'Delfi' intervija ar Andri Vilku: Mēs zīmējam pārāk drūmu ainu

Ir apritējuši gandrīz divi mēneši, kopš esat finanšu ministra amatā. Kādas ir sajūtas, pirmie secinājumi?

Viss notiek tā, kā bija gaidīts. Es tomēr biju sekojis līdzi norisēm [politikā], un lielu pārsteigumu nav. Arī tas, ko bijām domājuši izdarīt, ir paveikts: ir pieņemts budžets un iezīmētas strukturālās reformas. Protams, sajūtas ir savādākas. Iepriekš nebija iezīmējušies tik lieli pieprasījumi [gaidas] no sabiedrības. Šogad visi gaida no valdības daudz dažādu darbu, kas sasummējušies no iepriekšējiem gadiem kopā - īsā laikā ļoti lielus rezultātus. Neviena valdība to neizdarītu. Tas, kas divās desmitgadēs nav izdarīts, tagad esot jāizdara pāris gados.

Pirms budžeta veidošanas valdībā bijāt cerējis, ka ministri paši arī nāks klajā ar priekšlikumiem nākamā gada budžeta veidošanā. Kāda veidojās sadarbība ar ministriem? Viņi bija gana atsaucīgi?

Es patiešām redzēju komandas darbu. Viņi neskatījās tikai vienas nozares ietvaros. Ministri budžeta veidošanu skatīja plašākā [nevis tikai savas nozares] kontekstā. Bija piekāpšanās, izpratne...

Nebija tā, ka katrs "vilka deķi uz savu pusi"?

Nē. Tas patiešām bija komandas darbs. Redzat, kas tagad notiek ar Veselības ministrijas budžetu. Tas darbs nekad nevar būt perfekts.

Tradicionāli neapmierināti bija sociālie partneri, sakot, ka teju neviens viņu priekšlikums nav ņemts vērā. Kā jūs vērtējat sociālo partneru līdzdalību budžeta veidošanā?

Es visas sociālo partneru programmas esmu skatījies gan vasarā, gan tagad...

Kā jūs raksturotu viņu priekšlikumus?

Viņu priekšlikumi ir ļoti pretrunīgi – iepriekš to tik ļoti nebiju manījis. Piemēram, kādas ir atšķirības starp darba devēju un darba ņēmēju un pašvaldību priekšlikumiem. Ekspertiem ir labas idejas, bet tās ir ļoti konfliktējošas ar citām jomām.

Piemēram?

Desmitkārtīgs nekustamā īpašuma nodokļa likmes pieaugums, ko piedāvā eksperti. Minimālā alga – visus gadus tas bija ļoti svarīgs jautājums, tagad arodbiedrībām tas vairs nav aktuāls. Ar "ēnu ekonomiku" visi grib cīnīties, bet ko šajā kontekstā nozīmē minimālā alga 180 lati? Pacelt minimālo algu bija pretimnākšana no valdības puses. Tas bija domāts, lai piespiestu visus uzņēmējus legalizēt algas izmaksu, jo līdz šim minimālo algu izmantoja kā vairogu [algas patiesā apmēra neatklāšanai]. Te mēs saskārāmies ar lielu neizpratni no sociālajiem partneriem, kaut gan es atceros, ka 2006., 2007. un 2008.gadā ap šo jautājumu bija plašas diskusijas.

Vai vispār ir jēga sociālo partneru priekšlikumiem un vai tie ir iekļaujami valsts budžeta projektā, jo paši sociālie partneri apgalvo, ka viņu priekšlikumus neņem vērā?

Piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera [LTRK] atzina, ka jau pagājušajā gadā divas trešdaļas no viņu priekšlikumiem jau īstenoti. LTRK vadītāja Žanete Jaunzeme – Grende to atzina. Bet lielākoties es redzu priekšlikumus, ko ir ļoti grūti īstenot, lai valstī nesāktos haoss. Partneriem ir prasības iejaukties izglītībā, samazinot pedagogu skaitu. Ko tas nozīmē valsts budžetam, ko tas nozīmē pašvaldību budžetam? Tas jau būtu kaut kādā veidā jākompensē.

Starptautisko aizdevēju lēmums sarūpēt vēl 50 miljonu latu konsolidāciju nākamā gada valsts budžetā - vai tas bija pārsteigums?

