2022. gada nogalē toreizējais Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko lūdza Ukrainas sabiedrotos boikotēt krievu autoru mākslas darbus, līdz Krievija pārtrauks iebrukumu Ukrainā, jo arī kultūru lielvalsts izmanto kā ieroci.

Atbildes Ukrainai var iedalīt trīs kategorijās:

Kurā kategorijā ir Latvijas augstās kultūras institūcija – opera? Otrajā. Lielākoties.

Šobrīd LNOB repertuārā, tieši baletā, ir četri iestudējumi, kuros atskaņo Pētera Čaikovska mūziku, – “Serenāde. Carmina Burana”, “Gulbju ezers”, “Apburtā princese” un “Riekstkodis”. Baleta repertuārā ir arī pagājušā gadsimta krievu komponista Borisa Asafjeva “Bahčisarajas strūklaka”. Kopš kara sākuma LNOB izrādīja arī Čaikovska operu “Pīķa dāma”, taču šobrīd repertuārā tās vairs nav. Kāpēc LNOB turpina rādīt krievu autoru darbus, iestāde neskaidro un no jautājumiem izvairās.

Šī gada 4. novembrī operas valdes priekšsēdētāja amatā stāsies Sandis Voldiņš, kurš līdz šim bija valdes loceklis. Uz sarunu ar portālu “Delfi” viņš ir nepielaužams. Sazināties piekrīt tikai rakstiski. Operas sabiedrisko attiecību nodaļā uzskata, ka sarunā par krievu klasikas atskaņošanu kara laikā ir “potenciāls rasties pārpratumiem”. Tiesa, tādas bažas saziņā ar “Delfi” nav ne Igaunijai, ne Lietuvai, kur komunikāciju turklāt ietekmē valodas barjera.

Kādreizējā operas “Pīķa dāma” iestudējumā, kas pirmizrādi piedzīvoja 2005. gadā, Čapļicki spēlēja Nauris Puntulis (NA). Viņš, izsakoties par šo problēmjautājumu, vienā personā iemieso visus iesaistītos – mākslinieku, operas apmeklētāju un politiķi. Kā operdziedātājs viņš ir drošs, ka “katra mākslinieka būtība ir būt brīvam savos uzskatos un brīvības uzskatus paust savos darbos”. “Šī mākslinieciskā brīvība nepazīst robežas, īpaši tādos žanros kā opera, kas ir pāri nacionālām robežām stāvoša. Turpretī katra mākslinieka bieds ir tikt nodēvētam par provinciālu vai par kaut kādā veidā saistītu ar politisko konjuktūru,” viņš pauž.

Savukārt kā politiķis un kādreizējais kultūras ministrs viņš ir pārliecināts, ka “katra afiša ar Puškina vai Čaikovska vārdu Kremlī tiek uzņemta ar aplausiem. Tas nodod vēstījumu, ka Rietumi nevar bez diženās krievu pasaules iztikt”.

Pēc Puntuļa domām, šajā laikā spēlēt Čaikovska mūziku nozīmē stiprināt krievu pasauli. Ja viņš būtu operas vadītājs, iestādē krievu autoru darbus šobrīd nespēlētu. Taču – kāpēc viņš, kara sākumā būdams kultūras ministrs, nesniedza nekādas rekomendācijas kultūras iestādēm šajā jautājumā? Puntulis kā grupas “Pērkons” solists pats bija vairākkārt politiski cenzēts, tāpēc sev “svēti solījies, ka nekad to nepieļaus pret citiem”. Vienlaikus viņa vēstījums ministra amatā “Es šobrīd atteiktos no krievu autoriem repertuārā”, viņaprāt, bijis saprotams vēstījums, kas nepārsniedz robežu, lai to nosauktu par cenzūru.

Arī pašreizējā kultūras ministre Agnese Lāce (“Progresīvie”) norāda, ka mākslinieciskā repertuāra izvēle ir kultūras kapitālsabiedrības valdes izvēle un atbildība. Savukārt ierobežot mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību ir cenzūra, kas liegta Satversmē.

