Viens no padomju režīmu slavinošajiem pieminekļiem, iespējams, spilgtākais, atrodas Latgales mazpilsētas Zilupes pašā centrā. Koši sarkans, ar dzeltenu zvaigzni, sirpi un āmuru – piemineklis “tēvijas karam”.

Tie daži cilvēki, kas darba dienas vidū šķērso Zilupes centru, ir steidzīgi. Runāt par pieminekli nevēlas. Kāda kundze ar suni atrunājas, ka latviski nesaprot un vispār viņai jāskrien. Kāda cita uzsauc: “Es neko nezinu. Man šo nevajag.”

Pastā satikta sieviete saka, ka košais piemineklis viņai nerūp un tas netraucē: “Kā koki aug, tā piemineklis stāv.” Arī bibliotēkā sastaptā kundze sarunās par pieminekļiem iesaistīties nevēlas. Vien atzīst, ka iedzīvotājiem ir vienalga.

Taču blakus parkā sastaptā sieviete, kura veic uzkopšanas darbus, ir daudz runīgāka. Viņasprāt, vietējie mazpilsētas iedzīvotāji uzskata, ka piemineklim ir jāpaliek: “Labāk jau to pieminekli atstāt. Tā taču tomēr ir vēsture. Bija karš. Es jau esmu izaugusi pēc visiem šiem notikumiem, bet vēsturi jau nevar izdzēst.”

“Kad no Rīgas atbrauca Valsts prezidents un žurnālisti, kuri ļoti pētīja mūsu pieminekli, mēs spriedām, ka tagad gan jau to nojauks. [..] Redz, kā Rīgā arī ļaudis bija pret Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Bet nojauca jau tāpat... Bet Zilupe jau nav Rīgā. Vismaz kaut kas no šī mantojuma Latvijā ir jāatstāj. Mēs esam aizmirsta nomale, kuram mēs interesējam,” spriež parkā sastaptā sieviete. Tomēr, ja pieminekli demontēs, viņa neuzskata, ka vietējie protestēs. Visi esot kļuvuši diezgan vienaldzīgi.

Par Zilupes centrā esošo pieminekli viņa stāsta: “Večiņas tur vienmēr nes ziedus, mēs paši te kopjam un mazgājam pieminekli. 9. maijā un citos svētkos te vienmēr ir ziedi. 9. maija rītā mums te dežurēja policija, bet mēs pasmējāmies, pagaidījām, kad aizbrauc, un tad nolikām ziedus.”

Zvērīgie notikumi Ukrainā 2022. gadā deva Latvijai nebijušu iespēju atbrīvoties no padomju okupācijas mantojuma – pieminekļiem. Nepilna gada laikā tika nojaukti vairāk nekā 100 padomju pieminekļi. Pieminekļi, kurus Krievija gadiem ilgi bija izmantojusi kā instrumentus Latvijas sabiedrības šķelšanai.

Tie nojaukti saskaņā ar speciāli pieņemtu likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas teritorijā”. Saskaņā ar šo likumu publiski aizliegts eksponēt pieminekļus, piemiņas zīmes, piemiņas plāksnes, piemiņas vietas, arhitektoniskus vai mākslinieciskus veidojumus un citus objektus, kas izvietoti Latvijas teritorijā kopš 1940. gada un atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem: slavina PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu, slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju, vai arī ietver padomju varas vai nacisma simbolus.

Bet kā tas nākas, ka Zilupes centrā, kuru vēl nesen apmeklēja Valsts prezidents, atrodas šāds padomju simbolikas pārbāzts piemineklis? To nojaukt liedz tas pats speciāli pieņemtais likums. Proti, tajā cita starpā īpaši atzīmēts, ka likums neattiecas uz objektiem, kas uzstādīti apbedījumu vietās. “Problēmsituācija” – tā to jau pirms gada raksturoja Ludzas novada pašvaldība. Pašvaldība, kuras “paspārnē” ir arī Zilupe.

