"Sirdī visiem gribas būt labiem," – audžutētis Normunds Bērziņš

Larisa un Normunds, ģimenē pamazām ienākot vairākiem audžubērniem, nu arī par savu pamatnodarbošanos izvēlējušies palīdzēšanu jauniešiem un citiem audžuvecākiem. Normundam garais un sarežģītais ceļš kopā ar audžubērniem bija arī ceļš uz sevis izprašanu un apzināšanu. Uz iekšējo mieru. Bet abiem gājums līdz audžuvecāku statusam nemaz nav bijis pašsaprotams. Normunds atklāti atzīst – arī pats reiz bijis no tiem, kas uzskata – svešus bērnus savā ģimenē ņem tikai muļķi. Bet tas viss ir līdz brīdim, kad ieraugi to bērnu acis... Un tagad atskatoties šķiet – līdz tam pats Dievs vai liktenis abus aizvadījis.

Normundam un Larisai pa abiem kopā no iepriekšējām attiecībām jau ir pieci bērni, nu jau sen pieauguši. Kad dzīvē aizgājis jaunākais, tukšā istaba dzīvoklī likusies... pārāk tukša. Tad ciemos sāka braukt dēla sievas atvasītes. "Ļoti saaugām ar viņām, kad bija jāšķiras, raudājām. Tad arī nāca atskārsme, ka mums ļoti labi padodas būt kopā ar bērniem, kas nav, teiksim, mūsu bioloģiskie bērni. Ar visu sirdi un dvēseli! Sieva strādāja skaistumkopšanas jomā, kliente no bāriņtiesas iejautājās – jūs tāda jauka ģimene, vai nevēlaties kļūt par audžuģimeni? Mana atbilde uz to bija kategoriska – vai jūs traki? Muļķi tikai tā dara! Tad gadījās pasākumos sastapt pāris audžuģimeņu, atmiņā palika, cik viņi visi kopā tur laimīgi lēca un skrēja, un priecājās. Bet spītīgi turējos pie domas, ka ņemt svešus bērnus ir ārprāts. Reiz mūs uzaicināja uz pasākumu krīžu centrā. Esmu atvērts cilvēks, aizbraucam, spēlējamies ar tiem bērniem, dziedam. Citi tādi aktīvāki, bet man acīs iekrita divas mazas, trauslas meitenītes, pavisam sabijušās. Mums stāstīja, ka tikko izņemtas no ģimenes, ļoti cietušas, nevajadzētu izvēlēties, jo sekas ir briesmīgas. Bet manī kaut kas noklikšķēja, laikam tajā brīdī izlauzās ārā viss apslēptais – žēlsirdība, vajadzība glābt, palīdzēt. Un mums ar sievu jau sākotnēji bija noruna – mēs vienmēr visu darīsim kopā."

Normunds atzīst – sākums bija ļoti grūts. Traumētās meitenes bija noslēgtas, daudz raudāja, nekontaktējās. Bija stipras attīstības problēmas – lai gan abām bija attiecīgi astoņi un desmit gadi, pat lāgā nerunāja, nemācēja ēst, košļāt cietu barību žokļu un zobu problēmu dēļ – to novēršana prasīja vairākus gadus. Tobrīd vēl nebija atbalsta grupu, un Normunds un Larisa cīnījās paši, mēģinot atcerēties apmācībās teikto, kontaktējoties ar bāriņtiesu un sociālo dienestu, par ko varot teikt tikai labus vārdus. Protams, neiztika bez problēmām arī skolā. Pāri visam tomēr bijusi vēlme palīdzēt. Meitenēm ļoti atvērties palīdzējusi dēla sievas atvasīte, kas bija vienā vecumā: "Mēs teicām – nāc palīgā! Viņa brauca kā uz darbu – kopā spēlēties. Un tad jau aizgāja tas viss. Katru vakaru tika rīkoti koncerti ar pārģērbšanos un dziesmām, dejām!"

"Jā, tas bija tik forši!" atceras Keita, viena no toreiz mazajām meitenītēm. Šobrīd nav iespējams noticēt, ka skaistā, sirsnīgā jauniete ar pareizo valodu bijusi tas "problemātiskais bērns". Keitai nu jau ir deviņpadsmit gadu, viņa mācās Bulduru tehnikumā 4. kursā par viesmīlības pakalpojumu speciālisti un papildus arī strādā viesnīcā. Viņas vecākā māsa Samanta arī mācās Bulduros, bet par pavāri, arī jau strādā un saņem vienu uzslavu pēc otras.

