"Bērni rada lielu prieku!" Viesģimeņu un audžuģimeņu pieredzes stāsti

Lai kļūtu par viesģimeni un palīdzētu kādam nelaimē nonākušam bērnam, nav svarīgs ne vecums, ne dzīvesvietas lokācija – svarīgākais ir motivācija un, kā saka mammas, cilvēkmīlestība.

Rakstā skaidrojam, ko nozīmē būt viesģimenei un kā tas atšķiras no aizbildņa un audžuģimenes, un ģimenes dalās pieredzes stāstos, kas varētu arī citus iedvesmot šim lēmumam – kļūt par viesģimeni.

Signe Ezeriņa (attēlā ar bērniem) tiek dēvēta par "audžumammu ar stāžu". Un ne velti – viņa ir audžumamma jau gandrīz 20 gadus, bet lauku sētā "Indāni" īsāku vai ilgāku laika posmu gadu gaitā pavadījuši 15 bērni. Viss sākās ar viesģimenes statusu, kad 2000. gadā ģimenē ienāca pirmā meitenīte.

"Mums bija divi bērni – brālītim gadiņš, meitiņai četri gadi. Mana meita sūdzējās, ka viņai, laukos dzīvojot, nav nevienas pašas draudzenes. Visi apkārtnes bērni jau bija lieli, un viņai ar mazo brāli bija garlaicīgi. Vietējā avīzē pamanījām Irlavas bērnunama sludinājumu, kurā aicināja ģimenes uz vasaras periodu kļūt par viesģimenēm. Izlasīju sludinājumu un teicu vīram – lūk, ir mūsu problēmas risinājums!" atceras Signe. Tā nu abi aizbraukuši uz aprūpes iestādi aprunāties, un jau dažas dienas vēlāk saimniecībā ieradās Līga, kurai bija 11 gadi.

Meitene bija ļoti mīļa un draudzīga, un pirmā vasara paskrēja nemanot. "Šis lēmums bija lēciens nezināmajā, un viss notika tik strauji! Mums izveidojās brīnišķīgs kontakts, un Līga pie mums pavadīja katru nedēļas nogali un visus skolas brīvlaikus," Signe atceras.

Viesģimene ir persona vai laulāts pāris, kas pavada laiku ar ārpusģimenes aprūpes iestādē nonākušu bērnu. Viesģimenes statusu piešķir bāriņtiesa, izvērtējot pāra vai personas motivāciju, ģimenes savstarpējās attiecības, kā arī novērtējot sadzīves un materiālos apstākļus. Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs norāda, ka nepieciešams arī psihologa atzinums un ģimenes ārsta veselības stāvokļa novērtējums. "Pārbaudām arī Sodu reģistru – viesģimene nedrīkst būt krimināli sodīta par vardarbību un nodarījumiem, kas vērsti pret dzimumneaizskaramību, jo bērnu drošība ir pirmajā vietā."

"Kad piešķirts viesģimenes statuss, jūs drīkstat doties uz bērnu aprūpes iestādi un komunicēt ar bērniem – satikties varat aprūpes iestādē, ārpus tās vai jūsu dzīvesvietā," Aivars Krasnogolovs skaidro. Konkrēta nosacījuma, cik bieži jāsatiekas, nav. Viesģimene var arī izlemt, kā šo laiku kopā pavadīt, – doties pārgājienos, uz kino, pusdienās, apmeklēt sporta spēles vai ciemoties mājās.

Paula (vārds mainīts) atklāj, ka nebija apsvērusi domu kādreiz kļūt par audžumammu. Viņa atzīst, ka nebija arī plānojusi strādāt bērnu aprūpes iestādē. Varbūt tas bija likteņa pirksts, jo bērnu aprūpes iestādē, kur Paula strādā, nonāca 11 gadus veca meitenīte, ar kuru viņai uzreiz izveidojās labas attiecības.

"Tas bija pirms sešiem gadiem, un šobrīd esmu viņas audžumamma," stāsta Paula. Sākumā abas vienkārši devās pastaigās, paēst vai uz kinoteātri: "Pusgada laikā ļoti sadraudzējāmies, un sapratu, ka gribētos viņu uzaicināt ciemos. Tā kā dzīvoju stundas brauciena attālumā no Rīgas, sapratu, ka būtu vieglāk, ja viņa varētu arī palikt pa nakti, tādēļ noformēju viesģimenes statusu."