Tas nebija pārsteigums, jo [starptautiskajiem aizdevējiem] ir ļoti liels fokuss uz ilgtermiņa pasākumiem. Tas ir pārsteigums, jo šāds fokuss nav paredzēts mūsu vienošanās dokumentos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Dokumentos kā galvenais faktors norādīts budžeta deficīts no [iekšzemes] kopprodukta. Es nezinu, kādas būs starptautisko aizdevēju sarunas ar Īriju, bet vai viņi visus savus pasākumus konsolidācijas trešajā gadā varēs atzīmēt kā perspektīvā ilgtermiņā izdarāmus? Tas ir ļoti grūti izdarāms. Pirmajā gadā jebkurai valstij var prasīt ilgtermiņa pasākumus. Ja to dara jau trešo gadu [kā Latvija], tad tas ir daudz grūtāk: otrā pensiju līmeņa jautājums, minimālā alga, "ēnu ekonomikas" apkarošanas plāns, kurā aizdevēji nepiekrita mūsu iezīmētajām summām. Ir daudz dažādas pretrunīgas pozīcijas no aizdevēju puses. Es saprotu no aizdevēju puses vēlmi redzēt tikai ilgtermiņa pasākumus. Taču ir jāsaprot, ka Latvija šajā ciklā ir jau trešo gadu. Mums ir pietiekoši liels nogurums. Mēs esam izdarījuši tik daudz, ka neviena ES valsts mums līdzi netiek un līdzi arī netiks. Ir konsolidēti 14% no IKP. Tad tagad prasīt papildināt šos pasākumus ar stāstu par ilgtermiņa pasākumiem... Nevienā valstī tas nedarbosies. Tas ir absurds. Tāpēc mēs turpinām diskusijas un aicinām paskatīties savādāk. Jo paši aizdevēji arī brīžiem pretrunās ieiet.

Kādās?

Tā pati minimālā alga. Viņi uzskata, ka Latvijā ir tik liels bezdarbs, ka cilvēki strādās par jebkādu algu. Viņi uzskata, ka algas turpinās sarukt. Es uzskatu, ka diezin vai tā būs. Ir pietiekami daudz nozares, kurās menedžments uzskata, ka nākamā gada laikā pakāpeniski varēs sākt palielināt darba samaksu. Un, ja algu palielināšanas sāksies vienā sektorā, tad tās automātiski pakāpeniski pieaugs arī citur. Bet nevar uzturēt tādu stāstu, ka mums ir tik liels bezdarbs, ka ikviens būs gatavs strādāt par jebkādu algu. Otrs: "ēnu ekonomika". Aizdevēji lieliski atbalsta šo programmu, bet viņi ne tik naski atbalsta tos pasākumus, ko mēs gribam likt iekšā. Es ceru, ka pavasarī 50 miljonu latu konsolidācijā parādīsies arī pasākumi "ēnu ekonomikā". No aizdevēju puses arī reizēm rodas pārsteidzošas rekomendācijas. Viņi saka, lai būtu lielāka pretimnākšana maznodrošinātajiem un sociālās drošības tīkls būtu stiprāks. Vienlaikus mēs esam izteikuši dažādus piedāvājumus, bet viņi kaut kā pretrunīgi uz tiem skatās. Viņi uzskata, ka dažus pabalstus var samazināt, bet kopumā tomēr sociālo jomu nedrīkst vājināt.

Šī kritika starptautiskajiem aizdevējiem ir vairāk jūsu personisks viedoklis vai tas ir vispārējs noskaņojums valdībā?

Es negribētu, lai to sauc par kritiku. Es gribētu, lai viņi vairāk uzklausa mūs. Tāpēc, ka neviens nevar būt labāks eksperts par mums pašiem, šeit dzīvojot. Es saprotu, ka pirmajā gadā Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) un Eiropas Komisijai (EK) nav uzticības valdībai, taču šobrīd jau ir trešais gads. Datu apmaiņa ar aizdevējiem ir kolosāla. Viņi var redzēt sava darba augļus - kas izdarīts un kas sasniegts. Mēs jau to programmu pārpildām ar krietnu devu. Šogad budžeta deficīts no IKP būs krietni mazāks nekā plānots, jo ekonomika ir attīstījusies straujāk nekā cerēts. Ieņēmumu ir vairāk nekā cerēts un arī izdevumi ir kontrolēti. Arī nākamgad budžeta deficīts būs 5,4% no IKP, bet, ja pieliek klāt vēl konsolidējamos 50 miljonus latu, tad 5% nepieciešamo 6% vietā. Arī 2012. gadā budžeta deficīts nebūs lielāks par 3% un arī eiro gribam ieviest 2014. gadā.

