Aiziet no labi atalgota un prestiža darba
Ko tu šobrīd dari?
Šobrīd nevilšus jāsmaida. Pienācis brīdis dzīvē, kad zināmā mērā brīvi un radoši var darīt to, kas ienāk prātā. Nav nekāda obligāta darba, nav nekādu obligātu pasākumu. Viss notiek brīvi un plūstoši. Vairāk kā 15 gadus intensīvi strādāju dažādās jomās un šos 15 gadus biju ierobežojis sevi tādos kā grožos: man ir atbildīgs darbs, jānopelna nauda, ir pienākumi pret ģimeni, sabiedrību. Pirms trijiem gadiem aizejot no darba, uz dažiem gadiem esmu tādā kā radošā atvaļinājumā. Un jāatzīst, ka slikti nejūtos. Ir labi savu reizi paņemt garāku pauzi savos nopietnajos darbos un paskatīties uz pasauli. Aizgāju no ļoti laba, nopietna, labi atalgota un labi pozicionēta darba. Protams, varēju šo laiku [nu jau trīs gadus] pavadīt intensīvā darbā un turpināt pelnīt naudu, kuru, vienlaikus strādājot, es nespētu un nepaspētu notērēt tā, kā es to vēlos. Un, ja savos 40 tu apzinies, ka vari izdarīt vēl kaut ko aktīvu, ko diez vai vairs varēsi darīt pēc 10-15 gadiem? Es ļoti negribētu dzīvot ar sajūtu, ka pat neesmu mēģinājis, esmu turpinājis strādāt galvu nepaceļot un pelnīt naudu, kuru nav iespējams notērēt [kā vēlos]. Mans dzīves aicinājums ir alpīnisms un ja savos 40 vēl kaut ko varu izdarīt [alpīnismā], tad tas ir jādara tagad! Nevis pēc tam, kad būšu nopelnījis nezin kāda līmeņa pensiju ar kaut kādiem mistiskiem uzkrājumiem, kurus diez vai kādreiz saņemšu...
Kas tas bija par darbu?
Vairāk kā 13 gadus nostrādāju Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē. Latvijas Banka - tā ir fantastiska darba vieta. Tomēr ir jāmīl ne tikai savu valsti, darbu un ģimeni, bet arī sevi. Diemžēl pensijā ar to mīlēšanu varētu būt nedaudz ierobežotāk, tāpēc jāaiziet "pasaulē" bija tagad. Visu cieņu tiem cilvēkiem, kas dara savu darbu un rod tajā savā dzīves piepildījumu, un viņu darbs ir viņu aicinājums. Visu cieņu tiem, kam darbs ir viņu izdzīvošana. Man ir savs šī brīža "aicinājums", sava "izdzīvošana" nepieciešamība. Šobrīd vēlos izdzīvot savu aicinājumu!
Ar alpīnismu nodarbojies jau kopš skolas gadiem?
Jā, jau no skolas, no 13 gadu vecuma. Tā ir pēkšņa un nejauša dzīves izvēle, kuru ne mirkli nenožēloju. Tas, man šķiet, ir labākais, kas ar mani ir noticis. Protams, ir citas labas lietas: ģimene, draugi, ar alpīnismu nesaistīti piedzīvojumi.
Kas tev šobrīd ir alpīnisms - dzīvesveids, ienākumu avots, vaļasprieks?
Tas ir brīvais laiks, draugi un paziņas, ikdiena, dzīve visās izpausmēs. Pat grūti pateikt. Ienākumi bija, strādājot 15 gadus, galvu nepaceļot vai paceļot tikai oficiālos atvaļinājuma laikos: rīt sākas atvaļinājums, šodien es kaut kur dodos, vakar beidzās atvaļinājums, šodien es no kaut kurienes atgriežos. Ja runājam par ienākumiem, Latvijā alpīnisms diez vai var kļūt nedz par profesiju, nedz par ienākumu avotu. Tad ir jābrauc prom no šīs valsts uz turieni, kur ir kalni, un jākļūst par profesionālu kalnos kāpēju, gidu, glābšanas dienestu darbinieku. Bet diez vai tas būtu tas, ko es vēlētos darīt. Tas atkal nozīmētu strādāt, galvu nepaceļot, tikai citā vidē, un darīt citus darbus.