Pērn septembrī Ludzas novada mērs vērsās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un norādīja, ka ne tikai Ludzas novada teritorijā, bet visā Latvijā atrodas objekti, kas ietver padomju varas vai nacisma simbolus, taču tie atrodas karā kritušo karavīru apbedījumu vietās, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās.

“Padomju armijas tēls un tās simbolika šobrīd asociējas ar Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu un tās bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā, kas savukārt diskreditē padomju simbolismu kā par Padomju armijas uzvaru pār fašismu. Arī sabiedrībā tiek pausta neizpratne, kādēļ uz dotajiem objektiem atrodas padomju varas un nacisma simboli,” rakstīts vēstulē. Pašvaldība konkrētajā gadījumā saskata tiesību normu interešu sadursmi.

Pašvaldības ieskatā, Saeimai ir jāizšķiras par objektu, kuri atrodas karā kritušo karavīru apbedījumu vietās, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās, nomaiņu uz neitrāliem pieminekļiem vai piemiņas plāksnēm, vai arī jānosaka uz objektiem esošo totalitāro režīmu simbolu pilnīga noņemšana jeb demontāža.

Arī Nacionālā apvienība (NA) bija sagatavojusi grozījumus likumā “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Tie paredz likvidēt visus ārpus karavīru masu apbedījumiem esošos padomju režīmu slavinošos objektus un citās publiskās vietās apbedīto karavīru mirstīgās atliekas pārvietot uz brāļu kapiem. Tie pērn oktobrī tika nodoti izskatīšanā tajā pašā komisijā.

“Zilupes piemineklis ir spļāviens sejā Latvijas valstij,” tiešs ir zemnieks un viens no pirmajiem brīvprātīgajiem no Latvijas, kas devās uz fronti Ukrainā, Gundars Kalve. Viņa ieskatā, šis un citi okupekļi ir jāvāc nost, atstājot tikai kapu kopiņas. Viņš uzsver: “Šis jautājums ir jāpaceļ ļoti nopietnā līmenī.”

“Manuprāt, likumdevējiem būtu jānošķir divas lietas: kas ir kapi un kas ir maigās varas ieroči. Šajā gadījumā kapu kopiņa ar apmalīti ir kaps – cilvēks, kurš ir kritis vai zaudējis dzīvību. Viss pārējais, kas ir izslējies uz augšu, jau ir okupeklis,” portālam “Delfi” saka Kalve.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ir tā, kuras paspārnē nonākusi gan Ludzas novada pašvaldības vēstule, gan NA sagatavotie grozījumi. Komisijas vadītāja Agita Zariņa-Stūre (JV) saka, ka grozījumi nav tālāk skatīti, jo Aizsardzības ministrija (AM) strādā pie likumprojekta “Kara upuru apbedījumu likums”. Līdz ar to nav lietderīgi “iet pa diviem ceļiem”.

Arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris vērš uzmanību uz to, ka šobrīd Latvijā nav vienota tiesiskā regulējuma attiecībā uz kara upuru apbedījuma vietu saglabāšanu. Tas attiecas ne tikai uz Krievijas vai Vācijas, bet arī uz Latvijas izcelsmes 1. un 2. pasaules karā kritušajiem karavīriem.

AM jau 2012. gadā pēc Brāļu kapu komitejas iniciatīvas šāds likumprojekts tika izstrādāts, taču tolaik netika pieņemts. 2021. gadā AM atsāka šī likumprojekta izstrādi. Tas tika vairākkārt virzīts saskaņošanai tiesību aktu portālā un 2023. gadā atsaukts.

Likumprojekts atkārtoti tika uzsaukts tiesību aktu portālā, un laika posmā no 2023. līdz 2024. gadam tika saņemti kopumā 175 priekšlikumi un iebildumi. Svaigākais likumprojekts kopš 2023. gada augusta jau četras reizes nodots saskaņošanai. Pēdējā noslēgusies septembra beigās.

