Anete ar vīru un diviem bērniem, meitu un dēlu, no Rīgas un Cēsu novadu pārcēlās pandēmijas laikā. Sakrita vairāki apstākļi. Pirmkārt, Anete Cēsīs uzauga. Līdz ar to 20 Rīgā nodzīvotie gadi tomēr neizdzēsa emocionālo piesaisti pilsētai Vidzemē. Otrkārt, Cēsīs bija skola, kas atbilda, pēc ģimenes domām, bērnu vajadzībām. Treškārt, Kvēpenes pilskalnā ir viņas dzimtas mājas, līdz ar to ģimenei Cēsu novadā bija, kur iekārtot savu ligzdu. Pārcelšanās no galvaspilsētas uz laukiem Anetei bija svarīga bērnu dēļ. Gribēja, lai viņi vairāk pieredz dabu – kā mainās gadalaiki, kā jārūpējas par saviem dzīvniekiem un savu zemes pleķīti.

Cēsnieces dzīve līdz ar pārcelšanos mainījās. Gluži kā tā mainījās, kad ģimenē ienāca bērni. Izmainījās uzskati par svarīgo. Būtiskāk par Rīgas skrējienu kļuva dzīvot saskaņā ar dabu un kopienu, gādājot par harmonisku ģimenes dzīvi. “Te, manuprāt, ir lēnīgāks dzīves ritms nekā Rīgā. Cēsis ir ļoti radošas. Šeit ir iespēja bērniem visur aiziet ar kājām. Bērni mācās mākslas skolā. Jūtos ļoti droša par viņiem. Sabiedrība ir ļoti iekļaujoša,” stāsta Anete.

Ģimeņu ar bērniem labklājība ir valsts, tostarp pašvaldību, prioritāte. Tas pilnā mērā izriet no tā, ka bērnu paliek arvien mazāk. Pagājušā gada nogalē sabiedriskajā apspriedē nonāca ziņojums par demogrāfiskās politikas attīstību. Tajā uzskaitīts, kas jādara dažādām ministrijām, valsts iestādēm, kā arī pašvaldībām, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju. Taču šis apspriedei nodotais ziņojums nav vienīgais, ar kuru plānots celt iedzīvotāju labklājību. Ar tādu mērķi pieteica arī Administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Tāpēc, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, “Delfi” skaidro, kāda ir pašvaldības loma, gādājot par atbalstu ģimenēm ar bērniem. Vai kopš 2021. gada, kad spēkā stājās ATR, tā arī nesa solīto labklājību?

Pirms 2021. gadā spēkā stājās ATR, Anetes ģimenes mājas atradās Pārgaujas novadā. Pievienošanās Cēsu novadam stiprināja piederību Cēsīm. “Tagad esam Cēsis, nevis kaut kas pāri Gaujai. Esam piederīgi. Tas radīja piesaisti, ka mēs arī esam cēsnieki. Tā dzīve jau ar skolu, draugiem ir Cēsīs,” nosaka Anete.

Cilvēku piederība dzīvesvietai tiešā veidā ietekmē pašvaldības kopējo mikroklimatu, izriet no Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) Ģimeņu atbalsta programmu nodaļas vadītājas Ilzes Vārpiņas teiktā. Jo stiprāka piederības izjūta, jo vairāk paši vietējie vēlas uzlabot savu vidi. To fondā secināja, ik gadu titulējot “Ģimenei draudzīgāko pašvaldību”.

Par pērno uzvarētāju šajā konkursā nule pasludināja Madonas novada pašvaldību. Ar ko tā sevišķi izcēlās? “Tur ir ļoti laba starpinstitucionālā sadarbība. Pašvaldība var ātri nonākt pie lēmuma. Iedzīvotāju problēma neiestrēgst pašvaldības gaiteņos,” norāda SIF pārstāvis Lauris Liepiņš. Tāpat arī Madonas novada pašvaldība izceļas ar to, ka pakalpojumi ir vienmērīgi nodrošināti pa visu novada teritoriju. “Madonas novadā ir daudz jauniešu centru, arī aktīvas novada iedzīvotāju kopienas. Iedzīvotājs, ja dzīvo pietiekami tālu no Madonas pilsētas, arī jūtas iesaistīts,” paskaidro Liepiņš. Centralizācija vietvarās pēc ATR kļuva aktuālāka problēma. Pašvaldība mēdz vairāk rūpēties par centrā dzīvojošajiem, jo pašvaldības centrs ir vairāk apdzīvota teritorija. Taču tas vienlaikus nozīmē arī to, ka attālāki lauku reģioni arvien vairāk pakļauti cilvēku aizplūšanai.

