'Delfi' intervija. Kalnmeiers: dažreiz aizdomājos – kam man tas viss bija vajadzīgs?

Vai nav sajūta, ka darbinieki Jūs salīdzina ar iepriekšējo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti?

Nē, nav neviens šādu salīdzinājumu veicis. Katram cilvēkam ir savs darba stils, katram cilvēkam ir savs skatījums uz dažādām lietām, šādu salīdzinājumu man neviens oficiāli nav izteicis.

Vai, Jūsuprāt, jums kolēģi uzticas?

Neesmu manījis, ka kāds neuzticētos.

Un Ģenerālprokuratūrai kopumā sabiedrība uzticas?

Tiesu sistēmas reitings sabiedrībā ir diezgan bieži analizēts, ir veiktas sabiedriskās aptaujas, nevienam nav noslēpums, ka šis reitings nebūt nav no augstākajiem. Šo reitingu var paaugstināt vienīgi ar darbu un ne ar ko citu. Ir daudz kas jāuzlabo, un, vai tas ir reāli izdarāms gada vai divu laikā, to ir ļoti grūti pateikt, bet darba lauks ir milzīgs.

Maizītis pēc Jūsu izraudzīšanas amatam atzina, ka viņam, vadot Ģenerālprokuratūru, nav bijis pamata kritizēt Jūs. Vai Jums ir bijis pamats kritizēt Maizīti? Saeimas komisijā izteicāties negatīvi par prokuratūras tehnisko stāvokli. Vai tas bija akmens Maizīša dārziņā?

Nē, tas nekādā ziņā nav domāts tādā veidā, jo šeit pilnīgi atšķiras iepriekšējā ģenerālprokurora un mana pieeja finansēšanas jautājumos. Iepriekšējais ģenerālprokurors Maizīša kungs vairāk pieturējās pie tāda principa, ka prokuratūrai nav jālūdz nekas. Ka valstij pašai ir jādomā, jānodrošina un jāuztur šī iestāde pienācīgā līmenī. Mana nostādne ir, ja neprasīs un "nebrauks virsū",  tad arī neko nedos. Tā ir vienīgā atšķirība.

Maizīša kungs ir tieši tāpat rūpējies par iestādi un darījis tā, kā tas būtu jādara. Es varu minēt vairākus piemērus, kas ir ļoti labi. Teiksim, prokuratūrai ir izveidota ļoti laba un kvalitatīva datortīklu sistēma, pati sistēma, savienojumi. Tikai mums nav, ko pa šiem savienojumiem pārraidīt un izmantot, jo mums nav sistēmas kā tādas. Bet šis ieguldījums ir ieguldījums nākotnē, ar cerību, ka kādreiz mums būs kaut kādas normālas informācijas tehnoloģijas. Tāpēc par to [Maizīša pelšanu] nav nekādas runas.

 Jūs trešdien tikāties ar Maizīti....

Mēs ar viņu periodiski tiekamies.

Ko Jūs pārrunājāt, vai lūdzāt arī kādu padomu?

Jā, arī to. Maizīša kungs 10 gadus bijis ģenerālprokurors, es vēl neesmu pat trīs mēnešus - protams, man ir ko pajautāt un pārrunāt. Viņš nekad man nav atteicis padomu līdz šim. Kontakts mums ir ļoti labs, un nekādu domstarpību nav, lai mēs nevarētu satikties un pārrunāt.

Runājāt arī par Ventspils uzņēmumu lietas inventarizāciju?

Mēs tikāmies trešdien Tieslietu ministrijas telpās pēc grāmatas prezentācijas. Tai skaitā arī par to [Ventspils uzņēmumu lietu] runājām. Es negribu atstāstīt šo sarunu un ne tāpēc, ka tur būtu, kas slēpjams. Negribu tāpēc, ka nevēlos, lai es pirmais pasaku, par ko mēs runājām. Ja Maizīša kungs uzskatīs, ka var to teikt, tad, lūdzu, lai viņš to pasaka, jo tad nebūs tā, ka es esmu jau pateicis un viņam ir jāapstiprina.