Bet tev ir alpīnisma instruktora pieredze?
Esmu sertificēts alpīnisma instruktors, ik pa laikam braucu uz Franciju un Itāliju, uz citām valstīm un strādāju ar dažādiem cilvēkiem, mācot viņiem kalnos kāpšanu, alpīnisma pamatus. Dzīve šādā veidā dāvā fantastiskas tikšanās.
Kas tie ir par cilvēkiem, ar kuriem kāp kalnos kā instruktors?
Ļoti dažādi situēti cilvēki, ar kardināli atšķirīgu izpratni gan par dzīvi, gan par to, ko viņi sagaida no kalnā kāpšanas. Sākot no studentiem un beidzot ar banku prezidentiem. Iespējams, tas ir visinteresantākais - iespēja tikties ar tik dažādiem cilvēkiem, kam ir nenormāli atšķirīga dzīves pieredze, komunicēt ar viņiem, vērot viņu attieksmi pret kāpšanu, vērot viņu izaugsmi tajā, kopā ar viņiem analizēt šos procesus.
'Pirmā atlase' alpīnismā - nečīkstēt un nekrist uz nerviem
Kādam fiziski un psiholoģiski ir jābūt alpīnistam?
Protams, ka aizvien gribās kāpt kopā ar cilvēkiem, kas ir fiziski un tehniski labi sagatavoti, ar nopietnu izpratni par to, ko viņi dara, ar pozitīvu dzīves attieksmi. Tomēr cilvēki ir ļoti dažādi.
Bet raustīties nedrīkst?
Alpīnisms vienmēr ir bijusi augsta riska nodarbe. Grozies kā gribi, taču kalnos visapkārt ir neliela daļa apdraudējuma riska, kas ir pilnīgi neprognozējama. Tāpēc cilvēkam ir jābūt stabilam savos lēmumos. Tāpēc pat priecē, ka vidē, kur apgrozos, ir alpīnisti (kuru leduscirtņi ir saskrāpēti un "GoreTex" jakas vairs nav jaunas!) kuri ir izgājuši "pirmā līmeņa atlasi". Tur nav daudz tādu cilvēku, par kuriem saka: "Nē, šos cilvēkus labāk laižam garām." Neapšaubāmi. visi alpīnisti ir dīvaiņi, ieskaitot mani. Tomēr jau izgājuši "pirmo atlasi" fiziskā un tehniskā ziņā. Un arī psiholoģiskā...
Iziet pirmo atlasi nozīmē...
Tas ir - nečīkstēt par sīkumiem pie pirmajām sastaptajām problēmām, nekrist citiem uz nerviem ar kaut kādām neizprotamām "dzīves problēmām". Tie ir cilvēki, kuriem jau ir stabilizējušās dzīves vērtībām. Reizēm, atbraucot [no kalniem] šķiet: nu par ko tie cilvēki satraucas? Ir mazliet karstāks, mazliet aukstāks, līst lietus, sniegs snieg, kāds kādam ne to pateicis, kādam mazliet pietrūkst naudas - nu, par ko satraukties? Bet te nepārtraukti kāds par kaut ko čīkst, "cepās" - nu, come on!?
Kāpēc pēc kāpšanas pa kalniem rodas šāda sajūta?
Protams, no vienas puses, var šķist, ka tie alpīnisti riskē ar dzīvībām, atgriežas no kalniem un paši sev šķiet baigie varoņi. Tomēr, ja tu aizbrauc un diezgan ilgstoši atrodies uz robežas starp "būt un nebūt" un dari lietas ar paaugstinātu riska pakāpi, tad, atgriežoties ikdienas dzīvē, šķiet - par pieciem latiem vairāk, par pieciem latiem mazāk, nodoklis par procentu lielāks... nu, par ko mēs runājam? Dzīvojam taču!?
Vai tu seko līdzi notikumiem šeit, kad esi ārpus Latvijas?
