Kāpēc piekritāt kļūt par labklājības ministri?
Nu, neliek mieru tas jautājums joprojām... (Smejas) Pirmkārt, īpaši daudz laika man netika iedots, lai šo lēmumu pieņemtu. Tajā laika sprīdī, kas man bija atvēlēts, lai izšķirtos par labu ministra amatam vai nē, jāsaka godīgi: jā, es sajutu sevī pārliecību, ka varēšu ar šo darbu tikt galā.
Tas īsais laika sprīdis bija stundas, dienas?
Tas bija ļoti, ļoti īss laika sprīdis, nu, pāris dienu jautājums.
Kurš to izteica?
Es jau esmu to publiski teikusi un arī neslēpju: tas ir [iepriekšējais labklājības, tagad satiksmes ministrs] Uldis Augulis (ZZS). Mēs kopā strādājām, un, acīmredzot, viņam arī bija pārliecība, ka var savu amatu atstāt un var būt par to drošs.
Jūs jau nedaudz vairāk nekā divus mēnešus esat nostrādājusi valdībā. Vai nav tā, ka jums vēl ar pateicību vai kā uz priekšnieku jāskatās uz Auguli, pateicoties kuram jūs šo amatu dabūjāt - viņš pats uz to negāja, ieteica jūs partijai un frakcijai? Dzirdēta arī versija, ka viņam būtu vieglāk, ka Labklājības ministrijā (LM) ir kāds cilvēks, kas ar viņu kopā strādājis, jo tad arī Augulis var palīdzēt, kontrolēt lietas un palīdzēt valdībā aizstāvēt labklājības nozari.
Man tādas informācijas nav, ka viņam šeit būtu izdevīgi tas, ko jūs minējāt... Es pieņemu, tas patiešām tā ir, ņemot vērā, ka nozare viņam ir pazīstama, galu galā, pāris gadus viņš te nostrādāja. No savas puses raugoties, man ir liels prieks, ka atsevišķos jautājumos kolēģi valdībā klusē un īpašu publisku atbalstu neizsaka, bet ir reizes, kad Auguļa kungs atbalsta mani kā iepriekšējais ministrs. Bet uz jautājuma sākumu - es neesmu ievērojusi tādu situāciju, varbūt jūs esat tādu ievērojuši, bet nu... (Apklust)
Vai jūs jau jūtaties droši starp ministriem, kur vairums ir politikā pieredzējušas personas vai cilvēki, kas darbojušies vadošos amatos? Jūs vadījāt kanceleju pašvaldībā Kandavā, tad te, LM - Komunikācijas nodaļu, kuras tagad laikam vairs nav...
Pirms tam es Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) vadīju apmēram 30 cilvēku departamentu, kas tolaik saucās Nodarbinātības koordinācijas un attīstības departaments. Tā darbības lauciņš bija viss, kas saistīts ar aktīvo darba tirgu, ne tikai ar pasākumiem, ko es šobrīd monitorēju jau šajā krēslā, bet arī ar darba tirgus prognozēšanu, ar ārvalstu sadarbību, brīvās darbaspēka kustības jautājumi. Būtībā, viss praktiskais darbs, kas notiek NVA. Tāpēc attiecībā uz vadības pieredzi es baidītos teikt, ka man šādas pieredzes nav.
Kur es jums piekrītu - politiskā pieredze man droši vien pietrūkst un ir vēl daudz jāmācās. Protams, sēžot valdībā, es redzu, ka ir ļoti pieredzējuši kolēģi, no kuriem politisko kompromisu mākslu un darbu - ko nozīmē būt politiķim - var mācīties.
Vai šobrīd jums tas vēl netraucē aizstāvēt nozari, jo šie pieredzējušie politiķi valdības sēdēs jūs var apspēlēt?
Es neteiktu, ka tas man traucē, jo visi lēmumi, kas tiek virzīti uz valdības sēdēm, iepriekš tiek izdiskutēti. Mums regulāri notiek (ZZS) apvienības sēdes, kur nāk visi ministri kopā, un tas, kāds lēmums virzīsies vai nē, kas varētu būt par labu vai sliktu konkrētai nozarei, pirms tam tiek izdebatēts arī koalīcijas padomē. Es esmu lietas kursā par visiem jautājumiem, kas tur tiek skatīti. Protams, es arī regulāri informēju Saeimas frakcijas deputātus par to, kur jautājumi varētu virzīties. Man ir liels prieks, ka arī Saeimā mums šobrīd ir savi, pazīstami cilvēki, uz kuriem mēs raugāmies, ka viņi varētu lobēt vienu vai otru mūsu ministrijas jautājumu. Kaut vai (bijusī LM Administratīvā departamenta direktore) Dace Reinika, kura tagad aizgāja no ministrijas mūsu pašu komisijā par bērnu tiesībām, ir diezgan spēcīgs lobijs.
