Diskusija: Sporta būves Latvijā – ledus sakustējies?

Baiba Brigmane, Rīgas domes Izglītības un sporta komisijas vadītāja: Mans viedoklis ir tāds, ka var būt lielas skaistas zāles un vēl nez kas, bet vispirms jābūt videi, kurā cilvēkam būtu iespējams sevi fiziski nodarbināt. Rīgā, piemēram, izveidojusies gandrīz katastrofāla situācija, jo mikrorajonos vairs faktiski nav parasto sporta laukumu, kur var iedzīvotāji aiziet ar bērniem vai bez bērniem, paskriet vai uzspēlēt volejbolu.

Tā ir diskusija arī par sporta stundām skolā . Nevar piespiest bērnus mīlēt sportu masveidā, divas vai trīs stundas nedēļā, ja viņam nebūs iespējas vakaros vai brīvdienās vienkārši aiziet paskriet kaut kur, paspēlēt bumbu. Es domāju, ka ļoti svarīgi ir tas, ko mēs sākam darīt Rīgā – 16 skolu stadionu rekonstrukcija. Diemžēl, tehniski līdz salam bija iespēja sakārtot tikai astoņus stadionus.

Tādā ziņā lauki ir krietni priekšā Rīgai, jo visa infrastruktūra ir orientēta uz to, ka cilvēkam jākustas. Gribot vai negribot, lai tiktu uz skolu un no skolas, cilvēkam ir jāpārvietojas. Tur varbūt tiešām svarīgāk ir aprīkot šādas slēgtās sporta būves. Bet Rīgā bērniem, skolēniem tomēr primārais ir radīt iespēju kustēties ārpus telpām.

Diāna Zaļupe, Limbažu rajona padomes speciāliste sporta jautājumos: Braucot šurp, es pārskatīju statistiku par sporta zālēm - no 23 skolām deviņās ir vajadzīga zāle. Tā kā, tas ir liels cipars, bet ir arī skolas, kur prasās zāļu rekonstrukcija. Un no tām deviņām tikai pie vienas skolas ir sākta zāles celtniecība.

Ja runājam par sporta bāžu trūkumu, tad mums arī ir diezgan katastrofālā situācija ar bērnu peldēšanas apmācību. Valstī ir baseinu trūkums. Ja agrāk vasarās bija peldēt apmācības nometnes, tad tagad tās aizgājušas nebūtībā. Baseinu nav. Un izaug jauna paaudze ar diezgan lielu procentuālo skaitu, kas nemāk peldēt. Un tas vairs nav veselībai, tas ir dzīvībai bīstami.

B. Brigmane: Rīgā tagad pirmās – trešās klases bērniem apmaksā peldēšanas apmācību, bet diemžēl ir daļa vecāku, kuri neved bērnus uz šīm apmācībām. Un tā ir tikai vecāku vaina, ka neizmanto šīs iespējas. Tagad mēs piedāvājam arī slidot apmācības. Arī tur skolu attieksme ir dažāda. Jā, tur ir jāmaina skolu stundu saraksts, bet mums ir sporta organizatori skolās, pašvaldību apmaksātie. Vienkārši cilvēkiem vairāk nav intereses kustēties, un arī skolu direktori nespiež to darīt, jo vieglāk ir nedarīt.

Egils Čakars, Gulbenes rajona padomes Sporta pārvaldes vadītājs: Mums Gulbene šādas leiputrijas nav, kā apmaksāts peldbaseins. Tagad mums ir pirmais peldbaseins, bet ir jāmaksā pašiem. Tas pat nav liels baseins, tāds peldbaseiniņš, maziņš. Liela vanna. Bet tur varētu mācīt peldēt. Bet tas ir privāts. Pašvaldība tādu nevar segt.

Par bāzēm runājot, Gulbenes pilsētā tās varbūt pēdējā laikā ir tapušas, bet ir ļoti daudz skolu, kur to nav. Un sliktākais ir tas, ka pašvaldību reforma agri vai vēlu būs. Un tieši tajos centros - puscentros pēc pašvaldības reformas – būs ļoti slikti ar tām bāzēm.