Lēmumu kļūt par viesģimeni Paula pieņēma konkrētās meitenes dēļ. Tobrīd viņa nebija precējusies, tādēļ viesģimenes statuss tika piešķirts tikai viņai. Pamazām meiteni iepazīstot tuvāk, radās doma, ka būtu jāsper solis tālāk un jākļūst par audžumammu, lai meitenei nebūtu jāatgriežas bērnu aprūpes iestādē. "Tobrīd dzīvojām divistabu dzīvoklī, un bija skaidrs – divi pieaugušie, mazs bēbītis un pusaudzis nav laba doma. Mainījām dzīvesvietu, un tur gan visiem bija vieta, tādēļ uzreiz nokārtoju audžuģimenes statusu. Pieņemt lēmumu kļūt par viesģimeni un vēlāk par audžuģimeni man bija vieglāk, jo meitenīti iepazinu palēnām," Paula saka.

Arī Signe Ezeriņa kādā brīdī saprata, ka laiks viesģimenes statusu mainīt uz ko vairāk: "Mans tēvs strādāja pilsētā, tāpēc Līgu piektdienas vakaros atveda uz "Indāniem", bet svētdienās atpakaļ uz bērnu aprūpes iestādi. Bija pagājuši gandrīz divi gadi viesģimenes statusā, un kādā rītā sapratām – kāpēc mēs tā braukājam turpu šurpu? Pajautājām Līgai, vai viņa gribētu palikt pie mums pavisam, un likās, ka viņa jau sen bija gaidījusi šo jautājumu."

Nošķirot bērnu no ģimenes, bāriņtiesa vispirms meklē aizbildni, kurš varētu uzņemties rūpes. Parasti tie ir radinieki – brāļi, māsas, vecvecāki vai krustvecāki. Ja tas neizdodas, tiek meklēta audžuģimene, kas nodrošina aprūpi līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai tiek adoptēts. Ja neizdodas atrast aizbildni vai uzņemošu audžuģimeni, bērns nonāk aprūpes iestādē. "Audžuģimenes tiek apmācītas un būtībā pilda vecāku pienākumus," skaidro Aivars Krasnogolovs.

Signe Ezeriņa, kuras ģimenē bijuši 15 audžubērni, stāsta, ka lielākoties visi palikuši "Indānos" līdz pilngadības sasniegšanai: "Prom nevienu nedzenam! Mūsu pirmā audžumeita Līga te nodzīvoja līdz 24 gadu vecumam, tad apprecējās, un nu esmu vecmāmiņa divām burvīgām mazmeitiņām! Daži bērni ir bijuši vien dažus mēnešus vai gadus – ja bērns tiek izņemts no ģimenes, bet vecāki spēj atrisināt šīs problēmas un bāriņtiesa atzīst, ka viņš var atgriezties mājās, bērns atstāj audžuģimeni."

Nu jau Signes bērni ir izauguši, bet telefons ik pa laikam iezvanās, izskanot jautājumam: "Vai varat palīdzēt?" Viņa atklāj, ka ļoti bieži saka "nē", bet dažkārt saņem stāstus, kur atteikt nav iespējams, tādēļ ģimenē šobrīd ir seši bērni un arī 19 gadus veca meitene: "Ģimenē jau bija trīs audžubērni, kad pirms divarpus gadiem mums pajautāja, vai varam paņemt septiņus mēnešus vecu meitenīti un viņas brālīti, kuram bija gandrīz divi gadi. Vēlāk saņēmām ziņu, ka krīzes centrā ir divas viņu māsiņas. Staigājām pa istabām un domājām, kā visu varētu pārkārtot. Par laimi, ir izgudrotas divstāvu gultas! Visu var izdarīt, ja vien ir vēlme!"

"Ja jums ir kaut mazākā doma, ka gribētos kādam bērnam palīdzēt, vienkārši pamēģiniet. Nav pat uzreiz jākārto viesģimenes statuss, pamēģiniet sākumā kļūt par brīvprātīgo – atnāciet aprunāties ar aprūpes iestādes vadību. Var atnākt pagalmā uzspēlēt futbolu! Tas ir labs veids, kā saprast, kādi bērni ir aprūpes iestādē un vai gribat spert nākamo soli," iesaka Paula.

Viņa norāda, ka viesģimenes statuss neuzliek nekādas saistības: "Var atbraukt ciemos arī vienreiz mēnesī vai kopā aiziet uz kādu pasākumu. Protams, ir ģimenes, kas bērnu satiek katru nedēļas nogali un visos brīvlaikos, situācijas ir dažādas. Un ir tikai normāli, ja pēc pirmās tikšanās jūs saprotat, ka tas tomēr nav domāts jums."

Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs apstiprina, ka viesģimenes statuss pieļauj ar bērnu satikties retāk un šī statusa iegūšana neuzliek pienākumu to darīt. "Rīgas bāriņtiesā šobrīd reģistrētas 60 viesģimenes, bet tikai 16 izmanto iespēju pavadīt laiku ar bērniem. Mēs arī nevaram piespiest šīs ģimenes to darīt. Piekrītu, ka viesģimenes statuss ir labs veids, kā izmēģināt sadarbību ar bērnu aprūpes iestādi un tajā esošajiem bērniem."

Pirms teikt "jā" audžuģimenes statusam vai adopcijai, arī Signe Ezeriņa iesaka vispirms kļūt par viesģimeni: "Tas ir labs veids, kā vienam otru iepazīt. Tikai uzreiz neapdulliniet bērnu ar izklaidēm, karuseļiem, veikaliem, saldumiem un drēbēm, jo bērnam liksies, ka tā tagad būs katru dienu. Svarīgākais ir uzreiz parādīt, kādi jūs esat kā ģimene."

Kāpēc kļūt par viesģimeni? Ezeriņa uzskata, ka jājūt "iekšējais dzinulis": "Palīdzēt citiem ir baigi forši. Un bērni rada lielu prieku, īpaši jau maziņie. Ir tik forši, ka māja ir pilna, visi kaut ko ņemas apkārt, tik feinas tās mazās švirkstītes!"

Kāpēc kļūt par audžuģimeni? Paula mirkli apdomājas un saka, ka jūt lielu gandarījumu: "Es priecājos, ka varu kaut ko mainīt šajā pasaulē. Man ir sajūta, ka esmu izglābusi šo meiteni, es gribēju viņu burtiski izraut no bērnu aprūpes iestādes, lai viņai tur nekad nav jāatgriežas."

"Žēl, ka sabiedrībā valda tik daudz stereotipu par bērnu aprūpes iestāžu bērniem. Mazākie bērni un tie, kas nākuši no nabadzīgākiem apstākļiem, ir ļoti mīļi un grib nonākt ģimenē. Šie "mauglīši", nonākot ģimeniskā vidē, ļoti ātri mainās. Kad bērni nonāk ģimenē un redz kopā būšanu, tradīcijas un rūpes vienam par otru, viņi saprot, ka tas ir forši, – bieži vien viņi neko tādu dzīvē nav redzējuši," stāsta Paula.

Viņa uzsver, ka aprūpes iestādēs dzīvojošie bērni uzreiz nenovērtēs kopā pavadīto laiku: "Negaidiet, ka viņi smaidīs un teiks paldies. Diemžēl aprūpes iestādēs dzīvojošie bērni dažkārt uzskata, ka viņiem viss pienākas. Kad atbrauc ciemiņi, pirmais jautājums ir: "Vai dāvanas ir?" Viņu dzīvē cilvēki nāk un iet, viņi pie tā diemžēl ir jau pieraduši."

Var arī gadīties, ka savstarpējs kontakts neizveidojas, norāda Ezeriņa: "Mums ļoti paveicās ar pirmo meiteni – mums lieliski saskanēja! Vēlāk bija meitene, kura pie mums nodzīvoja tikai mēnesi, mēs vienkārši "nesalīmējāmies". Tāpēc jāspēj arī pateikt – piedodiet, es to nevaru. Nedrīkst mocīt ne sevi, ne savu ģimeni."

Der atcerēties teicienu "nestreb karstu", proti, Signe iesaka kārtīgi apdomāt ieceri kļūt par viesģimeni: "Nedariet to, sakāpinātu emociju vadīti, jo var nākties vilties – šie bērni nav gludi, pūkaini, mierīgi, klusi un pieklājīgi. Ja jums ir cilvēkmīlestība, kas šaujas pāri malām, neraidiet to visai pasaulei, bet dāvājiet kādam konkrētam bērnam. Viņi visi ir mazi viesulīši, bet, lai cik spuraini būtu, visiem bērniem ir svarīgi, ka viņiem ir mamma un tētis. Viņi zina, ka kaut kur pasaulē ir īstie vecāki, bet tie īsti "neskaitās". Ja jums sirdī ir degsme palīdzēt un cilvēkmīlestība, laipni lūgti viesģimeņu un audžuģimeņu pulciņā!"