Jebkurā gadījumā - ja tu esi klāt visos procesos, tad tu vari monitorēt situāciju un raudzīties, kur ir tā robeža, lai par labu kādam kompromisam pieņemtu populāru vai mazāk populāru lēmumu. Mums arī daudz pārmet - jūs kā ministri katrs sēžat kā gailis uz siena kaudzes un kladzināt: "Tikai neko neņemiet nost man!" Ir sanāksmes, kur mēs nākam kopā visi ministri, katrs liekam uz galda savu saimniecību un katrs izstāsta - kas man ir un kas man nav. Protams, kad runa jau ir par konsolidāciju un kad visiem jābūt solidāriem, tad mēs skatāmies, kas mums visiem kopā ir mazāk sāpīgs jautājums un ko mēs kopējās samazināšanas kontekstā katrs varam darīt.
Kā ministrijā kolēģi skatās uz jūsu statusa maiņu? Daži bijušie priekšnieki laikam kļuvuši par padotajiem?
Viens. Jā, man tiešām ir interesanta situācija, ka tagad par manu padoto ir kļuvis mans priekšnieks, kurš man bija jau NVA laikā direktors. LM Komunikācijas nodaļa vienmēr bijusi pakļauta tikai un tieši valsts sekretāram. Līdz ar to man tikai viens priekšnieks te ir bijis - valsts sekretārs (Ringolds Beinarovičs). Situācija, protams, ir interesanta, bet tā diemžēl tas notiek kādreiz dzīvē. (Ar smaidu)
Diemžēl? Jūs šo lēmumu nožēlojat?
Es nezinu, varbūt skatoties no šobrīd padoto puses ir "diemžēl", ka kāds tev aiziet garām uz augšu un priekšā paliek. Manā situācijā droši vien es varu būt tikai priecīga par to, ka ir iespēja šādā veidā karjerā pavirzīties.
Viena no pašreizējām aktualitātēm, par ko LM visvairāk nākas runāt, ir ģimenes valsts pabalsts. Pēdējais, kas izskanējis, ka ir divi varianti: to astoņu latu par bērnu apmērā varētu maksāt ģimenēm, sākot ar otro atvasi, vai 18,5 latus par bērnu maksāt ģimenēm ar vismaz trim bērniem.
Šobrīd patiešām ir ļoti grūti pateikt, kas ar to notiks. Beidzamā instance ir Saeima, un šobrīd, zinot politisko noskaņu, kas ir Saeimas deputātiem un pēc pēdējām sarunām ministrijā ar sociālajiem partneriem, skaidrs, ka ne politiķi - visi varbūt nē, bet kopumā tas fons, - ne arī sociālie partneri neatbalsta šī pabalsta jelkādu reformēšanu. Es kā ministre varētu piekrist, ka šis pabalsts bija jāsaglabā, tas tomēr ir vienīgais universālais pabalsts, kur katra ģimene var pretendēt uz astoņiem latiem par katru bērnu līdz 18 gadiem. Bet, kā jau teicu par kompromisu situācijā, kad valdībā šie 50 miljoni nekur nav pazuduši, jautājums par turpmāko (budžeta) konsolidāciju joprojām ir aktuāls. Visas nozares šajā gadījumā skatās un vēta savas saimniecības, un šis sāpīgais gan Finanšu ministrijas, gan starptautisko aizdevēju priekšlikums reformēt šo pabalstu kā kompromiss arī nācis, kā mazināt publiskos izdevumus.
Es operēju ar to finanšu statistiku, kas man zināma attiecībā uz mūsu nozari. Mums ir 11 miljonu samazinājums, kas nozīmē, ka ar šī gada otro pusi vairs nevaram visām ģimenēm šo pabalstu nodrošināt, jo mums vienkārši budžetā tādi līdzekļi nav. Protams, ir variants, ja parlaments to neatbalsta, tad valdībai kopējā konsolidācija vairs nav jāveic par 50 miljoniem, bet par 61 miljonu. Tas ir nākamais solis vienkārši - tā ir realitāte, un tie ir fakti.
Protams, mēs aicinām kopā darba grupas - ne tikai sociālos partnerus, arodbiedrības un darba devējus uzklausām, bet piesaistījām arī jaunu organizāciju, kas līdz šim ar mums nesadarbojās - nodibinājums "Nākotnes fonds", kur darbojas demogrāfi, piemēram, Ilmārs Mežs. Piedalījās arī Ģimeņu asociācijas un "Māmiņu klubs", un Daudzbērnu ģimeņu asociācija, un, kad mēs šo faktisko finansiālo situāciju liekam priekšā, ir jādomā par variantiem, kas būtu sociāli vispareizākie un taisnīgākie.
