Tu piedzimi un lielāko daļu mūža esi dzīvojis aiz Latvijas robežām. Kāds bija tavs ceļš līdz mājām?Piedzimu bēgļu nometnē Ziemeļanglijā, Češīrā, kas pazīstama ar to smaidīgo kaķi. Kad man bija pieci gadi, papus dabūja darbu dzelzsrūdas raktuvēs un mēs - mamma, papus, es un mani trīs brāļi - varējām pamest bēgļu nometni un pārcelties uz dzīvi Korbijā. Tur mums tāpat kā daudziem latviešiem piešķīra māju. Korbijā uzaugu, gāju skolā. Sākumā angliski nepratu un no skolas muku, jo visi runāja jocīgā valodā. Taču mani katru reizi aiz auss aizvilka atpakaļ. Korbija bija rūpnieciska pilsēta. Neinteresanta. Padrūma. Tur dzīvoja daudz skotu. Man, tāpat kā laikam katram Korbijas jaunietim, bija mērķis tikt prom. Visi gribēja pēc iespējas labāk un ātrāk pabeigt skolu, lai aizmuktu no tās vides. Pēc skolas devos uz Londonu. Tur man patika. Īpaši vilinoša bija nakts dzīve. Aizbraucu arī uz Kanādu, kur dejoju ārzemju latviešu dziesmu un deju svētkos. Kanādā ieraudzīju pavisam citu pasauli un teicu sev: "Es te braukšu dzīvot!" Gada laikā jau biju tur un nodzīvoju četrus gadus. Toronto. Monreāla. Edmontona. Un tad man piedāvāja darbu Jamaikā. Piekritu, jo tas šķita tik vilinoši. Jamaikā nostrādāju un nodzīvoju gadu. Domāju, ka būšu pavārs, bet mani ielika par operations manager lidostas virtuvē. Tā nebija mana profesija. Biju jauns, bet man lika vadīt kolektīvu, kurā daži bija strādājuši jau tik gadus, cik es biju nodzīvojis. Draugi un ģimene Anglijā un Kanādā domāja, ka esmu paradīzē, bet tā bija elle. Kad līgumā noteiktais gads bija cauri, es aizmuku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!