Smadzeņu skalošana nelīdzēs.
Artūrs Miksons par vardarbību ģimenē
Teksts: Līga Švāne
Pieņemts uzskatīt, ka mājas ir vieta, kur varam justies droši un pasargāti, bet dažkārt šī vide ir piepildīta ar bailēm un sāpēm. Vardarbība ģimenē var izpausties dažādos veidos, taču maldīgi domāt, ka tas, kas notiek aiz slēgtām durvīm, ir privāta lieta un pāridarījumi jāpaslauka zem paklāja. Vardarbība ģimenē ietekmē ne tikai cietušo, pret kuru tā ir vērsta, bet arī tos, kas to redz vai dzird, – ģimenes locekļus, radus, draugus, kaimiņus, kolēģus un citus. Pamanot vardarbību, tuvinieku pienākums ir palīdzēt savu spēju robežās.
Vardarbība nav norma
Diemžēl daudzos gadījumos vardarbība tiek pieņemta kā norma, un šāda izpratne, lai gan bieži vien veidojusies neapzināti, tiek nodota tālāk no paaudzes paaudzē.

Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons skaidro – tiem, kuri pret savu partneri izturas vardarbīgi, un tiem, kuri ilgstoši paliek vardarbīgās attiecībās un ļauj darīt sev pāri, patiesībā ir ļoti līdzīgs pagātnes fons. Abi, visticamāk, ir jau paši piedzīvojuši vardarbību kādā tās formā vai arī uzauguši ģimenē, kur bijuši tās liecinieki. "Varam tikai diskutēt un prātot, kāpēc viens kļuva par varmāku, bet otrs – par upuri, taču abiem lielākoties ir līdzīga "pagātnes bagāža"," piebilst speciālists.
Vardarbību nevar dalīt dzimumos. Vardarbība ir un paliek vardarbība jebkurā tās izpausmē un formā. Nav normāli sist bērnam, nav normāli bļaut uz sievieti, nav normāli kliegt uz vīrieti.
"Rodas jautājums – ja kāds tuvinieks pie mums vērsīsies, vai mēs vispār redzēsim vardarbību? Vai mēs vienādi tversim realitāti? Ja nemācēsim un nespēsim ieklausīties, atkal viss var noiet greizi, jo cilvēks, kurš beidzot ir saņēmis drosmi izrauties no vardarbīgām attiecībām, var nesaņemt cerēto atbalstu. Reizēm tā vienkārši ir mūsu nezināšana – mēs nezinām visus faktus, bet uzreiz ķeramies pie secinājumiem vai risinājumiem. Tādējādi reizēm varam attaisnot vardarbības veicēju vai apšaubīt cietušā teikto, netieši nodarot pāri vēl vairāk," papildina Miksons.

"Tā vienkārši sanāca", "Viņš vienkārši aizsvilās un patiesībā tā nemaz negribēja", "Tā jau bija tikai viena reize" – šie ir gana izplatīti attaisnojumi vardarbībai no cilvēka, kuru mīli. Visbiežāk ar vienu reizi nekas nebeidzas – pienāk arī nākamā un aiznākamā, līdz vardarbība attiecībās jau kļūst par ikdienu. Cietušais ļoti bieži sāk pats sevi vainot – "Es neturēju muti", "Es izprovocēju", "Man vajadzēja sevi aizstāvēt, bet es to nedarīju".
Cietušais pats bieži vien neredz vardarbību
Pieaugušais, kurš savā dzīvē nekad iepriekš nav saskāries ar vardarbību ģimenē, nonākot šādā situācijā, sapratīs, ka kaut kas nav pareizi – ka viņam dara pāri, un, visticamāk, spēs pastāvēt par sevi un no šādām attiecībām aiziet, ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies.