Arī kādas prokuratūras iekšējas lietas apspriedāt?

Jā, tai skaitā par šo lietu, jo viņš jau to pārzina neskaitāmas reizes labāk un pilnīgāk nekā es. Tāpēc jau ir šī, kā es to nosaucu, inventarizācija, tas jau nav juridisks termins.

Es izmantoju savas likumā nostiprinātās tiesības procesu organizatoriskos jautājumos, lai uzzinātu, kāds ir stāvoklis lietā, kādi resursi un spēki ir nepieciešami, lai šī lieta tiktu normāli izmeklēta. Lai man pēc tam neviens nevarētu pārmest, ka es neko neesmu darījis. Tas arī ir viss šī jautājuma sakarā, ko varu pateikt.

Organizatorisko jautājumu risināšana ir mans pienākums, nodrošināt optimālu izmeklēšanas režīmu un, ja kāds tur saskata iejaukšanos, nu tad lai pasaka, kur es esmu devis kam kādu konkrētu norādījumu kaut ko izdarīt vai kaut ko nedarīt, kaut ko ietekmējis. Lūdzu! Visi prokurori, kas strādā, ir zināmi, ejiet jautājiet, lai viņi saka, kur tad esmu iejaucies un ietekmējis.

Esat strādājis arī advokatūrā, vai pēdējā laikā ar Jums nav mēģinājuši tikties un runāt draugi un paziņas no advokatūras?

Jūs domājat - par lietām? Nē, neviens nav bijis.

Protams, satiekot pazīstamu advokātu, kāpēc lai es ar viņu nesasveicinātos. Saprotiet, prokurors un advokāts, tie nav ienaidnieki, procesā viņi ir pretējās puses, katram ir savas likumīgās intereses procesā, bet tas jau neliedz būt draugiem, kolēģiem tiesību jomā. Ir tikai normāli, ja ir normālas attiecības, bet tās, protams, nedrīkst pārsniegt šīs likuma robežas.

Jūs mākat nodalīt darba lietas no draudzības?

Bet protams! Kā tad savādāk. Kā var savādāk būt!

Pašreiz šeit neviens advokāts uz pieņemšanu nav bijis, ja pieteiksies par kādiem darba jautājumiem, tad es viņu uzklausīšu. Bet, ja, kaut vai uz ielas satiekot kādu pazīstamu advokātu, sasveicinoties, apmainoties ar tradicionālo "sveiks, kā tad tev iet?", viņš pēc tam mēģinās risināt kādus darba jautājumus, tad viņam, protams, tas nesanāks, lai mēģina.

Nekāda darba jautājumu risināšana šādā veidā nav notikusi un nenotiks un, ja arī šāds cilvēks uz ielas man pajautās: "Ko man darīt tādā situācijā?", tad atbilde būs: "Lūdzu, raksti iesniegumu, iesniedz, un tad mēs viņu skatīsim."

Un politiķi?

Ar politiķiem tieši tas pats! Nekādu šādu personisku jautājumu risināšanas!

Bet ir jau bijuši mēģinājumi?

Nē, nekādi mēģinājumi šādā veidā nav bijuši,  kontakti, kas ar politiķiem ir bijuši, ir saistīti ar Saeimas attiecīgajām komisijām, uz kurām man ir jāiet, ja mani aicina.

Neformāli nevienas tikšanās man nav bijis ne ar vienu politiķi. Tik daudz, kad iznākot no Saeimas ēkas, satieku pazīstamu politiķi un mēs paspiežam vien otram roku un atkal apminamies ar tradicionālo "kā tad iet?". Kaut kādu jautājumu risināšana nav bijusi.

Es, iznākot kaut vai pēc Saeimas komisijas sēdes, šo otrdien pie Saeimas ēkas satiku deputātu [Aigaru] Štokenberga kungu. Viņš ir izbijis prokuratūras izmeklētājs, mēs esam pazīstami. Nu, kāpēc lai es ar viņu neaprunātos tāpat vien? Ir jānodala šīs lietas.

