Bija izveidojusies līdzatkarība. Kā Beāte izkļuva no toksiskām attiecībām
Teksts: Līga Švāne
Mēdz sacīt, ka ass vārds sāp vairāk nekā sitiens. Par to savā dzīvē vairāku gadu garumā pārliecinājusies arī Beāte (vārds mainīts). "Ilggadēji pazemojumi, aizvainojumi, nemitīgi strīdi – tas viss iekšā krājas un pamazām nogalina mīlestību," atskatoties uz pagātnē piedzīvoto, saka trīs bērnu māmiņa, kurai ir izdevies aiziet no vardarbīgām attiecībām. Beidzot viņa var teikt – ir atgūts iekšējais miers.
Kad dzirdam "vardarbība", pirmās asociācijas ir fiziska ietekmēšana – grūstīšana, iedunkāšana, sišana, raušana, žņaugšana. Taču vardarbībai ir dažādas sejas. Tikpat iznīcinoša kā fiziskā ir arī emocionālā vardarbība, kuru līdzcilvēkiem bieži vien ir grūtāk pamanīt un atpazīt, jo uz cietušā ķermeņa nav redzamu zilumu un brūču, lai gan patiesībā šī cilvēka sirds un dvēsele asiņo. Kā izpaužas emocionālā vardarbība? Tas ir pilnīgs cieņas trūkums komunikācijā. Cenšoties panākt varu un kontroli, vardarbības veicējs sagrauj otra pašapziņu, liek izjust viņam kaunu un mainīt uzvedību, apšaubīt savas domas, spriestspēju un vērtību. Tas pamatīgi grauj cietušā mentālo veselību – nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.
Toksiskas attiecības, kuras caurvij emocionālais terors, var ilgt gadiem. Beātes gadījumā tie bija vairāk nekā desmit gadi. To laikā viņa vairākkārt mēģināja attiecības izbeigt un padzīvot atsevišķi, taču ikreiz atgriezās. "Tagad, uz to visu atskatoties, esmu sapratusi – man bija izveidojusies līdzatkarība. Un es ļoti ilgi ticēju, ka cilvēks tiešām mainīsies, ka mūsu attiecības kļūs labākas," saka šī stāsta varone, kura pirms aptuveni trim gadiem pavisam aizgāja no savu bērnu tēva, jo saprata – vairs nevēlas paciest pazemojumus. Kā pati stāsta – ir nedaudz žēl, ka zemē nomests tik daudz gadu, cerot, ka otrs tomēr spēs mainīties.
Toksiskas attiecības, kuras caurvij emocionālais terors, var ilgt gadiem. Beātes gadījumā tie bija vairāk nekā desmit gadi. To laikā viņa vairākkārt mēģināja attiecības izbeigt un padzīvot atsevišķi, taču ikreiz atgriezās. "Tagad, uz to visu atskatoties, esmu sapratusi – man bija izveidojusies līdzatkarība. Un es ļoti ilgi ticēju, ka cilvēks tiešām mainīsies, ka mūsu attiecības kļūs labākas," saka šī stāsta varone, kura pirms aptuveni trim gadiem pavisam aizgāja no savu bērnu tēva, jo saprata – vairs nevēlas paciest pazemojumus. Kā pati stāsta – ir nedaudz žēl, ka zemē nomests tik daudz gadu, cerot, ka otrs tomēr spēs mainīties.
Mīlestība ir akla
Beāte un Roberts (vārds mainīts) drīz pēc iepazīšanās uzsāka kopdzīvi. Lai gan jau attiecību sākumposmā Beāte partnera raksturā pamanīja negatīvas iezīmes, rozā brilles darīja savu. Viņa vairāk koncentrējās uz pozitīvo – uz sava mīļotā labajām personības šķautnēm. Kā pati saka, iespējams, viņa tolaik vēl nebija tik nobriedusi un pieredzējusi, lai uzreiz pamanītu sarkanos karogus.
