Darba kolēģiem pamanīt vardarbībā cietušo reizēm ir grūtāk nekā tiem, kas ikdienā ir tuvāki, – draugiem, radiem vai kaimiņiem. Fiziskās vardarbības gadījumā pazīmes var būt acīmredzamas, bet brīdinājuma signāls var būt arī garastāvokļa un uzvedības maiņa – cilvēks kļūst nomākts un noslēgts, norobežojas no kolēģiem, neiesaistās aktivitātēs, kurās agrāk piedalījās, ir tramīgs, ja jāaizkavējas darbā ārpus darba laika, saņem kontrolējošus vai citādi acīmredzami nepatīkamus telefona zvanus, vairs nedodas kopīgās pusdienās vai citur, jo nav naudas privātiem tēriņiem.

"Ir ļoti cilvēcīgi vienkārši otram pajautāt, kā viņš jūtas," iesaka psiholoģe. Ja radušās aizdomas par vardarbību mājās, drošākais veids, kā uzsākt sarunu, ir dalīties novērojumos. Tad izsakām rūpes par to, kas ar kolēģi notiek, un uzdodam tiešu jautājumu. Psiholoģe īpaši uzsver – jautājumu nevar uzdot caur puķēm, iespējamā vardarbība ir jānosauc vārdā.

Ja kolēģe pirms tam ir dalījusies stāstos par partnera temperamentu vai bijušas citas pazīmes, kas ļauj nojaust vardarbības veicēju, jautājumu var uzdot arī tiešāk.

"Ja cilvēks neatbildēs pirmajā reizē, tas, ka esam viņu uzrunājuši un nosaukuši vārdā tēmu, var iedrošināt tad, kad viņš būs gatavs par to runāt. Un viņš var izvēlēties to kolēģi, kurš ir par to atklāti runājis. Vardarbībai patīk klusums un noslēpumainība. Mums dažreiz negribas neko tādu redzēt. Tieši tāpēc par vardarbību ir jārunā tieši un skaidri," skaidro psiholoģe.

Jārēķinās, ka fiziskās vardarbības gadījumos cilvēki parasti mēdz slēpt patiesos iemeslus un zilumus, nobrāzumus vai citas traumas var skaidrot ar ikdienišķiem negadījumiem. Tad jāsaglabā vērība un atkārtotu traumu gadījumā kolēģis atkal jāuzrunā. Noliegums vai atbilde, ka viss kārtībā, ja garastāvokļa izmaiņas vai fiziskas traumas ir acīmredzamas, arī var būt apliecinājums vardarbībai mājās – ja iemesli būtu citi, kolēģis padalītos, bet vardarbībā cietušie slēpj notiekošo.

Ja radušās aizdomas, tev situācija nav jārisina vienam pašam – lūdz padomu uzticamiem kolēģiem, vērsies pie personālvadības speciālista vai vadītāja. Dalīšanās novērojumos var ļaut labāk izvērtēt notiekošo vai gūt papildu atbalstu un informāciju, kā rīkoties un palīdzēt.

"Ir labi iesaistīt kādu, kurš ir atvērts, līdzjūtīgs un empātisks cilvēks," iesaka psiholoģe. Tas var būt arī uzņēmuma vadītājs – viņš vardarbībā cietušajam var būt autoritāte, un tas var veicināt uzticību un atklātību par notikušo.

Kā rīkoties, ja kolēģis ir atzinis, ka cieš no vardarbības? Jācenšas izvairīties no klišejām. Viss būs labi! Ko tad tur paliec tajās attiecībās? Tikai muļķe viņu nepamestu! Šādas vai līdzīgas nekonkrētas vai cietušo vainojošas frāzes nepalīdzēs. Esi atbalstošs, klātesošs un iedrošinošs, piedāvā palīdzību, bet nekļūsti kontrolējošs un neaizraujies – norāde uz "Centru Marta", krīzes centra tālrunis vai uzticības tālrunis noziegumos cietušajiem būs efektīvāks atbalsts nekā iedvesmojoši podkāsti. Ja piedāvā praktisku palīdzību, piemēram, pārvest mantas vai kādu laiku paglabāt tās pie sevi, atceries – saglabā savas personiskās robežas un nesāc risināt problēmas otra vietā.