Runājot par variantiem - nekādā gadījumā mēs šo pabalstu negribētu izveidot par kārtējo sociālo palīdzību, pēc kuras jāiet uz sociālo dienestu. Negribam vairs to virzīt uz trūcīgām personām arī situācijā, ja tas par vienu bērniņu dubultojas. Es uzskatu, ka sociālā palīdzība maznodrošinātajām ģimenēm šobrīd ir pietiekama, lai ģimenes varētu dzīvot. Kaut vai, ja runājam par garantētā minimālā ienākuma pabalstu, parēķiniet paši: ja par vienu bērnu maksā 45 latus, un ģimenē ir trīs un četri bērni, plus vēl pieaugušiem cilvēkiem 40 lati, šis pabalsts, sasummējot kopā, veidojas diezgan ievērojams. Nekontrolēti vairojot sociālo palīdzību, vēl kaut kādu pabalstu, šajā gadījumā universālu pabalstu, pārnesot uz maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm, mēs attīstām nabadzības sabiedrību. Mēs vienkārši pieradinām cilvēkus pie tā, ka viņiem nav jādomā, kur atrast darbu, kas šodien tiešām nav viegli, bet vieglāk ir aiziet uz sociālo dienestu un paprasīt to pabalstu, jo tas jau nav vienīgais.
Bet ja patiešām darbu nevar atrast?
Es šobrīd nevaru piekrist apgalvojumam, ka darbu "patiešām" nevar atrast. Jo arī, ja ir tā situācija, ka patiešām nav naudas, tomēr ir iespēja iet un kaut ko darīt, un rosīties, lai darbu... Nu, kur tu naudu atradīsi, ir jāmeklē darbs. Ja darba nav, tad tas, ko šobrīd saka valsts, ir doties uz tuvāko NVA filiāli. Pirmais, kas tiek piedāvāts un kur cilvēks var startēt, ir tā sauktā simtlatnieku programma.
Tās, protams, ir pagaidu darba vietas, viennozīmīgi. Tie, protams, ir krīzes seku mazināšanas pasākumi. Protams, tas nebūs mūžīgi, bet tieši ar tādu mērķi simtlatnieku programma ir izveidota pagājušajam un šim gadam: situācijā, kad darbavietas neveidojas tik daudz, cik vajadzētu, lai tomēr cilvēks darbavietu atrod kaut vai uz sešiem mēnešiem. Un ziniet, kas ir interesanti, no pieredzes runājot ar darba devējiem, kas simtlatniekus paņēmuši savās darbavietās? Ir diezgan bieži gadījumi, kad pēc sešiem mēnešiem darba devējs ierauga, ka cilvēks, kas atnācis simtlatnieku praksē, ir ļoti rūpīgs, apzinīgs un uzņēmīgs. Lai cik tas šajā situācijā neliktos neticami, daudzi atrod arī pastāvīgu darba vietu šajos uzņēmumos.
Ja atgriežamies pie cilvēkiem, kas reģistrējušies NVA - tas vairs nav pieņēmums, bet jau diezgan faktiska informācija. Ļoti daudzi darba devēji sastopas ar situāciju, ka no tiem cilvēkiem nav ko atlasīt, nav ko paņemt darbā: vai nu cilvēks nevar noturēties ilgāk par 2 - 3 nedēļām darbavietā, vai tur kādas citas problēmas. Bet simts latu programmas ir tāds labs pasākums, caur kuru izejot, darba devējs paskatās: lūk, šis ir cilvēks, kuru es ar mieru būtu ņemt darbā pastāvīgi.
Ir jau arī cilvēki, kam bija labāka izglītība un labāks darbs līdz šim, un simtlatnieku programmu viņi uzskata zem sava līmeņa.
Tas ir tiešām sociāli ļoti jūtīgi... Es saprotu, par ko jūs runājat, bet, man liekas, mūsu situācijā lielas ziepes sataisīja laiks, kad notika nekustamā īpašuma bums. Tas bija 2006.-2007.gads, kad katrs sevi cienošs, arī tajā skaitā jaunietis pēc skolas beigšanas, tikai ar vidusskolas atestātu, varēja ierasties darba tirgū, kaut vai par būvniecību runājot, un paprasīt sev atalgojumu, ne zemāku par 1000 latiem. Līdz ar to atalgojums, kas savulaik neadekvāti pacelts, ir sabojājis cilvēku izpratni par darbu un atalgojumu, par tevis padarītā un algas attiecībām.
Tad, jūsuprāt, jebkurš bezdarbnieks jebkurā jomā šobrīd var atrast darbu?