"Es esmu tik priecīga, ka mani vecāki nepaklausīja tos, kas teica – šīs meitenes nevajag ņemt, tās ir problemātiskie bērni!" saka Keita. "Ģimene man devusi visu. Iemācīja gatavot ēst, uzvesties, iemācīja, kas ir pienākums, palīdzēja ar skolas lietām, ar veselības lietām. Veda uz koncertiem, pasākumiem – mēs ar māsu jau neko nebijām redzējušas, neko nezinājām. Iemācīja būt kopā, darīt visu kopā ģimenē. Bet visvairāk – deva mīlestību. To es varu teikt, jā."

Savulaik ziņas, ka Bērziņi uzņēmuši audžumeitenes, mazajā Stendē izplatījušās ātri: "Daži uzņēma to pozitīvi, bet lielākā daļa bērnu mūs apsmēja... Jutām arī negatīvo attieksmi un skatienus. Tas nebija patīkami." Šobrīd Jūrmalā gan esot pavisam citādi: "Daudzi saka – nemaz nevar pateikt, ka esi no audžuģimenes! Ir, kas interesējas, kā tas ir. Un es saku – o, superīgi!" Keita prāto – varbūt jaunieši ir atvērtāki, viņiem ir svarīgi, kāds esi kā cilvēks, nevis – no kurienes esi un kur audzis.

Abas māsas ikdienā mājās vairs nedzīvo, bet bieži ciemojas, jo zina – tur vienmēr būs gaidītas. Mamma esot tā, kas visu zina, bet ar tēti vairāk tiek risinātas dziļas un nopietnas sarunas. Viņš ir arī tas, kurš visbiežāk ierosina dažādas atrakcijas un ekskursijas, visus izklaidē un lutina. Ir jauki tie brīži, kad izdodas pabūt vienai ar vecākiem, bet arī tad, kad svētkos sabrauc visa lielum lielā ģimene, ir jauki, jautri un labi.

"Ģimenē ir pavisam citādi, jo vecāki visu uzmanību veltī tev. Un bērns uzreiz izmainās un jūt to mīlestību. Iestādēs bērni jūtas vientuļi. Viņi saprot, ka audzinātājas, lai cik jaukas, nav ģimene. Arī, kad vecāki sākumā brauca tikai paņemt mūs uz brīvdienām, tas bija ļoti svarīgi – tā ir sajūta, ka esi kādam vajadzīgs. Ka tu kādam rūpi," uzsver Keita. Viņa mudina nebaidīties palīdzēt bērniem, kam nav ģimenes: "Protams, vajag pacietību, bet pēc tam... Bērns varbūt sākumā arī nesaprot, bet tas ir svarīgi, jo ir iespējams tik ļoti mainīt bērna dzīvi un nākotni. Es nevaru iedomāties, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu nokļuvusi ģimenē. Jā, varbūt sākotnēji būs izaicinājumi, jo bērni ir dažādi. Tāpēc ir mentori, kuri palīdzēs, atbrauks, izstāstīs. Es zinu, ka cilvēki saklausās, ko citi runā, un sāk šaubīties. Bet es teiktu – nu, neklausieties nevienā, ja ir vēlēšanās bērniņu paņemt, tad dariet to! Var jau arī sākumā paņemt uz brīvdienām, paskatīties, kā iet. Arī mēs sākumā ciemojāmies, sapazināmies palēnām. Bērnam ir svarīga kopā būšana, kopā darīšana. Tas, ka ģimene ir apkārt. Un vissvarīgākais – mīlestība, vecāku klātbūtne, drošības sajūta."

Arī Normunds uzsver, ka izvēle būt par viesģimeni ir izcils risinājums.

"Mēs reiz ar sievu tā domājām, nu, ko mēs tādu izdarījām, ka meitenes tā atvērās, ka kļuva par pilnīgi citiem cilvēkiem," stāsta Normunds. "Nu, īstenībā jau neko. Mēs vienkārši viņas iemīlējām. Viņas tikai pieaugot saprata vispār to vārdu "mīlestība". Tagad viņām tas ir tādā vērtē! Viņas ir to piedzīvojušas, sapratušas, kā tas notiek. Ka tā ir darbība, tas nav tikai – klikš! Tās ir nepārtrauktas rūpes vienam par otru."