Sekoju, protams. Cik vien ir brīvs brīdis un iespēja. Galu galā man ir trīs bērni. Viņi visi mācās skolās, viņi visi dzīvo dzīvoklī, viņiem visiem vajag nopirkt apģērbu un apmaksāt mācības, nodrošināt ikdienu. Tas nav vienkārši, bet kāpēc par to čīkstēt? Esi apņēmies - dari! Ir neskaitāmi cilvēki, kas sūdzas, ka viņiem nav labi šajā pasaulē. Bet come on - kā Sprīdītim - visa pasaule ir vaļā! Mums visiem ir iespējas! Sākot no tiem, kas dzīvo pilī, un beidzot ar tiem, kas dzīvo būdiņā. Ir iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē. Izdari kaut ko, kas tev patīk! Es visu laiku domāju par cilvēkiem, kas par kaut ko nemitīgi sūdzas un saka, ka nav iespēju. Bet jautājums ir par to, cik viņi ir darījuši, lai mainītu savu dzīvi? Bieži vien sekojošā atbilde būs: mēs neko nevaram izdarīt, nekas jau no tā nesanāks...! Āāāāāā... (saķer galvu)
Cik bieži sanāk būt ārpus Latvijas?
No Latvijas Bankas esmu prom precīzi trīs gadus. Vidējais ceļojumu skaits šajos gados ir 10 ceļojumi gadā, vidējais ceļojuma garums - divas nedēļas. Vidēji gadā apmeklētais kontinentu skaits ir trīs - no divi līdz četri katrā. Gadā vidēji ārpus Latvijas ir pavadīti četri mēneši. Tā ir tā sajūta, kad šķiet, ka ir forši. Beidzot ir sasniegta kaut kāda piesātinājuma sajūta.
Vai un kā mainās laika izjūta, ilgi atrodoties kalnā?
Kalnos laika plūdumu var izjust ļoti spilgti. Gan tad, kad nav daudz laika un ir jāpaspēj, gan tad, kad laika pietiek, bet ir mokoši jāgaida. Teiksim, cik ilgi velkas nakts uz kāda ledaina kalna, kur tu, uz šaura apledojuša plaukta nevari daudz kustēties, jo... vienkārši nav variantu? Tā šķiet mūžība. Kāpjot bīstamā maršrutā diena paiet kā zibsnis - tu dzīvo tikai šajā brīdī, šajā kustībā, šajā virves galā. Tad, kad tu kalnos jūti, ka laiks ir plūstošs un ir jānovērtē katra minūte, tad arī ikdienā tu izjūti ko līdzīgu. Jautājums ir par to, kā mēs savu laiku izmantojam.
'Kosmoss ir nolaidies'
Kādi kalni pašam patīk?
Nezinu, kāpēc, bet, kad pasaku, ka esmu bijis kalnos, tad visiem šķiet, ka esmu bijis atkal tajās lielajās klintīs. Kristaps Liepiņš daudziem saistās ar klintīm. Mēs kā ziemeļos dzīvojoša tauta ilgojamies pēc kaut kā siltāka [kas ir raksturīgs klintīm], kur ir kustība. Bet tajā pašā laikā arī ziemā ir fantastiski kalni: sniegs, ledus. Ja ir iespēja ziemā braukt uz kalniem, braucam ziemā - kāpjam pa ledu, pa sniegu, tādās virsotnēs, kur silti nekad nav bijis. Alpīnisms tieši ir skaists ar savu daudzveidību. Tu vari doties uz tik dažādiem kalniem un doties tik dažādos kāpienos - kā diena pret nakti tie atšķiras.
Kādas ir daudzveidības galējības?
