Portāls “Delfi” skaidro, kā novadu reforma ietekmēja jaunradītā Dienvidkurzemes novada mazos pagastu muzejiņus un kā pašu iedzīvotāju apņēmība un spītība ļāva tos saglabāt..

Dienvidkurzemes novada vārds Latvijas mērogā izskanēja 2023. gada vasarā, kad parādījās ziņas par iespējamu Cīravas senlietu krātuves slēgšanu. Pēc tam gan deputāti taisnojās, ka nevienā brīdī nebija runa par slēgšanu, tomēr štata vieta – Cīravas senlietu krātuves vadītājs – tika likvidēta. Līdzīgs liktenis piemeklēja vēl septiņas novadā esošās krātuves. Tomēr, lai arī pašvaldība vairs nealgo darbiniekus, pilnībā nevienu krātuvi tā arī neaizslēdza. Daļu šobrīd aprūpē vietējo iedzīvotāju biedrības, vēl dažas pieskata citi pašvaldības darbinieki, piemēram, bibliotekāri.

“Par slēgšanu mēs nerunājām, bet gan par amata vietu likvidēšanu. Tā ir optimizācija. Dienvidkurzemes novads izveidojās no astoņiem maziem novadiem, un katrā no tiem bija sava senlietu krātuve. Tādējādi mēs mantojumā saņēmām stipri daudz šo krātuvju, kur vecajos novadiņos katrai bija izveidota arī pilnas slodzes štata vieta. Bet reālā darba slodze bija tuvu nullei,” sarunā ar portālu “Delfi” uzsver Dienvidkurzemes novada deputāts Linards Tiļugs (NA).

2021. gadā novada pašvaldība sāka apbraukāt pagastus un izvērtēt visas senlietu krātuves. “Mēs toreiz konstatējām, ka aina ir ārkārtīgi dažāda, tāpat kā krātuvju izveidošanās principi. Daļa radās no skolu novadpētniecības pulciņiem, bet tad izzuda pulciņi un pamazām arī sāka slēgt skolas. Citur izskatījās, ka senlietu krātuvē ļaudis laimīgi bija sanesuši visu, ko viņiem mājās nevajag. Bija žēl izmest, un atnesa uz krātuvi. Tā radās telpa, pilna ar vecām dakšām un lāpstām. Mums vajadzēja saprast, kuriem eksponātiem ir kāda pievienotā vērtība, kuriem nāk līdzi stāsts par vietu, par šo pagastu. Vecie darbarīki neveido stāstu, stāstu veido cilvēki,” skaidro Tiļugs, uzsvērdams, ka bija jāpieņem nepatīkami lēmumi un jāizdara izvēle – atbalstīt senlietu krātuves vai, piemēram, algot skolotājus.

Pašvaldība cerēja, ka pagastos, kur tika likvidēta senlietu glabātāja štata vieta, iniciatīvu uzņemsies vietējie iedzīvotāji, kuri dibinās biedrības un paši sabiedriskā kārtā aprūpēs mazos muzejiņus. Savukārt novads par simbolisku maksu senlietu krātuvēm iznomās telpas. Cīravā, Kalētos un Otaņķos tas arī izdevās, un tādējādi šīs krātuves ir pasargātas no slēgšanas.

“Tā ir arī pavisam cita līmeņa interese – tas nav cilvēks, kurš tikai atsēž savu laiku un aiziet mājās. Biedrības gadījumā tā jau ir vietējās sabiedrības interese par viņu pašu vēsturi, par vēstures liecību saglabāšanu,” saka Tiļugs.

Savukārt Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieks Gundars Venens portālam “Delfi” atzīst, ka viens no iemesliem, kas lika lemt par vēstures krātuvju optimizēšanu, bija Krievijas iebrukums Ukrainā: “2021. gadā izveidojās Dienvidkurzemes novads, 2022. gada 24. februārī sākās karš, gāzes cena uzgāja gaisā, rēķini bija astronomiski. Mēs sapratām, ka mūsu budžets visu nepavilks... Bija jādomā, kā līdzekļus izmantot lietderīgāk.”

Svarīgi notikumi mazo pagastu muzejiņu sāgā risinājās 2023. gada 27. aprīļa Dienvidkurzemes novada domes sēdē. Šajā dienā deputāti izskatīja lēmumu “Par izmaiņām Kultūras pārvaldes amatu katalogā”.

Šeit arī parādījās vārdi “slēgtajām krātuvēm”, bet pēc tam pašvaldība noliedza, ka jebkad bija domājusi kādu no mazajiem muzejiņiem slēgt. Slēgšana šajā gadījumā nozīmēja, ka pašvaldība likvidēja štata vietas, savukārt no Otaņķu, Cīravas, Gramzdas, Kalētu, Purmsātu un Krotes senlietu krātuvēm eksponātus bija plānots pārvest uz iecerēto apvienojošo senlietu krātuvi Virgas muižā. Tomēr šī iecere izgāzās.