"Mēs varam izdarīt tik, cik mēs varam. Mēs ļaujam cilvēkam pieņemt lēmumu, bet nesākam dzīvot viņa dzīvi. Galvenais ir būt atvērtam un gatavam palīdzēt tik, cik mēs varam. Mēs arī nedrīkstam nozagt pilnībā laiku savai ģimenei vai kļūt par otra glābēju. Mūsu atvērtība un uzticamība veicinās sadarbību, un tas ir labākais, ko varam darīt," iesaka Ozoliņa.

Arī darba devējs var būt nozīmīgs atbalsts cietušajam pārtraukt vardarbīgās attiecības. Tās var būt papildu brīvdienas vai atvaļinājums, samazināta darba slodze vai jebkāda cita palīdzība, kas ļautu sakārtot savu dzīvi, ja cietušais ir nolēmis aiziet no vardarbības veicēja. Lai krīzes situācijās darbinieks zinātu, ka var vērsties pēc atbalsta darbavietā, drošas un atvērtas vides veidošanai jābūt ikvienas darbavietas dienaskārtībā.

Cilvēki, kuri cieš no vardarbības, nereti mēdz izvairīties no karjeras un attīstības iespējām, bažījoties par to, kā šo attīstību uztvers vardarbības veicējs. Tāpat vardarbības dēļ var kristies cilvēka produktivitāte vai rasties situācijas, kad cietušais pilnībā zaudē iespēju strādāt.

Iemesls izkrišanai no darba tirgus var būt ne tikai fiziskā un emocionālā vardarbība, bet arī ekonomiskā vardarbība jeb kontrole pār cietušā finansēm, to negodprātīga izmantošana un ekonomiskā sabotāža – darba un izglītības iespēju ierobežošana. ES dati rāda, ka aptuveni 12% sieviešu nācies saskarties ar partnera veiktu vardarbību, kas ietvērusi arī ekonomisko vardarbību.

"Ja varmāka nogriezis pieeju ekonomiskajiem resursiem, izkļūšana no nelabvēlīgās situācijas ir vēl sarežģītāka. Kopumā varmāku realizēta sociālā izolācija liedz ne tikai piedalīties darba tirgū, apgūt jaunas zināšanas un attīstīties profesionāli, bet arī meklēt atbalstu un palīdzību," norāda finanšu eksperte, SEB atklātā pensiju fonda valdes priekšsēdētāja Anna Dovbiša.

Tā kā vardarbība ģimenē ļoti bieži tiek slēpta, darba devējs nereti var nenojaust par situāciju, kādā dzīvo darbinieks, taču tas nenozīmē, ka darba devējs drīkst būt vienaldzīgs. Ja darbavieta ir skaidri deklarējusi savu nostāju pret vardarbību, izglītojusi darbiniekus un radījusi drošu vidi ziņošanai, iespējams, tas var palīdzēt arī tiem, kas cietuši no vardarbības ārpus darbavietas. Vienlaikus ir arī daudz dažādu netiešo rīku, kas var palīdzēt, – psihologa konsultāciju nodrošināšana, darbinieku izglītošana emocionālās veselības un labbūtības jautājumos, finanšu pratībā u. c.

Finanšu eksperte arī uzsver – vardarbības ietekme uz sabiedrību kopumā ir plaša un tās negatīvās sekas skar daudz jomu, arī ekonomiku.

"Pirmkārt, jāmin ietekme uz darba tirgu – produktivitātes samazinājums vai pat pilnīga izkrišana no darba tirgus vardarbības dēļ. Otrkārt, vardarbības dēļ palielinās veselības aprūpes, sociālo pakalpojumu un institūciju, tiesu sistēmas, policijas un citu sistēmu un institūciju izdevumi. Treškārt, nedrīkst aizmirst, ka ļoti bieži vardarbības dēļ cietušajiem rodas izdevumi, sākot ar ārstēšanās tēriņiem un beidzot ar mantiskiem zaudējumiem. Lai arī šo izdevumu aplēses var šķist ļoti matemātisks skatījums uz vardarbību, dati palīdz strukturēti izvērtēt problēmu un sākt risinājumu meklēšanu," norāda Dovbiša.

Finanšu eksperte norāda, ka primārie dati par vardarbību ļoti bieži ir nepilnīgi, jo cietušie ne vienmēr vēršas pēc palīdzības un ir gatavi atklāt, ka cieš no vardarbības. Tāpat pastāv ārkārtīgi daudz skaitļos sarežģīti izmērāmu aspektu: vardarbības ietekme uz nākamajām paaudzēm, nerealizētais potenciāls, kad cietušajiem tiek liegta iespēja izglītoties, u. c.