Piemēram, no vienas puses, milzīga, kilometru augsta klinšu siena Omānā, un vari mēģināt 12 stundās no gaismas parādīšanās brīža līdz pazušanas brīdim uzrāpties pa to sienu: tas nemaz nav tik vienkārši! No otras puses, braukt ziemā uz Skotiju, kur dienas gaišais laiks ir ļoti īss un laika apstākļi savu reizi ir "megabriesmīgi". Kad pirmo reizi aizbraucām turp, vispār nesapratām, kā no mājas iziet ārā šādā dienā, jo ir pilnīgs whiteout - sniegs snieg horizontāli un vēja ātrums kalnos sasniedz 120 kilometrus stundā. Tas ir tāds, kad vari pret vēju stāvēt 45 grādu leņķī. Vietējie saka: "Baigi foršs laiks, laižam!" Tu saproti, come on, kāda kāpšana - karāties ledainās klintīs ar apledojušiem ledus cirtņiem un vienlaikus tev vējš rauj kājas nost no sienas. Pēc tam, kad tu to izmēģini, saproti, ka tas ir iespējams. Tā ir fantastiska sajūta, kad tev zeme ar debesīm kopā griežas visapkārt. Tu neredzi tālāk par dažiem metriem un skatīšanās uz pasauli bez brillēm, kas pilnībā nosedz acis, nav iespējama. Arī ziemā Alpos kāpt virsotnēs, kad augšā ir mīnus 30, 35 sala grādi... Esam kāpuši, kad ir mīnus 30, - tu lēnām jūti, ka kosmoss ir nolaidies zemāk. Stingst viss, kas vien var sastingt. Tomēr kādu brīdi var izturēt. Un kāpt. Un, ja tu paspēj izdarīt ko tādu, kas ļauj tavai dvēselei dziedāt, tad kāpēc nemēģināt to darīt? Ziemas alpīnisms gan ir sarežģītāks tīri organizatoriski, jo tur ir vajadzīgs vairāk ekipējuma, kas līdz ar to ir dārgāk. Arī apsaldētie un pusgadu nejūtīgie kāju pirksti... Un, tad, ehh, davai, gadu izlaižam [kāpienus ziemā] un braucam uz siltajām zemēm! (smaida)
Tajā Omānas sienā izdevās uzkāpt?
Jā, kopā ar vienu austrieti "uzskrējām" augšā. It kā tā kāpšana tur nav tas grūtākais, kas dzīvē bijis. Bet klinšu kvalitāti, maigi izsakoties, būtu gribējis labāku: visapkārt ir daudz brūkošu, brīvi stāvošu klints bloku, pie kuriem nevar pieturēties. Daudzviet nākas vairāk kā desmitus metrus kāpt uz augšu bez drošināšanas. Tas nozīmē - ja tu norausies [no klints], tu kritīsi, un tu kritīsi ļoti tālu. Kritiena iespējamība vairāk par 20 metriem ir baisa! Tas ir tāpat kā krist no sešstāvu mājas jumta. Un, pat ja ir drošināšanas virve, tu tāpat "mauksies" pret sienu tā, ka par maz patiešām neliksies.
Pašam ir gadījies krist?
Jā, ir. Bet, paldies Dievam, veiksmīgi. Bet tas ir tas potenciālais risks: viss atkarīgs no tā, cik tu esi fiziski attīstīts, tehniski prasmīgs un prātā attīstīts, lai apzinātos, ka droši tas nav. Un cik daudz tavā pusē ir Veiksme.
Kā tu izvēlies kalnus, uz kurieni braukt?
Braucu tur, kur nav būts, braucu, kur ir būts un zinu, ka tur ir fantastiski. Vienu reizi, divas reizes būts un ... labi, braucam trešo reizi! Piemēram, ar Omānu ir trāpīts desmitniekā. Divu gadu laikā Omānā esmu bijis trīs reizes, un, iespējams, ka braukšu vēl. Tur ir ļoti daudz citu iespēju - ne tikai kāpšanā. Tiesa, jābūt nedaudz zinošam, varošam un spējīgam pieņemt izaicinājumus un darīt trakas lietas. No malas šķiet, ka trakas, bet patiesībā ļoti normālas lietas (smejas). Tas nav normālas tūrisma firmas normāls piedāvājums normāliem ļaudīm. Piemēram, kajonings, kas ir daudzu stundu gājiens pa brīnišķīgiem kanjoniem ar iešanu, kāpšanu, lēkšanu ūdenī no daudzu metru augstuma, nolaišanos pa virvēm, peldēšanu, vai arī nolaišanās dziļās alu sistēmās. Vienā tādā nolaidāmies, dziļi pazemē zem kalnu plato virsmas. Vispirms ir jāieiet aptuveni 35 metrus dziļā upes kanjona klinšu ejā, tad jānostiprina virve un jānolaižas 125 metru dziļā vertikālā caurumā, nepieskaroties klints sienām (dziļums ir apmēram pusotras viesnīcas "Latvija" augstumā vai mazliet vairāk nekā Vanšu tilta pilons). Pēc tam vēl var apmēram nepilnu puskilometru iestaigāt pa pazemes upes gultnes ejām. Pēc tam gan vajag kādu nepilnu stundu, lai pa to pašu vertikālo virvi uzkāptu atpakaļ virszemē. Nupat notikušā Omānas brauciena devīze bija: "Kad tev pēdējo reizi bija pirmā reize?" Man šī bija pirmā reize, laižoties tik dziļā alā: solis vēl mazliet tālāk jeb nestaigātā teritorijā. Omānā tiešām ir daudz iespēju: kāpšana klintīs, alas, kanjoni, trekingi (kalnu pārgājieni), tuksnesis, kāpšana pa jūras klintīm bez drošināšanas augstu virs jūras, kas beidzas ar lēcienu vai kritienu jūrā...