Katrā ziņā nekādu darba jautājumu risināšanu nekad nav bijis.

Tā dēvētajā Ventspils lietā un digitālās TV lietā pieteikti daudzi tiesiskās palīdzības lūgumi. Prokuratūra tagad saņemot daudz atbilžu. Tiekat ar tiem galā?

Es nezinu, kur ir publiskota tāda statistika par to, cik daudz mēs saņemam šīs atbildes. Ja lietā ir izsūtīti starptautiskās sadarbības lūgumi, kaut kad uz tiem nāk atbildes, ir valstis, kuras izpilda ātrāk, ir valstis, kuras izpilda lēnāk, un ir valstis, no kurām saņemt atbildi vispār ir apgrūtinoši. Šis darbs notiek, bet komentēt to plašāk es nevaru, jo, pirmkārt, tas nav manā kompetencē tagad stāstīt par konkrētā kriminālprocesa konkrētiem jautājumiem.

Vai tajos neatklājas kādi jauni fakti, kuri nav saistīti ar konkrēto lietu, jauna informācija citā virzienā? Kas notiks ar šo informāciju?

Jūs domājat informāciju, kas norādītu uz jaunu noziegumu? Tad tas ir jāvērtē konkrētā lietā, prokurors vai procesa virzītājs, kas ir saņēmis šo atbildi, viņš ir izvērtējis, cik daudz tas attiecas uz pieprasīto,  un, ja no tā izriet vēl kāda cita informācija vai nu par šo pašu pārbaudes priekšmetu vai pilnīgi jaunu, tad ir jālemj, ko darīt.

Vai tad jāsūta vēl cits tiesiskās palīdzības lūgums, papildus pieprasījums vai arī jauno informāciju pārauda šeit uz vietas, ja tas ir iespējams. Tas var izveidot garu ķēdes posmu, viena informācija izraisa nepieciešamību pieprasīt citu informāciju, tad ir pārrāvums kādu laika posmu, līdz saņem atpakaļ. Var izrādīties, ka šis jaunais posms pieprasa pievienot nākošo un tā šī ķēde var turpināties diezgan ilgi, tā tas ir.

Piemēram, Maizītis arī ir atzinis, ka lietas, kas saistītas ar Ventspils uzņēmumiem, bijis visjūtīgākais jautājums, par kuru viņam izteikti dažādi brīdinājumi, un neesot bijis viegli sākt šādu procesu. Savukārt Skrastiņa laikos šobrīd apsūdzētajām personām pieticis ar formālu atrakstīšanos. Vai Jums pietiks drosmes turpināt esošās un varbūt pat rosināt jaunas skaļās lietas, kas, iespējams, skars tā dēvētos Latvijas oligarhus?

Tās lietas, kuras ir, tās tiek turpinātas un pašreiz risinātas, par kaut kādu šķēršļu likšanu vai par kaut ko tamlīdzīgu runāt es vispār nesaskatu pamatu. Vispirms ir jātiek skaidrībā, kas tajās lietās ir un ko tajās nepieciešams izdarīt. Kas attiecas uz citiem, būs likumā  noteiktais pamats un iemesls kriminālprocesa uzsākšanai - tas tiks uzsākts. Kā savādāk var būt! Diezgan mītisks ir uzskats, ka ģenerālprokurors var pēkšņi paņemt kādu iesniegumu un iebāzt pagaldē. Nevar viņš to tā nemaz izdarīt! 