Savukārt, ja cilvēks bērnībā redzējis vardarbību un tā tika normalizēta, viņš pieaugušā vecumā ar prātu racionāli varbūt sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā, taču tāpat turpinās to paciest un meklēs attaisnojumus tam, kāpēc partneris tā rīkojies. Šādas attiecības var vilkties gadiem, jo no šī apburtā loka izkļūt ir sarežģīti. Vispirms jau cietušajam jāapzinās, ka viņš ir kļuvis par vardarbības upuri.
Pavaicājot cietušajam, vai pašam šķiet pieņemami tas, kā pret viņu izturas, pastāv liela iespēja, ka viņš ar savām atbildēm radīs iespaidu – es apzinos, ka kaut tas nav pareizi. Tajā pašā laikā viņš emocionāli nemaz netic sevis sacītajam un pāridarītājam piedod. Tas var turpināties gadiem, un mums, no ārpuses to redzot, liekas – kā tu to vari neredzēt? Bet viņš to tiešām bieži vien neredz, jo kādā dzīves posmā vardarbība bijusi normalizēta.
Artūrs Miksons, ārsts psihoterapeits
Iedrošināt, bet nerisināt citu vietā
Redzot, ka kāds mums tuvs cilvēks cieš no vardarbības, mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi. Tajā pašā laikā palīdzības sniegšanai ir jābūt ļoti pārdomātai, jo pastāv liela iespēja, ka, uzsākot sarunu par šo tēmu, mēs pretī saņemsim noliegumu. Mūsu uzdevums nav cietušajam ieskaidrot, ka pret viņu tiek vērsta vardarbība, un uzņemties situācijas risinātāju lomu, tā teikt, risināt situāciju otra cilvēka vietā. Tā vietā mums jābūt palīdzīgajam plecam, tam, pie kura vērsties pēc atbalsta brīdī, kad cietušais pats ir nonācis līdz apziņai, ka vēlas no vardarbīgajām attiecībām izrauties.

"Ja tu manās vai es tavās attiecībās redzu kāda veida vardarbību un mēs viens otram esam svarīgi cilvēki, ir tikai dabiski, ka man ir nepatīkami uz to noskatīties. Man raisās nepatīkamas izjūtas, tās mani mudina tevi glābt no šīm attiecībām. Ja man parādās fantāzija, ka man jākļūst par glābēju, es sev uzlieku lielu atbildību un potenciālu vainas izjūtu vai pat pilnīgu bezpalīdzību, ja man tas neizdosies. Ir jārēķinās ar sekām, ja mēs iesaistīsimies," norāda speciālists.

Vienmēr pastāv risks, ka arī pret mums tiks vērsta emocionāla vai pat fiziska vardarbība, tāpēc krīzes situācijās, kad konflikts samilzis, ir jārēķinās, ka, metoties pa vidu, mēs paši varam ciest.
Mums joprojām jādomā dažus soļus uz priekšu, nedrīkst zaudēt vēso prātu. Ir lietas, kuras nevaram prognozēt. Mūsu iestāšanās par cietušo vardarbības veicējam var raisīt vainas izjūtu un kaunu, taču viņš ar šīm sajūtām nevis tiks galā, bet vairumā gadījumu vēlāk atkal izgāzīs tās uz cietušo dusmu veidā. Protams būs izņēmumi, kuru gadījumā varam rīkoties uzreiz, piemēram, ja redzam, ka notiek fiziska vardarbība pret daudz mazāk aizsargātu cilvēku, biežāk bērnu.
Artūrs Miksons, ārsts psihoterapeits
Mūsu rīcībai jābūt pārdomātai. Aplams ir uzskats, ka, gana daudz tiekoties un runājot ar cietušo, viņš beidzot sapratīs, ka ir vardarbības upuris. "Smadzeņu skalošana te nestrādās," piebilst speciālists un norāda – situācijas risinātāja lomas uzņemšanās ir viena no izplatītākajām kļūdām, ko līdzcilvēki pieļauj, mēģinot palīdzēt. Taču tas, ko mēs varam darīt, ir proaktīvi izrādīt interesi un apvaicāties, vai mājās kaut kas atgadījies, vai varam kaut kā palīdzēt, vai viņam pašam šāda izturēšanās ir pieņemama, tādējādi izdarot divas svarīgas lietas – darot otram zināmu, ka mēs esam blakus un esam gatavi palīdzēt, kā arī lēnā garā liekot otram aizdomāties par savu attiecību dinamiku.
Ļaut pašam spert pirmo soli
"Kāds noteikti būs neizpratnē – man tā vienkārši jāļauj cietušajam pašam izrauties? Jā! Bet tas nenozīmē, ka viņam pašam ar visu jātiek galā. Mūsu uzdevums ir radīt apstākļus, kuros cietušais nepieciešamības gadījumā var pie mums vērsties un sagaidīt palīdzību. Ja mums piezvanīs un lūgs aizvest no mājām, mēs to izdarīsim. Taču nekad paši nezvanīsim un neteiksim: "Nāc ārā, es tevi tūlīt vedīšu prom!"" stāsta speciālists.

