Man ir grūti domāt nerunājot. 'Delfi' intervija ar Aleksandru Gordonu

Pirmo jautājumu es jums nemaz neuzdošu, jo tāpat jau zinu atbildi. Tas ir par to, kāpēc esat piekritis vadīt politisko diskusiju raidījumu PBK. Parasti uz šādiem jautājumiem jūs atbildat, ka strādājat televīzijā tikai naudas dēļ, un piebilstat - taču cenšaties to darīt godīgi. Gods - tas jums ir kaut kas svarīgs?

Ir svarīgs, taču svarīgs tieši man. Tie mani vārdi un rīcība, ko es uzskatu par iekļaujamiem manā goda izpratnē, citiem var šķist bezgodīgi. Bet es viņiem neesmu neko parādā, tās ir viņu tiesības - vērtēt. Kopš tiem laikiem, kad parādījās internets un it īpaši LiveJournal blogi, viedokļu ir tikpat daudz, cik cilvēku.

Vai šajā izpratnē gods jums ir ētiska kategorija?

Protams, ka ētiska. Tikai te slēpjas lamatas. Ir kopīgā ētika vai sabiedrības daļas ētika, un ir personiskā ētika. Ir pelēkā zona, kurā šīs ētikas izpratnes krustojas, un ir melnās zonas, kurās tās nesatiekas. Man personiski tā ir izvēle, ko diktē mana pieredze un manu tuvāko viedoklis. Man svarīgākais ir nekrist to cilvēku acīs, kurus es mīlu un kuriem uzticos.

Tas nozīmē, ka eksistē šāds cilvēku loks?

Tas ir ļoti neliels, skaitliski neliels, taču tas eksistē. Citādi jau man vispār nebūtu dzīvē nekādu orientieru.

Kādā intervijā jūs atzināties, ka reiz izvēlējāties kļūt par aristokrātu.

Nē, ne tā. Es izvēlējos aristokrātisku uzvedības modeli. Un to raksturo tikai viena lieta - vienlīdzīga un vienmērīga attieksmē pret visiem. Neņemot vērā statusu, sociālo stāvokli, nacionalitāti un intelektu. Rupji runājot - visu, ko es varu pateikt lielveikala  apsargam, es varu pateikt arī valsts prezidentam. Ja es kaut ko nevaru pateikt valsts prezidentam, tad nevajag to teikt arī lielveikala apsargam.

Piemēram? Ko tādu jūs nevarat pateikt valsts prezidentam?

Piemēram, "Ej d...t!" Tāpēc es nekad to nesaku apsargam.

Bet savos raidījumos jūs nevienam neesat pateicis kaut ko tamlīdzīgu?

Šķiet, ka nē. Lai gan, man bija tāds periods dzīvē, kad es vadīju rīta raidījumus radio un televīzijā, tur es nevaru būt pilnīgi drošs. Lieta tāda, ka es esmu pataloģiska pūce un pamodos tikai uz raidījuma beigām. Tāpēc tad, kad es tiku citēts, es reizēm varēju sevi šajā citātā pazīt, taču absolūti neatcerējos, ka būtu ko tādu teicis.

Jūs esat radījis priekšstatu par sevi kā par cilvēku, kuram ir interesanti domāt. Bet tas, par ko domāt, jums ir interesanti?

Pirmkārt, tie ir maldi, ka man ir interesanti domāt. Es kā mežonis - domāju kādas trīs minūtes gadā. Man vienkārši ir tāda īpatnība, kuru es esmu pārvērtis savā tikumā. Tā ir tā saucamā skaļā domāšana. Man ir grūti domāt nerunājot. Bet, ja par to, ka es domāju, skaļi runājot, vēl arī maksā naudu, tad es varētu sevi uzskatīt par laimīgu cilvēku. Tiesa, neizdodas.

Bet kaut kas taču jūs interesē?

Protams, protams interesē. Teiksim tā - man ir vairākas interešu sfēras un tās nav sadalītas sektoros, drīzāk tie ir tādi koncentriski apļi. Ir dziļāko interešu sfēra, kas ir kopīga visiem - mēģinājumi saprast, kā te viss ir uzbūvēts un kāpēc. Nemaz nerunājot par to, kurš to visu ir uzbūvējis. Otrā ir profesionālas intereses, jo šajā jomā nedrīkst apstāties. Jaunatne min uz papēžiem, turklāt televīzijā viss ļoti strauji mainās - no ražošanas līdz uztverei. Un trešā ir tā, ko parasti sauc par hobiju. Man šī sfēra ir ļoti šaura un plāna un izpaužas tādējādi, ka reizēm man rodas vēlēšanās visu pasūtīt uz vienu vietu un aizbraukt prom. Izlikties, ka es dodos makšķerēt, jo nekāda makšķerēšana tur nesanāk, bet mani vismaz kādu laiku neviens netraucē. Visbiežāk tas ir ciems Tveras apgabalā. Reizēm - citas valstis. Ja tas neizdodas, es vienkārši noguļos dīvānā un spaidu televizora pulti. Un ne par ko nedomāju.

Jūs interesē, kas uzvarēs vēlēšanās Latvijā?

Jā, interesē. Un pat ne tik daudz, kas uzvarēs vēlēšanās, jo Latvijas politika ir tā iekārtota, ka ir pilnīgi vienalga, kas uzvarēs, cik tas, kāda koalīcija tiks izveidota pēc vēlēšanām. Kuru nosauks par premjeru.

Politika vispār jūs interesē?

