Prāmis uz Ņujorku un ielas kā kino
IZBAUDI LIEPĀJU SVĒTKU LAIKĀ
Izstaigāt Jaunliepāju
Kad Liepājas vecpilsēta izstaigāta, laiks iepazīt apkaimi, kurai ierasts vien izsoļot vai izbraukt cauri ceļā no stacijas – Jaunliepāju. Kopā ar gidi Sarmīti Stepans dodamies pastaigā, lai iepazītu šo aizraujošo un vēsturiski pielādēto Liepājas daļu.
Teksts: Kristīne Melne
Foto: Kārlis Volkovskis
Foto: Kārlis Volkovskis
Jaunliepājas sirds ir stacijas ēka, no kuras vislabāk sākt šīs pilsētas daļas iepazīšanu. Līdz ar Liepājas ostas attīstību un nenovēršamo industrializāciju rodas nepieciešamība pēc dzelzceļa, un 1871. gadā līdz ar dzelceļa līnijas Liepāja–Romni izbūvi tiek uzcelta stacijas ēka. Tā Liepāju iezīmē kartē kā nozīmīgu loģistikas punktu un nosaka pilsētas tālāko uzplaukumu. Pie stacijas atrodami arī informācijas stendi, kas atgādina par aizgājušajiem laikiem un tiem, kuri kāro uzzināt vairāk, sniegs pastaigai vērtīgu ietvaru.
Klausoties gides stāstījumā, acu priekšā uzpeld aizgājušā gadsimta sākums, kad no Liepājas reizi nedēļā kursēja tvaikonis uz Ņujorku. Cilvēki no Krievijas impērijas plūda šurp, lai dotos pāri okeānam uz Ameriku vai Kalifaksu Kanādā sākt jaunu dzīvi. Daudzi no viņiem pārdeva visu un vēl aizņēmās, lai varētu atļauties biļeti, kas pieaugušajam, pārrēķinot šodienas cenās, maksāja ap 1500 eiro, atstāja ģimenes un ar vienu koferīti vai sainīti devās pretim nezināmajam. Pirms lielā ceļojuma, kas līdz Ņujorkai ilga 10 dienas, viņi uzkavējās Liepājā, jo biļetes bija iespējams iegādāties tikai kasē un nebūt ne uz pirmo tvaikoni – visbiežāk bija pāris nedēļas jāgaida. Līdz ar to pilsēta piedzīvoja milzīgu cilvēku pieplūdumu – tiek lēsts, ka laikā no 1906. gada līdz Pirmajam pasaules karam no Liepājas izceļoja ap 500 tūkstoši cilvēku. Starp tiem, kuri izceļojuši no Liepājas, pastaigas pavadone min Holivudas zvaigžņu Kērka Duglasa vecākus un Džeka Nikolsona tēvu, lai gan par pēdējo drošs nevar būt, jo ir avoti, kas liecina, ka Nikolsona māte par sava bērna tēva identitāti nemaz nav bijusi droša.
Viens no iespaidīgākajiem Jaunliepājā ir Baseinu ielas devītais nams, kas celts 20. gadsimta sākumā kā pagaidu nomitināšanas vieta un poliklīnika emigrantiem. Vēlāk kalpojis citiem mērķiem, un tur atradušās arī Pedagoģiskā institūta studentu kopmītnes, bet tagad nams gaida atdzimšanu.
Šo Liepājas pusi iecienījuši arī kino veidotāji – tur autentiski saglabājušies nami un namiņi, kas ļauj uzburt kinodarbiem nepieciešamo noskaņu, un arī uz Baseina ielas nama fasādes saglabājušies uzraksti no kādas filmas uzņemšanas.
“
Jaunliepāja ir pateicīgs rajons mākslai, un to arī bieži izmanto.
