtu NIS 2 (Tīklu un informācijas sistēmu direktīva), vai prasības nodrošināt darbības nepārtrauktības pasākumus noteiktiem subjektiem. Rietumvalstīs arī tiek kultivēti jauni voluntāri drošības standarti, lai nodrošinātu minimālas drošības prasības uzņēmumu klientiem un darbiniekiem (duty to care, duty to protect). Ir skaidrs, ka drošības un drošuma standarti jāpielāgo aktuāliem apdraudējumiem, tomēr atklāts paliek jautājums par samērīgumu jeb vai tiešām katrai organizācijai būtu jāveido tik nopietna risku pārvaldības struktūra, kāda līdz šīm ir bijusi tikai kritiskai infrastruktūrai? Vai augstskolām un zinātniskajām institūcijām jākļūst par kaut ko līdzīgu nacionālajai drošībai nozīmīgām komercsabiedrībām, ar visu smagnējo Nacionālās drošības likuma VI nodaļā aprakstītu uzraudzības modeli? Vai tas būtu proporcionāli un samērīgi?

Jau šobrīd vairumam akadēmisko institūciju ir struktūrvienības vai atbildīgie par fizisko un kiberdrošību, iekšējo auditu un darba drošību. Katrs jauns standarts vai likumdevēja prasības atstāj zināmu ietekmi uz organizācijas resursiem, aktualizējot diskusiju par samērīgumu, jo vairumam organizāciju, tostarp augstskolām, pamatdarbības mērķis nav būt par drošības subjektiem. Vienlaikus mēs varam vērot, ka ar katru gadu likumdevējs deleģē privātajam sektoram aizvien vairāk nacionālās drošības funkcijas, vai tas būtu vakcinācijas QR kodu pārbaude COVID 19 pandēmijas laikā, vai pienākums ziņot par kiberincidentiem, vai pienākums pārbaudīt sadarbības partnerus attiecībā uz sankciju riskiem. Attiecīgi, pieaugot hibrīda apdraudējumiem un riskiem saistītiem ar graujošo tehnoloģiju nekontrolēto attīstību, palielinās arī prasības un drošības standarti privātajam sektoram.

No otras puses, mūsdienu uzņēmējdarbības vidē pastāv sīva konkurence, tādēļ jebkurš drošības incidents augstskolā vai zinātniskajā institūcijā atstāj kaskadējošu efektu uz organizācijas reputāciju, starptautisko vai iekšējo reitingu, ietekmi uz sadarbības projektiem un ārējām investīcijām. Tādēļ pilnībā ignorēt drošības prasības nevar. Visbeidzot nebūs viena standarta risinājuma visiem, jo katrai organizācijai šo dilemmu būs jārisina pašai, saglabājot līdzsvaru starp investīcijām drošībā un biznesa loģiku.

Pieaugot starptautiskajam ģeopolitiskajam saspīlējumam, pieaug arī ārvalstu naidīgās ietekmes riski uz akadēmiskām un zinātniskām institūcijām, kas attiecīgi var ietekmēt akadēmisko brīvību, pētniecības integritāti, vai var novest pie pētniecības rezultātu zuduma. Savukārt ilgtermiņa riski, ko augstskolām un zinātniskajām institūcijām var radīt ārvalstu iejaukšanās, ir saistīti ar iespējamām nākotnes partnerībām, kaitējumu reputācijai un tiesvedību riskiem (piemēram, par sankciju pārkāpšanu).

Runājot par ārvalstu ietekmi, primāri tiek saprasta nedraudzīgo valstu tiešā un netiešā ietekme uz Latvijas institūcijām. Ārvalstu naidīgai iejaukšanai var būt skaidri nolūki, piemēram, ekonomiskā spiegošana vai intelektuālā īpašuma zādzība, tomēr daži pētnieki, piemēram, Elizabete Brau (Elisabeth Braw) uzskata, ka šādas darbības ir daļa no hibrīdkara ar mērķi nemanāmi graut Rietumvalstu zinātnisko potenciālu un spējas.

