'AgriChamber': Vai jaunās zaļās iniciatīvas grib iznīcināt ražojošo lauksaimniecību?

Kā uzskata Latvijas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības kameras ("AgriChamber") valdes loceklis un SIA "Kalna Tomēni" valdes loceklis Juris Bērziņš, kurš vienlaikus ir gan konvencionālais, gan bioloģiskais zemnieks, tad šādas iniciatīvas īstenošana ir veto Latvijas lauksaimniecībai, kas, saskaņā ar Zemkopības Ministrijas informāciju, pēdējos 15 gados, nodarbinot 45 300 cilvēku, trīs reizes palielinājusi produkcijas apjomu, savukārt eksportu – 10 reizes.

"Varbūt, ka Zemgalē var atrast kādu īpašumu, kas atrodas 100-200 hektāru lielam laukam pa vidu, bet tā kā esmu no Ziemeļvidzemes, kur apdzīvota vieta atrodas pie apdzīvotas vietas un lielākie lauki ir aptuveni 40-60 hektāru, tad mums te lauksaimniecība būtu vispār jāaizmirst. Mums Latvijā viss notiek otrādāk – mēs vienmēr gribam kādam citam sevi pielīdzināt, taču mums nav šeit tādu plašumu kā, piemēram, Austrālijā, kur varētu ieviest šādas prasības," pauž Bērziņš.

Viņš arīdzan atklāj, ka, viņaprāt, publiskajā telpā informācijas par to, ka Latvijā biezā slānī tiek lietoti pesticīdi, fungicīdi un ķīmiskais mēslojums, ir nospiedošā vairākumā, taču tā netiekot atainota korekti: "Es redzu informāciju par to, ka pesticīdu lietošanas apjoms katru gadu ceļas par cik tur tiem procentiem, taču nekur netiek parādīta statistika par to, cik hektāru katru gadu zemnieks iekopj no jauna aramzemi, ko vajadzētu proporcionāli pielīdzināt šiem pesticīdu, fungicīdu un mēslojumu lietošanas procentiem. Un ticiet man – vienalga patēriņa ziņā uz vienu hektāru mēs esam lejasdaļā! Taču šobrīd mums pasniedz tā, ka Latvijā viss ir nomiglots."

Arī Valsts augu aizsardzības dienests, atsaucoties uz Eiropas Savienībā ik gadu apkopoto infomāciju par lietotājiem izplatītajiem augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietošanu, vēl šī gada pavasarī ziņoja – Latvijā izplatītais AAL apjoms uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes 2019. gadā ir bijis viens no mazākajiem ES , proti 0, 84 kg/ha. Šis rādītājs arī ir zemāks par vidējo ES rādītāju, kas ir 2,05 kg/ha.

Tāpat, saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) ziņojumu, Latvijas izcelsmes lauksaimniecības produkcijā 2019. gadā netika konstatēts AAL atliekvielu pārsniegums.

Bērziņš uzskata, ka galvenā problēma ir komunikācijas trūkums, jo zaļo iniciatīvu autori nav vis lauksaimnieki, bet gan pilsētnieki, kuri Latvijas lauksaimniekus "pataisa par masu slepkavām": "Vajag izkāpt no Rīgas birojiem un krēsliem, sasēsties visiem vienā autobusā un izbraukt pa laukiem! Visi šie skaļie spriedumi nezin kāpēc nāk no Rīgas, kur birojos spriež, kā laukos pareizi darīt ar bitēm, kā pareizi mēslot utt. Viņi spriež, nevis paši lauksaimnieki, kas dzīvo un strādā laukos."