Tā es neteicu, ka jebkurš var atrast jebkurā jomā. Es gribēju pateikt, es domāju: tas, kurš patiešām grib, iet, meklē un arī atrod, jo ne velti atsevišķās jomās mēs speciālistus nevaram atrast. Tie cilvēki, kuriem ir zelta rokas, nevienam jau nav noslēpums, daļa no viņiem ir izbraukuši no valsts, bet tie, ka šeit ir palikuši, ir pieprasīti. Daļa no labiem speciālistiem, sava amata pratējiem patiešām ir pieprasīti joprojām. Ja mēs runājam par augstu intelektuālo potenciālu, cilvēkiem, kas strādā finanšu sektorā, banku sektorā - cilvēki ir ļoti pieprasīti, tieši cilvēki ar asu prātu, kuri strādā ar augstu pievienoto vērtību, viņi tiek pārpirkti arī šobrīd, viņiem maksā patiešām lielas algas. Un tā ir atbilde par to, ka cilvēka pievienotā vērtība jau nav atkarīga no tava diploma: vai tu esi pabeidzis augstskolu vai vidējo profesionālo izglītības iestādi. Jautājums ir par cilvēka saturu, par to, cik cilvēks ir gatavs un spējīgs darba tirgū atrasties un cik viņš ir liels savas lietas, jomas lietpratējs, cik liels viņš ir profesionālis.
Bet varbūt viņam tās jomas vairs nav? Nesen žurnālā "Ir" jūs teicāt "jāliek cilvēkiem kļūt aktīviem, darba tirgus pasākumus salāgojot ar sociālās palīdzības iespējām", bet tas raksts bija tieši par strukturālajiem bezdarbniekiem, par vairākām to kategorijām. Piemēram, sieviete laukos, kurai atlikuši daži gadi līdz pensijai, kura visu mūžu nostrādāja fermā, kas nu aizvērās. Viņai nav tas asais finansista prāts, viņu nepārpirks bankas, savā dzīvesvietā viņai nav kur strādāt, līdz tuvākajai pilsētai jābrauc 20 kilometri, bet autobuss kursē divreiz dienā. Ko darīt šādiem cilvēkiem - vai viņiem var pateikt: "Esi aktīvāks, meklē!" un viņš darbu atradīs?
Nē, tas, ko es nupat stāstīju, es runāju par aktīviem, veselīgiem cilvēkiem darbspējīgā vecumā. Jā, ir daudz pirmspensijas vecuma cilvēku bez darba, un ne velti šī mērķgrupa ir izdalīta NVA kā tāda, ar kuru īpaši jāstrādā, un ir īpaši pasākumi. Es daudzreiz esmu teikusi, ka LM nav tā, kas veido darbavietas, par to jādomā Ekonomikas ministrijai, tomēr mēs šīm īpašajām mērķgrupām - tur ir arī ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši, cilvēki ar invaliditāti - atrodam iespējas subsidēt darbavietas uzņēmumos, maksājot darba devējam dotāciju, lai viņš varētu samaksāt gan darba algu darbiniekam, gan prakses vadītājam, kas palīdz darbu jaunā uzņēmumā uzsākt. Par pirmspensijas vecuma cilvēkiem tiek domāts gan ar valsts subsidētajām darbavietām, turklāt viņiem pieejami visi tie paši apmācības pasākumi, kas ikvienam...
Tai pašā rakstā arī tika kritizēta neformālās apmācības sistēma un NVA piedāvātie kursi. Piemēram, cilvēkam, kurš ko līdzīgu strādājis, bija skaidrs, ka grāmatvedības kursi ir absolūti nelietderīgi. Arī vairāki citi kursi: CV rakstīšana un darba interviju prasmes... Cilvēkam tas nevar palīdzēt, ja viņš nemaz netiek līdz tai darba intervijai. Vai nav jābūt kādai būtiskai reformai šai apmācības sistēmā?
Ikvienai apmācībai, ko valsts atļaujas dotēt - šai gadījumā runājot par bezdarbniekiem, lai mēs arī skatītos nākotnē, lai strukturālais bezdarbs neiesākas, - protams, būtu jābūt salāgotai ar pieprasījumu darba tirgū. Kad es strādāju NVA, darba tirgus prognozēšana bija viens no pasākumiem, kur regulāri buksēja gan NVA piedāvājuma sastādīšana, gan arī darba tirgus. Tā ir ārkārtīgi problemātiska lieta ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs un vispār Eiropā. Ar (Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāri Elīnu) Egli nesen runājām un vienojāmies, ka darba tirgu šodien noprognozēt ir diezgan problemātiski.
Ir bijušas dažāda līmeņa ekspertu sarunas, nupat mēs atkal tiekamies ar visām darba devēju asociācijām. Mēs kā valsts institūcija, kas izpilda pasūtījumu biznesam, cilvēkus pārkvalificējot, gribētu zināt, kurās jomās bizness attīstīties. "Lūdzu, pasakiet mums - ko mums sagatavot? Mums ir potenciāls, mums ir 160 000 cilvēku, kurus esam gatavi pārkvalificēt." Šajā brīdī ir punkts un apstāšanās, un īsti tā darba devēji nevar pateikt, nevar prognozēt, kādas jomas attīstīsies. To pēc būtības nevar arī EM - viņu pārziņā ir ilgtermiņa prognozēšana, mums ir vidējā termiņa.