Jaunliepājā jūs gandrīz nemanīsiet augstus vai greznus namus – šīs pilsētas daļas apbūvi lielākoties veido divstāvu koka mājiņas. Tās savulaik būvēta strādniekiem, kas Liepājā ieradās no visas apkārtnes, lai strādātu rūpnīcās. Darbaspēka pieplūdums pilsētā bija ievērojams – ja 19. gadsimta sākumā Liepājā dzīvojuši ap 5000 cilvēku, tad gadsmita beigās – 100 tūkstoši. Istabiņu lielums tolaik ir bijis vien ap 18 kvadrātmetriem, un tur dzīvojusi visa ģimene. Manīsiet arī pa kādam augstākam ķieģeļu namam – tie bijuši dzīvokļu vai īres nami –, bet vietām saglabājušās arī nelielas privātmājas, ko varējuši atļauties turīgākie. Bruģēto ieliņu labirinti jūs izvadās aizraujošā ceļojumā uz Liepāju 19. gadsmitā, un vērīgāki pētnieki šķietami necilo namu rindās atradīs daudz interesantu detaļu. Vai vietu interesantiem fotokadriem.
Jaunliepājas pastaigu maršrutā jāiekļauj arī Vecie kapi, kas ne tikai atklāj nozīmīgu liepājnieku dzīvesstāstus, bet arī skaudri atsedz padomju gadu sekas vēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Tieši tur, kā stāsta gide, varētu būt atradusies pirmā apmetne pilsētas teritorijā. Īpaši skaisti Vecajos kapos esot pavasarī, kad tur zied zilsniedzītes, bet aizstaigāt turp ir vērts arī citos gadalaikos. Kaut vai tādēļ, lai pāri Tirdzniecības kanālam paskatītos uz dzīvīgo Vecās ostmalas promenādi. Vecajos kapos meklējamas Liepājas galvas Kārļa Gotlība Ūliha kapenes, arhitekta Paula Maksa Berči piemiņas vieta, tirgotāju un mecenātu Antona Vites un Joahima Lorenca Hikes un citu Liepājas vēsturē nozīmīgu personību atdusas vietas.
Pastaigu var pagarināt, noejot gar kādreiz tik lepno "Wicander & Larson" korķu un linoleja fabrikas kompleksu, kas 20. gadsimta sākumā bijis viens no Latvijas lielākajiem ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem. Šis komplekss būvēts pēc Paula Maksa Berči projekta, un, lai gan laika un cilvēku nesaudzētas, pamestās ēkas ļauj apjaust kādreizējo vērienu.
Īpaša vieta Jaunliepājā, kur, kā smejas gide, var iedomāties kādu vēlēšanos, ir laukums, kur satiekas Lāčplēša, 1905. gada un Autoru iela. Tur apskatāms arī trīsstāvu nams, kas attāli līdzinās kādai pasaulslavenai ēkai – Gludekļa namam (Flatiron Building) Ņujorkā.
Ja laika ir pavisam nedaudz, Jaunliepājas apskatei var izmantot tramvaju, pa ceļam aplūkojot arī vēsturisko tramvaju depo Rīgas ielā. Tas atgādina to, ka tieši Liepāja kļuva par pirmo pilsētu Baltijā ar elektrisko tramvaju. Kad 1899. gadā tika atklāta tramvaju kustība, pirmās trīs stundas visi gribētāji varējuši braukt bez maksas, un šo iespēju steiguši izmantot ap 5000 cilvēku.
Ja laika ir pavisam nedaudz, Jaunliepājas apskatei var izmantot tramvaju, pa ceļam aplūkojot arī vēsturisko tramvaju depo Rīgas ielā. Tas atgādina to, ka tieši Liepāja kļuva par pirmo pilsētu Baltijā ar elektrisko tramvaju. Kad 1899. gadā tika atklāta tramvaju kustība, pirmās trīs stundas visi gribētāji varējuši braukt bez maksas, un šo iespēju steiguši izmantot ap 5000 cilvēku.
