Foto galerijaPēc jūsu CV mēs secinājām, ka jūs sākāt mācības Bulduru dārzkopības vidusskolā, tātad nevarētu gluži teikt, ka policijas darbs jums bija bērnības sapnis.
(Smejas.) Nē, noteikti nē.
Kā jūs no dārzkopības pārslēdzāties uz policiju?
Kad cilvēks sāk mācīties, tad ir vienas domas, pēc tam tās mainās… Ģimenē mēs, kā jau tajā laikā, astoņdesmito gadu beigās, nodarbojāmies ar ziedu audzēšanu. Bija doma, ka varētu iet uz to pusi, kas varbūt bija vecāku stimuls, bet, mācoties vidusskolā, es sapratu, ka tas laikam nebūs gluži mans aicinājums. Vienlaicīgi mainījās visa situācija ar puķēm – tās vairs nebija izdevīgi audzēt, jo varēja nopirkt no Holandes ievestās. Teiksim tā, cilvēka dzīvē daudz kas mainās. Tā kā bija doma strādāt un vienlaicīgi kaut kur mācīties, tad kaut kā tas pilnīgi loģiski nonāca līdz policijai. Policijas darbs man likās interesants, un tā es vienkārši sāku strādāt. Nekādas dziļās domas tur nebija.
Bet radu, draugu, paziņu lokā nebija policistu?
Pilnīgi absolūti nē, neviens no radiniekiem, ne tuvākiem, ne tālākiem, nav ne strādājis, ne īsti bijis saistīts.
Ne ar policiju, ne ar otru pusi?
(Smejas.) Arī nē, protams. Jo tās pārbaudes, stājoties dienestā, ir nopietnas, un, ja arī ir kādas aizdomas, tad… Vienīgais, kur es varu kādu zināmu līdzību saskatīt radurakstos, ir tas, ka manas vecmāmiņas tēvs Latvijas brīvvalsts laikā ieņēma Rīgas preču stacijas priekšnieka amatu. Daudzas bildes ir, kur viņš ir formā, kopā ar Ulmani un tamlīdzīgi. Spriežot pēc vēstures, bijis ļoti aktīvs cilvēks, arī uniformēts. Tas tāds vienīgais, ko es varu piefiksēt, kur ģimenē bijusi saistība ar kaut kādu militarizētu dienestu.
Kā jūs raksturotu savu pieredzi un zināšanas policijas darbā šobrīd? Sabiedrībai ārpus policijas par jums zināms diezgan maz. Laikrakstu arhīvos līdz brīdim, kad jūsu vārds pirms dažiem mēnešiem parādījās starp VP priekšnieka amata kandidātiem, atrodams piecās sešās publikācijās. (Kā VP Personāla vadības biroja priekšnieks Velšs savulaik presē runājis, piemēram, par jaunām policistu darba apliecībām, pirms diviem gadiem – par štatu samazināšanu. – red.)
Te uzreiz jāsaka, kāpēc tā. Protams, ir skaidrs, ka ne jau es pats eju pie medijiem vai zvanu un saku: "Ziniet, es jums gribu kaut ko pastāstīt". Šādā sistēmā ir amatpersonas, kas ieņem kādu noteiktu amatu, un tad ir vadība, kas dod kādus uzdevumus. Ja mēs ar žurnālistu tiekamies, tad tā parasti ir viņa paša interese par kādu jautājumu, bet mana darbība pēdējos gados bija nozarē, kas varbūt ir vairāk iekšējā, administratīvā darbība, kas nav tik interesanta medijiem. Plašākai publikai parasti ir interese par sabiedriskās kārtības jautājumiem, par drošību, par masu pasākumiem, par noziegumu apkarošanu. Protams, ka vairāk komunicē Kriminālpolicijas vai Kārtības policijas priekšnieks.
Bet vai tieši tas jums pašam nerada bažas, ka jums trūkst praktiskās pieredzes, runājot par šīm lietām? Tagad jums būs jārunā par kārtību, par noziegumiem, par konkrētām lietām, par drošību. Vai jūs tam jūtaties gatavs vai vēl mācīsieties?
Nē, nu ir tā, ka… (Samulst.) Ja man būtu jāmācās, tad par VP priekšnieku neviens neieceltu. Pieredze jau ir dažāda. Pirmkārt, ir jābūt teorētiski un arī tiesiski gatavam tam darbam, ko tu izpildi. Es pēc savas profesijas esmu jurists, un faktiski tiesību normas nosaka absolūti jebkuru darbības nozari – vai tā ir kriminālprocesuālā, operatīvā vai jebkura cita darbība. Pirmais, pie kā mēs vēršamies, ir tiesību norma, un līdz ar to nav problēmu izzināt jebkuru sfēru no šī aspekta.
Otra puse, kas ir praktiskā darba pieredze, policijā ir tik plaša, ka jūs, man liekas, nekad neatradīsiet nevienu cilvēku, kuram ir pieredze visos dienestos. Ja mēs paskatāmies, kas ir bijuši līdzšinējie VP priekšnieki un kāda viņiem bijusi pieredze un kādos dienestos – ne vienmēr tie ir bijuši tikai kriminālpolicijas darbinieki. Ir bijuši priekšnieki, kas strādājuši kārtības policijā, bet tāpēc neviens nav teicis, ka viņi ir slikti priekšnieki.
Mana pieredze ir bijusi kārtības policijā. Karjeras laikā es nebiju strādājis kriminālpolicijā, kaut gan divas reizes ir bijuši ļoti nozīmīgi mēģinājumi mani pārvilināt uz turieni: man atklājot noziegumus, toreiz kriminālpolicijas priekšnieks tajā līmenī (Jūrmalā) juta, ka cilvēks ir spējīgs, un teica: "Mums vajag rezultātus, nāc pie mums strādāt!" Es teicu – nē, man labāk patīk kārtības policijā turpināt dienestu, un savu karjeru tur neizvēlējos. Kad es nonācu Valsts policijā (centrālajā aparātā – 2003.gadā Velšs kļuva par VP Personāla vadības biroja priekšnieka vietnieku – red.), izrādījās, ka nav neviena jautājuma, kas būtu tīri tikai administratīvs, jo visi jautājumi ir savstarpēji saistīti.