"Arvien biežāk bez būtiska iemesla izcēlās strīdi. Attiecībās gāja kā pa kalniem – dažbrīd viss it kā bija normāli, bet tad pēkšņi atkal sākās konflikts, pēc kura nereti noslēdzos, apvainojos uz viņu. Visus tos gadus tu tā kā gaidi, ka otrs cilvēks mainīsies, redzi viņa labās puses, domā, ka viņu mīli. Var jau būt, ka arī mīlēju, taču, laikam ejot, attiecības arvien vairāk bojājās," saka Beāte.
Roberts bija ļoti impulsīvs, pieļāva ļoti daudz kļūdu, kuras bija grūti piedot, tomēr it kā tika piedotas, bet tāpat iekšēji krājās un grauza Beāti. Tie bija dažādi pazemojumi, pārmetumi, apvainojumi, apsaukāšana, pārspīlēta greizsirdība, dzēlīgas piezīmes. Nemitīgi skandāli, kas radīja emocionālo spriedzi. Viss vēl vairāk pasliktinājās, kad finanses ļāva Robertam vairs nestrādāt, – bija daudz brīvā laika, kas tika aizpildīts ar regulāru ballēšanos un alkohola lietošanu. Ar laiku viņš pasāka dzert arī mājās vienatnē un reibumā allaž provocēja strīdus.
"Arvien biežāk bez būtiska iemesla izcēlās strīdi. Attiecībās gāja kā pa kalniem – dažbrīd viss it kā bija normāli, bet tad pēkšņi atkal sākās konflikts, pēc kura nereti noslēdzos, apvainojos uz viņu. Visus tos gadus tu tā kā gaidi, ka otrs cilvēks mainīsies, redzi viņa labās puses, domā, ka viņu mīli. Var jau būt, ka arī mīlēju, taču, laikam ejot, attiecības arvien vairāk bojājās," saka Beāte.
Roberts bija ļoti impulsīvs, pieļāva ļoti daudz kļūdu, kuras bija grūti piedot, tomēr it kā tika piedotas, bet tāpat iekšēji krājās un grauza Beāti. Tie bija dažādi pazemojumi, pārmetumi, apvainojumi, apsaukāšana, pārspīlēta greizsirdība, dzēlīgas piezīmes. Nemitīgi skandāli, kas radīja emocionālo spriedzi. Viss vēl vairāk pasliktinājās, kad finanses ļāva Robertam vairs nestrādāt, – bija daudz brīvā laika, kas tika aizpildīts ar regulāru ballēšanos un alkohola lietošanu. Ar laiku viņš pasāka dzert arī mājās vienatnē un reibumā allaž provocēja strīdus.
“
Lai gan joprojām likās, ka šis cilvēks ir man tuvs un radniecīgs, pakāpeniski, gadiem ejot, iekšējais aizvainojums tikai pieauga. Tajā pašā laikā attiecībās veidojās tāda kā līdzatkarība, tāpēc bija ļoti grūti aiziet. Vairākas reizes to mēģināju izdarīt, ar bērniem paliku pie radiem, bet pēc laika atgriezos, jo noticēju, ka kaut kas mainīsies.
Tu sāc žēlot savu pāridarītāju
Pēc visa pārdzīvotā Beāte secinājusi – attiecības jau pašā saknē veidojās nepareizā modelī. Viņa jau no pirmās dienas sevi visu ieguldīja attiecībās, rūpējās, ar visu pati tika galā, taču otrs to nevis novērtēja, bet vienmēr atrada kaut ko, par ko “piekasīties” un uztaisīt scēnu. Lai arī ko darītu, Robertam nekas nebija gana labi. Kad otrais bērniņš paaugās, Beāte atsāka strādāt, taču tas nenozīmē, ka sadzīviskās rūpes un mājas darbi tika dalīti – tie joprojām palika viņas pienākums. Tikmēr Roberts arvien dziļāk slīga alkoholā un, pēc Beātes vārdiem, arvien vairāk sāka kāpt viņai uz galvas.