Parlamentāriete Zariņa-Stūre saka, ka konkrētajam likumprojektam atšķirībā no komisijā iesniegtajiem likuma grozījumiem ir plašāks tvērums.

Likumprojektā “Kara upuru apbedījumu likums” ir paredzēts noteikt, ka “pašvaldības ir tiesīgas veikt padomju un nacistiskā režīma slavinošo objektu demontāžu. Gadījumā, ja ar padomju un nacistiskā režīma saistīto karavīru apbedījumu vietas atrodas pilsētvidē, demontāžu veic, lūdzot komisijas atļauju pārapbedīšanai”.

Skaidrības, kas notiks ar 12 gadus “loloto” likumprojektu, nav. Arī “Delfi” uzrunātie koalīcijas politiķi neņemas spriest, to pagaidām atstājot ministrijas pārziņā, – lai cīnās un saskaņo. Savukārt AM pārstāvji ir lakoniski – par likumprojektu esot saņemti atzinumi, tostarp iebildumi, kuri šobrīd tiekot izskatīti.

Šajos 12 gados likumprojekts piedzīvojis būtiskas izmaiņas, bet vismaz kaut kas iet uz priekšu, saka Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Arnis Āboltiņš. Viņš norāda, ka plānots likumprojektu “novest līdz galam” līdz nākamā gada sākumam, bet, protams, daudz kas atkarīgs no politiskās gribas.

NKMP pārstāvis Asaris portālam “Delfi” norāda, ka saskaņā ar likumu “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” Zilupes piemineklis ir uzskatāms par “Krievijas apbedījumu”.

Viņš stāsta, ka vienošanās ir spēkā, kaut arī pastāvošo ģeopolitisko apstākļu dēļ tās izpilde notiek ar zināmiem ierobežojumiem kopš 2014. gada, bet īpaši no 2022. gada 24. februāra. Par līguma tehnisko izpildi Latvijā atbild Brāļu kapu komiteja. Līdz ar to objektu pārveidei teorētiski būtu nepieciešama Krievijas piekrišana un Brāļu kapu komitejas atļauja.

Savukārt Daugavpils pašā centrā, Dubrovina parkā, joprojām ir piemiņas vieta sarkanarmiešiem. Iepriekš ļaudis 9. maiju devās svinēt Slavas parkā, kur slējās padomju režīmu slavinošs obelisks. Taču tagad, kad tas demontēts, 9. maija atzīmēšana pārcēlusies pie Dubrovinu parkā esošās mūžīgās uguns. Šo memoriālu atšķirībā no obeliska nojaukt nedrīkstot. To, gluži tāpat kā Zilupes pieminekli, “aizsargā” te esošās apbedījumu vietas. Piemēram, 2023. gadā 9. maija svinētāju visvairāk bijis tieši šeit un Salaspilī, liecināja policijas novērojumi.

Jāpiemin arī, ka mūžīgā uguns bez pārtraukuma deg tikai kopš 2019. gada, kad to no jauna atklāja, klātesot pilsētas mēram Andrejam Elksniņam (tolaik – “Saskaņa”) un tā laika Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam. Iepriekš šī uguns tika nodzēsta 1991. gadā, bet ikgadēji iededzināta vien uz 8. un 9. maiju.

Dienā, kad portāls “Delfi” apmeklēja šo vietu, memoriāls bija sakopts, tajā bija izvietoti svaigi ziedi un bēru vainagi. Savukārt pie parka ar skatu uz mūžīgo uguni dežurēja sākotnēji pašvaldības policija, bet pēc tam Valsts policija. Abu policiju pārstāvji gan vēlāk noliedza, ka apsargāts tiek tieši memoriāls.