Kādā veidā var ietekmēt akadēmiskos vai pētniecības procesus? Visvienkāršāk to izdarīt ar tiešu ieguldījumu, līdzfinansējumu, izdevīgu aizdevumu vai cita veida finansiālo atbalstu gan pašai organizācijai, gan pētniekiem vai mācībspēkiem. Manipulācijas vai draudi pārtraukt finansiāli atbalstīt uzsākto programmu vai projektu mēdz būt ļoti iedarbīgi, jo vairums no akadēmiskām un zinātniskām institūcijām cīnās par finansējumu. Tas pats attiecas uz stipendijām, grantiem vai aizdevumiem zinātniekiem vai mācībspēkiem. Ārvalstu tiešā ietekme var izpausties kā iejaukšanās akadēmiskajā brīvībā (piem., tiek izdarīts spiediens, lai netiktu aicināti noteikti vieslektori vai pasniegti noteikti kursi) un pētniecībā (tiek izdarīts spiediens, lai fokusētos uz citām prioritātēm vai iegūtu pieeju pētniecības rezultātiem). Savukārt netiešā ietekme uz akadēmiskiem vai pētniecības procesiem varētu izpausties kā noteiktu tehnoloģiju un spēju nodošana lietošanai institūcijai, paverot iespējas manipulācijai ar turpmāko pieeju šīm tehnoloģijām vai stratēģisko atkarību no trešo valstu spējām.

Arvien pieaugošā akadēmisko un pētniecības procesu digitalizācija, milzīgais datu apjoms un graujošās tehnoloģijas rada papildu neaizsargātību un paver jaunus ārvalstu iejaukšanās vektorus. Stratēģiskā atkarība no ārvalstu tehnoloģijām (piem., ekipējuma, programmatūras, datu mākoņiem u. c.) var izraisīt gan nesankcionētu piekļuvi un iejaukšanos pētniecības integritātē, gan piekļuves zaudēšanu pētniecības datiem, kas glabājas trešo pušu datu mākoņos. Kā piemēru var minēt faktu, kad virkne NATO dalībvalstu drošības apsvērumu dēļ pārskatīja Huawei lomu pētniecības partnerībās ar universitātēm, bažījoties par iespējamo ārvalstu ietekmi.

Cits piemērs ir aprīkojuma un tehnoloģiju dāvināšana vai bezmaksas piekļuves piešķiršana ārvalstu datu analīzes spējām pētniecības nolūkos. Piemēram, pirms pāris gadiem lielas diskusijas izraisīja ķīniešu izcelsmes uzņēmuma "Latvia MGI Tech" , kas nodarbojas ar genomu izpēti, dāvinājums Bērnu klīniskai universitātes slimnīcai. ASV Nacionālais pretizlūkošanas un drošības centrs toreiz brīdināja, ka Ķīnas straujā attīstība genomu izpētes jomā rada gan ekonomiskus, gan drošības riskus. Arī Latvijas valsts drošības dienesta vērtējumā jebkura informācija, kas tiek nodota kādai Ķīnas kompānijai, var nonākt ĶTR valdības rīcībā, jo Ķīnas privātā sektora uzņēmumi lielā mērā atrodas valdības kontrolē.

Netiešā stratēģiskā atkarība no ārvalstu tehnoloģijām var nebūt uzreiz pamanāma, taču tai var būt būtiska ietekme uz pētniecību un pat valsts drošību. Piemēram, paļaušanās uz mākoņdatošanas pakalpojumiem, kas tiek mitināti ārvalstu serveros, vai ārvalstu izstrādātu programmatūras ietvaru izmantošana sensitīvos pētījumos. Tāpat pieaug pētniecības datu saindēšanas risks (data poisoning) jeb apzināta manipulācija ar datiem, kas tiek izmantoti pētniecības un mašīnmācīšanās nolūkos, kā rezultātā tiek iegūti nepareizi vai maldinoši rezultāti.