Kāda LNOB orķestra mūziķe piekrita anonīmai sarunai ar “Delfi”. Runājot ar vārdu un uzvārdu, būtu bažas zaudēt darbu, viņa skaidro. Decembrī sāksies baleta “Riekstkodis” laiks. Tā ir Ziemassvētku klasika, ko ierasti spēlē gada pēdējā mēnesī. “Delfi” uzrunātā mūziķe atklāj, ka kopš kara sākuma “Riekstkodi” spēlē “gariem zobiem”. “Es jūtos kā divkose. Man būs izdienas pensija. Es to gribu sagaidīt. Esmu smagi šo darba mūžu nostrādājusi. Mēs visi nolietojamies, mēs nevaram līdz vecuma pensijai spēlēt. Bet es redzu, kas notiek Ukrainā. Tas ir ārprāts. Es ar savu instrumentu to kaut kādā mērā atbalstu. Man personīgi ir ļoti grūti to darīt. Es eju uz baigiem kompromisiem ar savu sirdsapziņu,” viņa stāsta.

Ja reiz “Riekstkodi” spēlē katru gadu, cik lielā mērā, spēlējot šo baletu, runa ir par auditorijas pieprasījuma apmierināšanu un cik – māksliniecisko brīvību? Šis jautājums paliek neatbildēts, jo pati opera portālam “Delfi” neizpauž ne to, kas ir pēdējo divu sezonu vislabāk apmeklētās izrādes, ne arī – kāds operai ir finansiālais ieguvums no Čaikovska mūzikas spēlēšanas. Tomēr publika “Riekstkodi” Ziemassvētku laikā ir stipri iemīļojusi. Kā “Delfi” pauž vairāki uzrunātie, šis uzvedums garantē izpārdotas skatītāju rindas.

Puntulis, vaicāts, cik lielā mērā Čaikovska mūzikas spēlēšana saistās ar māksliniecisko brīvību un cik lielā mērā – ar auditorijas vēlmju apmierināšanu naudas dēļ, smaida. “Smaidu tādēļ, ka negribu būt skarbs un runāt vārdos par to, ko dara tikai naudas dēļ, pārdodot savas idejas vai svētumus. Es ceru, ka tas tā nav. Lai man nebūtu jābūt tik skarbam, es pieļauju, ka spēlēt baletu “Riekstkodis” ir vienkāršākais ceļš. Nenoliedzami, to darot, Ziemassvētkos ir garantēts budžets. Lai budžetu piepildītu, nav grūti aizslēpties aiz saukļa, ka “Čaikovska mūzika nav vainīga pie tā, kas notiek šobrīd Ukrainā”.

“Delfi” uzrunātajai orķestra mūziķei bailes runāt ar atklātu vārdu nav nepamatotas. Viņas nozares kolēģe vijolniece Marta Spārniņa 2023. gadā pēc 14 nostrādātiem gadiem “Sinfonietta Rīga” kamerorķestri pameta. Tas izrietēja no viņas protesta pret krievu komponistu mūzikas iekļaušanu “Sinfonietta Rīga” koncertprogrammās, vēstīja Latvijas Televīzija. Kamerorķestris repertuāru mainīt negrasījās, tāpēc Spārniņa darbu kamerorķestrī pārtrauca. Nevarēja vairs strādāt pret savu sirdsapziņu.

“Delfi” uzrunāja vijolnieci intervijai, taču viņa tai nepiekrita. “Esmu skaidri paudusi savu nostāju un ar šī lēmuma skarbajām sekām diemžēl dzīvoju joprojām,” viņa noraida intervijas lūgumu. Cik droši māksliniekiem šobrīd ir paust savus, tostarp politiskos, uzskatus? “Mēs šeit varam runāt par ideālo un reālo pasauli. Ideālā pasaulē, protams, tam tā nevajadzētu būt. Reālajā pasaulē diemžēl jāatzīst, ka liela daļa mākslinieku ir lielākā vai mazākā mērā saistīta ar konjunktūru,” atbild Puntulis.