Pēdējā gada laikā manā pakļautībā ir Juridiskā nodaļa, kas ir atbildīga par normatīvo aktu izstrādāšanu, par izmaiņām tajos. Ja kriminālpolicijai ir kādas problēmas normatīvajā regulējumā, tad mēs kopā ar viņiem strādājam, un juristi ir tie, kas aizvirza galīgo versiju līdz normatīvā akta formai. Tāpat Starptautiskās sadarbības nodaļa risina visus jautājumus starptautiskās sadarbības sfērā, kas arī bieži saistīti ar kriminālprocesuāliem jautājumiem un vispār policijas sadarbību, sargājot kārtību. Jautājumu spektrs ir tik plašs, ka šajā līmenī pieredze veidojas pati no sevis. Tas, ka es neesmu bijis konkrēti izmeklētājs vai operatīvais darbinieks, nenozīmē, ka nav izpratnes par tām problēmām.
Un beidzot - es arī piekrītu tam, ka VP priekšnieka amats vairāk ir vadītāja, menedžera amats, kur vairāk jādomā par stratēģiskām lietām, taktiku. Mans uzdevums absolūti nav iedziļināties konkrētā kriminālprocesā, kas, piemēram, ir Rīgas reģiona pārvaldē. Priekš tam ir kriminālpolicijas priekšnieks un tā tālāk… Šī sistēma ir hierarhiski izveidota, un mans uzdevums ir būt pa vidu un meklēt risinājumus, ja tādi nepieciešami.
Vai jūs kā bijušais Personāla vadības biroja priekšnieks daudziem policistiem neasociēsieties ar nepatīkamajiem kadru mazināšanas laikiem, jo laikam jūsu paraksts bija zem kādiem atlaišanas rīkojumiem un plāniem?
Nē, es nedomāju. Protams, ka no laika, kad es strādāju Jūrmalā, mani atcerēsies tikai Jūrmalas pilsētas kolēģi un varbūt atsevišķi citi, ar ko komunicējām kaut kādos jautājumos. Skaidrs, ka (pārējā) policijā no tiem laikiem mani neviens nevarēja ne pazīt, ne atcerēties. Es (medijos) lasu: neviens neatceras, ka tāds Jūrmalā ir bijis. Nu protams, jo darbs notiek konkrētas policijas pārvaldes ietvaros, un tās ir tās robežas. Protams, nākamais līmenis, ko cilvēki jau atceras, ir tad, kad strādāju vadības līmenī, un, protams, man bija personālvadības bloks. Grūti spriest, kādas kam ir asociācijas, bet Personālvadības birojs ir tikai izpildītājs. Ja ir lēmums samazināt kādas štata vietas, ne jau šī biroja priekšnieks vai kāds no darbiniekiem pateiks - tagad desmit nogriezīsim tur, desmit te – un priekšnieki sāks raudāt un tā tālāk. Skaidrs, ka iniciatīva nāk no VP priekšnieka, un atkal jau jāskatās, kāds ir pamatojums, kāpēc kas ir jāsamazina. Tad nāk katras pārvaldes priekšnieks, kas pats vērtē savu struktūru, bet Personālvadības birojs jau noformē dokumentus – sagatavo juridisko pusi. Tas, ka varbūt kādam ir kaut kādas atmiņas, man grūti komentēt, bet, cik es strādāju Personālvadības birojā un arī pēc tam, man bija daudz komunikācijas ar dažādu līmeņu darbiniekiem, un negatīvas atsauksmes īpaši neesmu dzirdējis.
Kad jūs saņēmāt priekšlikumu kļūt par VP priekšnieku, vai jūs to ilgi apsvērāt?
Ilgi apsvērt jau nebija laika. Tā kārtība, kā notika šis process, bija, ka ir pieci izvirzītie kandidāti. Katrs no mums iesniedza savu redzējumu un prioritātes policijas darbā. Tad (iepriekšējais) VP priekšnieks (Valdis Voins) kopā ar iekšlietu ministri (Lindu Mūrnieci (V)) izvērtēja to. Protams, tas, ko viņi vērtēja un kāda bija viņu savstarpējā komunikācija, man grūti pateikt. Tad nāca šis piedāvājums uzņemties šos amata pienākumus, un nebija daudz laika domāt. Ja es būtu gribējis atteikties, es to jau būtu izdarījis iepriekš, bet es to neizdarīju.
Bet vai 23.decembrī, kad ministre paziņoja, ka virzīs jūsu kandidatūru apstiprināšanai valdībā, tas jums pašam bija pārsteigums? Jau labu laiku pirms tam divi vārdi - jūsu un (Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka Raula) Kviesīša, un jūsu ar lielāku varbūtību – izskanēja kā visticamākais nākamā priekšnieka vārds.
Tāpēc, ka gan Kviesīša kungs, gan es bijām VP priekšnieka vietnieki…
Bet Ķuzis (VP Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Ints) arī bija un ir vietnieks. (Tāpat kā Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Guntars Marķitāns, kurš savu kandidatūru vienīgais no pieciem atsauca – red.)
Jā, nu viņš arī ir vietnieks. Man atkal ir grūti komentēt, kā un kāpēc tas tā ir bijis. Mēs bijām vietnieki, un, protams, tas ir likumsakarīgi – ja VP priekšnieks mainās, tad pirmais skatiens tiek vērsts uz vietniekiem, un tā ir bijis arī līdz šim.
Tas, ka jūs nosauca, jums pašam tātad arī bija patīkams pārsteigums? Jūs iepriekš nezinājāt, ka tiksiet nosaukts? Nebija neformālas sarunas par to?
Nē, ne oficiālas, ne neoficiālas, nekādas nebija pirms tam. Protams, nav bijušas.