Pirms nākamā gada budžeta veidošanas valdība bija apņēmusies nepieciešamo konsolidāciju panākt, vienu trešdaļu uz ieņēmumu un divas trešdaļas uz izdevumu rēķina. Šo ieceri neizdevās realizēt. Kāpēc sākumā bija solīts viens, bet iznākums ir cits?

Ne vienmēr otrais pensiju līmenis bija komunicēts kā izdevumu daļas pasākums. Vienubrīd šķita, ka šajā pozīcijā konsolidējamā summa pārsniegs 100 miljonus latu. Ja mēs ietu uz 0%, 0,2% vai 0,5% iemaksām pensiju otrajā līmenī, tad summa būtu virs 100 miljoniem. Ja sakombinē visas pārējās konsolidācijas pozīcijas, tad proporcija - divas trešdaļa izdevumu mazināšana un viena trešdaļa ieņēmumu palielināšana - būtu panākta. Tie pasākumi, par kuriem vasarā izskanēja runas, tagad tiek arī ieviesti. Manuprāt, nav lielu pārsteigumu: par izmaiņām sociālo iemaksu līmenī otrajā pensiju līmenī – tās ir notikušas, nelielas izmaiņas PVN – arī notikušas. Divu gadu [2011. un 2012. gadā] griezumā tas bija neatgriezenisks pasākums, jo 2012. gadā PVN nevarēja palielināt. Atlika 2011. gads.

Bet domāto proporciju – viena trešdaļa no ieņēmumu palielināšanas un divas trešdaļas no izdevumu mazināšanas - vispār varēja panākt?

Ja mēs otrajā pensiju līmenī sociālo iemaksu apmēru samazinātu līdz 0%, tad iegūtu 115 miljonu latu, kam pieskaitot 88 miljonus latu [summa, par kādu samazināti valsts budžeta izdevumi], mēs iegūtu precīzu proporciju. Tas vienkārši nebija pareizi komunicēts kā izdevumu daļa.

To, ka proporcija varētu nesanākt, iepriekš nevarēja paredzēt?

Es domāju, ka proporcijas nevajadzēja saukt. Proporciju noteikšana nav aizdevēju prasība. Tā ir mūsu pašu interpretācija, pasniegšanas veids.

Vispār nevajadzēja saukt kaut kādas izdevumu – ieņēmumu proporcijas?

Varbūt vajadzēja saukt pasākumus, vai saukt proporcijas triju gadu garumā. Tagad proporcija patiešām ir viena trešdaļa ienākumu palielināšana un divas trešdaļas izdevumu samazināšana (laikā no 2008. līdz 2011. gadam). Neviens cits Eiropā tā nekomunicē. Taču mēs tik un tā esam līderi [budžeta konsolidācijā]. Mēs esam izdevumu daļā nogriezuši miljardu latu.

Un tomēr sociālie partneri bija dusmīgi un rēķinājušies ar proporciju - viena trešdaļa ieņēmumu palielināšana un divas trešdaļas izdevumu samazināšana. Piemēram, darba devēji saka, ka konsolidācija notikusi uz biznesa rēķina.

Biznesa pusē vienmēr ir vēlme redzēt visu, kas saistīts ar birokrātijas nepalielināšanu, valsts efektīvāku saimniekošanu, izdevumu mazināšanu valsts darbā un nodokļu sistēmas neaiztikšanu. Taču ir otrais jautājums – kad nākamgad sāks strādāt "ēnu ekonomikas" apkarošanas plāns, mēs ceram, ka sociālie partneri būs pretimnākoši un ka viņi mums varēs palīdzēt [izsakot priekšlikumus]. Tas ir viņu jautājums.

Sociālie partneri visiem procesiem seko jau kopš 2008. gada. Viņi ir iesaistīti visās darba grupās, funkciju auditā viņi atrada tieši to pašu, ko valdība ir iestrādājusi budžetā. Viņu pārējie priekšlikumi ir destruktīvi, jo viņi nav piedāvājuši alternatīvas vairākās jomās. Ja mēs pēc uzņēmēju prāta samazinātu izdevumus, tad vai mēs varam paredzēt, kāda šobrīd būtu politekonomiskā situācija? Tas ir pārāk liels risks. Te nav risinājuma. Te atsevišķās jomās ir prasības, kuras ir ļoti grūti īstenot bez lieliem satricinājumiem.