Uz kurieni vēl gribētu braukt?
Piemēram, ir konkrēts plāns atkal braukt uz Nepālu, Maroku, kaut gan tur arī jau iepriekšējos gados būts, tomēr pasaulē ir milzums daudz vietu, uz kurām vēl gribētu aizbraukt un kur vēl līdz šim nav būts. Jāsaņemas un jābrauc.
Vai ir bijis tā, ka kāpiena laikā esi sapratis - viss, pietiek, tālāk neiešu, tālāk nekāpšu, jāgriežas atpakaļ?
Tā ir pavisam normāla štelle. Alpīnistiem to ir ļoti grūti iemācīties, jo vienmēr šķiet, ka vajag sevi pārvarēt, jādara viss, lai nokļūtu līdz virsotnei. Bet, kad iegūsti pieredzi, kāpjot kalnos, saproti, ka ir jātiek sev pāri, bet ir arī tomēr kaut kādas robežas, un tās nedrīkst pārkāpt, jo aiz tām atpakaļ ceļš var būt neiespējams.
Pašam ir bijusi šāda situācija?
Aizpagājušajā vasarā kāpām ar grupu Monblānā. Kad bijām jau teju vai augšā, jutām, ka laika apstākļi kļūst nepanesami un bija jāgriežas atpakaļ. Virsotne bija netālu. Taču ir svarīgi saprast, ka labāk ir palikt bez virsotnes, taču ar neapsaldētiem roku un kāju pirkstiem. Veselība tomēr ir kapitāla vērtība.
Tad aukstums bija šķērslis, kāpēc neuzkāpāt Monblānā?
Jā, un vēl bija ļoti spēcīgs vējš un nebija iespējams nekur no tā paslēpties. Apmēram 100 kilometru stundā stiprs ziemeļrietumu vējš, kurš izpūš visu siltumu no tevis. Riskēt ar cilvēku veselību no instruktora puses nebūtu prāta darbs. Pretējā gadījumā apsaldējumi bija mazākais, kas varēja būt. Vispār Monblāns, ja kāpj pa kalna vieglāko kāpšanas ceļu un labos laika apstākļos, tieši ir īstais sākums alpīnismam. Taču, lai cik viegli arī šķistu, tas ir Kalns ar savu bīstamību. Ne velti arī ceļā uz Monblāna virsotni gandrīz vai katru gadu bojā iet cilvēki.
Bet draudus jūt vairāk intuitīvi nekā racionāli izvērtējot?
Ir kaut kādas zināmās robežas. Piemēram, ja ir ļoti slikti laika apstākļi, ir jābūt ļoti lielām problēmām ar galvu vai arī lielai meistarībai, lai turp dotos. Ja cilvēkam ir liela meistarība, tad viņš pat šādā kāpienā var doties apzināti, lai pārbaudītu sevi un iegūtu pieredzi vēl nopietnākos apstākļos. Bet bez pieredzes un attiecīga ekipējuma - tas nav prāta darbs. Runājot par intuīciju - arī tai ir sava loma kalnos kāpēju pieredzē!
Gulēt uz ledus un trīcēt
Vai alpīnismā uzkāpt virsotnē vienmēr ir galvenais?