Te mēs nonākam līdz jautājumam, kas medijos jau diezgan daudz apspriests. Bijušais ministrs Dzintars Jaundžeikars jūs nosaucis par Mūrniecei pietuvinātu personu, citur raksta, ka esat Mūrnieku ģimenes draugs. Nesenā intervijā jūs sakāt, ka jums dēls trenējas hokejā, un, cik zināms, arī ministres bērni trenējas šai sporta veidā…
Jā, tikai pilnīgi dažādos hokeja klubos un nekad kopā nav spēlējuši hokeju. Ziniet, ja mēs gribam saskatīt kaut kādas līdzības, tad visu var saskatīt jebkurā (lietā). Faktiski Latvija ir tik maza valsts, ka, ja kāds ar kādu ir redzēts kopā, tad visi var izdarīt secinājums. Tas pats jēdziens "ģimenes draugs" ir tik stiepjams un tik diskutējams, un tas, kurš uz kāda pamata un kāpēc izdara tādus secinājumus, man pilnīgi nav skaidrs. Es negribu ne komentēt, ne kaut ko noliegt, ne apstiprināt. Es tikai varu teikt, ka Mūrnieces kundze ir iekšlietu ministre un es biju VP priekšnieka vietnieks un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs komunicējām par dažādiem darba jautājumiem. Voina kungs nevarēja visu paspēt, visur piedalīties, un iekšlietu ministre vada dažādas sanāksmes un jautā iestādes viedokli, un tā komunikācija bijusi tikai tīri profesionāla.
Tā ka es nezinu, kur var izdarīt šādus secinājumus – ne es ciemojos pie Mūrnieces kundzes, ne mums ir kopīgas… es pat nezinu… vēl kādas pazīmes, ka mēs esam ģimenes draugi. Protams, ka mēs esam pazīstami, jo tā bija darba specifika – zināt viens otru profesionāli, bet tieši tāpat ministri pazīst Ķuža kungs, Kviesīša kungs. Arī viņu un arī pārējo kandidātu gadījumā kāds noteikti varētu atrast kaut kādas pazīmes, kāpēc arī viņi varētu būt (ģimenes draugi). Tam, ka esam pazīstami, nav absolūti nekādu nopelna tajā, ka nonācu šai amatā.
Jūs esat ļoti daudz runājis, ka vajag veicināt sabiedrības uzticēšanos policijai, sadarbību ar sabiedrību. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki neuzticas policijai?
Ir daudz un dažādi argumenti. Mums ir pagājušajā gadā Eiropas Savienības finansēts projekts, kura ietvaros noskaidrojām sabiedrības viedokli – tas bija pētījums pa visu Latviju. Ir šī pētījuma rezultāti, pagājušajā gadā ieviesām jaunu instrumentu – atsauksmes formu VP mājaslapā, kur cilvēki var komentēt, likt reitingus un izteikties. Tās negatīvās lietas, kas tur parādās, apliecina, ka kritiskāk vērtē to, ka nav atsaucības. Cilvēks vērsies policijā pēc palīdzības vai kādā jautājumā, bet policija vienkārši nereaģē - vai nu negrib runāt vai pārslēdz no viena telefona uz otru. Cilvēks ir zvanījis, bet neviens nav atbraucis. Ir bijusi lieta, bet nav pēc tam bijusi nekāda atgriezeniskā saikne, kāds ir tās lietas statuss. Reizēm arī komunikācija varbūt nav bijusi pietiekami ētiska. Policists, es negribu teikt, lietojis rupjus vārdus, bet cilvēks nav palicis apmierināts ar komunikāciju. Tie ir fakti, tos mēs nevaram apgāzt. Nu, ja tādi ir, šajā virzienā darbs jāuzlabo, tāpēc es to uzsvēru.
Voina kungs mums pagājušajā gadā intervijā teica, ka daudziem policistiem ir problēmas ar latviešu valodu un ir zināms laiks, līdz kuram to nokārtot. Vai nav arī šo problēmu?
Nē, starp citu, tieši šī problēma atsauksmēs nekur nefigurē, ka būtu problēmas tieši ar valsts valodu. Problēma tika identificēta, bet tiem, kam tā konstatēta, bija jāsakārto šīs lietas, jāizglītojas, bet tas nenāca no šīm atsauksmēm. Tas varētu būt kaut kādā situācijā kā iemesls, bet ne kopumā.
Labi, nu jums ir fakti, ka, lūk, ir diezgan daudz gadījumu, kad policisti ir neatsaucīgi, nelaipni, nepretimnākoši, varbūt objektīvu iemeslu dēļ aizņemti, jo noslogoti ar lietām. Ko darīt?
Tā ir viena no prioritātēm, ar to ir jāsāk strādāt, tur tie pasākumi ir daudz un dažādi, ko varētu veikt. (…) Tas, ka jau ieviesām šo sistēmu internetā, lai monitorētu – tas jau ir pirmais. Otrs – esam ieviesuši sistēmu, ka pastāvīgi analizējam visu dežūrdaļu ierakstus, kā darbinieki komunicē ar sabiedrības locekļiem. Nākošais solis noteikti būs, ka mēs, klausoties ierakstus, sāksim identificēt konkrētus darbiniekus, kuriem kaut kāda iemesla dēļ ir problēmas komunikācijā. Sāksim atlasīt listi ar darbiniekiem, kur izvērtēsim, vai viņš ar savu kompetenci var būt dežūrdaļas darbinieks, kurš pieņem zvanus, vai nevar. Tos, kam mazliet jāattīsta šī kompetence, nosūtīsim uz VP koledžu, izstrādāsim speciālu programmu. Tas būtu viens no virzieniem. Ja būs signāli, ka bijusi kāda konkrēta lieta, konkrēts gadījums, Iekšējās drošības birojs (IDB) vērtēs, vai policista rīcība bijusi adekvāta. Sāksim virzību uz to, lai šo sistēmu mainītu.
Jūsuprāt, vai iedzīvotāji uzticas IDB kā objektīvam vērtētājam vai uztver to kā policistu pārkāpumu piesedzēju?