"Visu laiku biju nervoza, jo kopdzīvi pārņēma nebeidzami strīdi. Mājās vajadzētu izjust mieru, taču mums tā nebija – mūsu mājās bija nemitīgs stress. Vairākkārt ar bērniem gāju prom, paliku pie radiniekiem, tad atkal atgriezos, kad viņš bija atguvies no paģirām. Pienāca brīdis, kad man pat likās – es jau viņu tādu nemaz nedrīkstu atstāt vienu. Man bija sajūta, ka viņa prāts no izdzertā alkohola apjoma iet grīstē, sāku izjust žēlumu pret viņu, likās, ka viņam jāpalīdz," atceras Beāte.
Arī bērniem šāda trauksmaina vide nebija piemērota. Beāte saka – viņi visu jūt un saprot, pat ja vecāki strīdas slepus, viņiem nedzirdot. Beātei bija svarīgi nezaudēt savaldīšanos, lai pret viņu vērstā emocionālā vardarbība ķēdes reakcijā neskartu bērnus. "Ir ļoti daudz gadījumu, kad sievietes, kuras attiecībās izjūt emocionālo vardarbību, uz nervu pamata pašas kļūst par varmākām – kliedz uz bērniem, mēģina viņus pāraudzināt ar varas demonstrēšanas metodēm."
"Visu laiku biju nervoza, jo kopdzīvi pārņēma nebeidzami strīdi. Mājās vajadzētu izjust mieru, taču mums tā nebija – mūsu mājās bija nemitīgs stress. Vairākkārt ar bērniem gāju prom, paliku pie radiniekiem, tad atkal atgriezos, kad viņš bija atguvies no paģirām. Pienāca brīdis, kad man pat likās – es jau viņu tādu nemaz nedrīkstu atstāt vienu. Man bija sajūta, ka viņa prāts no izdzertā alkohola apjoma iet grīstē, sāku izjust žēlumu pret viņu, likās, ka viņam jāpalīdz," atceras Beāte.
Arī bērniem šāda trauksmaina vide nebija piemērota. Beāte saka – viņi visu jūt un saprot, pat ja vecāki strīdas slepus, viņiem nedzirdot. Beātei bija svarīgi nezaudēt savaldīšanos, lai pret viņu vērstā emocionālā vardarbība ķēdes reakcijā neskartu bērnus. "Ir ļoti daudz gadījumu, kad sievietes, kuras attiecībās izjūt emocionālo vardarbību, uz nervu pamata pašas kļūst par varmākām – kliedz uz bērniem, mēģina viņus pāraudzināt ar varas demonstrēšanas metodēm."
Saprast pašai, ka ir jāiet prom
Tuvākie cilvēki un radinieki zināja, ka ģimenē ir nesaskaņas. Bija arī tādi, kas mudināja Beāti pamest attiecības, sākt jaunu dzīvi, bet viņa secinājusi – tā tas nenotiek. Neviens vardarbībā cietušais tā vienkārši uz burvju mājienu nepaklausīs apkārtējo padomiem un nedosies prom tikai tāpēc, ka kāds tā pateicis. Beātei pašai bija jānonāk līdz lēmumam, ka pietiek, viņa vairs neļaus sev darīt pāri, viņa vairs neļaus sevi pazemot.
“
Tagad saprotu, ka ir svarīgi jau attiecību pašā sākumā novilkt robežas, kāda izturēšanās nav pieņemama, un pie tā arī stingri pieturēties. Ja šīs robežas ļaus pārkāpt, attiecības galu galā tāpat izjuks un daudzi gadi no dzīves tiks pazaudēti. Cilvēki tik vienkārši nespēj mainīties, un tie, kas to grib, bieži vien nemaz nespēj to izdarīt. Nevajag sev melot un rozā briļļu iespaidā izlikties neredzam to, kas ir acīmredzams.