Maizītis intervijā "Delfiem" [7. janvārī ] minēja, ka amatā vēlas palikt arī tāpēc, lai neapdraudētu uzsākto lielo lietu izmeklēšanu. Viņš sacīja, ka prokuratūras vadītājs nevar ietekmēt izmeklēšanu tieši, taču var, piemēram, papildus noslogot prokurorus. Saeimas komisijā jūs minējāt vienu prokuroru, kuru, tiesa, nesaucāt vārdā, sakot, ka viņš ir spējīgs izmeklēt ar finanšu, banku un ārvalstu ofšoriem saistītas lietas, pārzina svešvalodas, var pats pratināt. Minējāt, ka šo cilvēku iesaistīsiet arī citā apjomīgā lietā un viņš jau strādā Ventspils uzņēmumu lietā, kuru minējāt prokuratūras TOP lietu augšgalā. Vai tas nesarežģīs šīs izmeklēšanas?

Nē, tas tā nav. Šis cilvēks ir iesaistīts vēl vienā izmeklēšanas grupā tāpēc, ka viņš labi pārvalda svešvalodu un spēj sagatavot kvalitatīvus starptautiskās sadarbības lūgumus.  Pamatdarbības viņam būs Ventspils lietā. Viņš "Parex" lietā [kurā viņu iesaistīs] nebūs procesa virzītājs, viņam būs tikai konkrēts šaurs uzdevums sagatavot starptautiskās sadarbības lūgumus un nekas vairāk.

Un, ja kāds doma, ka esmu viņu tur iesaistījis, tad tā nav. Viņš jau tika tur iesaistīts, es pat nevaru pateikt, vai pirms manas atnākšanas, varbūt arī vēlāk, bet katrā ziņā šo rīkojumu par izmeklēšanas grupu izveidošanu ir parakstījis cits, attiecīgi pilnvarots cilvēks. Tā nav iejaukšanās un tā nav izmeklēšanas grupas Ventspils lietā novājināšana.  

Šis cilvēks uz brīdi ir iesaistīts tāpēc, ka tā arī ir svarīga lieta - "Parex" lieta, kura ir tieši tikpat sabiedriski aktuāla, kurai ir pievērsta sabiedrības uzmanība.

Kā jau es iepriekš teicu, prokuratūrai ir zināmas grūtības, pirmkārt jau ar kvalificētiem kadriem finanšu jomā, apritē un ar tādiem darbiniekiem, kuri spētu kvalitatīvi sagatavot procesuālus dokumentus svešvalodā. Tāpēc diemžēl nākas viņus izmantot vairākās frontēs. Katrā ziņā nekādus šķēršļus tas neradīs Ventspils lietai, jo tieši tāpēc es piedāvāju veikt šo sistematizāciju lietā, apzināt virzienus, nepieciešamos resursus un līdzekļus, lai tad procesa virzītājs man pasaka - lūk, šinī virzienā mums ir jāstrādā, mums vajag vienu papildus cilvēku, tur mums vajag vēl papildus, un tur vēl un tur... Man ir jāzina, cik cilvēki ir jāpiesaista, jo piesaistīt cilvēkus no citām struktūrām, prokuratūras citām struktūrvienībām var ģenerālprokurors. Līdz ar to savādāk šo darbu nevarēs organizēt. Ja grib to aktivizēt, tad ir nepieciešams veidot izmeklēšanas grupas.

Ģenerālprokuratūras resursi ir tā noslogoti, ka mēs nevaram... Mums ir pietiekoši daudz nopietnu lietu, lai mēs ar saviem resursiem netiktu galā ar šo darba apjomu, mums ir jāpiesaista vai nu no tiesu apgabala prokuratūrām, rajona līmeņa prokuratūrām papildus cilvēki grupās. Tādēļ ir jāzina veicamā darba apjoms, lai zinātu, cik cilvēku nepieciešams piesaistīt.    

Vai nebūs tā, ka pēc inventarizācijas būs kādas lietas Ventspils uzņēmumu lietā, kas paliks nepadarītas?