A. Kreipāns: Ar sporta zālēm var arī nošaut divus zaķus. Piemēram, Gulbenē halle ir ne tikai skolai, Valmierā – Olimpiskais sporta centrs, bet vidusskola jau neko nezaudē, ka ir tā zāle, kuru uz basketbola rēķina uztaisīja. Varbūt tādās salīdzinoši nelielās pilsētās sporta centri jāveido tieši pie skolas? No tādas halles būs ieguvēji gan vieni, gan otri.

Pēteris Poudžiunas, Talsu rajona padomes Sporta darba vadītājs: Te nu parādās tas, ka mūsu valstī nav kopīgas programmas attiecībā uz sporta bāzēm. Manuprāt, elementārai sporta zālei, kurā var izpildīt Izglītības ministrijas mācību programmu, ir jābūt pie katras skolas. Labi, mums pateiks, ka pie galīgi mazajām lauku skolām ar trīsdesmit bērniem sporta zāles nerentējas, jo drīz tādas skolas varbūt nebūs nemaz nebūs....

Tāpēc, es uzskatu, ka šīm sporta zālēm jābūt dalītām trijās grupās – skolu zāles, tad reģionu sportu zāles, kur rajonu centros tās varētu veidot arī pie skolas, un tālāk – jau nacionālās bāzes, ļoti lielu sacensību organizēšanai. Pašlaik, ja paskatāmies uz karti ar sporta zālēm, tad tur nav nekā. Talsos pēdējo sporta zāli uzbūvēja 1980.gadā. Un viss Talsu rajonā.

B. Brigmane: Es arī domāju, ka investīciju programma Izglītības ministrijā netiek plānota un ir zem katras kritikas. Rīgā neviens objekts nav uzcelts, pilnīgi nekas, pat speciālās skolas tiek uzturētas par pašvaldības naudu, visi pasākumi fiziskajai aktivitātei, kas šiem bērniem ir vajadzīgi, tiek sniegti par pašvaldības līdzekļiem. Te, manuprāt, Saeimai būs ļoti nopietni jāsāk skatīties, ko un kur mēs investējam. Ja šie sporta objekti tiks celti haotiski, vai tur, kur vienai partijai ir kādas intereses reģionā, bet pārēji rajoni paliks ārpus jebkādas intereses, tad es nedomāju, ka mēs varēsim runāt par kaut kādu vienmērīgu attīstību Latvijā.

P. Poudžiunas: Jūs pareizi izteicat pārmetumus Saeimai, es arī to pašu pateikšu. Es papētīju tās investīciju programmas. Ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj zāli no nulles līdz jumtam uzbūvēt gada laikā, tad es nesaprotu investīciju politiku, ka šogad iedod vienai pašvaldībai 50, pēc tam 80, tad vēl 50. Mūsu rajonā trijām pašvaldībām iedots finansējums – vienai 50, 80 tad 10. Cik gados mēs tās sporta zāles uzbūvēsim?

Dz. Ābiķis: Negribu, lai šeit sāktos politiskā diskusija un pārmetumu, bet fakts bija tāds, ka iepriekšējās Saeimas laikā bija iesākta sporta zāļu celtniecību programma. Pēdējais mirklis, kad vēl bija Greiškalns, aptuveni 100 sporta zāļu uzcēla. Šīs Saeimas laikā, Repšes valdības laikā, investīcijas laukos, ne tikai sporta zālēm, bet vispār laukiem, tika strauji samazinātas, kas visu to procesu piebremzēja. Mēs atceramies, ka no Valkas un Cēsīm skolnieki protestēja pie valdības ēkas, lai neiesaldē sporta zāļu celtniecību.

Šobrīd tā lieta ir nedaudz sakustējusies, bet kā to investīciju naudu sadala, tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas lieta, jo ministrija pirmā izskata investīciju projektus.