Beātei aiziet no šīm attiecībām bez atgriešanās izdevās ar otro piegājienu. Pirmajā reizē, kad attiecības tika pārtrauktas, viņa ar bērniem vairākus mēnešus nodzīvoja pie radiniekiem. Visu šo laiku Roberts mēģināja viņu pierunāt atgriezties, solīja, ka mainīsies. Sieviete stāsta, ka vienubrīd pat sākusi izjust ilgas. "Tādas kā mīlestības atblāzmas," atmiņās dalās stāsta varone, kura visbeidzot noticējusi Roberta solījumiem – drīzāk manipulācijai – un atsākusi ar viņu kopdzīvi.
Pietika padzīvot kopā vien mēnesi, lai Beāte saprastu – nē, šīm attiecībām nav nākotnes, jo nekas nemainīsies. Emocionālā vardarbība turpinājās, arī alkohols joprojām bija Roberta sabiedrotais. "Likās, ka viņš ir pilnībā noslīcis bohēmā. Es sapratu – nē, es tādu ģimenes dzīvi negribu, mēs ar bērniem nedrīkstam palikt," saka Beāte. Viņa bija gatava sākt jaunu dzīvi un meklēja mitekli sev un bērniem, taču apstākļi bija spiedīgi ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli. Tad viņa uzzināja, ka ir trešā bērniņa gaidībās.
Pietika padzīvot kopā vien mēnesi, lai Beāte saprastu – nē, šīm attiecībām nav nākotnes, jo nekas nemainīsies. Emocionālā vardarbība turpinājās, arī alkohols joprojām bija Roberta sabiedrotais. "Likās, ka viņš ir pilnībā noslīcis bohēmā. Es sapratu – nē, es tādu ģimenes dzīvi negribu, mēs ar bērniem nedrīkstam palikt," saka Beāte. Viņa bija gatava sākt jaunu dzīvi un meklēja mitekli sev un bērniem, taču apstākļi bija spiedīgi ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli. Tad viņa uzzināja, ka ir trešā bērniņa gaidībās.
Atbalstu var atrast
"Manā dzīvē bija moments, kurā vairs nezināju, ko tālāk darīt, kur palikt," atceras Beāte. Viss, ko viņa zināja, – ir jāiet prom no Roberta. Tajā pašā laikā finansiālā atbalsta īsti nebija, un tas ļoti apgrūtināja iespējas atrast jaunu mitekli. Dzīvot pie radiniekiem laukos arī ilgtermiņā nebija variants, jo ikdienā bērni jāvadā uz skolu, pulciņiem. Viņa tīmeklī sāka aktīvi meklēt un interesēties, kādas ir atbalsta iespējas sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē. Tā Beāte uzzināja par krīzes centru.
"Neko par krīzes centriem vispār nezināju. Sākotnēji domāju kopā ar bērniem aizbraukt un palikt tikai dažas naktis. Beigās tur nodzīvojām vairākus mēnešus un saņēmām ļoti lielu psiholoģisko atbalstu," stāsta Beāte. Ierodoties krīzes centrā, viņa bijusi patīkami pārsteigta – mājīgas, nesen remontētas telpas, mierīga un patīkama vide. Krīzes centrs kļuva par vietu, kur viņa varēja sākt sevi dziedēt.
"Neko par krīzes centriem vispār nezināju. Sākotnēji domāju kopā ar bērniem aizbraukt un palikt tikai dažas naktis. Beigās tur nodzīvojām vairākus mēnešus un saņēmām ļoti lielu psiholoģisko atbalstu," stāsta Beāte. Ierodoties krīzes centrā, viņa bijusi patīkami pārsteigta – mājīgas, nesen remontētas telpas, mierīga un patīkama vide. Krīzes centrs kļuva par vietu, kur viņa varēja sākt sevi dziedēt.