Šis jautājums par IDB statusu tiek diskutēts jau ilgāku laiku ne tikai VP iekšienē, ir izveidota arī Iekšlietu ministrijas (IeM) darba grupa saistībā ar tiesas spriedumu, kad no Latvijas piedzina līdzekļus vairāku tūkstošu apmērā saistībā ar it kā neprofesionālu policijas darbinieku rīcību, kad gāja bojā cilvēks. Ir diskusijas, kur IDB izvietot, kam viņu pakļaut un tā tālāk. Bet tas, ko mēs VP iepriekš jau kopīgi ar Voina kungu noformulējām savu viedokli – un te mums pilnīgi saskan – ka IDB kā struktūrvienība ir nepieciešama VP. Statistika rāda, ka darba atdeve ir: tiek ierosināti kriminālprocesi, tie tiek izmeklēti. Padsmitos ir policisti gadā, kuriem tiek izvirzītas apsūdzības, un lietas tiek nodotas prokuratūrai. Birojs pastāvīgi izskata iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus, saņem informāciju arī uz anonīmo tālruni un uz to reaģē. Tas, ka kādam nav tās uzticības, un vienmēr varētu vēlēties, lai ir vairāk to, kas ziņo… Ir šis dienests jāpopularizē, jāstāsta, ar ko un kā viņi nodarbojas. Bet mums nav nekādu faktu, ka tieši IDB piesegtu darbiniekus, jo tur ir speciāla darbinieku atlase un savi nosacījumi, uz kādiem šie darbinieki strādā. Es negribētu saskatīt negatīvu redzējumu par šī biroja darbību.
Šobrīd strādā darba grupa par to, kā policijai jāreaģē uz izsaukumiem, cik ātrā laikā kādos gadījumos jāierodas.
Jā, pērn ar Voina rīkojumu izveidota darba grupa, kurai līdz pavasarim jāizstrādā šī sistēma, un es formāli joprojām skaitos šīs grupas vadītājs. Problēma ir tajā, ka faktiski policijai nekad nav bijis likumā īsti noteikta kārtība, kā reaģēt uz notikumiem un apkalpot izsaukumus, ko saņem dežūrdaļās. Likumā par policiju tagad noteikts, ka policija nekavējoties reaģē uz jebkuru notikumu, kas apdraud sabiedrības vai indivīda drošību, un tā tālāk. Te mēs nonākam līdz jēdzienam "nekavējoties".
Katrs indivīds, protams, uzskata, ka viņa gadījums ir unikāls, īpašs un ka policijai ir jāatbrauc divu minūšu laikā. Piemēram, vasarnīcas īpašnieks, kurš domājis iegriezties tajā uz desmit minūtēm, atklāj, ka tā ir apzagta, bet nezina, kad. Viņš izsauc policiju, bet tā nebrauc minūtes piecpadsmit, bet tajā laikā varbūt ir būtiskāki notikumi vai veidojas rindas. Mēs nolēmām, ka virzāmies uz to, kas nebūs jauna prakse Latvijā, jo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta reaģēšanas laikus nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi. Es sapratu, ka tādi ir arī ātrajai palīdzībai. Mēs plānojam jaunos MK noteikumos sadalīt notikumus vairākās kategorijās, nosakot maksimālo reaģēšanas laiku – laiki gan vēl nav izlemti.
Varbūt arī jānosaka gadījumi, kad policija nebrauc. Esam pētījuši Eiropas pieredzi, un tur policija nebrauc un netērē resursus uz tādiem notikumiem, kur Latvijā to pašreiz neviens nesaprastu. Norvēģijā, piemēram, policija neizbrauc pat, ja ir apzagta mašīna. Iedomāsimies: Rīgā apzog mašīnu, cilvēks piezvana, saka: "Man mašīnai izsita logu, apdrošināta man ir, kaut kādas mantas ir nozagtas - vajadzētu piefiksēt." Viņam pasaka: jums tuvākais policijas iecirknis ir tur un tur, jums apdrošināšana būs. Cilvēks atbrauc, aizpilda veidlapu, to ievada datu bāzē, pēc tam kriminālpolicija sāk darbu, lai meklētu grupas. Mums tagad pēc kriminālprocesa un darba taktikas bijis tā, ka cilvēks policistu gaidīs ierodamies notikuma vietā. Ja notikumi ir šausmīgi daudz un katrs gaida, rodas vilšanās sajūta, un ar šiem noteikumiem gribam skaidrot sabiedrībai, ka notikumi jādala pēc kategorijām.
Protams, nekavējoties jāreaģē, ja apdraudēta cilvēku dzīvība vai veselība, būtiski traucēta sabiedriskā kārtība vai draud izcelties masu nekārtībās, ir ceļu satiksmes negadījumi, kas bloķējuši ceļus. Bet tai pat laikā ir gadījumi, kad varam sniegt informāciju kaut vai tikai telefoniski. Šie noteikumi kļūs par rokasgrāmatu policijas dežurantam, kas uzreiz pateiks: jā, garantēti atbrauksim tik un tik ilgā laikā. (…) Pavasarī no policijas puses šis projekts būs gatavs.
Kur vieta policijā ir tādai institūcijai kā iecirkņa inspektors, par ko nu jau vairāki iepriekšējie VP priekšnieki runāja, ka to vajadzētu iedzīvināt vai atjaunot, atsaucoties arī uz ārzemju pieredzi par apkaimes policistu, kas pazīst iedzīvotājus un tie pazīst viņu?
Protams, šī institūcija ir ļoti nozīmīga, jo iedzīvotājam tuvākais un pazīstamākais ir šis iecirkņa inspektors. Tai pat laikā, protams, iecirkņa inspektors zināmā mērā darbojas patstāvīgi, un tas, ko viņš konkrētajā laikā un vietā dara, ir gan viņa paša, gan uzraugošā priekšnieka atbildība. Galvenās problēmas, kas līdz šim ir bijušas – iecirkņa inspektori bija vairāk ieslīguši papīru darīšanās, kad viņš sēž kabinetā. Pagājušajā gadā Voina kungs ar rīkojumu noteica, ka iecirkņa inspektoriem vairs nedod izmeklēt kriminālprocesus – ir palikusi tikai zināma kategorija, kas viņiem jāizmeklē. Tas nozīmē, ka viņiem vairs nav jāizmeklē noziegumi, tā vairs nav viņu prioritāte. Te vēl ir iespējas turpināt darbu, ka viņi vispār neizmeklē kriminālprocesus, bet nodarbojas tieši ar saiknes nodrošināšanu ar iedzīvotājiem. Te ir arī izglītības jautājums – es personīgi VP koledžā vadu kursu iecirkņu inspektoriem par "community policing" un "problem-oriented policing" (kopienas un problēmorientētais policijas darba modeļi) jautājumiem.