Bet tieši tas jau ir mērķis, lai tā nenotiktu, tātad - lai būtu zināms darba apjoms. Nu kā var palikt nepadarītas lietas? Tāpēc jau vajag piesaistīt papildu cilvēkus, lai padarītu to darbu. Ja paliks daži cilvēki, kā ir pašreiz - jo viena daļa ir iesaistīti tiesas procesā, viņi nevar ar pilnu atdevi strādāt - tad jau tieši šis darbs uz priekšu nekustēsies. Nu ja uzskata, ka tas ir optimālais darba režīms, tad es nezinu... Šiem cilvēkiem tur ir milzīgs darba apjoms.

Cik cilvēku piedalās inventarizācijā?

To es tagad neafišēšu, neatbildēšu. Maz cilvēku, maz.

Cik ilgā laikā plānots inventarizāciju pabeigt?

Saprotiet, "inventarizācija" ir ļoti nosacīts termins, es jau esmu uz šo jautājumu daudzkārt atbildējis. Nekādi termiņi nav noteikti, likumā šāds jēdziens "lietas inventarizācija" vispār neeksistē, es to sadzīviski lietoju. Procesa virzītājam ir jāiesniedz izmeklēšanas darba plāns, jāpasaka man... Ja viņš atnāks un pateiks: "Man nav nepieciešami papildu darbinieki. Es esmu gatavs strādāt, viss notiksies...", es atbildēšu: "Labi. Kādas ir prognozes?" Katrā lietā, kurā strādā, ir jābūt kaut kādam nākotnes redzējumam, kad varētu tikt pieņemti kādi procesuālie lēmumi. Nu nevar pilnīgi neko nezinot strādāt. Ir jāredz, uz kurieni mēs ejam. Nu tad arī runāsim par kaut ko, bet pašreiz mans informētības apjoms ir nepietiekams, lai es varētu runāt par nepieciešamo resursu un cilvēku piesaisti.

Jūs Saeimā runājāt par prokuratūras vietas atrašanu Satversmē. Kā Jūs plānojat šo ieceri īstenot? Politiķi ir diezgan neatsaucīgi.

Tieši tā. Šis jautājums par prokuratūras vietu tiek aktualizēts ik pa brīdim - vai tā ir piederīga pie izpildvaras vai tiesu varas. Jā, pašreiz Prokuratūras likumā un likumā par tiesu varu ir nostiprināts, ka prokuratūra pieder pie tiesu varas. Bet šie likumi ir ļoti viegli grozāmi. Tur nevajag lielu piepūli, lai visu to izgrozītu un prokuratūra tiktu pakļauta izpildvarai. Ir valstis, kurās tā arī ir, un tā ir izšķiršanās par vienu vai otru modeli. Arī Eiropas Savienības rekomendējošie dokumenti neuzliek valstīm pienākumu ievērot vienu vai otru modeli, bet es katrā ziņā esmu tiesu varas piekritējs. Tieši tāpēc es šo jautājumu pateicu, jo nostiprināšana Satversmē garantē stabilitāti tādā ziņā, ka Satversmi grozīt nav tik vienkārši. Politiķu atsauksmes, protams, ir vai nu izvairīgas vai arī noraidošas. Tā atkal ir viņu nostādne. Viņi nav ņēmuši vērā arī Venēcijas komisijas rekomendācijas, tās gan vēl nav līdz galam noformētas, bet tur tieši ir teikts, ka prokuratūras neatkarības garantēšana ir valsts pienākums. Viens no variantiem, kā to garantēt, ir tieši nostiprināšana Satversmē. Bija izteikts, ka prokuratūra tādā veidā grib tikt pie neatkarīga budžeta, paši veidot budžetu - absolūti nē. Šāds mērķis nav bijis. Protams, tā ir zināma prioritāte, bet, izsakot šo priekšlikumu, man pat nebija domas par kaut kādu patstāvīga budžeta veidošanu, bet pamatdoma bija tieši neatkarības nostiprināšana, lai pie šī jautājuma nekad nebūtu jāatgriežas.

Jūs minējāt arī to, ka ģenerālprokurora izraudzīšana un nosaukšana ir tikai vienas amatpersonas rokās. Kā Jūs redzat iespējamās izmaiņas?