Es saprotu uzņēmējus, bet ir pretī jābūt pragmatiski īstenojamiem pasākumiem: ir kaut kas izplūdis, virspusējs, kam nav konkrētas darbības. Ir kaut kas iezīmēts. Bet, kā to īstenot, lai nenotiek funkcijas pārtraukšana un nebūtu nesaskaņas sabiedrībā? Tas nav īsti pateikts.

Kādas 2012. gada budžetā noteiksiet ieņēmumu un izdevumu proporcijas?

Es domāju, ka par proporcijām nevajag runāt. Tas rada lieku ažiotāžu. Par 2012. gada budžetu vispār ir ko pāragri teikt. Mēs gada sākumā iezīmēsim strukturālās reformas, paskatīsimies, kā kurā jomā mums iet, un paskatīsimies, kāda būs ekonomiskā situācija. Tagad ir pāragri saukt konsolidācijas apjomus – 100 vai 400 miljonus latu – kā te spekulatīvi piesauc. Jāskatās, kā mēs attīstīsimies. Mums ir ļoti dinamiska attīstība.

Eiropas Komisijas vadītāja Latvijā Iveta Šulca pirms kāda laika gan norādīja, ka ar 310 miljonu latu konsolidāciju 2012. gada budžetā, kas agrāk izskanēja no valdības puses, var būt par maz.

Nē, te vēl ir pāragri ko spriest. Visticamāk, nākamā gada laikā būs jāmaina valsts makroekonomiskais scenārijs, kā tas bija šogad. Tad arī redzēsim, kādi ir makroekonomikas rādītāji, no kuriem varēsim noteikt konsolidācijas apjomu.

Finanšu ministrijā iekšēji – nepubliskošanai - arī nebūs noteikta ieņēmumu un izdevumu proporcija 2012. gada budžeta konsolidācijai?

Es domāju, ka nevajag uzturēt nekādas proporcijas. Mums ir jāskatās uz jomām, kurās mēs varam ietaupīt. Ieņēmumu daļā mums ir diezgan limitētas iespējas. Viena joma varētu būt "ēnu ekonomika", un es domāju, ka 2012. gadā varēsim iezīmēt krietni lielāku daļu. Otra lieta ir nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana ar nosacījumu, ja tā iekasēšana ir sekmīga.

Jūs vairākas reizes pieminējāt "ēnu ekonomikas" apkarošanu. Valdība, gatavojot nākamā gada valsts budžetu, nolēma, ka no "ēnu ekonomikas" apkarošanas nākamajā gadā valsts budžets iegūs 60, nevis 15 miljonus latu, kā bija domāts iepriekš. Kas ir tik salīdzinoši optimistiskas prognozes pamatā?

Aizdevēji neakceptēja veselu virkni "ēnu ekonomikas" apkarošanas pasākumu, kurus iepriekš bijām plānojuši, un jau iepriekš vēlējāmies iezīmēt krietni lielāku summu. Taču tuvākajos mēnešos runāsim ar starptautiskajiem aizdevējiem. Mēs šeit arī esam lūguši sociālo partneru palīdzību.

Vai Valsts Ieņēmumu dienestam (VID) ir pa spēkam šādā apjomā mazināt "ēnu ekonomiku"?

Tas ir liels darbs. Bet tas ir mans, valdības, sociālo partneru un visas sabiedrības pienākums. Ja grib pavirzīties uz priekšu, tad visiem ir jāstrādā. Sākot ar iepirkuma likumiem un šādu – nelegālu – tirgus spēlētāju ignoranci. Faktiski izslēgšana no spēles, kas līdz šim bijusi fragmentāra. Sākot ar iepirkuma likumiem, pasūtījumiem.

Un tomēr Latgalē alkohola, cigarešu un degvielas kontrabanda ir ļoti izplatīta parādība. Alkohola tirgotāji saka, ka viņu ienākumi krītas tieši lielo nelegālā alkohola pārdošanas apjomu dēļ. Kā domāts apkarot šāda veida "ēnu ekonomiku"?