Šo sfēru es varbūt pārzinu vislabāk, jo pats septiņus gadus biju iecirkņa inspektors un man bija daudz savu ideju, vienmēr centos savu darbu padarīt godam. Pazinu ne tikai iecirkņa iedzīvotājus, bet arī savus "klientus". Man varbūt bija daudz vairāk informācijas nekā tajā rajonā strādājošām kriminālpolicijas inspektoram, un mani rādītāji noziegumu atklāšanā dažreiz bija pat labāki. Es runāju ar cilvēkiem, spēju atrast kontaktu ar tiem pašiem mūsu policijas klientiem, kas ir dažādi alkoholiķi un tā tālāk. Kad sāku strādāt par iecirkņa inspektoru, sāku arī lasīt dažādus materiālus par Eiropas virzieniem. Dzīvē sagadījās sapazīties ar Norvēģijas policistiem, ar viņiem daudz runājām un viņu stāstīto centos realizēt dzīvē. Vēl tagad, kad aizbraucu uz veco rajonu, lai gan nedzīvoju tur ne tad, ne tagad, ir cilvēki, kas mani atceras un sveicina, pārrunājam jaunumus par to, kas kur pārvācies. (…) Ja paanalizēt to dienestu vispārīgi, problēmas mazāk ir lauku iecirkņos, lielākas – pilsētās, kur iedzīvotāju ir vairāk un daudzstāvu māju rajonos inspektori nespēj atrast pietiekami laika, lai nodarbotos ar komunikācijas jautājumiem.
Vai Jūs saviem bērniem ļautu naktī aiziet no punkta B uz punktu A, no mājām un naktsklubu, piemēram?
(Smejas) Saviem bērniem es neļautu pēc pulksten 23 atrasties uz ielas, viņi pēc likuma to vēl nedrīkst darīt, es viņus vienmēr pavadītu. Mani bērni nav vēl sasnieguši to vecumu. Tas atkarīgs no konkrētās situācijas, no laika un vietas.
Zināt tās vietas, piemēram, Rīgā, kur nav droši pastaigāties?
Es neesmu Rīgas iedzīvotājs, to mēs kopīgi varētu pajautāt Ķuža kungam, viņš ir VP Rīgas reģiona priekšnieks. Bet pēc statistikas, tas, protams, ir centrs, kur visvairāk notiek noziegumi.
Trešdien Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā sacījāt, ka policisti ir jāpadara redzamāki, lai viņu ielās būtu vairāk. Kuras būtu tās vietas, Jūsuprāt, kur vajadzētu palielināt policistu skaitu?
Es jums nenosaukšu konkrētas vietas. Valsts policijas priekšnieks nevar pārzināt konkrēto situāciju, konkrētā reģionā.
Varu pateikt, ka te ir liels progress un es biju un formāli vēl esmu šī projekta vadītājs. Tas ir ERAF projekts, vienotais notikumu reģistrs. Izstrādājam jaunu sistēmu, kas savāks visu informāciju par notikumiem visos Iekšlietu ministrijas dienestos un arī Rīgas Pašvaldības policija ar saviem izsaukumiem. Šis pakalpojums būs pieejams arī sabiedrībai, šāda pieeja Latvijā vēl nav bijusi. Tas nozīmē, ka jūs varēsiet internetā redzēt kartē konkrētā laika periodā kur kādi notikumi ir bijuši. Piemēram, ja vēlēsieties konkrētā adresē pirkt dzīvokli, tad jums būs iespēja redzēt, cik bieži tur ir viesojusies, piemēram, pašvaldības policija, vai tur bijuši ģimenes skandāli, nozagtas mašīnas.
Ja viss būs veiksmīgi, tad nākamgad šis projekts rezultēsies ar šīs datubāzes palaišanu par visu Latviju.
Tas ir arī svarīgs līdzeklis pašai policijai – kā plānot resursus, uz kuru rajonu sūtīt papildus vienības un uz kuru nē.
Jūsu priekšgājējs Voins iepriekš atzina, ka situācija ar finansējumu policijā ir stabilizējusies, taču joprojām problēma ir kadru trūkums. Kā domājat risināt šo problēmu?
Varu pateikt precīzi, uz 1.janvāri ir 492 vakantas štata vietas, bet strādā policijā šobrīd 8116 cilvēku.
Policijā problēma ar darbinieku nokomplektēšanu ir pastāvīgi. To cilvēku skaits, kuri aiziet, ir lielāks nekā to, kuri atnāk. 2009.gadā mēs veicām lielu štatu samazināšanu un apstādinājām pieņemšanu dienestā, jo nebija finansējums, tagad ir līdzīga situācija, lai arī mēs cerējām, ka šis skaitlis mazināsies.
Tā, protams, ir liela problēma, bet nav tā, ka tādēļ mēs varam nespēt uz kaut ko noreaģēt vai kaut kas mums apstāsies. Jebkurā iestādē liela personāla rotācija ir bīstama tādēļ, ka aiziet daudzi pieredzējuši darbinieki un atnāk jauni cilvēki, kuri ir jāapmāca, kuriem ir jāiegūst jaunas zināšanas. Tā ir problēma, nodrošināt pēctecību, nodrošināt, lai neaiziet profesionāli darbinieki.
Kā Jūs šo problēmu risināsiet? Cilvēki negrib nākt vai nav cilvēku, kuri varētu nākt strādāt policijā?
Nav nekāda unikāla risinājuma. Ir cilvēki, kuri var atnākt, un 396 personas ir atnākušas, kas tomēr arī nav mazs skaitlis un ir pozitīvi.
Taču problēmas risināšana nav atkarīga tikai no policijas. Esam sasieti tajā ziņā, ka mēs neesam privāta organizācija, bet mēs strādājam, balsoties uz tiesību normām. Kad biju personāldaļas vadītājs, pētījām aiziešanas iemeslu, un atbilde numur viens bija atalgojums.