Centra darbinieces ļoti daudz palīdzējušas, speciālistu atbalstu saņēmusi ne tikai Beāte, kura tobrīd bija trešās atvases gaidībās, bet arī abi lielākie bērni. "Nevajag kaunēties zvanīt un lūgt palīdzību. Vardarbībā cietušie krīzes centrā tiks pieņemti jebkurā diennakts laikā."
Atvadīties no pagātnes
Saņemot nepieciešamo atbalstu, Beāte paralēli pati ļoti daudz sākusi interesēties par psiholoģiju, jo, saskaroties ar grūtībām, viņa vēlas "aizrakties" līdz problēmas saknei, izprast tās būtību un iemeslus. Izzinot sevi un meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc partneris izturējies vardarbīgi, Beāte jutusi, ka pamazām, kā pati saka, atveseļojas no līdzatkarības. Roberts, protams, turpinājis viņu saukt atpakaļ, taču sieviete nav salūzusi un stingri turējusies pie apņemšanās vairs neļaut sevi pazemot.
Nu jau pagājuši aptuveni trīs gadi. Beātei ir savs miteklis, viņa strādā, visi trīs bērni dzīvo kopā ar viņu, taču mamma neliedz tiem satikt tēti, kad parādās vēlme. Laikam ejot, Beātei izdevies arī Robertam likt skaidri noprast – viņa uz provokācijām neatbildēs. Viņš vairs neuzdrošinās izteikt pārmetumus.
"Traumētā psihe un nervu sistēma pamazām atjaunojas, tu it kā izej ārā no tā, kas noticis. Beidzot vari izraudāties, un notiek šķiršanās – līdzīgi kā bērēs, tu atvadies no šīm attiecībām. Pakāpeniski mainījos ne tikai es pati, bet arī viņš," piebilst stāsta varone.
Nu jau pagājuši aptuveni trīs gadi. Beātei ir savs miteklis, viņa strādā, visi trīs bērni dzīvo kopā ar viņu, taču mamma neliedz tiem satikt tēti, kad parādās vēlme. Laikam ejot, Beātei izdevies arī Robertam likt skaidri noprast – viņa uz provokācijām neatbildēs. Viņš vairs neuzdrošinās izteikt pārmetumus.
"Traumētā psihe un nervu sistēma pamazām atjaunojas, tu it kā izej ārā no tā, kas noticis. Beidzot vari izraudāties, un notiek šķiršanās – līdzīgi kā bērēs, tu atvadies no šīm attiecībām. Pakāpeniski mainījos ne tikai es pati, bet arī viņš," piebilst stāsta varone.
Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība:
80001801
vai mājas lapā www.jpa.gov.lv
Bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis:
116 111
Uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai:
116 123, 67222922 vai 27722292
(visu diennakti)
Atbalsta tālrunis vardarbībā cietušajiem:
116 006
katru dienu plkst. 12.00–22.00
Lai uzzinātu vairāk par to, kā atpazīt vardarbību ģimenē, ienāc www.cietusajiem.lv
Kur vērsties, ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts
IKEA mēs ticam, ka mājas ir vieta, kur ikviens var justies droši un cienīts. Diemžēl tā ne vienmēr ir. Tāpēc īstenojam iniciatīvu "Pamani vardarbību" – lai pievērstu uzmanību šai tik sāpīgajai problēmai un iestātos pret to.
Pievienojies kustībai, turi acis vaļā un esi viens no pārmaiņu nesējiem. Tikai kopā varam radīt labāku ikdienas dzīvi daudziem.
Pievienojies kustībai, turi acis vaļā un esi viens no pārmaiņu nesējiem. Tikai kopā varam radīt labāku ikdienas dzīvi daudziem.
Projekts sadarbībā ar:
SATURS:
Ketija Nuķe-Osīte,
Kristīne Melne, Līga Švāne
Kristīne Melne, Līga Švāne
REDAKTORE:
Kristīne Melne
Dizains:
Inga Čujevska
Projekta vadība:
Līva Marta Poča
pārdošanas projektu vadītāja:
Elīna Gārbena