VID pārzina situāciju. Valdība ir gatava nākt klajā ar motivējošu atbalstu VID. Arī starptautiskie aizdevēji ir ļoti prasīgi, lai VID saņemtu visu atbalstu, kas nodrošinātu vajadzīgo kapacitāti.

Kā, jūsuprāt, nodokļu izmaiņas nākamajā gadā ietekmēs Latvijas konkurētspēju vismaz Baltijas mērogā?

Es domāju, ļoti minimāli. Tam, kas ir paveikts, nākamajā gadā nevajadzētu atstāt paliekošu iespaidu. Es neuzskatu, ka 1% PVN pieaugums ir kritisks. Tas, visticamāk, tiks absorbēts. Izmaiņas nav būtiskas. Tās ir mazas. Ja sasummē visus Baltijas darbaspēka nodokļus, tad atšķirība nav liela. Mums tomēr ir apņemšanās, kolīdz ekonomikā sāksies augšupeja, atgriezties pie mazākiem darbaspēka nodokļiem. 2012.gadā jau varētu būt pozitīvāki pārsteigumi, nemaz nerunājot par 2013. un 2014. gadu. Tas, ko mēs esam uzņēmušies darīt, rezultātus dos 2012. gadā, un 2013. un 2014. gadā mēs varēsim būt pretimnākošāki biznesam. Piemēram, varētu būtiski celt neapliekamo minimumu un atbalstu par apgādājamiem, kā arī mazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas jau varētu būt ļoti labs piedāvājums biznesam. Mēs šobrīd esam saliedējušies ap mērķi ceļā uz eiro ieviešanu.

Vēl joprojām ir cerība to ieviest 2014.gadā?

Jā.

Tas ir reāli?

Jā. 2014. gads ir reāls. Bet, ja mēs turpināsim ar tādu apņēmību reformēt savu ekonomiku kā šobrīd, tad mums jau 2013. gadā varētu rasties sajūta, ka esam tuvu eiro ieviešanai. Igaunija [ieviešot eiro 2011. gadā] ļoti daudz ko Latvijā iekustinās – procesos un domāšanā.

Palīdzēs?

Jā.

Pesimisti saka, ka investoriem Igaunija, kurā ir eiro, varētu būt pievilcīgāka vieta investīcijām nekā Latvija.

Mums ir ļoti vajadzīgs Igaunijas pozitīvais piemērs. Veselības aprūpe, izglītība, valsts pārvalde, e – pārvalde, "ēnu ekonomikas" mazināšana un tagad vēl eiro – Igaunija kā labais piemērs. Šogad mēs sevi nostabilizējam, nākamajā gadā būs pārejas brīdis. Būs pietiekami daudz pozitīvu ziņu – vairāk nekā mēs gaidām. Biznesa ziņā mēs arī varēsim paredzēt tālāk par 2013.un 2014. gadu.

Līdz šim mēs bijām pārāk sakoncentrēti uz vasarā notikušo priekšvēlēšanu kampaņu, budžeta konsolidācijas apjomiem, kā arī no Eiropas nākušo negatīvo fonu. Tas visus ir nogurdinājis. Man šķiet, mums visiem ir vajadzīga atelpa un ir nepieciešams apzināties pozitīvo. Arī tagad mēs zīmējam drūmu ainu uz nākamo gadu. Ja paskatāmies uz galvenajiem makroekonomikas rādītājiem – kur ir redzams, ka aina pasliktinās? Kurā pozīcijā? Runājam par milzīgu pirktspējas un nabadzības slieksni... Kā?

Piemēram, ģimenes pabalsti ir samazināti...

Jā, bet paskatīsimies pārdošanas apjomus Ziemassvētkos. Ja jau cilvēkiem nebūtu naudas, kā viņi varētu tērēt vairāk? Kā var bankās noguldīt tādā apjomā depozītus? Tur jau privātpersonas gulda, ne tik daudz uzņēmēji. Ja jau būtu totāla nabadzība, bezcerība, tad kā tas ir iespējams? Valstīs, kurās ir krīze, depozīti nepieaug un mazumtirdzniecībā ir nulle [pieauguma], un turpinās bankrota viļņi viens pēc otra. Kādi mums ir bankrota viļņi? Tās ir kompānijas, kurām ir ielaistas problēmas. Es tiešām esmu izbrīnījies. Mēs esam pārāk sakāpināti un fokusējamies uz lietām un gribam tūlītējus rezultātus tur, kur ir divas desmitgades ielaistas problēmas.