Tas arī ir jautājums, kas tiek apspriests gan Venēcijas komisijas starpziņojumā, gan dažādās rekomendācijās. Pirmkārt, procedūrai jābūt saprotamai. Šī apspriešana vai kandidāta izvirzīšana var notikt caur Tieslietu padomi. Pašreiz likumā par tiesu varu nav pateikts, ka Tieslietu padome izvirza ģenerālprokurora kandidātu. Līdz ar to šī kārtība būtu pilnveidojama, lai neradītu nekādas šaubas un arī pavērtu plašākas izvēles iespējas. Es noteikti gribētu, lai prokuratūras kolektīvam būtu tiesības izvirzīt savu kandidatūru. Vai nu tas ir vienots prokuratūras kolektīvs kā tāds, vai arī virzīšana notiek caur ģenerālprokurora padomi, tas būtu tehniskas dabas jautājums. Katrā ziņā, viena kandidāta nosaukšanas tiesības būtu jāparedz prokuratūras iestādei. Šo kandidātu apspriestu Tieslietu padome un lemtu, vai viņš ir cienīgs vai nē, vai viņu rekomendēt vai nerekomendēt virzīšanai uz Saeimu. Pašreiz likumā šīs tiesības nosaukt kandidātu Saeimai ir tikai Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājam. Tas tā varētu arī palikt. Varētu būt, ka kādu kandidātu nosauc pati Tieslietu padome. Arī ļoti labs variants. Varam paplašināt šo loku, lai AT priekšsēdētājam būtu izvēle no vairākiem. Tas arī noņemtu zināmus šaubu momentus, un esmu tikai par to.

Jūs komisijai teicāt arī tādu diezgan spilgtu citātu, ka "mēle nereti apsteidz smadzeņu darbību". Vai ar to Jūs varbūt domājāt arī prokuroru pārlieku runātību ar žurnālistiem?

Es neteiktu, ka prokurori ir pārlieku runātīgi, bet es šoreiz vairāk domāju to, ka reizēm masu medijos... Turklāt es nerunāju par prokuroriem, bet es teicu "tiesībsargājošo iestāžu", neidentificējot konkrētu iestādi.  Tātad, ka medijos reizēm parādās informācija, kurai nevajadzētu tur parādīties, un tad rodas šaubas par šo iestāžu spēju saglabāt informāciju. Par šo jautājumu esmu arī prokuratūrā runājis, ka nedrīkst būt, ka mūsu dienesta informācija vai kaut kādi materiāli nonāk publiskajā telpā veidā, kādā likums to neparedz.

Bet Jūs domājat, ka šie dokumenti, lietu materiāli, kas diezgan bieži tagad nonāk arī pie žurnālistiem, ka tos tiešām nopludina prokuratūra un citas iestādes? Vai varbūt lietas dalībnieki, kuri to dara ar mērķi, lai pēc tam teiktu, ka, redz, prokuratūra kaut ko mēģina ietekmēt?

Nodalīsim uzreiz: es nerunāju par konkrētiem dokumentiem - kas tie par dokumentiem un kas tā par informāciju. Ja jūs ar to domājat šos internetā publiskotos krimināllietas materiālus, tad par tiem, pirmkārt, notiek pārbaude, un ir ļoti maz ticams, ka tie nodoti publiskošanai no prokuratūras. Krimināllietu nododot tiesai, materiāli tiek izsniegti pietiekami plašam lokam cilvēku, lai pēc tam vienkārši zustu iespēja izkontrolēt, no kurienes šie materiāli ir aizgājuši tālāk. Tā ka - es runāju ne par šo. Taču šajā laika periodā tiekoties ar žurnālistiem, esmu pietiekami bieži konstatējis, ka žurnālisti ir ļoti labi informēti, reizēm pat labāk nekā es, un uzdod man jautājumus, uz kuriem es nevaru atbildēt. Tāpēc, ka es nezinu atbildi, bet žurnālists kaut ko zina vēl vairāk. Tā tas ir, bet tā nedrīkstētu notikt. Šādu informāciju pēc tam var izmantot ļoti sliktiem mērķiem, tāpēc tas absolūti nav pieļaujams. Es nerunāju ne par vienu konkrētu iestādi, bet kopumā par visiem tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem. Tas ir iestādes gods, tas ir iestādes prestižs, un nedrīkst šādi rīkoties.

