'Delfi' intervija: Edvards Lūkass par krīzi, Baltijas valstu vienotību un Krievijas ietekmi  (1)

- Es domāju, amerikāņu politika joprojām ir balstīta uz pragmatismu, bet Krievijas politika ir balstīta uz nacionālajām interesēm. ASV joprojām ir saites ar šo reģionu, lai gan citreiz ASV apnīk tās Eiropas sabiedrotie, tāpat kā Eiropai apnīk amerikāņu sabiedrotie. Džordža Buša administrācija ieveda jūs NATO. Bet tas noticis drīzāk formāli - viņi juta, ka attiecību veidošana ar Baltijas valstīm būtu pārāk liela Krievijas provokācija. Bet Baraka Obama administrācija paziņoja, ka vajag kopīgu aizsardzības plānu visām NATO dalībvalstīm, ietverot arī Baltiju, kas rezultējās ar NATO karavīru un lidmašīnu iesaistīšanu militārajās mācībās arī šajā Eiropas daļā. Krievija pat padarīja to vieglāku, veicot militāros manevrus pie NATO dalībvalstu robežām, kas prasīja Rietumu atbildi. Rezultātā, es teiktu, ka Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija vēl nekad vēsturē nebija tik drošā situācijā. Šeit notiek alianses mācības un izstrādāts nopietns aizsardzības plāns.

Aizvadītajā nedēļā Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite atklāja, ka šogad aprīlī neaizbrauca uz Čehiju, kur Obama un Medvedevs parakstīja jaunu kodolatbruņošanās līgumu, jo uzskatīja, ka ASV un Krievijas sarunas bija neizdevīgas Austrumeiropas reģionam un Baltijas valstīm.

- Es domāju, ka viņai bija slikti padomdevēji, ja vispār bija. Tā ir ļoti neprātīga pieeja. Tas, ko viņa dara - iejaucas ASV iekšpolitikā. Jo republikāņi, kuri mēģināja bloķēt START līgumu, iegūst acīmredzamus pierādījumus, ka šī vienošanās ir daļā no tirgošanās Austrumeiropā. Tas padara Obamas administrāciju, kura tāpat ir grūtībās, niknu. Un īpaši niknu uz lietuviešiem. Un tas ir tik kaitinoši, ka pēc 20 gadiem, kad Baltijas valstis turpina atkārtot, ka tām jārunā vienā balsī, jums joprojām ir šādi vienpusēji paziņojumi, kas izskan bez konsultācijām, diskusijām.

Tomēr ASV nolēma neizvietot pretraķešu aizsardzības vairogu Polijā un Čehijā. Un izskanēja viedokļi, kas tas darīts Krievijas iebildumu dēļ, kura šajā vairogā saskatīja draudus savai drošībai.

- Es jebkurā gadījumā esmu skeptisks attiecībā uz pretraķešu aizsardzību. Man šķiet, ka tā ir pretraķešu aizsardzības industrijas lobija rezultāts, kurai tas nozīmētu ienākumus miljardiem dolāru apmērā. Protams, tas ir slikti amerikāņu uzticības līmenim - kad viena administrācija apsola izvietot pretraķešu vairogu, bet otra atsakās no šiem plāniem. No otrās puses, Obama ir tautas vēlēts prezidents un, ja viņš vēlas kaut ko mainīt, tas ir viņa ziņā. Un es nedomāju, ka tā ir daļā no kaut kādas vispārējas Austrumeiropas nodevības. Iespējams, militārās apmācības un aizsardzības plāns Baltijas valstīm izstrādāts, lai izvairītos no kritikas attiecībā uz ASV un Krievijas attiecību "pārstartēšanu". Lai parādītu, ka "pārstartēšana" nenotiek uz austrumeiropiešu rēķina, viņi pievērš īpašu uzmanību svarīgiem jautājumiem. Un man šķiet, ka jūs esat ieguvēji no šīs "pārstartēšanas". Ja tādas nebūtu, jums iespējams nebūtu aizsardzības plāna.