Ar šiem datiem, kas mums ir iegūstami, ko mēs darām? Aptaujājam darba devējus: "Šogad, nākamgad tu kādas jaunas darba vietas veidosi, neveidosi? Slēgsi ciet, vērsi vaļā kaut ko?" Tādā veidā veidojas šis valsts piedāvājums pēc pasūtījuma, ko varam reāli iegūt. Nāk kopā komisija, kur sēž gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan darba devēji, kur mēs spriežam, kādas programmas tiks piedāvātas. Šādā veidā šobrīd top programmu pieprasījums. Zinot to, ka šī lieta nestrādā vajadzīgajā līmenī, NVA pie šī jautājuma strādā. Šogad no ES struktūrfondiem plānots izveidot jaunu darba tirgus prognozēšanas metodiku, lai to uzlabotu un padarītu efektīvāku. Lūk, mums jau ir piedāvājums gatavs, šādas programmas mēs sagatavosim.
Otrs jautājuma aspekts ir par konkurenci: tie kursi nav īsti labi, tie īsti neatbilst manām vajadzībām. Pilnīgi piekrītu, ne visas skolas strādā ar tādu pievienoto vērtību, ka darba devējs atplestām rokām teiks: "Tevi mēs esam jau sen gaidījuši, tu esi mums nokomplektēts ar zināšanām tieši tādā apmērā, kā mums vajadzīgs." Ir skolas, kas sniegs labāku apmācību, un iespējams, ka cilvēki, kas iziet tos kursus, ir gatavāki un konkurētspējīgāki, un ir skolas, kas netiek tām līdzi.
Bet valsts jau apmaksā visus kursus.
Līdz šim tā bija. Protams, tas ir iepirkums, valsts izsludina konkursu un atbilstoši kritērijiem, kuri NVA ir izstrādāti, uz apmācības sniegšanu var pieteikties skolas. Lai konkurenci starp skolām uzlabotu un veicinātu apmācības kvalitāti, ieviesta jauna kuponu metode. Tas nozīmē, ka cilvēks, reģistrējoties uz apmācību, ir izdomājis, ka tāda programma viņam būtu nepieciešama. Viņš jau var izvēlēties, uz kuru skolu ies - viņam ir kupons, un NVA inspektors nekomplektēs grupas pēc sava prāta. Kāds tam būs rezultāts, redzēsim pēc tam. Cilvēki jau ir pietiekami informēti, viņi paklausās, par kuru skolu labākas atsauksmes, un var izvēlēties, kur programmu apgūt.
Beidzot, par lietderību - vai man tāda programma ir vai nav vajadzīga - arī karjeras konsultanti, iespējams, dažreiz arī nepelnītus, pārmetumus ir saņēmuši, ka veic nelietderīgu darbu, tērē gan klienta laiku, gan valsts resursus. Te tiek ļoti nopietni domāts par jaunas metodikas izstrādi, kā šo darbu uzlabot. Bet pēc būtības šis ir posms, lai cilvēkam pateiktu, kas tev ir lietderīgi un kas nē, jo ne visi esam tik kompetenti, lai pateiktu: "Man to patīk darīt, bet īstenībā man tas nesanāks, jo man varbūt ir kaut kādas problēmas." Karjeras konsultants palīdz izdarīt pareizo izvēli un ieteikt, kas tev tiešām būtu vajadzīgs.
Valsts darba inspekcija (VDI) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā. Jauna priekšnieka pēc iepriekšējā vadītāja Arņa Luhses aiziešanas nav. Taču ir gana daudz darba devēju, kas liek darba ņēmējiem strādāt neapmaksātas virsstundas un maksā algas "aploksnēs". Ir konstatēti arī citi pārkāpumi. Ko jūs gribētu sagaidīt no jaunā inspekcijas vadītāja?
No jaunā priekšnieka es gribu sagaidīt iepriekšējā priekšnieka darba turpinājumu. Īsajā laikā, ko Luhses kungs strādāja, bija izvēlēts pareizais kurss, un viņa izstrādātā pasākumu plānošana bija sevi sekmīgi pierādījusi. Darba inspekcijas galvenais uzdevums bija pāriet no soda institūcijas uz preventīvi konsultējošu institūciju. Taču tajā pašā laikā inspektori ar mazāku apsekojumu skaitu ir spējuši konstatēt vairāk nereģistrētās nodarbinātības gadījumus [rāda tabulā]. 25% gadījumu no VID apsekojumiem ir bijuši rezultatīvi. Tas nozīmē, ka inspektori ļoti profesionāli ir veikuši savu darbu. Mums ir jāturpina Luhses kunga ieviestā mazliet mainītā pieeja, kas sevi ir attaisnojusi, un "ēnu ekonomikas" apkarošana nedrīkst apstāties. Ir vesela virkne lietu, kas ir jāiestrādā normatīvajā bāzē.