Man ļoti nepatīk, ka cilvēki saka: "Mēs iekarojām virsotni!" Ir bijusi tāda sajūta un situācijas dzīvē, ka tu pret virsotni izturies ar tādu bijību, ka dažu virsotņu augstākajās vietās neesmu uzdrošinājies nostāties. Cieņas dēļ. Tas ir brīdis, kad tevi pārņem tāda kā dīvaina sajūta, sapratne, - tu neesi šeit situācijas noteicējs. Tu esi atnācis šeit saņemot augstāku spēku labvēlību. Un nemaz nelecies labāk! Varbūt tieši otrādi - pasaki "paldies" un izjūti bijību. Mēs esam tik niecīgi, īslaicīgi, nenozīmīgi smilšu graudiņi - tās ir nesalīdzināmas lietas: kāpējs un kalns.
Ar dzīvniekiem ir gadījies sastapties?
Mums ir bijušas skaistas tikšanās: vazājās apkārt visādi, pārsvarā, ragaiņi. Bet ja dodies uz kādiem nomaļākiem kalniem, piemēram, uz Himalajiem, jārēķinās, ka tur var sastapties arī ar sniega leopardu. Tāpat ir jārēķinās, ka Jozemītos Kalifornijā var sastapties ar lāčiem. Atšķirībā no cilvēka, tie ir "neizglītoti" plēsoņas. Būtu muļķīgi nerēķināties ar to. Un arī vietējie iedzīvotāji ir jārespektē.
Kādā ziņā jārespektē?
Daudzviet ir savi nerakstīti likumi, tradīcijas, un vienalga, kurā pasaules malā - esi tik laipns un ievēro tos! Piemēram, Omāna - islāma valsts, kur ir visai nopietni jārespektē vietējās tradīcijas.
Piemēram?
Ir jārespektē, ka atkailināties šajā sabiedrībā nav pieņemts, pat peldot. No tā ir atkarīgs ne tikai tas, kā tu tur jutīsies, bet kā jutīsies arī vietējie, skatoties uz tevi. Bieži vien var redzēt tūristu rietumniecisko attieksmi, un tas ir diezgan skumji (...) Tradīciju ievērošana un viesmīlība ir savstarpēji saistīti. Bija tāds gadījums: braucām ar mašīnu Omānā un redzam, ka pa ceļu iet kāds vīrs. Apstājamies, piedāvājām viņu aizvest uz viņa ciematu. Protams, ka komunikācija bija stipri minimāla, jo ne katrs vietējais saprot angļu valodu, bet mēs - arābu valodu. Beigu beigās viņš aicināja mūs uz kafiju ar datelēm. Un tas ir abpusējs prieks, ka mēs varam paviesoties viņa vidē. Viņš var pateikt paldies, ka mēs esam viņu aizveduši, jo citādi viņš divas stundas ietu līdz savam ciemam. Ir prieks par to, ka kaut kas tāds ir kopīgi piedzīvots.
Ar kāda tipa alpīnistiem rakstura ziņā pats vislabāk saproties?
Es esmu kāpis ar visdažādākajiem kāpējiem no Lielbritānijas, Francijas, Krievijas, Ukrainas, Austrijas, kas alpīnistu sabiedrībā ir ļoti zināmi. Taču visstabilākais partneris jau no "padsmit" gadu vecuma ir Jānis Ķigurs. Mēs kopā kāpjam jau vairāk kā 25 gadus. Zinām viens otra niķus un stiķus, esam kalnos gan nenormāli viens otru lamājuši, gan gulējuši uz viena ledaina plaukta, trīcot, cieši apķērušies - esam daudz ko kopā piedzīvojuši! Tas alpīnismā ir vislabākais, ka tev ir partneris, kuram tu vari pilnībā uzticēties. Kāpt bez nemitīga uztraukuma. Drošināt viņu kāpjot. Tev nav jādomā, kā viņš to izdarīs, - ja viņš nevarēs to izdarīt, tad tev nāksies to darīt, un tu to darīsi. Tomēr aizvien esmu atvērts arī jauniem draugiem, ceļojumu biedriem, jauniem kāpšanas partneriem.
Alpīnisms gan nav tava vienīgā nodarbe. Esi piedalījies dažādos citos piedzīvojumu pasākumos. Cik nopietni tajos esi iesaistījies?
