Es nekad nekliegšu uz saviem bērniem.
Vardarbība mantojumā
Teksts: Kristīne Melne
Kas mīlējas, tas ķīvējas – cik bieži, dzirdot stāstus par konfliktiem radu, draugu, kolēģu, paziņu, kaimiņu ģimenēs, tu tā esi pateicis vai pie sevis nodomājis? Tā tam nevajadzētu būt. Mēs pamazām, soli pa solim mācāmies, ka vardarbība nekādās izpausmēs nav un nedrīkst būt norma. Kā mums veicas un ko mēs varam darīt, lai kopīgiem spēkiem padarītu pasauli mums apkārt drošāku ikvienam, stāsta sociālantropoloģe Aivita Putniņa un klīniskā psiholoģe Santa Ozoliņa.
"Līdz ar neatkarības atgūšanu esam sākuši pamanīt vardarbību un uzskatīt, ka tā ir problēma. Bet interesanti ir tas, ka bieži tā joprojām notiek kaut kur citur, ne mūsu ģimenē. Mūsu ģimenē tas nav aktuāli. Cilvēks pamana vardarbību tad, kad tas notiek ar citiem, bet ne tik asi tad, kad pats ir iesaistīts," sabiedrības skatījumu uz vardarbību – gan no cietušā, gan no vardarbības veicēja puses – raksturo antropoloģe.

Arī Santa Ozoliņa atzīst – situācija pēdējās desmitgadēs Latvijā ir uzlabojusies. "Man bija 10 gadi, kad Padomju Savienība sabruka. Atceros, ka kaimiņos bija kautiņi un tiešām neviens par to nerunāja. Manā ģimenē arī teica – tie tur mīlējas un ķīvējas. Tā bija ģimenes lieta, un neviens nejaucās. Tagad cilvēki ir informēti par vardarbību. Tas visu neatrisina, bet ir labāk."

Sabiedrībā iesakņojušos priekšstatus nevar mainīt strauji. Cilvēkiem pašiem ir jāapzinās – jā, mans pasaules redzējums ir novecojis. Psiholoģe atzīst – viņa vēl aizvien satiek gados vecākus cilvēkus, kuri stingri uzskata, ka nav ko līst svešās attiecībās, tā ir viņu pašu lieta un pašiem jātiek ar to galā. Kad mēs kaut drusciņ apzināmies, ka, iespējams, mūsu viedoklis ir novecojis, varam veikt ļoti apzinātus soļus, lai sevi izglītotu – palasītu, ar kādu aprunātos.
Var mēģināt iedomāties, kā es justos, ja mans vai jebkurš tuvs bērns pieaugot ciestu no vardarbības ģimenē. Vai tad mēs arī būtu tik pieņemoši?
Santa Ozoliņa, psiholoģe
Pamanīt, ja pats rīkojies vardarbīgi
Antropoloģe norāda, ka vardarbība sabiedrībā tiek nosodīta, bet arvien ir uzlabojama izpratne par to, kā nebūt vardarbīgiem vai pamanīt to vardarbību, kuru izraisām mēs paši vai kurā esam iesaistīti. Tās var būt ļoti ikdienišķas situācijas, piemēram, bērna audzināšanā izvēloties pārmērīgu kontroli vai iebiedēšanu – ja tu netīrīsi zobus, notiks kaut kas briesmīgs. Bērns šos uzvedības modeļus var pārņemt un izmantot attiecībās ar vienaudžiem vai pedagogiem, vēlāk – arī ar dzīvesbiedru vai saviem bērniem.

"Vardarbība visbiežāk parādās situācijās, kad nemākam citādi rīkoties, neprotam pieņemt lēmumus vai kopā risināt konfliktus. Mēs pamanām fizisku un seksuālu vardarbību, emocionālu vardarbību ar bļaušanu vai šantažēšanu, bet bieži vien redzam to kā izolētu lietu, kamēr vardarbīga izturēšanās pret otru cilvēku ir kļuvusi par mūsu ikdienas sastāvdaļu," skaidro Putniņa.

Manipulēšana ar otru cilvēku, lai panāktu vēlamo, savu varas pozīciju izmantošana, lai pārmācītu, nevis vienotos, – vardarbība ir klātesoša arī šķietami neapzinātās ikdienas darbībās, un, pat ja tā neatstāj pamanāmus ievainojumus, ar to ir jācīnās.