Runājot par 2011. gadu, ir vesels pasākumu plāns, ko LM ir apņēmusies izdarīt, lai samazinātu nelegālās nodarbinātības apjomu: piemēram, Darba likumā būtu jāveic grozījumi, kas nodrošinātu iespēju kontrolējošām institūcijām pārbaužu laikā nekavējoties iegūt informāciju. Šobrīd darba devējam un darba ņēmējam ir jābūt noslēgtam darba līgumam vienu dienu pirms darba attiecību uzsākšanas. Taču likumā nav noteikta norma, kas paredzētu, ka šiem dokumentiem ir jābūt pieejamiem. Līdz ar to inspektori ir pamanījuši situāciju, ka darba devējs uzreiz nevar pierādīt līguma esamību, sakot, ka tā ir sensitīva informācija, kas glabājas personāla daļā, kas ir aizslēgta. Tādēļ rodas situācijas, ka īsajā brīdī, ko inspektors dod darba devējam, lai tas aizietu pēc darba līguma, dokuments [darba līgums] tiek uztapināts pāris stundu laikā. Likuma grozījums noteiktu, ka informācijai par darba devēju ir jābūt pieejamai nekavējoties. Vienlaikus mēs grasāmies noteikt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ka VDI darba devējam drīkst piemērot sodu, ja tas nevēlas sadarboties ar inspektoriem. Šobrīd darba devējs var pateikt, ka viņš informāciju iedos rīt. Viņam būs arī jāļauj fotografēt un kopēt dokumentus, kas tagad daudzos gadījumos nav iespējams.
Bet vai jums šobrīd ir skaidrs jaunais kandidāts? Jūs viņu meklēsiet konkursā vai, līdzīgi kā SM tagad jūsu priekšgājējam Auguļa kungam ir ierasta prakse, vienkārši iecelsiet amatā kādu cilvēku?
Ziniet, droši vien Auguļa praksi es šobrīd neizvērtēšu. Bet mums ir atvērts konkurss, kurā ikvienam ir tiesības piedalīties.
Jums ir zināms, cik cilvēku šobrīd ir pieteikušies?
Es vakar runāju ar LM personāla daļu. Oficiāli ir divi iesniegumi uz VDI direktora amatu. Bet es gribētu redzēt nākamo vadītāju kā iepriekšējā vadītāja darba turpinātāju, jo tas [Luhses darbs] sevi ir pierādījis gana rezultatīvi un ir uzlikti pareizie akcenti. Ir ļoti daudz labu iestrāžu.
Par pensijām. Starptautiskie aizdevēji nevēlējās konsolidācijas apjomā ieskaitīt ieguvumu no sociālo iemaksu atstāšanas pensiju otrajā līmenī 2% apjomā. Iepriekš tomēr bija domāts palielināt pensiju otrā līmeņa iemaksas līdz 4%. Vai tas negrauj ticību Latvijas pensiju sistēmai?
Mans personīgais viedoklis ir šāds: ja sākotnēji plānoto 4% vietā šogad būtu plānotas sociālās iemaksas pensiju otrajam līmenī veltīt 2% apmērā un 44 miljoni [ko iegūtu, ja jau sākumā otrajam pensiju līmenim veltītu 2%] būtu ieskaitīti valsts budžeta konsolidācijā, tad attiecībā pret pārējiem izdevumu samazinājumiem tas būtu sociāli saudzīgāks lēmums, un uz kārts nebūtu likts ģimenes pabalsts...
Bet jautājums bija par to, vai cilvēks var uzticēties Latvijas pensiju sistēmai? Viņš ir krājis naudu un pēkšņi visu "nocērt".
Ir zināms grafiks, kādā veidā valsts plāno ieguldījumus otrajā līmenī. Visas plānotās [iemaksu apmēra pensiju otrajā līmenī] nobīdes valsts varētu kompensēt, kad budžets sāks strādāt ar proficītu...
"Varētu" - tā nav garantija...
Šobrīd tas [kompensācijas mehānisms] nevienā dokumentā vai protokolā nav piefiksēts. Es pieņemu, ka kompensācija varētu notikt tad, kad budžets vairs nebūs ar deficītu. Protams, par kompensējošiem mehānismiem būtu vairāk jāvaicā FM. LM ir sistēmas pārraudzītāji, kas sniedz savu viedokli, taču nevirza likumu grozījumus. Mums [LM] ir svarīgi, lai valsts varētu nodrošināt pirmā līmeņa pensijas - pabalstus cilvēkiem, kas jau tagad ir pensionāri. Tas ir primāri. Otrais līmenis - tas jau ir kopīgi valsts un cilvēku pašsadarbības projekts, kur cilvēks, izvēloties atbilstošu finanšu instrumentu, var veikt uzkrājumus.
Es gribētu atgādināt, ka "treknajos gados" pensiju otrajam līmenim bija novirzīti 8% un bija plānots, ka varētu būt pat 10%. Bet jau tad LM eksperti runāja, ka 8% ir nesamērīgi liels procents. Mūsu pensiju sistēmā jau "treknajos gados", lai varētu nodrošināt pensijas mūsdienu pensionāriem, vairāk par 6% otrajā līmenī nevarēja atļauties.