“Ja štata vietas likvidēšana nav krātuves slēgšana, kas tad tas ir?” retoriski vaicā Otaņķu senlietu krātuves saimniece Lelde Jagmina. Šo senlietu krātuvi, kas tagad atrodas bijušās Rudes skolas darbmācības ēkā, bet iepriekš Otaņķu tautas namā, 2001. gadā izveidoja Leldes vecāmāte, bijusī skolotāja Alīda Vārna. 2023. gadā pašvaldība likvidēja Otaņķu senlietu krātuves vadītāja štata vietu, bet vēl pēc kāda laika aicināja arī pašu krātuvi izvākties, jo blakus skolai esošo ēku bija doma iznomāt.

“Pēc iepriekšējās krātuves vadītājas pusslodzes štata vietas likvidēšanas mēs te kādu laiku “skvotojām”. Kad sākās runas par mūsu izlikšanu no telpām, vietējie iedzīvotāji sāka protestēt, un diennakts laikā mēs dabūjām 254 parakstus. Un kur mēs tieši būtu aizgājuši? Nav tā, ka mums ir tikai viena pūralāde, mantu ir daudz. Turklāt visas šīs mantas ir vietējo iedzīvotāju dāvinātas ar domu, lai tās paliek šeit. Kad izskanēja runas, ka mums būs savas mantas jāved uz Virgu, mēs nebijām ar mieru. Tas būtu kaut kas neiedomājams. Tad pašvaldība piekāpās, un mēs šeit palikām. Tagad šo senlietu krātuvi apsaimnieko Otaņķu pagasta iedzīvotāju biedrība “Otanka”,” portālam “Delfi” stāsta Jagmina. Drīzumā biedrība parakstīs vienošanos ar Dienvidkurzemes novadu un krātuves telpās turpmāk mitināsies legāli.

Vedot ekskursijā pa senlietu krātuvi, Lelde Jagmina rāda telpas nelielā divstāvu ēkā. Pirmajā stāvā bijušajā darbmācības kabinetā ir izlikta krājuma lielākā daļa, tostarp unikāli Otaņķu apvidus tautastērpi un citi priekšmeti. Savukārt otrajā stāvā ir neliela ekspozīcija par novada nacionālajiem partizāniem, kuri pēc 2. pasaules kara pretojās okupantu varai, kā arī telpas, kur izvietoti priekšmeti no starpkaru Latvijas un padomju laikiem. Blakus šķūnī izvietota zirglietu ekspozīcija – rati, ragavas un citas lietas.

Otaņķu senlietu krātuvē visi eksponāti ir uzskaitīti, turklāt tie “nāk kopā” ar stāstu. Ekspozīcijā, piemēram, ir apskatāms Nīcas nacionālo partizānu bunkura makets. Šo mežabrāļu vienību vadīja Jānis Brūns ar iesauku Duncis. Krātuves vajadzībām ir saglabātas intervijas ar diviem Dunča grupas vīriem, kuri precīzi izstāstīja, kur bunkurs atradies, kur tam bijusi ieeja, cik garas bijušas lāvas un tamlīdzīgi.

Dažādi projekti ir tas ceļš, kā Otaņķu senlietu krātuve plāno attīstīties tālāk. Piemēram, Brīvdabas muzeja kolekcijā esošā senākā pūralāde ir nākusi no Nīcas apkaimes. Otaņķu krātuve vēlas pasūtīt šīs lādes kopiju un izstādīt to kopā ar muzeja krājumā esošu milzīgu lādi, kas, iespējams, piederējusi baronu Firksu dzimtai. Lelde Jagmina arī rāda divus senus no raga darinātus kapļus – šādi vidējā akmens laikmeta darba rīki tika atrasti tepat Otaņķos, rokot dīķi, un senlietu krātuve ar 3D printeri izveidoja kapļu kopijas, kuras jebkurš var pataustīt un pacilāt.

Tieši iespēja senus priekšmetus paturēt rokā, piemēram, uzmērīt 20. gadsimta sākuma mēteli vai izpētīt Nīcas tautastērpu tuvumā, atšķir senlietu krātuvi no muzeja. Jagmina stāsta, ka tautas deju kolektīvi un folkloras kopas tieši Otaņķu vai blakus esošajā Nīcas senlietu krātuvē var aptaustīt Nīcas sarkanos brunčus un vestes, redzēt, no kā tautastērps sastāv, ka tas bijis dažādās krāsās, ne tikai sarkans vai pelēks. Nīcas senlietu krātuvei pašvaldība pat piedāvāja iegūt muzeja statusu, tomēr krātuve atteicās, lai paliktu pieejama cilvēkiem.