Tas nozīmē, ka krīze ir beigusies?

Vissliktākais posms ir beidzies un noslēdzies vasarā. Nevar teikt, ka pabalsti ļoti būtiski mazinās. Lielai iedzīvotāju daļai ienākumi ir stabili. Tas, ka cenas kāpj... Katru gadu cenas kāpj. Arī iepriekš ir bijuši periodi, kad algas nekāpa, bet cenas kāpa daudz straujāk.

Jūsuprāt, PVN celšana neatstās ietekmi uz iedzīvotāju pirktspēju?

Minimāli. Ne visur tas parādīsies cenas pielikumā. 1% ir lieta, ko ne vienmēr ir jāliek cenā. Ir ļoti daudz preču, kur 1% pieaugums nozīmē vienu, divu, triju santīmu pielikumu.

Kopā jau sanāk vairāk...

Bet, ja būtu tik kritiska situācija... Mums atkal ir automašīnu pārdošanas pieaugums un esam starp rekordistiem Eiropā. Kā tas ir iespējams? Kaut kur tā nauda ir. Un depozīti konstanti aug jau ilgāku laiku, un pieauguma tempi pieaug. Tas nozīmē, ka nodarbinātība ir lielāka nekā mēs uzrādām, un ienākumi ir lielāki nekā mēs uzrādām. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamā gada sākumā mazumtirdzniecībā nebūs krituma. Mums atkal būs plusi. Es nezinu, par cik, bet mazāk par +5 nebūs. Tas pats notiks ar depozītiem. Mums ir pietiekami liela "pelēkā" nodarbinātība. Es uzskatu, ka šeit daudz kas ir sakāpināts, un kaut kādā veidā mēs neredzam to, kas ir izdarīts. Mēs fokusējamies uz to, ka cenas ir kāpušas, pabalsti samazināti...

Cilvēkiem tas ir būtiski, piemēram, Latgalē, kur bezdarbs ir pat līdz 30%...

Jā, bet Latgalē arī "treknajos gados" dažos pagastos bezdarbs bija 20%. Vai tad arī tad tas nebija būtiski? Galu galā tiem, kam patiešām ir problēmas, var palīdzēt sociālās drošības tīkls. Pašvaldības pārzina situāciju savās teritorijās. Tur kompensācija ir pietiekami adekvāta. Es nedomāju, ka tagad pieaugs nabadzīgo iedzīvotāju vai trūkumcietēju skaits.

Vai NĪN ir vienīgais nodoklis, kas varētu augt nākamajā gadā?

Mums nav iespējas un nepieciešamības aiztikt citus nodokļus.

Vai NĪN likmes varētu trīskāršot?

Es domāju, ka varētu palielināt trīs reizes, salīdzinot ar šī gada bāzi, tas ir, celt līdz 0,3%, 0,6% un 0,9% no īpašuma kadastrālās vērtības, bet tas varētu notikt, ātrākais, 2012. gadā. Tā kā, cik zinu, nākamajā gadā Tieslietu ministrija un valdība ir gatava samazināt kadastrālās likmes un padarīt tās adekvātas tirgus situācijai, tad arī 2012. gadā NĪN likmes būs zemākas. Taču, ja mums patiešām sekmēsies ar NĪN iekasēšanu, tad mēs arī gribētu nākt pretī iedzīvotājiem un celt neapliekamo minimumu.

Kapitāla pieauguma nodokli nekādas izmaiņas nesagaidīs?

Varētu būt atsevišķa nodokļu izlīdzināšana par atsevišķiem segmentiem. Bet ne globāli.

Šad tad izskan runas, ka 2008.gadā banku sistēmas stabilitātei novirzītos 600 miljonus latu daļēji vajadzētu veltīt valsts budžeta deficīta segšanai. Vai ir iespējams, ka daļu no šiem miljoniem varētu novirzīt valsts budžeta vajadzībām?

Pagaidām šis jautājums netiek izskatīts, bet nākamā gada laikā mums ir jātiek skaidrībā – vai mēs šo naudu izmantojam budžeta deficīta segšanai, vai mēs šo naudu atdodam atpakaļ [aizdevējiem]. Tādā veidā, kādā mēs šobrīd turam šo naudu, tai nav jēgas. Banku stabilitātei šāda nauda nav vajadzīga.