Šodien mēs varam teikt, ka kaut kāda veida "pārstartēšana" notikusi arī Krievijas un Latvijas attiecībās. Mēs aizvien vairāk un vairāk dzirdam no politiķiem, ka ir jāizmanto iespēja, jāpiesaista investori un jāattīsta ekonomiskās saites ar kaimiņvalsti Krieviju. Vai pastāv iemesls bažām, ka Latvija lēnām slīd atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā?

- Es esmu nedaudz noraizējies. Es domāju, jums jābūt uzmanīgiem. Ekonomiskās investīcijas ir labi, taču jāsaglabā līdzsvars. Ņemot vērā Krievijas ekonomikas apmēru, sastapties ar nesamērību ir diezgan viegli. Bet, ja mēs skatāmies uz transporta infrastruktūru, tad man šķiet, ka pārāk daudz uzmanības tiek veltīts virzienam no austrumiem uz rietumiem un pārāk maz - no ziemeļiem uz dienvidiem. Piemēram, starp Tallinu, Rīgu un Viļņu nav nopietna dzelzceļa savienojuma. Arī ceļi ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Draudi ir tajā, ka cilvēki vēlas attīstīt ceļus, gāzes vadus un elektrosavienojumus ar austrumiem, jo no turienes nāk naudas plūsma. Tas ir bīstami.

Pirms laika "Russian Newsweek" rīcībā nonāca Krievijas Ārlietu ministrijas stratēģija, kas paredz Baltijas valstu "ekonomisko okupāciju" ar ekonomiskām investīcijām, uzņēmumu pārpirkšanu utml. Vai tā patiešām notiek un kas būtu jādara, lai to nepieļautu?

- Protams, ir jāuzmanās. Es domāju, labs piemērs ir tas, ka noticis ar laikrakstu "Diena". Jāpievērš īpaša uzmanība patiesiem īpašniekiem. Es domāju, ka valdības, ne tikai Latvijā, varētu ciešāk uzraudzīt īpašumtiesības, kuru izcelsme ir sevišķi aizdomīga. Vēl jo vairāk, ja tas attiecas uz lieliem laikrakstiem, enerģētikas kompānijām vai kaut ko citu. Nezināmi īpašnieki ir ļoti bīstama parādība.

Bet ko darīt, ja Krievijas uzņēmēji ir ieinteresēti investēt mūsu valstīs vairāk nekā Rietumvalstu investori?

- Jums ir jārada pievilcīgi apstākļi īstiem, godīgiem investoriem. Viens no iemesliem, kādēļ Krievijas kompānijas ir gatavas strādāt šeit, ir tas, ka viņiem nav nekas pret korupciju, sliktu valdību. Kāpēc tā nav problēma Igaunijā, kur ir daudz rietumu investoru? Krieviem tur darboties ir sarežģītāk.

Vai Baltijas valstīm jājūtas aizvainotām par to, ka tās netika iesaistītas "Nord Stream" gāzes vada būvniecībā, vai tomēr jāmēģina atrast kādu ieguvumu no tā?

- Nu, es domāju, Baltijas valstīm jāturpina darīt lietas, kuras tām jāizdara. Tas ir skandāls, ka ir pagājis tiks ilgs laiks, lai uzbūvētu pamata infrastruktūras savienojumus. Kopš 1992. gada, kad šis jautājums parādījās dienaskārtībā, Igaunija izveidoja divus elektrosavienojumus ar Somiju, Latvijai un Lietuvai joprojām nav neviena. Ir tik daudz lietu, ko jūs varat izdarīt. Arī attiecībā uz energotaupību. Latvija un Lietuva joprojām ir pārāk izšķērdīgas enerģijas izmantošanā. Protams, vienmēr ir vieglāk sūdzēties par citām valstīm, nekā paskatīties, ko jūs varat izdarīt paši. Un šeit var izdarīt ļoti daudz.

Vai, jūsuprāt, Baltijas valstis ir pārvarējušas krīzi?