Jūs uzskaitījāt arī prokuratūras prioritātes. Maizītis minēja kā vienu no prioritātēm turpināt prokuratūras reorganizāciju - vai Jūs  uzskatāt, ka tā ir vajadzīga?

Prokuratūras reorganizāciju lielā mērā Maizīša kungs jau veica tādā ziņā, ka tika apvienota virkne prokuratūras iestāžu, un nekādas būtiskas reorganizācijas šodien netiek plānotas, kaut vai tāpēc vien, ka finanšu līdzekļi neatļauj. Kaut kādas strukturālas izmaiņas varētu notikt, bet par to varētu runāt tikai pēc tam, kad būs zināmas nākamā gada budžeta aprises. Daudzus jautājumus nevaram risināt, jo nezinām, kāds būs nākamā gada finansējums - vai tas tiks samazināts vai saglabāts šī gada ietvaros.

Tā ir arī jautājumā par prokuroru mācībām?

Tas ir jautājums par mācībām, tas ir jautājums par tehniku. Stāvoklis ir, lai neteiktu vēl spēcīgāk, diezgan bēdīgs. Kā piemēru varu minēt to, ka šogad Limbažu rajona prokuratūrai tiks noņemta automašīna, kura ir viņu rīcībā, un tiks aizstāta ar citu. Parasti jau to dara, lai aizstātu ar labāku, tad nu šī prokuratūras iestāde nākošgad saņems no trīs 1997. gadā ražotām automašīnām izveidotu vienu. Diemžēl tā ir realitāte, nu bet viņiem būs labāks braucamais par tagadējo. Ļoti daudzas prokuratūras iestādes republikā paliks vispār bez transportlīdzekļiem. Tieši tāpēc es teicu, kad daudz kas būs atkarīgs no finansējuma. Ja būs budžeta samazinājums, būs virkne jaunu problēmu.

Jūs kritizējāt prokuratūras darbinieku profesionalitāti saistībā tieši ar ekonomisko noziegumu izmeklēšanu? Bet kā ir ar policiju vai KNAB - vai nav tā, ka reizēm saņemat no tiem ne līdz galam izmeklētas lietas, vai ir kādi pārkāpumi? Piemēram, ne tik sen Ellas Ivanovas slepkavības lietā policija pārvācoties pazaudēja lietiskos pierādījumus. Vai arī to Jūs izjūtat?

Es gribu jūs precizēt vienā lietā - es nekritizēju, es konstatēju faktu, ka pietrūkst profesionālo zināšanu līmeņa. Nu bet loģiski, ja uzraugošajam prokuroram nav attiecīgās profesionalitātes, teiksim,  finanšu jautājumos, viņš jau nevar veikt kvalitatīvu uzraudzību pār to, kā izmeklētājs veic izmeklēšanu. Viņš paskatās: "Jā, nu viss it kā ir", bet tiesā pēc tam izrādās, ka tā nebūt nav. Profesionalitātes līmeņa paaugstināšana ir aktuāla jebkurai iestādei, nemaz nerunājot par tiesībsargājošajām. Tādēļ jau arī runā par mūžizglītību un tamlīdzīgi. Tas ir viens no maniem uzstādījumiem - mācībām ir jābūt, un maksimāli, cik mēs varam atļauties, nauda tām ir jāatvēl un jāorganizē tās pašu spēkiem. Tas ir komplekss: profesionāli kadri, labs darbs, iestādes prestižs un reitings kopumā visai sistēmai. Tas ir savstarpēji saistīts - iztrūkstot vienam posmam, nebūs pārējo.