E. Čakars: Man jau laikam laimējās ar pašvaldību, bet mēs Gulbenē savu sporta centru pie vienas valdības sākām un pie otras pabeidzām, bez demonstrācijām, bez strīdiem. Manuprāt, tas atkarīgs no pašvaldības – kas tiek prasīts un kādiem mērķiem.

D. Zaļupe: Jā, arī Limbažos ir uzcelta gan sporta zāle, gan sporta halle par pašvaldības līdzekļiem, ņemot kredītus. Mana pārliecība gan ir, ka valstī jābūt atsevišķai skolu sporta bāžu celtniecības programmai ar konkrētu noteiktu finansējumu, tas varētu arī nemainīties un katru gadu varētu būt – nu, improvizēju, trīs, četri, pieci miljoni latu. Ļoti daudz sporta zāļu varētu uzcelt ar pašvaldības līdzdalību – 50% valsts, 50% pašvaldības līdzdalība. Varētu būvēt tipveida sporta zāles, bez liekiem izpušķojumiem, lai bērniem būtu, kur sportot. Ja vēlas lielas un krāšņas sporta zāles, tad tā ir pašvaldības un citu investoru lieta. Valsts rūpes būtu par elementārāko. Tad, ievērojot šo finansēšanas principu “50 uz 50”, dažu, aptuveni piecu gadu laikā, visu valsti varētu pārklāt ar normālām sporta zālēm.

Vaira Zariņa, Izglītības un minātnes ministrijas Sporta pārvalde: Jā, es gribēju papildināt, ka Sporta pārvaldes pārstāvis, diemžēl, nav iekļauts Izglītības ministrijas Investīciju programmas izskatīšanas komisijā.

Analizējot, ko pašvaldības trīs gadu laikā saņēmušas no valsts investīcijām, skaitļi ir labi. Pērn no visām sporta objektu celtniecībai atvēlētajām investīcijām, tie ir 62%. Sporta zāļu celtniecības līkne iet uz augšu – 2000.gadā tika uzceltas deviņas sporta zāles pie skolām, tad 2005.gadā – 28 jaunas sporta zāles, un piecās sporta zālēs veikta liela rekonstrukcija.

Mēs šo Sporta pārvaldes un pašvaldību apkopoto informāciju iesniedzām Saeimā, lai varētu veidot skolu sporta zāļu celtniecības programmu, kuru iecerēts iekļaut arī Nacionālajā sporta attīstības programmā 2006. – 2012.gadam.

Kopumā situācija ar sporta zālēm iet uz augšu. Bet daudz kas atkarīgs no pašvaldībām, to iniciatīvas un iespējām. Ir rajoni, kas riskē un ņem kredītus un valsts palīdz. Mēs arī praktizējām, ka valsts palīdz sporta inventāru iegādei – lauku skolai piešķir 1000 latu čeks inventāra iegādei, tā ir liela palīdzība.

Bet daudz kur mēs joprojām darbojāmies haotiski. Varbūt tā Nacionālā programma būs tāds pagrieziena punkts.

Dz. Ābiķis: Taisnība, ja salīdzinām, cik sporta zāļu uzcelts pēdējo desmit gadu laikā un pēdējos desmit krievu laiku gadus – kā diena pret nakti. Tagad daudz zāļu ir pārbūvēts un vairāk nekā 100 zāles uzbūvētas. Nesen atklāja Ērgļos jaunu zāli, Jēkabpilī arī, Mežāres pagastā Jēkabpils rajonā, ne pašā bagātākajā pagastā, atklās sporta zāli, un Zasā.

Mani tikai izbrīni viens, kāpēc Sporta pārvaldes pārstāvji nav tajā investīciju programmas komisijā? Jo agrāk, kad bija Sporta pārvalde, kuru vadīja Fogelis, mēs ar visiem sporta jautājumiem vērsāmies pie viņiem, un viņi bija kompetenti un visu zināja. Šobrīd ministrijā ir Stratēģiskās attīstības departaments, bet situācija ir tāda – ejam pie viena, viņš saka ne, ejiet pie tā, ejam pie otrā, viņš saka ne, ejiet pie tā. Jāsadala funkcijas tā, lai nav rīvēšanas.