Bet kāpēc šāda atziņa nāk tik vēlu? ZZS jau astoto, devīto gadu vada LM.
Es jums pateikšu. Ir diezgan liels banku lobijs, un nekas nav mainījies arī šodien. To es jums varu pateikt pilnīgi godīgi. LM ekspertu līmenī saka, ka vairāk par 6% atļauties nevaram. Bet, acīmredzot, ir citas institūcijas, citas organizācijas, kas ir pietiekami spēcīgas, lai šādu sadalījumu panāktu.
Kā turpmāk augs iemaksas pensiju otrajā līmenī?
Šogad ir plānots, ka tie ir 2%, nākamajā 2% un aiznākamajā, 2013.gadā - 6%.
Vēl viens jautājums par pensiju aprēķināšanu. Saeimas Budžeta komisijā skatīja likuma grozījumus, kuros bija domāts noteikt, ka sociālās iemaksas ir atkarīgas no darba devēja reāli samaksātajiem nodokļiem. Jau tad Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji sacīja, ka šī norma, viņuprāt, ir nekonstitucionāla un ka viņi to nevarēs aizstāvēt Satversmes tiesā (ST), ja to apstrīdēs. Tas ir noticis - opozīcija ST ir iesniegusi prasību. Vai jums šķiet taisnīgi, ja darbinieks, par kuru darba ņēmējs nav maksājis sociālos nodokļus, nevarēs saņemt pensiju?
Par faktiski veiktajām iemaksām lielākas bažas vajadzētu būt cilvēkiem, kam iestājas kādas slimības vai bezdarba gadījuma risks. Šis pabalsts ir jāsaņem nekavējoties un to aprēķina tad, ja cilvēks vismaz 10 gadus ir bijis darba attiecībās.
Bet tas jau neizslēdz iespēju, ka par darbinieku nodokļi nav maksāti 10 gadus...
Es domāju, ka tāda situācija, ka par cilvēku 10 gadus nav maksāti nodokļi, vispār nevarētu notikt. Es runāju par to gadījumu, ja cilvēkam ir noslēgts darba līgums un 10 gadus par to nav maksāti nodokļi. Es neredzu, kā šādos apstākļos 10 gadus var neveikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja tas ir bezdarbnieka vai slimības pabalsts, tad, iespējams, ka ir divu, triju mēnešu nobīdes no normas kopš laika, kad darba devējs ir deklarējis šīs iemaksas, bet faktiski nav samaksājis. Jā, tur varētu būt nelielas atšķirības aprēķinātā pakalpojuma apmērā. Es nevaru pateikt, cik precīzi cilvēks varētu būt zaudējis naudas ziņā tad, kad aprēķina bezdarbnieka vai slimības pabalstu, ņemot vērā faktiskās iemaksas.
Bet vai tas ir godīgi - darba ņēmējam ciest par darba devēja neizdarību?
Tas ir aktuāls jautājums Saeimā...
Tas ir aktuāls jautājums ST...
Aktuāls jautājums par to, kāda ir cilvēka atbildība un pienākums, vai darba devējs šīs iemaksas veic godprātīgi un atbilstoši likumdošanai.
Un, jūsuprāt, tas ir pienākums?
Es jums uz šo jautājumu nevaru atbildēt, jo jūs man šo jautājumu iepriekš neuzdevāt. Es tam nebiju gatavojusies. Es tikai zinu, ka Saeimā bija šāda diskusija. Bet attiecībā uz to, cik cilvēki paši seko, vai par viņiem ir veiktas iemaksas... Manuprāt, tur vajadzētu kādu likumdošanas normu, kas piespiestu, tiešām piespiestu, darba devēju veikt šo pienākumu bez jebkādiem apkārtceļiem, vai skatīties, kā šis pakalpojums tiek aprēķināts. Es gan domāju, ka tas [aprēķināšana] notiek arī šobrīd, jo iemaksas notiek ar laika nobīdi. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā šīs ziņas tomēr ienāk nedaudz vēlāk nekā darba devējs ir deklarējis. Mans personīgais viedoklis ir šāds: situācijā, ja ir noslēgts darba līgums, cilvēkam pašam nav pienākuma sekot līdzi, vai darba devējs par viņu ir veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Par budžetu. Droši vien esat dzirdējusi pārmetumus, ka šī gada budžeta konsolidācija bija veikta uz mazāk nodrošināto iedzīvotāju rēķina. Vai ir pārliecība, ka šādi pārmetumi neizskanēs arī, veidojot 2012. gada valsts budžetu?
Šī gada budžeta konsolidācija mūsu ministrijā bija 11 miljoni latu.
Bija jau arī PVN pacelšana...