Konkursa norises laikā ievērots, ka ierasti galvenie pašvaldību “mīnusi” ir saistīti ar infrastruktūru, piemēram, ceļu kvalitāti, sabiedriskā transporta tīklu, kā arī starpinstitucionālās sadarbības trūkumu problēmjautājumu risināšanā.

Anetes un viņas ģimenes pārcelšanās uz Cēsu novadu ir nozīmīga ne tikai ģimenei, bet arī pašvaldībai. Tās ienākumi tiešā veidā saistīti ar tajā dzīvojošo cilvēku skaitu. Jo vairāk iedzīvotāju deklarēts pašvaldībā, jo lielāki ir vietvaras ieņēmumi no pašvaldībā dzīvojošo pilsoņu maksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Kopumā gan, kā rāda dati, jo tālāk novads ir no Rīgas, jo mazāk cilvēku uz to pārceļas. Līdz ar to arī – jo tālāk no Rīgas, jo mazāk pašvaldībai naudas.

Kā secina “Delfi”, pašvaldību atbalstu ģimenēm nosaka divi savstarpēji saistīti faktori: pašvaldības rocība un pašvaldības deputātu politiskā izšķiršanās, kas ietver arī vietvaras lēmumu pieņēmēju attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. 

Par rocību – pēc ATR līdzšinējo 119 vietējo pašvaldību vietā izveidoja 43 pašvaldības. Tas nozīmē, ka pašvaldībām budžets ir lielāks, taču kopējais naudas maiss jāizdala uz lielāku teritoriju. Un brīvo līdzekļu, ko tērēt ģimeņu ar bērniem atbalstam, daudz nav. Kā stāsta Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks Māris Pūķis, valsts pašvaldībām uzlikusi dārgus obligātos pienākumus. Pašvaldības atbalsta ģimenes, ja tām ir sociāli grūti funkcionēt, – piešķir garantētā minimālā ienākuma pabalstu un mājokļa pabalstu. Ja pašvaldībai pēc tam, kad izpildījusi obligātos maksājumus, paliek pāri, tā var izšķirties par labu ģimeņu ar bērniem atbalstam
. 
Par politisko izšķiršanos – pašvaldības atbalstu ģimenēm ne vienmēr nosaka tikai un vienīgi tās finansiālās iespējas. Tas ir pašvaldībā strādājošo lēmumpieņēmēju attieksmes jautājums, ko apliecina arī tas, ka par pērn ģimenei draudzīgāko titulēja Madonas novada pašvaldību, kas nav turīgākā vietvara. Madonas novada pašvaldības plānotie budžeta ieņēmumi pērn bija 43 689 004 eiro. Piemēram, Jūrmalas pašvaldības plānotie 2024. gada budžeta ieņēmumi bija 107,5 miljoni eiro. Kontekstam – saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes publicētajiem datiem 2024. gada sākumā Madonas novadā bija deklarēti 28 693 iedzīvotāji, Jūrmalā – 57 567.

Turklāt attiecībā uz gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām jāpiebilst, ka ģimenes ar bērniem nav politisko spēku “izdevīgākā” mērķauditorija. Demogrāfiskā krīze nozīmē to, ka, sabiedrībai novecojot un mazinoties dzimstībai, arvien lielāks kļūst senioru skaits, taču arvien samazinās ģimeņu ar bērniem skaits. Līdz ar to, “makšķerējot” ģimeņu ar bērniem balsis, nevar savākt ievērojamu atbalstu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Elīna Treija uzskata, ka vecāku balsīm varētu pieskaitīt viņu atvašu balsis, jo vecāks, piedaloties vēlēšanās, lemj arī par savu bērnu nākotni. 

Valsts un pašvaldība dala pienākumus attiecībā uz ģimeņu ar bērniem atbalstīšanu. Kopumā, līdz ģimenē dzimušais mazulis sasniedz pusotra gada vecumu, ģimenei lielāko atbalstu gādā valsts. Tā nodrošina:

• vienreizēju bērna piedzimšanas pabalstu 421,17 eiro apmērā;
• bērna kopšanas pabalstu 171 eiro apmērā maksā līdz bērna pusotra gada vecumam un 42,69 eiro apmērā no bērna pusotra gada līdz divu gadu vecumam;
• ģimenes valsts pabalstu, kas atkarīgs no bērnu skaita (par vienu bērnu – 25 eiro, par diviem bērniem – 100 eiro, par trīs bērniem – 225 eiro, par četriem un vairāk bērnu – 100 eiro par katru bērnu;
• vecāku pabalstu, kas ir atkarīgs pabalsta pieprasītāja algas, no kuras veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, un no izvēlētā pabalsta saņemšanas ilguma.