Es līdz šim domāju, ka nē, jo Krievijas politika mani absolūti neinteresē. Tā izriet no noteikta avota un ir galēji iepriekšparedzama. Ko tur var vērot - vai nu tu esi viņiem līdzās, vai arī turies no viņiem pa gabalu. Vai arī esi pret viņiem, kas būtībā ir tas pats, kas būt līdzās. Starpības nekādas. Bet šeit - tas ir kā vērot pionieru vienības padomes vēlēšanas pionieru nometnē, ārkārtīgi interesanti. Cilvēki, attiecības, ietekmes, nauda, amerikāņi - viss ir interesanti. Savukārt, Krievijas politika ir vienas vienīgas intrigas zem segas, nekā cita tur nav. Un no šīm intrigām veidojas viss pārējais - ārpolitika, iekšpolitika, ekonomiskā politika, kultūras politika, sporta politika utt. Šajā ziņā pie mums laikam ir unikāla situācija. Lai gan... ir jau vēl arī Ķīna.

Ir taču tāds viedoklis, ka visās Krievijas nelaimēs, sākot ar revolūciju un beidzot ar PSRS sabrukumu, ir vainojami ebreji un latvieši.

Nu, ebreji - tas būtu skaidrs, bet ar latviešiem kāds te sakars?

Kā, bet latviešu strēlnieki, kas sargāja Ļeņinu...

Bet tam vispār sakars ar Ļeņinu? (smejas) Nē, ja tāds stereotips arī bija, tad tas sen ir zudis. Ja jūs uz ielas pajautātu kaut ko par latviešu strēlniekiem, drīzāk kāds atcerētos Latvijas olimpisko komandu šaušanā, nevis strēlniekus. Nē, ziniet, agrākais tēls ir izdzisis, bet jaunu tēlu Latvija nesteidz radīt. Tas mani pārsteidz. Skaidrs taču, ka valstij ar tik maziem resursiem ir tikai viena izeja - kaut kāda nebūt intelektuāla tēla radīšana. Zīmola izveidošana. Kāpēc par to neviens nedomā? Vai arī domā, bet tik neefektīvi, ka Latviju neviens tajā neatpazīst? Nesaprotu.

Mani bieži pārsteidz Krievijas intelektuāļi, par kuriem ir ļoti grūti iepriekš paredzēt - viņš atbalsta Putinu vai neatbalsta, viņš nožēlo PSRS sabrukumu vai gluži otrādi?

Nu, tas nav nekāds pārsteidzošs fenomens. Mēs pirms kāda laika gatavojām Uzvaras dienas koncertu televīzijā un es runāju ar daudziem veterāniem, kas visi kā viens atceras karu kā skaistāko laiku savā dzīvē. Jo tad viņi bija jauni un viss bija skaidrs. Es domāju, ka nostalģija pēc Padomju savienības rodas to pašu iemeslu dēļ. Objektīvi skatoties - tauta ir sākusi dzīvot labāk. Es esmu vērojis to pašu Tveras apgabala ciemu jau gadus 30 un manu acu priekšā tas ir sabrucis un celts no jauna, tagad tur ir gandrīz tikai vasarnīcas. Labklājība ir nepārprotami augusi. No otras puses, tas, kas notika deviņdesmitajos, ir atstājis pēdas. Es taču ar viņu sēdēju vienā solā! Teiksim, ar Abramoviču - mēs mācījāmies vienā institūtā! Un kur viņš ir tagad un kur - es? Tas ir kā sarkana lupata ļoti daudziem. Kas attiecas uz to, kurš no krievu intelektuāļiem ir par Putinu un kurš pret, tad te man jāsaka - viņi visi ir par Putinu. Pat tie, kuri tā teikt, ir pārdevušies Rietumiem un iet protesta demonstrācijās, arī tie lieliski saprot, ka starp viņiem nav neviena līdera, kurš šobrīd varētu paņemt šo valsti. Tieši šo valsti. Putinu var mīlēt un var nemīlēt, var cienīt vai nē. Bet par to, ka viņš šobrīd ir vienīgā iespējamā atbilde tai situācijai, kas ir valstī, par to neviens nestrīdēsies.

Kāpēc tā ir sanācis?

Es domāju, ka šis jautājums būtu pelnījis nopietnāku un dziļāku analīzi. Bet tas, kas šobrīd nāk prātā - Krievijā personības loma vēsturē vienmēr ir bijusi pirmajā vietā. Un šī personība ir nobriedusi burtiski acu priekšā. Putins ir ļoti stipri mainījies savas valdīšanas laikā. Un, kas ir būtiski - izmaiņas viņa raksturā un uzvedībā tūdaļ pat atspoguļojās visā valstī. Viņš burtiski veda valsti sev līdz. Putins kļuva pat nevis par tautas cerību izpausmi, cik par tādu kā bioloģisku piedēkli Krievijas organismam. Iedomāties to, ka Putins piepeši varētu nebūt, ir ļoti grūti.

Bail iedomāties?

Man nē. Man nav bail. Bet lielai daļai tautas, domāju, ka ir bail pat iedomāties. Es personīgi esmu apolitisks un uz vēlēšanām neeju. Vienīgā reize, kad es nobalsoju, bija tad, kad es pārdevu savu balsi vecmāmiņai par trim rubļiem. Tas vēl bija padomju laikā un viņa bija nobijusies, ka sāksies represijas, ja es nebūšu aizgājis nobalsot. Es tad teicu - dod trīs rubļus un ņem manu pasi. Kopš tās reizes es vairs ne reizi neesmu balsojis.