Kļuvuši par laimīgu audžuģimeni, abi sāka domāt – bet varbūt vēl kādam var palīdzēt? Liktenis pielēma Denisu. Uzaicināti uz Kapseļu ielas bērnu aprūpes centru, uz svētkiem: "Ieraudzījām tos bērnus, dūša papēžos – braucam prom! Mums saka – bet jūs taču anketā bijāt ierakstījuši, ka esat gatavi uzņemt jebkādus bērnus – arī ar invaliditāti. Jā, ko gan apmācību laikā tajā eiforijā neierakstīsi! Tad pienāca Deniss, rādīja, kas viņam bērnudārzā sadāvināts. Citādi viens pats, ar citiem bērniem ne. Bet mums tik gribas ātrāk prom. Un tad navigators mūs nez kāpēc veda pa nepareiziem ceļiem. Un tāda jokaina sajūta. Piestāju ielas malā, ar sievu saskatījāmies un... griezām riņķī, teicām, ka ņemam Denisu. Tas gan arī bija ilgstošs process, daudz viesojāmies, tur skatījās, kā mums piesaiste veidojas. Denisam bija kustību traucējumi, atpalicība. Visādas diagnozes. Kratījās, šūpojās, krita. Bet mēs uzreiz nolēmām – nekādus pamperus, nekādas smagās zāles vairs! Nopirkām šūpuļkrēslu, lai viņš to bērnunamu var izšūpot ārā. Un mājas drošā vide viņu tiešām dziedināja! Protams, vedām pie ārstiem, uz fizioterapiju. Ir problēmas, ar kurām būs jāsadzīvo visu mūžu. Bet viņam ir ļoti laba humora izjūta, viņš māk par sevi pasmieties. Un meitenēm viņš joprojām ir mazais mīlulītis, Dencītis, lai gan jau Keitu un mammu pāraudzis!"

Larisa sāka darboties atbalsta centrā "Terēze" kā mentors, izmācījās par mediatoru, Normunds kļuva par sociālo mentoru jauniešiem. Abi bija informēti par bērniem, kam vajadzīgas mājas. Arī par Anci, kura bija klāt abu iepriekšējo audžuvecāku miršanas brīžos, traumēts bērns, turklāt ar invaliditāti. Un atkal – neviens neņem, nevienam viņa nav vajadzīga. "Liekas vieglāk ņemt to, kas priecīgs pats lec tev kukuragā, tad mājās prieks ienāks, bet mūsu gadījumā prieks rodas no tā, ka vari palīdzēt kādam, kas jau "norakstīts", pacelties, un tad redzi tos augļus," uzsver Normunds.

Protams, ir jāsaprot, ka reizēm ir problēmas, kas paliks visu mūžu. Un reizēm drīkst arī neizdoties – tā arī viņiem bija ar kādu puisi, kas netika galā ar atkarībām. Reizēm vienkārši nepieciešama specifiska profesionālā palīdzība. Bērziņu ģimene uz laiku devusi mājas vēl diviem jauniešiem, šobrīd ir doma pāriet krīžu ģimenes statusā, kas dod īslaicīgu patvērumu. Vai tad nav grūti tos bērnus pēc tam palaist prom? "Ir jau. Apmācībās saka – jūs darāt darbu, sagatavojat šo bērnu adopcijai vai atgriešanai bioloģiskajā ģimenē. Neatdodiet savu sirdi! Bet nesanāk. Nu, nesanāk!"

Normunds atzīst – esot audžuvecākam, ir daudz jāstrādā ar sevi, un reizēm ieraugi lietas, ko par sevi neesi zinājis, – gan pozitīvas, gan reizēm arī ļoti sāpīgas, pat biedējošas. Bet, tikko tas apzināts, kļūst vieglāk. "Es šobrīd beidzot dzīvoju to dzīvi, kādu vienmēr esmu vēlējies, bet nemācēju, – pats biju audzis bez mīlestības... Bija ļoti zems pašvērtējums. Ļoti mocījos. Manā gadījumā tas tukšums bija kļuvis liels un bija jāpiepilda. Tur varēja daudz kas ienākt, arī ne tās labākās lietas. Bet sirdī jau visiem gribas būt labiem. Vienīgi jāuzdrošinās. Un tagad beidzot sajūtu piepildījumu. Es vienmēr gribu braukt uz mājām, tur visi skrien pretī, kurš ātrāk samīļos. Lielie visi brauc ciemos, tad mūsu ir daudz. Redz, Keita tagad ciemojas, es jau zinu, ka viņa pati var, un sieva arī rājas, bet tomēr šorīt viņai biezpieniņu sataisīju..."