Lai mazinātu augstskolu un zinātnisko institūciju ievainojamību no ārvalstu naidīgās ietekmes, būtu nepieciešama sistēmiska strukturēta un uz riskiem balstīta pieeja ārvalstu tiešu un netiešu ieguldījumu izvērtēšanai, ieskaitot aizdevumus, dotācijas, līdzfinansējumu un cita veida finansiālu, intelektuālu un tehnoloģisku atbalstu. Ideāli prasītos strukturētā pieeja atbilstības izvērtējamam, tostarp, veicot rūpīgu pārbaudi attiecībā uz izmantoto tehnoloģiju un materiālu izcelsmi, nodrošinot atbilstību ētiskuma un ilgtspējības principiem un starptautiskajām sankcijām.

Ārvalstu naidīgās ietekmes riski veicina esošo apdraudējumu pārvaldīšanas modeļa maiņu, iesaistot risku pārvaldīšanā gan akadēmisko, gan administratīvo personālu, kā arī studentus, lai jebkurš organizācijas lēmums būtu balstīts uz risku izvērtēšanu (risk informed). Ir skaidrs, ka risku pārvaldības integrēšana visos organizācijas līmeņos prasa gan sistēmisku strukturētu pieeju, gan nepieciešamo personāla apmācību un sagatavošanu. Lai palielinātu informētību un izpratni par ārvalstu naidīgas ietekmes riskiem ir būtiski veicināt riska apzināšanās kultūru un nodrošināt atbilstošu izglītību un apmācību zinātniekiem, akadēmiskajam personālam, darbiniekiem un studentiem.

Var secināt, ka pastāv pasākumu kopums, lai spētu mazināt ārvalstu naidīgās ietekmes riskus, taču tam nepieciešama sistēmiska pieeja, primāra risku pārvaldības procesu institucionalizācija un nepieciešamo resursu piešķiršana pastāvīgai darbībai. RSU sadarbībā ar Ukrainas Nacionālās aviācijas un kosmosa universitātes Harkivas Aviācijas institūtu ir izstrādājis rekomendāciju rokasgrāmatu akadēmisko un zinātnisko institūciju drošības un noturības stiprināšanai, kurā detalizēti aprakstīts minēto risku pārvaldības modelis. Diemžēl pieredze rāda, kamēr nenotiks kāds nopietns incidents, reti kura organizācija kaut ko proaktīvi darīs, lai mazinātu riskus.

Un šeit ir raksta sākumā pieminēta dilemma un retorisks jautājums – vai tiešām augstskolām un zinātniskajām institūcijām būtu samērīgi investēt risku mazināšanā un veidot struktūrvienības, lai vērtētu ārvalstu tiešos un netiešos ieguldījumus vai stratēģiskas atkarības? No otras puses, vai var atļauties to nedarīt un neinvestēt drošībā?

Raksts tapis Latvijas un Ukrainas divpusējās sadarbības programmas zinātnes un tehnoloģiju sadarbības projekta (2023) "Labākās prakses universitāte: transformācijas un adaptācijas process izaicinošā vidē" (Nr. LV_UA/2024/1) ietvaros.

Minētā projekta ietvaros ir tapusi arī rekomendāciju rokasgrāmata akadēmisko un zinātnisko institūciju drošības un noturības stiprināšanai, kura tiks prezentēta Rīgas Stradiņa universitātē 2024. gada 28.novembrī.

Autori:

Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, lektors Vitāljs Rakstiņš (Latvija)

Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Asoc. prof. Karina Palkova (Latvija)

Nacionālās aviācijas un kosmosa universitātes Harkovas Aviācijas institūta (HAI) (National Aerospace University – "Kharkiv Aviation Institute") pētniece, profesore Natālija Filipenko (Ukraina)