Bet tuvākajā laikā Jūs taču nevarat paaugstināt atalgojumu.
Protams, mums nav resursu, lai tagad būtiski palielinātu algas. Te mēs esam nevienādās pozīcijās ar tiem, kuri var piedāvāt lielāku atalgojumu.
Otra problēma, kas jau ir izskanējusi publiski, ir tā – ņemot vērā pamatalgas samazinājumu, tiem cilvēkiem, kuri ir sasnieguši laiku, kad var doties izdienas pensijā, tā ir mazāka, bet starpība starp darba algu un pensiju ir apmēram 20 - 30 lati. Cilvēks saka: "Ko tad es nākšu par 20 latiem uz darbu? Labāk eju strādāt kaut kur citur, piepelnīties klāt izdienas pensijai, jo jūs man nevarat maksāt vairāk."
Kā risinājums ir minēta iespēja palielināt izdienas pensijas vecumu.
Tā nav tikai policijas problēma. Tas ir komplekss jautājums, kas jārisina visos dienestos, jo policija ir vienādā situācijā ar citiem iekšlietu dienestiem. Kā Valsts policijas priekšnieks esmu gatavs piedalīties visās diskusijās, kuras notiks Iekšlietu ministrijā, jo šis jautājums attiecas uz likumdošanu, saistīts ar visiem dienestiem.
Jāmeklē risinājumi, kā šo sistēmu pilnveidot, jo ir arī cilvēki, kurus motivē iespēja saņemt šīs sociālās garantijas, tas, ka atvaļinājums salīdzinājumā ar Darba likumu ir garāks, ir papildus atvaļinājums pēc nostrādātiem gadiem un priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja. Tie arī ir motivatori, lai turpinātu dienestu policijā.
Prokuratūrā un tiesās ir dzirdēti pārmetumu tam, ka policijas darbam dažreiz trūkst kvalitātes. Piemēram, bēdīgi slavenā mobilā telefona pazaudēšana, pārvācoties uz jaunām telpām, kas bija pierādījums Ellas Ivanovas slepkavības lietā. Kā vērtējāt policijas darba kvalitāti, vai kritika ir pamatota?
Konkrēto lietu neesmu pētījis un par to es nezinu, bet par problēmu kā tādu es piekrītu. Ja mums atnāk cilvēks, kurš ir ar augstāko izglītību, jurists, viņš atbilst kritērijiem, taču darbs ar izmeklēšanu prasa zināmu kompetenci, iemaņas, nepietiek ar to, ka cilvēks ir jurists. Tad ir pilnīgi cilvēciski un loģiski, ka viņš kaut kur kļūdās. Tāpēc arī rodas šīs situācijas, kad prokuratūra konstatē kādas kļūdas, kuras ir jānovērš. Tā ir personāla nepietiekamā kompetence vai nepietiekamā pieredze, izmeklējot kriminālprocesus.
Vai Policijas akadēmijas likvidēšana nākotnē šo problēmu nepadarīs akūtāku un asāku?
Piekrītu, ka Policijas akadēmijas likvidēšana bija loģisks solis tai brīdī, mēs no policijas puses tam piekritām.
Policijas akadēmijas lielā darba kapacitāte bija 90.gadu sākumā. Kad es iestājos 1994.gadā, mēs vienā kursā bijām 100 un pat 300 cilvēki un 90.gadu vidū rotācija policija bija ap 1000 cilvēkiem, kuri nāca uz policiju un gāja projām. Policijas akadēmijai bija daudz cilvēku, kuri bija jāpārkvalificē un jāmāca. Kad policijā tika konstatēts, ka štats ir par lielu, tad sāka to mazināt, un izveidojās situācija, ka vairs nebija ko mācīt. Ja gadā pieprasījums pēc otrā līmeņa policistiem bija 25 - 30 cilvēki, tad uzturēt iestādi, kuras budžets ir trīs miljoni latu, arī nav ekonomiski.
Taču tas neietekmēs kvalitāti, jo ir Valsts policijas koledža, kur māca profesionāļi, iemāca praktiskās iemaņas tieši operatīvajā darbā, tam nav nepieciešams akadēmijas līmenis. Mums ir cieša sadarbība ar praktiķiem, ir kriminālpolicijas darbinieki, kuri pasniedz.
Runājot par konkrētām lietām, Jūsu priekšgājējs Voins runājis par vairākām lietām, kuru atklāšanu dēvēja par policijas goda lietu. Piemēram, Daugavpils vicemēra Grigorija Ņemcova slepkavība, advokāta Platača pazušana, tiesneša Laukrozes slepkavība, Rožeckina joprojām neatrisinātā lieta. Vai Jūs pievērsīsiet uzmanību konkrētu lietu virzībai?
Valsts policijas priekšnieks neveic izmeklēšanu kriminālprocesos. Lietas, kuras ir saistītas ar lielu sabiedrības rezonansi, protams, arī Valsts policijas vadības līmenī tiek monitorētas. Tāda prakse saglabāsies. Es šodien esmu tikai otro dienu iecelts amatā, tāpēc šobrīd par tām nevaru runāt.
Protams, Valsts policijas priekšnieks prasa atbildību no saviem vietniekiem, savukārt vietnieki prasa no nākošajiem, un tā mēs nonākam pie konkrēta procesa uzraudzībai. Taču konkrētos procesos es nejaukšos.
Turpinot par konkrētām lietām, joprojām nav izdevies atrast aizmukušos uzņēmēju Germanu Milušu un Leonīdu Lasmani, kurus tiesāja tā dēvētajā Jūrlamgeitas lietā. Kā raksturosiet Latvijas policijas sadarbību ar ārvalstu dienestiem, arī Krieviju, Baltkrieviju. Vai fakts, ka daudzi noziedznieki, par kuriem ir ziņas, ka tie ir aizmukuši uz ārvalstīm, netiek noķerti, neliecina, ka šī sadarbība ir slikta, nepilnīga?