Šobrīd diemžēl Latvijā situācija nav iepriecinoša. Normunds atceras – ja vēl pirms gadiem desmit apmācībās bija 20 cilvēki, tagad, ja piesakās divi, jau ir labi. Ārpusģimenes aprūpes institūcijās atrodas 607 bērni (dati uz 30.09.2024.). Latvijā vidēji dienā trim bērniem tiek pārtrauktas aizgādības tiesības – uz laiku, pirmoreiz vai atkārtoti. Bet audžuģimeņu skaits diemžēl samazinās...

"Liels pieaugums bija 2018. gadā, kad gan notika "Dod pieci!" akcija un citas kampaņas, gan izveidojās ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri. Tomēr tad arī dabūjām mācību, ka straujš pieaugums ne vienmēr vērtējams tikai pozitīvi, – cilvēki uz kopējā palīdzēt gribēšanas viļņa pieņēma ne līdz galam pārdomātus lēmumus. Pēc tam virkne audžuģimeņu atteicās no šī statusa, dažiem tas tika pārtraukts. Tāpēc, mūsuprāt, visa pamatā ir ļoti atklātas sarunas, ļoti vispusīgas informācijas nodrošināšana un ģimenes novērtējums un sagatavošana – jo būt par audžuģimeni nebūt nav vienkārši," teic Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme. Un tomēr viņa drošina – prasības, lai kļūtu par audžuģimeni, nav pārmērīgas. Protams, notiek izvērtēšana, vajadzīgas izziņas, bet nav jābūt nedz ļoti turīgiem, ar milzīgiem īpašumiem, nedz arī ideāliem pārcilvēkiem. Arī pieejamais atbalsts ir nesalīdzināmi lielāks un plašāks, nekā bija vēl pirms gadiem septiņiem.

Nav jābaidās arī no potenciālas neveiksmes – ir situācijas, kad nepieciešams dziļāks, profesionālāks atbalsts, un tur nav vainojams nedz bērns ar iepriekšēju traumatisku pieredzi, nedz arī audžuģimene.

Daļai sabiedrības gan ir tendence "apzīmogot" ārpusģimenes aprūpē esošos bērnus: "Un tādējādi mēs viņus traumatizējam vēl vairāk, piešķirot grēkāža lomu, un tad tas bērns, jaunietis jau vairs netic, ka var būt citāds, bet galu galā cieš visa sabiedrība. Ja esam pret kādu, arī viņš sāk kļūt "pret". Sabiedrības pieņemošā attieksme liecina par sabiedrības briedumu, un, jā, arī par tās drošību. Jo šie bērni būs, viņi nekur nepazudīs. Ir stereotips par ģenētiku, ka "tur jau viss ir slikti", un tad man gribas teikt – cik daudz mēs paši par savu iedzimtību zinām? Kāpēc tam cilvēkam, kurš dažādu iemeslu dēļ palicis bez ģimenes, ir zemāka vērtība? Cilvēkiem vienkārši bail no citādā, no atšķirīgā. Bet stāsts jau ir par pašu – kāpēc es tā reaģēju? Kāpēc mani tas kaitina, kāpēc man ir bail? Tāpēc audžuģimenes modelī iegūst ne tikai bērni, bet arī vecāki – daudzi no viņiem tiek galā arī ar savu traumatisko pieredzi, emocionāli sevi sadziedē. Man vienmēr prieks būt audžuģimeņu pasākumos un redzēt, ka cilvēki apzinās, ko ieguvuši."

Runājot par to, kā mainīt sabiedrības attieksmi, Ilze Kurme teic – runāt par to jau skolās. Jo bērni ir daudz atvērtāki, pieņemošāki, viņi dzīvo citā informācijas telpā. Arī pieaugušo informācijas telpās runāt un vēlreiz runāt, stāstīt.

Tiem, kas apdomā iespēju kļūt par audžuģimeni vai vēlas uzzināt detalizētāku informāciju, primāri tā pieejama Labklājības ministrijas mājaslapā un Bērnu aizsardzības centra mājaslapā, kā arī tuvākajā bāriņtiesā un ārpusģimenes aprūpes atbalsta centros, kur iespējams arī piedalīties pasākumos un iepazīties ar citām audžuģimenēm. Pēc tam seko apmācības un dokumentācijas kārtošana. Sākumā vērts kļūt par viesģimeni, uzņemot kādu bērnu ciemos reizi nedēļā vai mēnesī. Un vienmēr var arī ziedot: SOS bērnu ciematam, atbalsta centram, citām organizācijām.