“Interesanti, ka var just arī pašvaldību vēlēšanu tuvošanos. Dienvidkurzemes novada deputāti mūs sauca par “kapļu krātuvēm”. Bet tie ir mūsu kapļi! Tagad viņi runā citādāk, un šobrīd pašvaldībai katra vēstures krātuve ir svarīga. Cilvēku mums ir maz, un tos palikušos vajag atbalstīt,” saka Jagmina.

Vēl asāk nekā Otaņķos pret senlietu krātuves slēgšanu un seno priekšmetu vešanu prom uz citu pagastu iestājās Cīravas iedzīvotāji, un viņu protesti, pateicoties masu medijiem, izskanēja visā Latvijā. Cīravas senlietu krātuve atrodas pašā ciema centrā, pirms simt gadiem celtā divstāvu koka ēkā, kas nesen atjaunota. 2023. gada vasarā, kad ciema iedzīvotāji uzzināja, ka novada pašvaldība gatavojas krātuvi slēgt, bet visu krājumu pārvietot uz Virgu, sākās protesti. Cīravā notika sapulce, kurā ļaudis pašvaldības amatpersonām pauda savu sašutumu par krātuves slēgšanu. Tāpat cīravnieki savāca vairāk nekā 300 parakstu, kurus iesniedza Dienvidkurzemes novada pašvaldības domes priekšsēdētājam Aivaram Priedolam.

Pēc ziņām no Dienvidkurzemes novada pašvaldības ļaudis Cīravā nav īsti varējuši saprast, kas ar senlietu krātuvi notiks tālāk. Savus parakstus krātuves saglabāšanai atnākuši nodot cilvēki, kas pat īsti nenāk no mājām ārā un nekad iepriekš nav muzejiņā bijuši.

“Runas par krātuves slēgšanu savā ziņā mums palīdzēja. Daudziem vietējiem radās interese atnākt un apskatīties, kas te īsti ir. Kad viņi to visu ieraudzīja, uzreiz teica, ka mums šo krātuvi nedrīkst atņemt, jo tā ir mūsu vēsture. Turklāt mūsu stāsts izskanēja pa visu Latviju. Pie mums, piemēram, ieradās valodniece Janīna Kursīte, kura krājumā atrada unikālus materiālus. Vēl laikā, kad tas tracis notika, mums iedzīvotāji draudēja, ka ņems savas nodotās mantas atpakaļ, jo tās taču tika dotas Cīravas krātuvei, ne kādam citam. Bet beigās gan atdevām tikai vienu Bībeli, kuru kāda pavecāka kundze gribēja atgūt,” stāsta Matvijčuka.

Cīravas senlietu krātuve ir arī vieta, kur vietējie iedzīvotāji var meklēt ziņas par savas dzimtas saknēm. Krātuves arhīvā ir savākta informācija par pagasta vēsturi un ir atrodamas arī senas baznīcas grāmatas, kurās fiksēts, piemēram, kādi bērni Cīravas draudzē ir dzimuši.

Šobrīd krātuvi savā aprūpē pārņēmusi Cīravas pagasta attīstības biedrība, savukārt telpas krātuve nomā no pašvaldības par simbolisku maksu – vienu eiro mēnesī. “Ja godīgi, sākumā biedrībai nebija ne jausmas, ko darīt ar šo krātuvi. Mēs to pārņēmām, lai krātuvi neaizvērtu ciet. Tagad no kolēģiem Kalētos aizgūsim pieredzi, kā krātuvi attīstīt tālāk, – rakstīt projektus, mēģināt te kaut ko paremontēt,” piebilst Matvijčuka.

2023. gadā Dienvidkurzemes senlietu krātuves apmeklēja Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības projekta “Vitamīni mazajiem muzejiem” konsultantes Anita Jirgensone un Gundega Dreiblate, kuras ar pašvaldību un muzejniekiem pārrunāja nepieciešamos uzlabojumus un attīstības iespējas.

Anita Jirgensone intervijā portālam “Delfi” uzsver trīs galvenās komponentes un vienlaikus problēmas, ar kurām senlietu krātuvēm ir jāsaskaras, – cilvēki, telpas un mantas. “Cilvēks ir pats svarīgākais – speciālists vai entuziasts, cilvēks, kurš mīl savu dzimto vietu un kuram ir svarīgi, lai tiek saglabātas liecības par to. Bet šie cilvēki reizē ir lielākā problēma, jo sociālo procesu dēļ cilvēku laukos paliek arvien mazāk. Dienvidkurzemē vietās, kur ir šādi cilvēki, senlietu krātuvēm ir paveicies,” skaidro Jirgensone. Viņasprāt, ideālā variantā pašvaldībai tomēr būtu jāalgo kāds speciālists krātuvei, lai notiktu arī pētniecības darbs.