Mums noteikti vajadzēs noorganizēt tikšanos ar Valsts policijas priekšnieka vietnieku Kviesīša kungu, jo tāpēc vietnieki ir un atbild par konkrētām nozarēm, viņš jums atbildēs daudz precīzāk. No savas puses es varu teikt, ka starptautiskā sadarbība ir un notiek ikdienā, ir dažādi pierādījumi tam, piemēram, pagājušā gada pieredze ar lielajām kokaīna kravām, kas aizturētas.
Esat nosaucis konkrētus noziegumus – ar narkotikām saistītos, bruņotas laupīšanas, zādzības, ekonomiskos noziegumus un kibernoziegumus kā lielāko šī brīža sāpi, kurai jāpievērš uzmanība.
To parāda statistika, ka ir tendence šiem noziegumiem pieaugt, līdz ar to tā ir policijas prioritāte.
Jebkuram noziedzīgam nodarījumam ir nozīme, jo katrā ir cietušais. Nav runas, ka mēs varētu kādus noziegumus vispār neizmeklēt, runa ir par to, kādus un cik resursus mēs ieguldām. Visi noziegumi, kuri ir atrodami Krimināllikuma ir jāizmeklē.
Kā izpaudīsies šo noziegumu apkarošana?
Pirmkārt, tā ir prevencija, novēršana. Šinī gadījumā Kārtības policija vairāk tiek orientēta tieši uz šiem konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Attiecībā, piemēram, uz bruņotām laupīšanām, kad vēl Voina kungs bija amatā, mums bija tikšanās ar Aptieku asociāciju vadītājiem, mēs pārrunājām to, kā aptiekāri paši varētu palīdzēt novērst noziegumus, ko aptiekas varētu darīt, lai mazinātu iespējamo ieguvumu, ja laupīšanas notiek. Tas pats ari attiecas uz citiem tirdzniecības objektiem.
Slepkavības šai sarakstā nav izceltas, vai to apkarošana ir pašsaprotama?
Protams, jebkurš noziegums tiek izmeklēts, es vēlreiz atkārtoju – nav tā, ja es nosaucu konkrētus noziegumus, tad citus neizmeklēs! Ja statistika rāda, ka slepkavību skaits samazinās, tad nevar teikt, ka tām netiek pievērsta uzmanība, bet tās nav prioritāte.
No malas skatoties un ikdienā saņemot informāciju no policijas, rodas iespaids, ka pieaug nepilngadīgo pastrādāto noziegumu skats. Piemēram, nesen aizturēja pusaudžu grupu, kuri vēlējās dibināt noziedzīgu Pārdaugavas grupējumu un aplaupīja vienaudžus.
Varu parādīt statistiku – nepilngadīgo izdarītie noziegumi ir samazinājusies par 236 gadījumiem. Šo noziegumu skats samazinās visās pozīcijās, tostarp arī zādzībās. Ir nepilngadīgo lietu inspektori, kuri pievērš šai problēmai uzmanību.
Kāpēc nolēmāt pievērst pastiprinātu uzmanību kibernoziegumi?
Arī prakse rāda, ka šo noziegumu skaits pieaug, kas skaidrojams ar dažādo kibertehnoloģiju attīstību, dažādajām iespējam, kuras izmanto noziedznieki. Strauji pieaug to gadījumu skaits, kad šo noziegumu izdarīšanā tiek iesaistīti ārvalstu resursi vai tiek izdarīti ārvalstīs, izmatojot Latvijas resursus. Ja šis skaits pieaug, tad tas dara mūs uzmanīgus.
Tehniskais nodrošinājums policijai cīņā ar kibernoziegumiem un ne tikai ir? Piemēram, agrāk bija sapnis policijā ieviest e-lietas, lai nav "jāstaipās" ar papīra kaudzēm.
Tas arī ir valsts kriminālpolitikas jautājums.
Bet jūs varat rosināt to ieviest!
Mēs esam to rosinājuši un esam to atbalstījuši. Jautājums ir - vai to var izdarīt esošajā brīdī. Tas prasīs būtiskas izmaiņas likumdošanā un tehniskajā risinājumā, bet tas, ka policija to ir atbalstījusi, tas man ir zināms. Taču tas nav vienas dienas jautājums.
Otrdien LTV raidījumā "100.pants" teicāt, ka datori ir visos iecirkņos, bet pirms četriem gadiem bijušais VP vadītājs Lieljuksis teica - dators, ja tas nav pieslēgts datubāzēm, ir tikai rakstāmmašīna. Vai šis jautājums ir atrisināts, policijas iecirkņos ir šīs pieejas?
Protams, ka ir. Jautājums ir par to, vai tam konkrētajam darbiniekam ir konkrētā datu bāze vajadzīga, vai viņš to izmantos. Ja tas ir operatīvais darbinieks, kurš nodarbojas ar noziegumu atklāšanu, tad, protams, viņam tiek nodrošināta pilnīga pieeja nepieciešamajiem resursiem, un viņš tos izmanto. Nedomāju, ka ir problēmas ar nodrošinājumu.
Tas, ko mēs esam izdarījuši, un tā ir sfēra, par kuru es tieši atbildēju, ieviešot šo Kriminālprocesa informācijas sistēmu, mēs "izgājām cauri" tiem darbiniekiem, kuriem ar to būs jāstrādā, un nekur nebija ziņu, ka kādam nebūtu datora, viņš nevarētu strādāt ar datu bāzi.
Dators varbūt ir visiem, bet daudzos policijas iecirkņos nav mēbeļu, nav arī tapešu, piemēram, Rīgā Gogoļa ielā. Savukārt Jūs kādā intervijā minējāt, ka varētu ietaupīt uz apsaimniekošanas rēķina.
Taupīšanas rezultātā mēs naudu iegūstam. Jautājums, vai mēs katru reizi, kad izejam no kabineta, izslēdzam gaismu, tās ir daudzas nianses, vai kopējam visus dokumentus, vai tomēr ieviešam sistēmu elektroniskai dokumentu apritei. Tā mēs tos resursus varam savākt.