"Jautājums ir par to, kā mēs raugāmies uz attiecībām, un tas Rietumu pasaulē ir mainījies – no autoritāras komunikācijas, kur vecāki pasaka, kas bērnam ir jādara, un bērns momentā paklausa, vai vīrs pasaka sievai, kas ir jādara, un sieva paklausa, mēs tuvojamies attiecību modelim, kur visa ģimene, ieskaitot bērnu, vienojas par lietām un kopīgām robežām. Tā ir nepārtraukta runāšana, kopīga problēmu risināšana, pat nenonākot situācijā, kur kāds izmanto savu ietekmi un varas pozīcijas," sabiedrības attīstības ceļu ieskicē Putniņa.

Sabiedrības domāšana, attieksme, prasme veidot attiecības nav maināma vienā dienā. Sava loma te ir arī sociālajam, vēsturiskajam fonam. "Padomju laikā ārkārtīgi spēcīga bija vīrišķības kultūra. Vara – parādīt stāju un panākt savu bija prestiži. Cieņā bija manuālais darbs un spēks. Arī cilvēku attiecības vairāk balstījās vīrišķajās vērtībās – dūrei ir lielāks spēks nekā sarunai," atskatās antropoloģe.

Tāpat ne tik strauji maināmi ir stereotipi par dzimumu lomu un pienākumu sadalījumu, kas dziļi iesakņojušies mūsu kultūrā. Ja partneriem ir atšķirīga izpratne par to, ko viņi viens no otra sagaida, veidojas konflikti, kurus ne vienmēr mākam un spējam atrisināt miermīlīgā ceļā.
Visbiežāk tieši tie cilvēki, kuri ir vērsti uz normām un to, kā ir jābūt pareizi, nespēj ieklausīties nedz otrā cilvēkā, nedz sevī, lai mēģinātu saprast, no kurienes nāk dusmas. Bieži arī trūkst elementāras sarunāšanās prasmes – cilvēki, taupot laiku, izmanto stereotipus par otru, nevis pajautā.
Aivita Putniņa, sociālantropoloģe
Kliegt vecāku balsī
Cilvēks, kurš audzis ģimenē, kur uz viņu bļauj, bieži apņemas neatkārtot savu vecāku kļūdas, līdz vienu dienu pamana, ka kliedz uz partneri vai bērniem tieši tā, kā zvērējis nekad nedarīt.

"Vardarbības risks ir katra, pat vislabākā cilvēka ikdienas sastāvdaļa. Tā ir mūsu visu problēma, jo daudz vieglāk ir otram uzbļaut virsū un atrisināt situāciju, nekā ieguldīt ilgāku laiku un runāt. Tas, ka mēs esam sapratuši, ka vardarbība nav pieņemama, nenozīmē, ka mēs kādreiz nezaudēsim savaldību, bet tas ir apsolījums sev, ka mēs jebkuru no šīm situācijām labosim. Ikdienas dzīve var uzmest mutuli, un ir svarīgi, ka tajā kritiskajā brīdī mēs varēsim sevi apstādināt," spriež antropoloģe, atzīstot – risks ikdienišķā situācijā zaudēt savaldību pastāv, bet svarīgākais ir tas, ko tur ar to iesāc. Vai tu to fiksē, apzinies, apstājies un atvainojies, lūdz piedošanu un labo izdarīto? Vai tu strādā ar sevi, lai tas neatkārtotos? Vai tu mācies atpazīt savas emocijas, lai tās kontrolētu?

Protams, tas neattiecas uz smagas cikliskas vardarbības gadījumiem, kas ir ārkārtīgi grūti, brīžiem pat neiespējami risināmi. Putniņa uzsver – tieši tādēļ vardarbības ciklu daudz efektīvāk ir pārraut sākotnējā stadijā, proti, tad, kad ir notikušas pavisam mazas lietas un mēs varam koriģēt šo uzvedību, vai pat darīt to preventīvi, pamanot un palīdzot ģimenēm, kurās ir spriedze. "Agrīna vardarbības novēršana ir svarīga, lai mēs nenonākam situācijā, ka bērns, kuram zīdaiņa vecumā ir bijušas problēmas ģimenē un kurš knapi izgājis bērnudārzu, no skolas jau tiek "futbolēts" ārā par vardarbību. Nerisinot problēmu, bet vienkārši aizsūtot uz nākamo skolu, mēs varam attapties, ka viņam ir jau pāri 30, viņš ir fiziski bīstams un agresīvs, un tad jau ir ārkārtīgi grūti situāciju mainīt un cilvēku pārtaisīt.”
Mēs paši varam mainīties
Lai gan mēs pamazām kā sabiedrība tuvojamies attiecību kultūrai, kurā centrā ir līdzvērtīgs dialogs un vienošanās, nevis varas pozīciju izmantošana, darāmā vēl ir daudz.