Kā Jūs vērtējat to, ka pēdējā laikā dažādās krimināllietās cilvēkus atbrīvo pret drošības naudu? Šķiet, līdz šim tāda prakse nebija sevišķi novērota.

Nekā slikta tur nav. Viss ir atkarīgs no konkrētās lietas un konkrētās apsūdzētās personas. Ja lietā pierādījumi ir nostiprināti, ja šī persona pati par sevi nerada apdraudējumu sabiedrībai un nevar ietekmēt lietas izskatīšanu un nedara to, kāpēc neatbrīvot? Cilvēka turēšana apcietinājumā valstij arī maksā naudu.

Varbūt tas nozīmē, ka izmeklētāji labāk nostiprina pierādījumus un nav vairs to baiļu, ka viņš varētu traucēt, arī ja gribētu?

Nu tieši tā. Nemaz nerunājot par tiesu - drošības naudu var piemērot arī pirmstiesas procesā, tas jau nav aizliegts - viss jau atkarīgs no konkrētiem apstākļiem un konkrētas lietas. Es neko nosodāmu tur nesaskatu. Ja lietas apstākļi pieļauj - lūdzu, nekādu problēmu. Es pat uzskatu, ne tikai šajā jomā, bet, iespēju robežās arī sodot cilvēkus par noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav saistīti ar reāliem draudiem sabiedriskai kārtībai, cilvēku veselībai, drošībai, bet ir iespējams šos cilvēkus sodīt tā, ka tas notiek finansiāli. Varbūt pat ir jādomā, vai ir jēga šo cilvēku turēt cietumā, ja var uzlikt viņam reāli izpildāmu sodu, kas saistīts ar materiālām vērtībām - naudas vai kādas mantas paņemšanu no viņa valsts labā, mantas konfiskāciju vai soda naudas uzlikšanu. Labi, ierēdnis ir izdarījis kādu amata noziegumu, nu, ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli, un viņam piespriež sodu. Labi, viņu gadu, divus, trīs turēs cietumā. Viņš no šī amata ir atbrīvots, nekādu apdraudējumu sabiedrībai viņš vairāk nerada un pats par sevi arī nav bīstams nu labi, valsts trīs gadus maksās par viņa turēšanu cietumā. Bet ja šis cilvēks spēj, es vēlreiz uzsveru - spēj -  samaksāt diezgan ievērojamu naudas sodu, tad šeit ir jāapsver šis jautājums. Es saprotu, ka šis jautājums nav tik vienkāršs, tas var izraisīt plašas diskusijas, bet tieši uz to jau pamazām iet.

Kāda Jums,  atskatoties uz šo neilgo laiku, ir sajūta - nenožēlojat, ka piekritāt šim amatam?

(Nopūšas) Vissarežģītākais jautājums no visiem, ko jūs uzdevāt. Vai es nožēloju, ka es piekritu? Ziniet, es teiktu tā: ne tik daudz, ka es nožēlotu, jo pārbaudījums, protams ir ļoti, ļoti liels. Es jau pašā sākumā sev ne vienreiz vien un vēl arī tagad uzdevu jautājumu: "Priekš kam man tas viss bija vajadzīgs vispār?" Es jau varēju mierīgi sēdēt, man tur tie pāris gadi līdz pensijai un miers. Nu, tas ir jauns pārbaudījums pašam priekš sevis, bet nožēlot? Pagaidām es nesaskatu pamatu. Es pagaidām neredzu, ka būtu ko nepareizi izdarījis. Tas, ka man pietrūkst pieredzes, par to, protams, nav diskusijas. Nevar divos mēnešus apgūt pieredzi, kas gadiem jāapgūst, lai pilnībā vadītu šādu iestādi, un es mācos to darīt, un man ir lieliski kolēģi, kas man palīdz. Bet nē, es nenožēloju, tiešām nē. Bet vielas pārdomām ir ļoti daudz, milzīgs kvantums.

Paldies!