Daudzos novados (ne tikai novados, kas tika iekļauti Dienvidkurzemes novadā) šīs krātuves jeb ekspozīcijas tiek finansētas no pašvaldības budžeta, bet bieži vien krātuvju aizsākums ir entuziasta darbs, kam šobrīd nav turpinājuma un pārmantojamības. Diemžēl ir vērojamas situācijas, kad kultūrvēsturiskās vērtības – vietējo cilvēku dāvinātie priekšmeti - netiek uzskaitīti, līdz ar to nav iespējams kontrolēt priekšmetu esību. Priekšmeti bieži vien tiek glabāti nepiemērotos apstākļos. Nav skaidrs krātuvju juridiskais statuss, nav skaidra priekšmetu piederība, darbinieka tiesības un pienākumi.

Ministrijas ieskatā krātuves/ekspozīcijas veic neapšaubāmi nozīmīgu darbu, lai saglabātu un popularizētu Latvijas kultūrvēstures liecības, bet nav pieļaujams, ka privātpersonu dāvinātie priekšmeti netiek ne uzskaitīti, ne pienācīgi glabāti. Kultūras mantojuma krātuves/ekspozīcijas var piesaistīt valsts līdzfinansējumu, piesakoties Valsts kultūrkapitāla projektu konkursos.

Gundega Dreiblate papildina, ka tām krātuvēm, kas atrodas nelielos namiņos, ir krietni vieglāk, bet dažiem muzejiem, kas, speciālistes vārdiem runājot, ir “pensionēta skolotāja pamestā pilī”, ir krietni grūtāk, jo šādu ēku ir sarežģīti apsaimniekot un apkurināt. “Tu ienāc šādā krātuvē un jau pēc smaržas gaisā jūti, ka eksponātiem te nav labi. Ir pārāk mitrs,” norāda Dreiblate.

Dienvidkurzemē senlietu krātuvēm dažādi ir veicies ar eksponātu uzskaiti, dažviet tā ir veikta rūpīgi, ir zināms, kas šo priekšmetu ir atnesis, no kādām mājām nācis, kam piederējis, bet citviet šādas uzskaites nav. “Kad mēs dodamies konsultēt senlietu krātuves, mūsu pirmais jautājums ir – kā krājums ir uzskaitīts? Pati manta ir tikai viena puse, vēl svarīgāka ir šī priekšmeta vēsture. Tikai no veciem pletīzeriem stāsti neveidojas. Bet ir svarīgi, no kuras muižas vai kuras sētas šis gludeklis ir nācis, kurā laikā, kā sauca meitu, kas ar to pletēja, kam tās kleitas tika pletētas, kāds bija šīs meitas mūžs. Bez stāsta manta ir tikai krāms,” Anita Jirgensone apraksta problēmas, ar kurām ekspertes saskaras senlietu krātuvēs.

Muzeoloģijas speciālistes norāda, ka ideālā variantā būtu labi, ja novadā kāds centrālais muzejs uzņemtos rūpi par mazajām senlietu krātuvēm, palīdzētu ar padomu un, piemēram, noteiktu kādu eksponātu kultūrvēsturisko vērtību. Dienvidkurzemes novadā diemžēl šāda centrālā muzeja nav, tādēļ krātuvēm nākas kulties pašām.

Šobrīd Dienvidkurzemes novadā ir sācies senlietu krātuvēs esošo priekšmetu uzskaites un digitalizācijas process. Finansējums šim projektam saņemts no Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai. Digitalizācija notiek astoņās novada senlietu krātuvēs – Durbē, Vecpilī, Nīcā, Virgā, Gaviezē, Krotē un Cīravā, kā arī Zentas Mauriņas piemiņas istabā Grobiņā.

“Šajā projektā mēs arī reizē uzskaitīsim visu krātuvēs esošo mantību. Gala produkts būs tīmekļvietne “Dienvidkurzemes senlietu dārgumi”, kur jebkurš interesents varēs redzēt, kas tiek glabāts novada senlietu krātuvēs, kāds ir šis kultūrvēsturiskais mantojums. Mums ir jau sagatavotas fotogrāfijas, video un audiostāsti. Projekts noslēgsies šī gada otrajā pusē, un tas rezultāts būs unikāls. Vismaz Baltijā līdz šim nekas tāds nav tapis,” par izstrādes stadijā esošo Dienvidkurzemes “digitālo muzeju” stāsta Gundars Venens.