Strādājošiem vecākiem ir vēl papildu pabalsti – maternitātes un paternitātes pabalsts.

Arī pašvaldības tiešā veidā, proti, piešķirot naudas pabalstus, mēdz palīdzēt “savilkt galus”. Tās atkarībā no savas rocības piešķir bērna piedzimšanas pabalstu, finansiālu palīdzību mācību piederumu iegādei, stipendijas studējošajiem vai citu palīdzību.

Politikas veidotāji, spriežot par to, kā izrauties no demogrāfijas krīzes, vienmēr min, ka nauda problēmu neatrisinās. Tā “Delfi TV” studijā minēja arī premjerministre Evika Siliņa (JV). Tomēr nauda ir liels atsvars ģimenēm ar bērniem. Līdz ar to tas ir arī instruments dzimstības veicināšanai, izriet no Elīnas Treijas teiktā. “(Bērna ienākšana ģimenē) nozīmē ienākumu kritumu. Skaidrs, ka ienākošais bērns prasa papildu resursu, sadārdzina dzīvi. Vai ģimene morāli gatava tam, ka finansiālās labklājības līmenis pazemināsies, ja ģimenē ienāks vēl viena mute, kas jāpaēdina?” viņa skaidro.
Kā ar dažādām aptaujām secināts Treijas vadītajā asociācijā, ģimenes atliek pirmā bērna laišanu pasaulē, jo:

• liekas, ka bērna laišanu pasaulē var atlikt uz vēlāku;
• ir priekšstats, ka bērna audzināšana ir ārkārtīgi grūta, dzīvi kardināli mainoša, nākotnes iespējas ierobežojoša.

Lēmumu par otrā bērna ienākšanu ģimenē ietekmē pieredze ar pirmo bērnu. Ja, piemēram, bija slikta dzemdību pieredze vai pēc bērna piedzimšanas krasi pasliktinājās vecāku savstarpējās attiecības, ģimene var nosliekties par labu lēmumam ģimeni nepaplašināt, skaidro Treija. Savukārt lēmums laist pasaulē trešo vai ceturto bērnu parasti saistās ar ģimenes finansiālajām iespējām, viņa turpina. Šobrīd Latvijā ir tā – jo vairāk bērnu aug ģimenē, jo vairāk tā pakļauta nabadzībai. Lai arī nauda demogrāfijas krīzi neatrisinās, tā var veicināt to, ka ģimene nosliecas par labu trešā vai ceturtā bērna dzimšanai, norāda Treija.

Saistībā ar rocību gada sākumā sevišķi izcēlās Jūrmala, kas līdzšinējo 500 eiro vietā šogad bērna piedzimšanas pabalstu palielināja līdz 1000 eiro.

“Attiecības” starp Rīgu un Pierīgu ir sarežģītas. Daudzi Rīgā strādājošie pilsētā nav deklarēti. Līdz ar to nodokļi no algas, kas pelnīta Rīgā, iekrīt citas pašvaldības makā. Pierīgai tas ir izdevīgi. Ģimenes, kas vēlas vienlaikus savienot Rīgas burzmu un plašo pakalpojumu klāstu ar iespēju kopt savas ģimenes mājas mazdārziņu, nosliecas par labu mājvietai Pierīgā. Rīgā ģimenēm ar bērniem māju ir ne vien grūti atļauties, bet arī grūti atrast, stāsta Akmentiņa-Smildziņa.

Pierīga ir Rīgas apkārtējie reģioni. Ar to ierasti saprot Jūrmalu, Ādažu novadu, Ķekavas novadu, Mārupes novadu, Olaines novadu, Ropažu novadu, Salaspils novadu un Siguldas novadu. Kā rāda dati, pēdējos gados tieši uz šiem reģioniem pārceļas arvien vairāk ļaužu.

Ķužu ģimene pirms pārcelšanās uz Cēsīm jau bija iekārtojusies Rīgā. Anetes vīrs ir caurcaurēm rīdzinieks, tādēļ doma par dzīvi laukos ilgstoši bija sveša. Vajadzēja notikt kam būtiskam, lai pārceltos. Pandēmija tam klasificējās. “Mēs nolēmām pamēģināt dzīvot manās lauku mājās. Tā mēs turpinām. Ir piektā ziema, mēs esam uz palikšanu. Iemels, kāpēc pārcēlāmies, – mums bija mazi bērni, pirmā un trešā klase. Bija ļoti svarīga skolas izvēle,” stāsta Anete. Svarīgi bija, la būtu klases ar mazu skolēnu skaitu un personīga pieeja. 