B. Brigmane: Man arī gribētos zināt, kāpēc Rīgai, kur pēdējā laikā par valsts līdzekļiem nekas nav uzbūvēts, tiek bremzēts koncesijas likums. Mums ir noslēgti līgumi, ir iespējams uzbūvēt sporta zāles un baseinus uz koncesiju līgumu pamata, un ir investori, kas gatavi celt. Nē, Saeima tur šo likumu un ir pagājis gads un nekas nav noticis. Ja nedodat naudu, tad vismaz dodiet iespēju strādāt. Pus pasaule uz šādiem principiem strādā....

A. Kreipāns: Ir tendence veidot Olimpiskos centrus. Kā tas varētu ietekmēt situāciju?

E. Čakars: Tas vilciens jau ir aizgājis. Mums jau tiek izstrādātas programmas uz četriem gadiem, bet tās tiek mainīta ik gadu, kad nāk jaunā valdība. Vajadzētu būt tā, ka pieņem to plānu uz četriem gadiem un viss, ja pieņem to investīciju programmu, tad to arī pilda. Tas būtu vispatīkamākais sportā. Tad pēc četriem gadiem atkal varētu pārlemt...

Bet jādomā arī par sporta bāžu uzturēšanu, jo tā ir uz pašvaldību pleciem. Rīgā, piemēram, nekas nav uzcelts, bet ir lielākie valsts izdevumi uz sporta bāzēm.

V. Zariņa: Bet tās bāzes neatrisina to problēmu par kuru mēs runājam, un skolām sporta zāles ceļ par pašvaldības līdzekļiem. Nacionālās sporta bāzes to nerisina.

A.Kreipāns: Jā, bet nacionālā sporta bāze Biķernieki, Sporta manēža, arī Sporta pils – tie ir šī nosaukuma degradēšana. Kāda jēga nosaukumam, ja tās ir gandrīz sabrukušas bāzes.

V. Zariņa: Es varu paskaidrot, ka Ministru kabinets uzdevis Izglītības ministrijai izstrādāt jaunu likumprojektu par sporta bāzēm. Ir izveidota darba grupa, kas sākusi strādāt, un viens no punktiem ir par nacionālajām sporta bāzēm. Kad būs izstrādāts likumprojekts, bāzēm būs jāiziet atestācija. Būs pārējas periods un četru gadu laikā bāzēm būs jāiziet šī atestācija. Un protams, tādas sagruvušas bāzes to neizies. Mums ir doma sakārtot visas valsts sporta bāzes – nacionālās sporta bāzes, reģionālās sporta bāzes un vietējās sporta bāzes. Būs arī Sporta bāžu reģistrs.

D. Zaļupe: Gribētu piebilst par sporta centriem, vai tie būtu olimpiskie vai vienkāršie sporta centri. To veidošanās sakās pirms četriem gadiem ar Olimpiskās komitejas iniciatīvu, un tam bija arī finansiālais atbalsts pirmos divus gadus. Mainoties valsts budžeta struktūrai, Olimpiskajai komitejai vairs nebija šī finansējuma. Pēdējo divu gadu laikā centri vairs nesaņem atbalstu.

Bet mana pārliecība ir, ka šeit jābūt decentralizācijai un katrā rajonā šādam centram jābūt. Rajonu centrā vai lielākajās pilsētās, lai tur būtu sporta bāze, sporta internāts, treneri. Lai bērniem šīs sporta aktivitātes būtu pieejamas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Šādu centru izveidi būtu tikai loģiska, un būtu nepieciešams valsts atbalsts.

E. Čakars: Jā, bet Rīgā es varu Juglā iekāpt tramvajā un aizbraukt līdz Daugavas sporta namam. Laukos plika sporta zāle pie skolas neko nedos. Ja mēs gribam ne tikai tautas sportu attīstīt uz vietas, bet arī domāt par meistarību, tad vajadzīgs arī kāds internāts.