Vēl viena pieturvieta Jaunliepājā ir Annas tirgus, kas tika atklāts 1897. gadā. Tolaik tirgus placī notika ne tika andelēšanās, bet arī cirka izrādes, motociklistu triku paraugdemonstrējumi un citas atrakcijas. Mūsdienās Annas tirgu iesaka apmeklēt ceturtdienas pievakarēs, kad tur sabraukuši zemnieki un mājražotāji no malu malām un notiek aktīva andelēšanās.
Noteikti atsevišķu stāstu būtu pelnījuši daudzie Jaunliepājas dievnami, bet ikvienu Liepājas viesi, iebraucot pilsētā, sagaida Lutera baznīcas stāvs. Lai gan no Somijā kaltiem akmeņiem starpkaru laikā būvētā nama ārpuse atstāj smagnēju un tumšu iespaidu, baznīcas telpas pārsteidz ar vieglumu un gaismu.
Iepazīstot Jaunliepāju, viens no uzdevumiem varētu būt kaķu skaitīšana. Lai gan to netrūkst arī Vecliepājā, otrā kanāla pusē to patiesi ir īpaši daudz. Pēc pastaigas noteikti ir vērts iegriezties kādā no omulīgajām kafejnīcām, kādu netrūkst arī Jaunliepājas pusē, vai nogaršot leģendāros Liepājas čeburekus, kas Raiņa un Jelgavas ielas stūrī pieejami kopš sešdesmitajiem gadiem.
Iepazīstot Jaunliepāju, viens no uzdevumiem varētu būt kaķu skaitīšana. Lai gan to netrūkst arī Vecliepājā, otrā kanāla pusē to patiesi ir īpaši daudz. Pēc pastaigas noteikti ir vērts iegriezties kādā no omulīgajām kafejnīcām, kādu netrūkst arī Jaunliepājas pusē, vai nogaršot leģendāros Liepājas čeburekus, kas Raiņa un Jelgavas ielas stūrī pieejami kopš sešdesmitajiem gadiem.
Iebraucot Liepājā, netālu no Olimpiskā centra skatienam paveras gotiskai pasaku pilij līdzīgs nams. Diennakts tumšajā laikā tas ir skaisti izgaismots un piesaista acis arī no citām Jaunliepājas pusēm. Izrādās, tas ir bijušais ugunsdzēsēju depo komplekss, kas pēc Paula Maksa Berči projekta par liepājnieku saziedoto naudu uzbūvēts 1888. gadā, bet šajā desmitgadē piedzīvojis patiesi iespaidīgas pārvērtības. Starp citu, ja arī jūs nodarbina jautājums, kāpēc ugunsdzēsēju depo bija vajadzīgs šāds tornītis, izrādās – tas kalpojis kā vieta, kur žāvēt šļūtenes.
Atjaunoti tiek arī citi nami, lieli plāni saistās arī ar bijušo "Liepājas metalurga" teritoriju, un apkaimes seja pamazām mainās. Tomēr Jaunliepāja vēl aizvien ir saglabājusi savu mieru, nesteidzību un ļoti īpašo noskaņu, ko var piedzīvot ikviens Liepājas viesis, ja vien ļausies.
Atjaunoti tiek arī citi nami, lieli plāni saistās arī ar bijušo "Liepājas metalurga" teritoriju, un apkaimes seja pamazām mainās. Tomēr Jaunliepāja vēl aizvien ir saglabājusi savu mieru, nesteidzību un ļoti īpašo noskaņu, ko var piedzīvot ikviens Liepājas viesis, ja vien ļausies.
“
Jaunliepāja elpo un dzīvo savu dzīvi, nedaudz atšķirīgu no pārējās Liepājas.
Projekts sadarbībā ar:
pārdošanas projektu vadītāja
Lauma Simanoviča
Foto
Kārlis Volkovskis
DIZAINS
Māris Rītiņš
Projekta vadība
Līva Marta Poča
Teksts
Kristīne Melne