Valsts policijā portālam “Delfi” skaidro, ka policija apseko parka teritoriju, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību publiskā vietā. Arī pilsētas domē norāda, ka Daugavpils pilsētas pašvaldības policijas funkcija un uzdevums nav memoriāla Dubrovina parkā apsargāšana. Turklāt Valsts policija neesot novērojusi huligāniskas darbības pie padomju laika pieminekļiem Daugavpilī. Arī jūlija izskaņā, kaujas par Daugavpili 80 gadu jubilejas laikā, ne pulcēšanās, ne huligāniskas darbības neesot novērotas.

Tomēr Valsts drošības dienesta (VDD) pārstāvji portālam “Delfi” norāda, ka Latvijā palikušie padomju režīmu un armiju slavinošie objekti veicina starpetnisko spriedzi Latvijas sabiedrībā. Krievijai šie objekti primāri bijuši būtiski nevis kā piemiņas vietas karā kritušajiem, bet kā instruments tās interesēm atbilstošas, sagrozītas vēstures – tostarp Otrā pasaules kara notikumu – interpretācijas izplatīšanai, skaidro dienestā.

Arī 2022. gada dienesta pārskatā rakstīts, ka Krievija ilgstoši izmantojusi tieši militāri memoriālo politiku kā efektīvu ietekmes instrumentu. “Padomju okupācijas gados Latvijā uzstādītie “pieminekļi” ilgstoši bija Krievijai būtisks instruments tās militāri memoriālajā darbā – ārpolitiskajām interesēm atbilstošu interpretāciju nostiprināšanai Latvijas sabiedrībā,” raksta VDD.

Portāls “Delfi” aptaujāja arī 10 valstspilsētas par to plāniem attiecībā uz pieminekļiem. Pilsētu pieredze atšķiras. Tās, kuru teritorijā esošie pieminekļi bija iekļauti likuma “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas teritorijā” pielikumā, objektus ir demontējušas. Savukārt par papildu objektu demontāžu pieredze atšķiras: ir aktīvākas un mazāk aktīvas pašvaldības. Piemēram, gan Valmierā, gan Rīgā ir demontēti objekti ārpus likuma pielikumā uzskaitītajiem.

Visspraigākās diskusijas turpinās par objektiem Rīgā. Rīgas domē apliecināja, ka pašvaldība regulāri seko līdzi iedzīvotāju noskaņojumam un viedokļiem sociālajos tīklos.

Rīga arī ir viena no retajām pašvaldībām, kas atbildēja, ka vietas, kur notiek ikgadējas sanākšanas, pieminot notikumus saistībā ar Krievijas impēriju un PSRS, galvaspilsētā ir apzinātas. Tajās regulāri drošības un sabiedriskās kartības nodrošināšanai tiek veikti dažādi pasākumi. Tas notiek ciešā sadarbībā ar valsts drošības dienestiem. Taču plašāku informāciju par konkrētām vietām dome nevar atklāt. Šī informācija valsts drošības interešu dēļ ir klasificēta. Tikmēr, piemēram, Rēzeknē kopš “Aļošas” nojaukšanas nav novērotas vietas, kur notiktu aktīvas sanākšanas. Vairākās pilsētās norāda, ka piemiņas dienās cilvēki mēdz nolikt ziedus kapuvietās, taču tas notiek individuāli.

VDD norāda, ka joprojām novērojamā ziedu nolikšana pie padomju režīmu un armiju slavinošajiem objektiem uzskatāmi parāda Krievijas pret Latviju gadu desmitiem vērsto masīvo informatīvās ietekmes pasākumu sekas. Neraugoties uz Krievijas īstenotajiem kara noziegumiem Ukrainā, daļa Latvijas sabiedrības joprojām izjūt piederību Krievijas manipulatīvi veidotajam pasaules skatījumam, skaidro dienestā.

VDD atgādina, ka demonstratīva pulcēšanās un ziedu nolikšana pie padomju režīmu un armiju slavinošiem objektiem var tikt vērtēta kā Latvijas okupācijas un padomju režīma īstenoto represiju pret Latvijas tautu attaisnošana un slavināšana, kā arī, ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kā Krievijas izvērstā kara Ukrainā attaisnošana un slavināšana.