"Uzvedības modeli var mainīt, mācoties attiecības. Nepietiek tikai ar pašpalīdzības grāmatiņām, tā ir tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem praktizējama un iemācāma lieta," norāda Putniņa, uzsverot, ka Latvijā parādās vīriešu kursi, kur tiek runāts par emocionālo inteliģenci, un ir pieejamas vecāku apmācības programmas bērniem dažādos vecuma posmos. Dažkārt par šķērsli piedāvājumu izmantot kļūst priekšstats, ka vecāku vai partnerattiecību prasmes ir iedzimtas. "Ja es esmu piedzimusi kā sieviete, tad dabiski esmu sagatavota tam, ka būšu laba sieva, vai vīrietim noteikti ir visi dabiskie instinkti, kas viņu padarīs par labu vīru un tēvu, kurš nesīs mājās mamutu. Šie vienkāršotie stereotipi mums neļauj pieņemt informāciju un mēģināt mācīties."

Ko mēs varam iesākt? Runāt ar saviem bērniem, mācīt viņiem atpazīt savas emocijas, skaidrot un rādīt, kā rīkoties vardarbības gadījumos. "Vardarbība nav nekas tāds, kas tev būtu jācieš, – par to ir ne tikai jārunā, par to ir jākliedz. Ja tev uzbrūk, tu drīksti darīt visu – kliegt, skrāpēt, darīt jebko, lai sevi aizstāvētu. Ja tev dara pāri, kliedz, cik tev ir spēka. Ja tu sēdēsi un klusēsi, neviens nezinās, ka ar tevi notiek trakas lietas," uzsver psiholoģe.

Ko mēs katrs varam ikdienā darīt, lai kopīgi uzlabotu sabiedrību? "Pirmais ir darbs ar sevi, bet arī tas visefektīvāk notiek komunikācijā. Ne visi cilvēki pēkšņi kļūs atvērti un runātīgi attiecībās ar saviem tuviniekiem, jautās, kā viņiem klājas, vai stāstīs par sevi. Talkā var nākt profesionāla palīdzība, kad ir iespēja izrunāt savu sāpi un celt emocionālo inteliģenci. Bet, ja pavisam vienkārši, – tā ir apzināta dzīvošana, kad es saprotu, ko man vajag, kā es jūtos, saprotu, ka tagad netieku galā vai man tuvam cilvēkam ir grūti un man vajag lūgt palīdzību. Dzīvošana šodienai – šeit un tagad – ir tas, ko mēs varam darīt un kas neprasa papildu ieguldījumu," aicina Santa Ozoliņa.
Mēs varam kontrolēt un regulēt savu rīcību, mēs paši varam mainīties, un mēs varam sniegt atbalstu citiem cilvēkiem. Un mēs varam likt uzsvaru nevis uz bērnu skaitu, bet uz to, ka katrs bērns, kas ir Latvijā piedzimis, ir mūsējais. Mums nav svešu bērnu. Tas viss veidotu labvēlīgāku vidi un cilvēkus, kuri būs izglītoti, prasmīgi atpazīst savas un citu cilvēku emocijas, kuri varēs runāt, kuri spēs saprast, kad un kāpēc veidojas konflikts un kā to noregulēt miermīlīgiem līdzekļiem.
Aivita Putniņa, sociālantropoloģe
Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība:
80001801
vai mājas lapā www.jpa.gov.lv
Bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis:
116 111
Uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai:
116 123, 67222922 vai 27722292
(visu diennakti)
Atbalsta tālrunis vardarbībā cietušajiem:
116 006
katru dienu plkst. 12.00–22.00
Lai uzzinātu vairāk par to, kā atpazīt vardarbību ģimenē, ienāc www.cietusajiem.lv
Kur vērsties, ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts
IKEA mēs ticam, ka mājas ir vieta, kur ikviens var justies droši un cienīts. Diemžēl tā ne vienmēr ir. Tāpēc īstenojam iniciatīvu "Pamani vardarbību" – lai pievērstu uzmanību šai tik sāpīgajai problēmai un iestātos pret to.
Pievienojies kustībai, turi acis vaļā un esi viens no pārmaiņu nesējiem. Tikai kopā varam radīt labāku ikdienas dzīvi daudziem.
Projekts sadarbībā ar:
SATURS:
Ketija Nuķe-Osīte,
Kristīne Melne, Līga Švāne
REDAKTORE:
Kristīne Melne
Dizains:
Inga Čujevska
Projekta vadība:
Līva Marta Poča
pārdošanas projektu vadītāja:
Elīna Gārbena
Copyright © 2023 AS DELFI. All rights reserved.