Būdams kultūras ministrs, viņš aicināja mākslinieciskos vadītājus noskaidrot radošā kolektīva viedokli par krievu autoru darbu atskaņošanu. Vai kāds šo rekomendāciju ņēma vērā, viņš nezina. Voldiņš uz jautājumu, vai kāds operas darbinieks iebilda pret krievu autoru darbu atskaņošanu, neatbildēja. Savukārt “Delfi” uzrunātā orķestra mūziķe pauda, ka neviens viņas attieksmi pret krievu autoru darbu atskaņošanu noskaidrot nav mēģinājis.

Pēc kara sākuma, proti, jau līdz ar 2022. gada 25. februāri, LNOB nolēma, ka pirms katras izrādes operas orķestris spēlēs Ukrainas himnu. Cik ilgi to turpināja darīt, Voldiņš neatbild. Arī orķestra mūziķe to neatminas, taču viņas atmiņās himnu mūziķi spēlējuši vismaz vairākus mēnešus. “Tas klusi pēc tam aizbīdījās prom,” viņa nosaka. Līdz ar to, piemēram, 2022. gada 27. martā, pirms spēlēja iestudējumu “Gulbju ezers”, atskaņoja Ukrainas himnu. Lai arī pēc burta situācijā nav nekā nepareiza, orķestra mūziķei tā šķita absurda. Nepareiza tā šķiet arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentam filozofam Artim Svecem. “Vispirms nopirkt grēku atlaidi,” viņš nosaka.

Jautājumam par mākslinieciskās brīvības salāgošanu ar solidaritāti Ukrainai, kā arī piesardzību valsts drošības vārdā nav vienas pareizas atbildes. Taču mākslu nevar nošķirt no visiem pārējiem jautājuma aspektiem, norāda Svece. No filozofa stāstītā izriet, ka, izrādot publikai mākslas darbu, rodas attiecības starp pašu mākslinieku un tiem, kas viņa veidoto darbu patērē. Izrādīt gara darbu – tas ir publisks žests, kura laikā mākslinieks citu priekšā pārstāv un aizstāv noteiktas vērtības. “Nesaku, ka nedrīkst spēlēt Čaikovski, bet tajā brīdī, kad tu to dari, tu arī citiem saki, ka ir pieņemami kara laikā spēlēt Čaikovski. Varbūt tev ir taisnība, varbūt nav. Bet iedomāties, ka šis žests varētu būt ārpus sabiedrības, ir naivi,” paskaidro Svece.

Mākslinieciskā brīvība saistās ar vēlmi nosargāt iespēju mākslā brīvi eksperimentēt. “Ja māksliniekam ir pārliecība, ka šobrīd vajag uzvest Čaikovski, es uzskatu, ka to nevar aizliegt. Taču – vai tie cilvēki, kas šajā mirklī uzved Čaikovski, saprot, ko dara? Vai to dara apzināti? Kādi ir šī lēmuma apsvērumi? Ja tas ir žests, ar kura palīdzību opera grib teikt, ka mākslai nav nekāda sakara ar politiku, tā var to darīt, bet riskē ar to, ka sabiedrība tam nepiekritīs,” pauž Svece.

Ir vēl kāda interpretācija, kā raudzīties uz to, ka šobrīd operā spēlē Čaikovski, – tas notiek aiz inerces. Ja šis būtu patiesais iemesls, tas nozīmētu, ka mākslinieki negribēdami nodod vēstījumu, ka “mums ir jāsadzīvo ar Krievijas agresiju tāpēc, ka Krievija ir nozīmīga civilizācija ar bagātu kultūru, tāpēc mums tā ir kaut kā jāpieņem, bet tas ir tieši tas vēstījums, ko mums cenšas piespēlēt Krievijas režīma ideologi”.