Ģimene varēja pārcelties, jo to ļāva dzīves apstākļi un finansiālais nodrošinājums. Anetes vīrs strādā vadošā amatā ceļubūves uzņēmumā. Darbavieta ir Rīgā. Vairākas reizes nedēļā viņš no rīta brauc uz Rīgu, bet daļu darba pienākumu pilda attālināti. Savukārt Anete rūpējas par bērniem un saimniecību.
Tieši nodarbinātība un mājoklis ir divi galvenie faktori, kurus vecāki izvērtē, pirms nosliecas par labu bērna ienākšanai pasaulē vai pieņem lēmumu par dzīvesvietas maiņu, stāsta organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Taču ar darba iespējām un mājokli ir par maz, lai pašvaldība “pievilinātu” jaunpienācēju. Jābūt arī emocionālai piesaistei konkrētai vietai, bilst Akmentiņa-Smildziņa.

Dati par strādājošo mēneša vidējo darba samaksu rāda, ka algas Rīgā ir lielākas nekā citur. Arī darbavietu Rīgā ir vairāk. Taču Rīgā problemātisks ir mājokļa pieejamības jautājums. “Ģimenēm svarīgi, lai mājoklis ir pietiekami liels. Ja īres cenas ir tik augstas, ja nopirkt mājokli nevar, tad (pieņem lēmumu, ka) šobrīd nevar (laist pasaulē bērnu). Puse ģimenes ienākumu aiziet īrei un apkurei,” norāda “Mammamuntetiem.lv” vadītāja.

“Manuprāt, Rīga man ar bērniem nebija piemērota. Tagad atceroties – vēl jo vairāk. Tobrīd jau visādi pielāgojāmies,” atminas Anete. “Šeit nekā nepietrūkst. Rīgā pietrūka. Šeit tik daudz iespēju – sporta skola ar orientēšanos. Bērni arī tur šad tad iet. Iespēja ar zirgiem (jāt). Baseins tepat. Joga, māksla. Kā te nav?” retoriski vaicā Anete. Rīgā, lai arī iespēju daudz, izbraukāšana no vienas vietas līdz citai ir pārāk laikietilpīga, viņa stāsta. 

Kad bērns sasniedz pusotra gada vecumu, arvien svarīgāki ir lokālie pakalpojumi, līdz ar to pašvaldības atbalsts. Tas ietver, piemēram, skolas pieejamību, atvieglojumus transporta izdevumiem uz bērnudārzu vai skolu, palīdzību mācību piederumu iepirkšanā, brīvpusdienas mācību iestādē vai atvieglojumus interešu izglītības maksai. Atbalsts ģimenēm, kā “Delfi” norāda teju katrs uzrunātais, ir jebkurš pašvaldības mēģinājums uzlabot apstākļus vietvarā. Tieši tādēļ LPS padomniece sociālajos un veselības jautājumos Ilze Rudzīte kritiski raugās uz vienreizējiem pabalstiem ģimeņu ar bērniem atbalstam. Lai arī vienreizējs finansiāls atbalsts ģimenei, sevišķi sagaidot pirmdzimto, ir liels atsvars, viņasprāt, nevar par zemu novērtēt pašvaldību ilgtermiņa ieguldījumus, piemēram, kāda kultūras centra izveidē. 

Tieši iepriekš minētā dēļ nevar konkrēti uzskaitīt visus pašvaldību instrumentus, ar kuriem tās atbalsta ģimenes ar bērniem. Un tieši tādēļ arī nevar uzskaitīt, kas ir “burvju nūjiņa”, ar kuras palīdzību pašvaldība varētu pievilināt sev iedzīvotājus. Lēmums par ģimenes veidošanu un dzīvesvietas izvēli ir daudzšķautņains un personīgs. Kā pašvaldība un valsts šādos privātos lēmumos var iejaukties? Kā norāda Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, demogrāfijas krīzi nevarēs risināt, uztverot cilvēku kā līdzekli, kas palīdzēs pārvarēt nākotnes ekonomiskās problēmas. Otrkārt, zema dzimstība raksturīga arī labklājīgām rietumvalstīm. Šobrīd vēl, pēc Sedlenieka vārdiem, “neviens nav atklājis labu vai skaidru metodi, kā situāciju risināt”. Treškārt, ir vēl daudz darba, lai cilvēki ikdienā justos droši, pārliecināti un nenosodīti par savu dzīvi. Tas iekļauj arī to, ka apkārtējiem sabiedriskajā transportā iesēdinātais svešais bērns nav problēma vai, piemēram, nule vidusskolu beigušai jaunietei grūtniecība nav kauna lieta, izriet no Sedlenieka teiktā.