Es jau trīs gadus cīnos par šādu internātu. Laukos nav tramvaju un tas 10 – 15 - 20 kilometru attālums ir liels.

Dz. Ābiķis: Nevar jau pieiet tā, ka tikai valdības un Saeimas visu laiku ir vainīgas. Tā ir arī visas sabiedrības nelaime. Es pats dzīvoju Pļavniekos un zinu, ka ir skolu stadioni, kas stāv tukši. Bērni jau nenāk spēlēt, sēž pie datoriem vai televizoriem.

E. Čakars: Visu izšķir kadri. Tu vari uzcelt zāli, kādu gribi, bet ir vajadzīgs izpildītājs, kas cilvēku uzaicinās uz šo zāli, kas ar viņu nodarbosies. Mums trūkst tādas saiknes rajonam ar centru, kā piemēram kultūras jomā. Kamēr mums nebūs sporta vara centralizēta, tikmēr mēs vilksim segu no viena stūrīša uz otru, pie katras varas mainīsim investīcijas...

Dz. Ābiķis: Līdz Šadurska laikam bija stipra Sporta pārvalde. Tad bija iecere atdalīt praktiskās darbības no stratēģiskām lietām, un Šadurska laikā tika izveidots Stratēģiskās attīstības departaments un vēl ir valsts sekretārs sporta jautājumos, un joprojām starp viņiem visiem nav noteikta funkciju pārdale. Un es ceru, ka pēc Sporta Kongresa ministrija piedāvās skaidru Sporta pārvaldes darbības plānu.

P. Poudžiunas: Nu labi, mēs tagad kongresā iznesīsim rezolūciju – katrā rajonā uz valsts rēķina sporta organizatoru, kongress nobalsos. Un tālāk? Nobalsosim – katrā rajonu centrā sporta zāli 1500 skatītāju...

D. Zaļupe: Bet kāpēc arī pašvaldības nepaņem kredītus, kaut vai vienu zāli neuzceļ? Skaidrs, ka vajag atbalstu, bet nevar pilnīgu visu prasīt.

Aldis Liekniņš, IZM Sporta pārvaldes vadītājs: Jā, valsts nav laimes lācis. Jo ir taču arī pavisam mazas pašvaldības, kas tomēr riskē, ņem kredītu un uzceļ sporta zāli pie skolas, kur var ne tikai sportot, tur ir arī dejotāji dziedātāji. Tur nav tie puikas, kas pie veikala dzer alu no plastmasas pudelēm, jo viņus kāds cilvēks ir ievirzījis un licis nodarboties ar sportu.

E. Čakars: Lielākā nelaime, ka nav naudas. Un skaidrs, ka tāds pagasts ar 500 cilvēkiem, kur tomēr ir skola, nevar neko uzcelt.

V. Zariņa: Bet arī Aizsardzības ministrija piešķīra līdzekļus sporta objektiem, tās pašvaldības, kas gāja uz Aizsardzības ministriju un lūdza, dabūja šos līdzekļus. Un ir arī citas ministrijas caur kurām Eiropas naudu var dabūt klāt. Rīga to nevar, bet lauki var. Papildus iespējas ir.

B. Brigmane: Nevar arī aizmirst, ka mēs varam celt gaisa pilis cik grib, bet ja bērnam neļauj kustēties, ja viņš ir skolā iespundēts, kā piemēram Rīgas skolas starpbrīžos neļauj iziet pagalmā.... Un pēc tam liek bērniem izpildīt kādu vingrinājumu un par to liekam atzīmi, tā nevar bērnus iemācīt mīlēt sportu. V. Zariņa: Bijis arī pētījums, par to, ka skolēni nemīl šo sportu. Bet skolēni viennozīmīgi atbild, ka viņi mīl sportu, bet viņi grib nodarboties mūsdienām atbilstošajās sporta zālēs.