Kā viens no riskiem, runājot par pesticīdu lietošanu, ir apdraudējums cilvēka un dzīvnieku veselībai, taču Bērziņš uzskata, ka tam īsti nav pamatojuma: "Visur cilvēkiem pasaulē ir veselības problēmas, taču ne jau no tā, kas tiek darīts mūsu laukos. Problēma ir tas, ko mēs pērkam lielveikalos. Mēs esam ļoti, ļoti tālu no tā, lai mūsu graudos, pienā un gaļā būtu problēma. Ja mūsu gaļa būtu – kā mūsu dabas draugi mīl uzsvērt – piedzīta ar antibiotikām, tad man uzreiz rodas pretjautājums – kāpēc tad tā Vecā Eiropa stāv rindā pēc mūsu kautajiem liellopiem un dzīvajiem jaunlopiem izsoļu namos? Tāpēc, ka šeit arī mūsu parastajiem graudiem un kombikormu barota govs skaitās vēl bioloģiskāka nekā tur, Vācijā."

Savukārt, kas attiecas uz bioloģisko lauksaimniecību, – arī tā nav iespējama pilnībā bez augu aizsardzības līdzekļiem. "Ticiet man, nevar izaudzēt nevienu tomātu, gurķi, kāpostu un burkānu bez augu aizsardzības līdzekļiem! Kukaiņi un gliemeži noēdīs. Man neviens neiestāstīs, ka ar pelniem un sazin kādiem pesteļiem tiek galā – tās visas ir muļķības! To var dabūt gatavu savā puķu un sakņu dobē sava vēdera tiesai, bet ne jau lai pārdotu," pauž Bērziņš.

Piemēram, graudzāļu miltrasa izraisa ražas zudumu visām labībām vairāk nekā 50% apmērā, kviešu lapu dzeltenplankumainība samazina ražu par 30–50%, miežu lapu tīklplankumainība – par vairāk nekā 50%, būtiski samazinot arī graudu kvalitāti, dzeltenā rūsa – par 75%, miežu pundurrūsa – par 20%, būtiski samazinot graudu kvalitāti, jo īpaši alus miežu šķirnēm, savukārt smiltsērkšķu
raibspārnmuša izraisa 100% ražas zudumu.

Kā vēl viens no apdraudējumiem, kādēļ būtu jāierobežo pesticīdu lietošana, tiek minēta bišu bojāeja. "Mana vedekla ir biteniece jau trešajā paaudzē – viņai desmitiem saimju stāv pie rapšu laukiem un dīvainā kārtā bitītēm nav nekādu problēmu. Viņas vairojas, viņām ir ienesums. Mums par bitēm mīl runāt neprofesionāļi. Bitēm patīk rapsis, griķi, lucernas, āboliņa lauki, tāpēc bitenieki savas bites masveidā ved un noliek pie jau gataviem laukiem, domājot, ka bites visu pašas izdarīs, bet viņiem tik atliks noņemt medu kā vistai olas. Bet ir jādod arī kaut kas atpakaļ! Man kā lopaudzētājam uz katru dzīvnieku ir jābūt noteiktai platībai. Kāpēc biteniekiem nav šādu prasību? Cik tu esi iesējis nektāraugu? Nevienam to neprasa. Manā novadā katrā otrajā trešajā mājā ir bišu stropi, bet nekur neredz ne facēlijas, ne ežziedes. Bitenieks balstās paļāvībā, ka bite aizlidos pie lielā zemnieka, pie lielā graudaudzētāja, un tur dabūs medu. Mums daudzi neprot saimniekot," pauž Bērziņš.

Viņaprāt, kompromiss, lai nāktu pretī dabas draugiem un tajā pašā laikā neiznīcinātu Latvijas lauksaimniecību, būtu apsēšanās pie viena galda un izrunāšanās aci pret aci, jo komunikācijas trūkums ir visa ļaunuma sakne.

"Kāpēc neviens neviens neizskaidro, ka vismaz 70% miglotājs uz lauka ārstē un mēslo, nevis indē? Miglot nozīmē indēt nezāles un kukaiņus – vai nu agri pavasarī, vai nu vēlu rudenī pirms aršanas. Piemēram, šovasar Vidzemē rapsī kukaiņus vispār nevajadzēja indēt. Graudaugs ir dzīva radība, kas ir jāpasargā un jāārstē. Tad jau mēs varam arī cilvēkam noliegt iet aptiekā!" rezumē Bērziņš.