- Es domāju, visas trīs valstis ir ļoti atšķirīgas. Es vienmēr pretojos idejai par Baltiju kā koncepciju. Manuprāt, šī koncepcija ir ļoti vāja, tāpat kā Austrumeiropa ir diezgan vāja koncepcija. Es domāju, Igaunija visiem izdarīja pakalpojumu. Latvijai un Lietuvai jābūt pateicīgām igauņiem, jo viņi parādīja, ka šis modelis var strādāt - ka var atgūt konkurētspēju un atgriezties pie izaugsmes caur diezgan neparastu iekšējo devalvāciju - algu un cenu samazinājumu. Es domāju, ka Latvijai un Lietuvai atveseļošanās tagad ir drīzāk jautājums - kad, nekā - vai. Pirms diviem gadiem cilvēki varēja teikt - varbūt tās sabruks, varbūt stabilizēsies, varbūt atgūsies, taču tagad praktiski neviens vairs nerunā par devalvāciju, par banku bankrotu - lieli draudi ir prom. Es domāju, problēmas Latvijā un Lietuva ir nedaudz atšķirīgas. Abas valsts gan var salīdzināt ar kuģi - vētra ir aiz muguras, kuģim vairs nav sūces un ūdens netiek iekšā, neviens nesaka, ka kuģis nogrims, taču vēl aizvien ir jāiedarbina dzinējs. Un iedarbināt dzinēju ir diezgan grūti - tas pieprasa labāku biznesa vidi, kas vairotu gan ārvalstu, gan vietējo investoru uzticību. Vislabākais pamats biznesa uzticībai ir politiskā stabilitāte. Acīmredzot tāda jums nevar būt, kad nāk vēlēšanas. Pēc vēlēšanām varēs apsēsties un padomāt, kas ir Latvijas perspektīvas. Līdz vēlēšanām viss apstājies.

Kas bija Latvijas galvenās kļūdas? Kas izraisīja tik smagu krīzi?

- Milzīga kļūda bija, kā teica viens no jūsu politiķiem, "gāzi grīdā" politika. Jums bija bums. Un buma laikā būtu jāveido budžets ar lielu pārpalikumu. Tas ir tas, ko darīja Igaunija. Bet Latvija jau labos laikos dzīvoja, izmantojot kredītkarti. Otra problēma bija nekustamo īpašumu bums, pret ko vajadzēja rīkoties krietni agrāk, lai spekulācijas nekustamo īpašumu tirgū padarītu mazāk izdevīgas - vajadzēja pieprasīt detalizētāku informāciju par ienākumiem pirms hipotekārā kredīta piešķiršanas, vajadzēja ierobežot kredītu izsniegšanu ārvalstu valūtā. Latvijas valdība periodā no 2002. līdz 2007. gadam strādāja ļoti slikti, un tagad visas sūdzības jāadresē nevis Dombrovskim, bet gan Kalvītim un viņa kolēģiem.

Ārlietu ministrs Aivis Ronis sacīja, ka daļa vainas par kredītu piešķiršanu jāuzņemas zviedru bankām.

- Visas bankas var kritizēt par šāda veida kreditēšanu. Taču galu galā tā ir valdības atbildība regulēt finanšu tirgu valstī. Un ja valdība redz, ka zviedru bankas īsteno neprātīgu kreditēšanu, tad tai jāpasaka zviedru bankām - apturiet neprātīgu kreditēšanu, vai mēs ieviesīsim jaunus nodokļus aizdevumiem utml. Viss atduras pret valdību.

Vai jūs piekrītat prognozēm par otro krīzes vilni?

- Nav viegli analizēt pagātni un pareģot nākotni. Un ja es zinātu, kas notiks nākamgad, es laikam būtu Džordžs Soross, nevis vienkārši žurnālists. Mēs noteikti neesam atrisinājuši problēmas. Valdības atbalstīja bankas, un jautājums ir - kurš atbalstīs valdības. Varbūt mēs atrisināsim problēmas ar izaugsmi. Ir jābūt ilgam izaugsmes periodam, lai atdotu parādus. Pasaulē ir milzīgs līdzsvara trūkums. Ķīna eksportē par daudz un importē pārāk maz. Vācija eksportē par daudz un importē par maz. Manuprāt, galvenā problēma ir panākt, lai sistēma kārtīgi funkcionē. Manuprāt, visā pasaulē vēlētāji jūt, ka viņu politiķi nestrādā labi, publiskais sektors nav visai labs. Tas pats arī Latvijā. Šķiet, tas ir fundamentāls izaicinājums Rietumu sistēmai. Krīze ir simptoms tam visam.