Ir piedzīvojumu sacensības. Tuvākajā laikā plānotas sacensības "VX Ziema 2011", kas man būs tāda kā atvadu benefice no šīm piedzīvojumu sacensībām, jo 10 gadi tām ir ziedoti. Pietiek. Pa šiem gadiem esam piedalījušies dažādās sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs - Igaunijā, Somijā, Krievijā, Horvātijā, Slovēnijā, Polijā. Iedomājies, sacensības, kas notiek trīs, četras un piecas diennaktis bez apstājas? Tie "vājprāti" var būt dažādi: 55 stundas distancē ar 15 minūšu gulēšanu vai 76 stundas distancē ar dažu stundu gulēšanu, vai mūsu komandai ilgākais distances laiks - 102 stundas distancē ar vidēji pusotras stundas gulēšanu diennaktī. Laivošana, velobraukšana, peldēšana, orientēšanās... Noorganizēti pāris desmiti piedzīvojumu sacīkšu tepat Latvijā, arī pa vienai Itālijā un Francijā. Bet vairs negribas šobrīd. Ir daudz piedzīvotā, kur ir lielāka vēlme vēl atgriezties. Piemēram, braukšana ar jūras kajakiem. To arī darām Vidusjūrā, Sardīnijas piekrastē katru pavasari. Trakākais piedzīvojums Latvijā šajā jomā - pārbraukts pāri Rīgas Jūras līcim no Salacgrīvas uz Roņu salu un no Roņu salas uz Roju. Sanāk būt divas dienas ar airiem rokā - vienu dienu 11 stundas un nākošajā dienā deviņas stundas, intensīvi kapājot ar airi rokās.
Kā bija?
Neteikšu, ka būtu bijis viegli. Izaicinājums. Turklāt bez pavadošajām laivām. Jākapā! Visādas šādas aktivitātes nav skādētas. Arī snovbords ārpus trasēm kalnos, kur ar leduscirtni rokās jābrauc. Speleoloģija, došanās pazemes alās. Piedzīvojumi ir ļoti dažādi.
Ar ko speleoloģija atšķiras no alpīnisma? Vienā jākāpj uz leju, otrā uz augšu?
Vairāk atšķiras ar noslēgto vidi. Alpīnisms tomēr ir tiekšanās uz augšu, un dari visu, lai nonāktu lejā. Speleoloģijā gan neko īpaši nopietnu neesmu darījis. Esam paložņājuši, taču nopietns speleologs to laikam nenovērtētu augstu. Tajā pašā laikā domāju, ka arī nopietns speleologs pateiktu, ka nolaisties 125 metrus lejā pa vertikālu virvi un pēc tam izkāpt ārā - tā ir normāla štelle. Jo nolaisties lejā ir vienkārši, jo tu vienkārši piekabinies pie virves un šļūc lejā, bet izkāpt ir mazliet cits "stāsts". Bet visam jau laiks diez vai pietiks.
Alās atmosfēra droši vien ir citādāka nekā kalnos?
Protams. Ir būts alās, kur ir milzīga sutoņa un dubļi, vai jāspraucas ļoti šaurās ejās. Esmu bijis salīdzinoši daudzās alās. Neteiksim, ka tas mani baigi uzrunā. Varbūt arī tāpēc, ka kalnos vide ir daudzveidīgāka. Tajā pašā Sardīnijā mēs ar kajakiem braucam alās, kas ir pieejamas tikai no jūras. Tās ir alas, kurās var sākumā iebraukt ar kajakiem un pēc tam iet ar kājām un redzēt tās pārsteidzošās zāles ar milzīgajiem stalaktītiem. Pārsteidzoši! Tomēr, skatu ziņā alpīnisms un kalni ar savu daudzveidību, manuprāt, ir emocionālāki. Kaut gan droši vien pēc dažu dienu būšanas pazemē atgriešanās arī ir emocionāls pasākums. Uz visām lietām jau var skatīties dažādi. Bet lai skatītos ir jāredz. Lai redzētu, ir jādodas skatīties! Un, ja tas tev iepatīkas, tad dari to! Jo pēcāk, tad, kad vairs nevarēsim, dzīvot ar iekšēju pārmetumu, ka neesam izmantojuši savas iespējas, - tā laikam nebūtu sevišķi forša sajūta. Tāpēc ir jādara visu iespējamo tagad, lai šādu iekšēju pārmetumu vēlāk nebūtu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!