Tas nozīmē – mācību gadā ik nedēļu mākslinieks mēro ceļu no Rīgas uz Liepāju un divas dienas rosās vidusskolā. Lai gan lielākā daļa laika aizrit darbavietā, strādājot ar jauniešiem, Birmanis paspējis sajust un novērtēt pilsētas īpašo auru.

"Nevar būt mācībspēks, kas neinteresējas par to, kas notiek pilsētā. Tas ir nereāli. Ikdienā ir jākontaktējas ar liepājniekiem – skolas vadību vai audzēkņiem. Galu galā gandrīz 30% sava laika es pavadu Liepājā," stāsta Birmanis, kurš šoruden tika izvēlēts arī par vienu no Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 vēstnešiem.

"Mani paaicināja mūsdienīgot šo programmu – no skaistumkopšanas jomas to pārvirzīt uz radošo industriju, uz kino, teātri un modi. Padarīt pieprasītāku. Tas ir tas, ko te divu gadu laikā arī daru," darba ikdienā ļauj ielūkoties Birmanis un smejas, ka, izsverot LMMDV aicinājumu, 220 kilometri, kas šķir Liepāju no Rīgas, nav bijis šķērslis. Kas vēl mudinājis piedāvājumu pieņemt?

"Pirmkārt, man bija jau zināma pieredze komunikācijā ar jauniem cilvēkiem. Otrkārt, katra radoša cilvēka karjerā pienāk brīdis, kad ir ko teikt jaunajiem cilvēkiem, un acīmredzot es to jutu. Treškārt, es saskatīju kaut kādas iespējas, un man tas bija interesanti. Izveidojās labs kontakts ar skolas vadību, viņi pieņēma manu redzējumu, un mēs izveidojām kopīgu redzējumu. Ne mazsvarīgs fakts ir tas, ka te strādā vairāki cilvēki, kurus uzskatu par savas jomas autoritātēm. Viņu klātbūtne deva drošības un kvalitātes garantiju," lēmumu profesionālo dzīvi saistīt ar Liepāju skaidro mākslinieks.

Darbadienas skolā ir piepildītas un garas un nebeidzas līdz ar nodarbību izskaņu, tomēr Birmanis cenšas pēc darba izbaudīt arī Liepājas piedāvājumu, aizejot uz kādu kafejnīcu vai, ja viss sakrīt, apmeklējot kādu koncertu "Lielajā Dzintarā".

Kad ir laiks un iespēja, pasniedzējs labprāt dodas pastaigās – izvēdināt galvu un iedvesmoties no pilsētvides. "Liepāja ir savdabīga, tas ir fakts. Liepāja ir piemērota Latvijas Veimāras statusam, kur tāpat 200 kilometrus no galvaspilsētas attīstījās Bauhaus. Te vide uzrunā, bet radošumu veido cilvēki. Patiesībā es joprojām ar pārsteigumu uzzinu par dažiem manis cienītiem māksliniekiem, kuri nāk no Liepājas, ir šeit dzimuši, auguši vai mācījušies. Šeit ir kaut kas īpašs," divu darba gadu laikā pārliecinājies Birmanis. Atšķiras arī audzēkņi – kurzemnieki.

Visvairāk Liepājā mākslinieks novērtē arhitektūru – gan arhitekta Paula Maksa Berči atstāto mantojumu, gan to arhitektūras daļu, par kuru viedokļi dalās. "Te ir arī tas, kas droši vien nepatīk citiem cilvēkiem, bet mani uzrunā no mantojuma viedokļa – padomju laiku arhitektūra, kas ir otrpus kanālam tā saucamajā Laumenē. Tādas lietas reti kur vairs ir redzamas un sastopamas, un tas ir mantojums. Patīk vai nepatīk, bet cilvēki tur ir gana ilgi dzīvojuši un dzīvo vēl joprojām."

Liepājas īpašo arhitektūru, kur ir sajaukušies dažādi laiki un stili, saglabājies autentiskums un pat vienas ielas garumā kā laika mašīnā iespējams pārlēkt gadsimtos, novērtējuši arī citi. "Mums bija atbraukuši "Erasmus" partneri no Venēcijas, un arī viņi teica, ka šeit ir ļoti īpatnēja un interesanta arhitektūra. Ja jau venēcieši kaut ko tādu saka, tam var ticēt," smejas mākslinieks.