Par līdzekļiem, kuri atvēlēti remontiem, mums ir Iekšlietu ministrijā Nodrošinājuma aģentūra, kura atbild par visu ēku uzturēšanu, apsaimniekošanu. Kopīgi ar viņiem, cik nu tie līdzekļi atļauj, mēs meklējam iespējas, kā kaut ko izremontēt. Pagājušajā gadā bija virkne iecirkņu, kur mēs logus nomainījām, veicām kosmētisko remontu. Tas ir tas, kas pie minimāla finansējuma ir iespējams, jo to objektu ir ļoti daudz. Piemēram, Ventspils iecirknis, kur ir kritisks stāvoklis, janvārī sāksies pārvākšanās uz jaunām telpām, kuras atbrīvoja Nacionālie bruņotie spēki. Rīgā Rīgas dome piekrita piedalīties un remontēt Valsts policijas ēku, investējot līdzekļus.
Nav plāns būvēt jaunas ēkas policijai, Valmierā, laikam?
Tur bija plānots būvēt Iekšlietu ministrijas reģionālo dienestu, Vidzemes reģiona ēku. Tas būtu mēģinājums izmantot privāto partnerību.
Vai zināt, kas notiek ar policijas ēkām, piemēram, "Stūra māju", Aspazijas bulvāra ēku? Tās tiek izmantotas?
Policija tās neizmanto. Par to likteni tālāk neko nevarēšu pateikt.
Policijai nav tādu īpašumu, kur tikai dažus stāvus izmantojat? Latgalē bija policijas ēka, kur trīs stāvus aizņēma vien 50 darbinieki.
Tā bija krīzes laika diktēta prasība, lai mēs to risinātu, apvienojoties ar citiem dienestiem vienās telpās. Joprojām mēģinām atbrīvoties no tiem īpašumiem, kuri mums nav nepieciešami.
Mēs, kad vēl bija Voina kungs, skrupulozi apprasījām par telpām un cilvēku skaitu, kāds ir tajās, skatījāmies, kādi ir apsaimniekošanas izdevumi. Mēģinājām visu izlīdzināt, meklējām ceļus, kā policistus var izvietot citos iecirkņos. Tādus konkrētus piemērus.... Ļoti daudz bija tādu gadījumu pagājušajā gadā, kad mēs atbrīvojāmies no telpām. Pēdējais objekts bija Smiltenē, kuru mēs atdevām pašvaldībai.
Pērn reģionos sāka formēt "Alfas" vienības, sākās apmācības. Kā tās noritējušas, kā vērtējat jaunizveidoto "Alfas" vienību darbu reģionos?
Apmācība turpinās. Darbs izdarīts, izveidotas šādas speciālās vienības, tās pat nav vienības, tika ekipēti darbinieki, apmācīti attiecīgo darbību veikšanai.
Par rezultātiem Jums nav ziņu, vai ir bijis vajadzība šis vienības izmantot?
Es negribētu piesaukt, ka mums būtu nepieciešams izmantot. Galvenais, ka tādi darbinieki ir, ja būs nepieciešams. Vajadzības gadījumā mēs varam viņus iesaistīt, piemēram, pasākumos Rīgā.
Ja atskatāmies uz pēdējiem pieciem gadiem, tad Jūs esat jau ceturtais VP priekšnieks - bija Jānis Zaščirinskis, Aldis Lieljuksis, Vions un tagad Jūs. Vai ir pēctecība policijas darbā, ja tik bieži mainās priekšniecība, un vai iedzīvotājiem ir sajūta, ka policija ir stabila? Vai Jums ir ilgtermiņa plāns, teiksim pieciem gadiem šajā amatā?
Par iedzīvotāju uzskatiem man grūti ko teikt. Nedomāju, ka cilvēki drošību saista ar policijas priekšnieka maiņu, ka tādēļ viņi jūtas nedrošāk.
Bet vai Jums pašam ir drošība, ka būsiet šajā amatā tad, kad, piemēram, nomainīsies iekšlietu ministre vai valdība pēc četriem gadiem?
Drošība ir tāds subjektīvs viedoklis. Esmu cilvēks, kurš vienmēr ir pieņēmis dažādus izaicinājums. Šis amats un pienākumi ir kaut kas jauns, bet es nevaru pateikt, ko darīšu pēc pieciem gadiem.
Bet vai Jums ir redzējums pieciem gadiem šai amatā?
Kad es sastādīju savu prioritāro lietu sarakstu, es arī ministres kundzei norādīju, ka tas ir piecu gadu darbs, varbūt pat ilgāk. Tie paši uzticamības jautājumi, policijas iekšējās disciplīnas jautājumi, tie jau nav atrisināmi uzreiz.
Savu redzējumu es sagrupēju īstermiņa lietās, kuras mēs varam uzsākt jau 2011.gadā, un lietas, kuru īstenošana prasa ilgāku laiku.
Kā vēl viena lieta, kas man deva stimulu, ir izmaiņas, kas tiek virzītas Dienesta gaitas likumā. Tur ielikta norma, kas ir arī citās iestādēs, ka iestāžu vadītāji tiek iecelti uz noteiktu laiku, uz pieciem gadiem, šobrīd tas ir beztermiņa. Kad paiet pieci gadi, tad var lemt, ko darīt tālāk – pagarināt termiņu vai iet projām.
Es sev šo piecu gadu termiņu noteicu kā atskaites punktu, esmu pateicis, kas piecu gadu laikā ir jāizdara, un man pašam ir svarīgi pēc šiem pieciem gadiem redzēt, kas ir izdarīts. Pašlaik es šinī amatā sevi redzu šos piecus gadus, pie nosacījuma, ja likumdevējs to atbalstīs.
Ko pēc tam plānojat, jo VP Jums vairs tālāk nav kur kāpt?
Atkarībā no situācijas. Man personīgi nav nekādas problēmas stādāt arī kādā citā nozarē, jo tas ir izaicinājums. Tas ir - kā jūs cilvēciski sev pasakāt, vai redzat sevi tikai kā priekšnieku, vai kā cilvēku, kuram ir uzticēts konkrētajā laikā veikt kādus pienākumus. Nedomāju, ka šis amats policijā man būs pēdējais.
Puķu audzēšanai nepievērsīsieties?
(Smejas) Droši vien, ka nē. Kaut gan, kas to lai zin!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!