Uzņemoties risinātāju lomu, mēs neapzināti cietušo noliekam bezpalīdzīgā pozīcijā, redz, viņš pats neko nespēj. Mēs varam cietušo iedrošināt, taču nedrīkstam viņam atņemt autonomiju pašam spert pirmo soli, un šim solim nav jābūt lielam. Tas var arī būt zvans kādam speciālistam. Vai pat zvans mums pašiem, kur viņi pirmo reizi paši nosauc notikušo mājās par ne-normālu, ko agrāk nebūs darījuši. Tie jau ir ļoti labi signāli, lai gan mums no malas var likties – tas jau neko nerisina.
Nekādā gadījumā neuzbāžamies. Ja esam izrādījuši interesi, esam uzdevuši jautājumus, piedāvājot palīdzību, iespējams, cietušais pirmo soli spers tikai pēc pusgada. Ja ir signāls, ka cilvēks vēlas no vardarbības izrauties, mēs varam motivēt un iedrošināt mēģināt to darīt.
Artūrs Miksons, ārsts psihoterapeits
Pamanot vardarbību, mūsu – tuvinieku – pienākums ir palīdzēt, taču tas jādara savu iespēju robežās. Svarīgākais – mēs varam būt palīdzīgs plecs, kas ar cietušo uzsāk sarunu, apvaicājas par viņa sajūtām, nepieciešamības gadījumā atbalsta un uzklausa, taču mēs nedrīkstam šim cilvēkam atņemt iespēju pašam pieņemt lēmumu izkļūt no vardarbīgām attiecībām.

Ja pamani vardarbību, ārkārtas gadījumā ziņo par to policijai pa tālruni 110.
Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība:
80001801
vai mājas lapā www.jpa.gov.lv
Bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis:
116 111
Uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai:
116 123, 67222922 vai 27722292
(visu diennakti)
Atbalsta tālrunis vardarbībā cietušajiem:
116 006
katru dienu plkst. 12.00–22.00
Lai uzzinātu vairāk par to, kā atpazīt vardarbību ģimenē, ienāc www.cietusajiem.lv
Kur vērsties, ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts
IKEA mēs ticam, ka mājas ir vieta, kur ikviens var justies droši un cienīts. Diemžēl tā ne vienmēr ir. Tāpēc īstenojam iniciatīvu "Pamani vardarbību" – lai pievērstu uzmanību šai tik sāpīgajai problēmai un iestātos pret to.
Pievienojies kustībai, turi acis vaļā un esi viens no pārmaiņu nesējiem. Tikai kopā varam radīt labāku ikdienas dzīvi daudziem.
Projekts sadarbībā ar:
SATURS:
Ketija Nuķe-Osīte,
Kristīne Melne, Līga Švāne
REDAKTORE:
Kristīne Melne
Dizains:
Inga Čujevska
Projekta vadība:
Līva Marta Poča
pārdošanas projektu vadītāja:
Elīna Gārbena
Copyright © 2023 AS DELFI. All rights reserved.