Tā gan nebija mūsu, bet gan Ekonomikas ministrijas kompetence. Protams, ka cilvēkiem ar maziem ienākumiem tas noteikti sit pa maku. Runājot par šo gadu, protams, ir papildus 50 miljoni latu [kuru konsolidāciju pieprasa starptautiskie aizdevēji]. Taču ir gan politisks, gan mans personīgs uzskats, ka sociālajā sfērā jaunus samazinājumus vairs nevar veikt. Negribot mēs esam uzlikuši smagumu uz patēriņa precēm un, zinot, ka celsies elektroenerģijas tarifi un palielināsies produktu cenas, mēs neredzam iespējas mūsu nozarēs veikt jelkādus samazinājumus.
Zinot, cik daudz valsts tērē sociālajām vajadzībām, vai vispār ir iespējama valsts budžeta konsolidācija, neskarot sociālo sfēru?
Ņemot vērā, ka ceturtā daļa budžeta - 1,1 miljards latu - aiziet sociālajām vajadzībām, es domāju, ka būs ļoti grūti. Protams, ka lielāko izdevumu sadaļu veido pensijas. Protams, LM no sociālā budžeta apdrošināšanas viedokļa arī raugās, lai pensijas cilvēki varētu iegūt arī pēc 15 un 20 gadiem. Tāpēc mēs arī esam informējuši cilvēkus par deviņiem plānveida pasākumiem, kas redzami mūsu mājas lapā [www.lm.gov.lv] un ar kuriem cilvēki var rēķināties, sākot ar 2012. gadu. To vidū ir pensiju piemaksu samazināšana jaunajām pensijām, nebūs iespēju priekšlaicīgi pensionēties, sākot ar 2016.gadu, palielināsies pensiju vecums utt. Kopumā deviņi pasākumi.
Desmitā pasākuma nebūs?
Par desmito pasākumu mēs šobrīd nerunājam. Ņemot vērā sociālās apdrošināšanas sistēmu un cilvēku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevar būt tūlītēju samazinājumu, jo ir nepieciešams pārējas periods - 306 dienas. Ja valdība kaut ko gribētu samazināt, piemēram, sākot no jūlija, tas viss spēkā stātos nākamajā gadā. Pat raugoties no tiesiskās paļāvības principa, mēs nedomājam, ka te kaut ko vēl varētu mazināt.
Bija izskanējusi ideja, ka šogad varētu indeksēt mazās pensijas. LM it kā bija plāns, lai to varētu izdarīt. Vai šajā ziņā ir kas padarīts?
Jā, es biju dzirdējusi par šādu iniciatīvu. Bet mēs jau redzējām, kā mums gāja ar līdzekļu meklēšanu pagājušā gada beigās. Tad Saeimas deputāti diezgan aktīvi apsprieda ģimenes pabalsta reformu. Un, jo tālāk mēs skatāmies, jo grūtāk ir atrast šos līdzekļus. Tāpēc domāju, ka tieši šī pragmatiskā iemesla dēļ, ka līdzekļu vienkārši nav, pensiju indeksācija ir iesaldēta, kā tas ir paredzēts likumdošanā līdz 2013.gadam.
Kur jūs sevi redzat pēc ministres amata termiņa beigām?
Nevienam jau nav noslēpums, ka man ārpus darba ir arī citas intereses. Es domāju, ka man atradīsies ko darīt. Jāsaka, ka es esmu cilvēks, kurš darba tirgū ir jau 20 gadus. Šķiet, "Delfi" komentāros rakstīja, ka iestartējusi valdībā kā kancelejas vadītāja. Nē, es sāku kā bērnudārza vadītāja, skolās - skolotāja. Kopš 1998.gada ne brīdi neesmu bijusi bez darba. Vienmēr esmu atradusi darbu, ko esmu varējusi darīt. Manā dzīvē arī nekad nav bijusi situācija, ka man kāds būt palīdzējis. Man vecāki un vecvecāki ir miruši. Visa ģimene ļoti agri aizgāja bojā. Mēs ar brāli ģimenē esam bijuši divi vien. Kopš 16 gadu vecuma man par sevi dzīvē bija jārūpējas pašai. Tāpēc es domāju, ka šī sūrā dzīves pieredze man ir iedevusi pamatīgu rūdījumu. Es domāju, ka pēc šī darba beigām es atradīšu nākamo darbu. Un, kāpēc nē? Varbūt man atkal būs laiks pievērsties lietai, kas mani pirms šī darba ļoti ieinteresēja (domāts koučings).
Bet jums nav sajūta, ka jūs esat pamesta kā zem vilciena - partija (ZZS) jūs, kā arī pārējos divus jaunos ministrus (veselības ministru Juri Bārzdiņu un izglītības un zinātnes ministru Rolandu Broku), pēdējā brīdī paņēma un ielika šajā smagajā nozarē?
Es par pārējiem ministriem neteikšu neko; diezgan grūti laikam kolēģim Bārzdiņam ir. Bet es šajā virtuvē dzīvoju jau gadus trīs. Es biju preses sekretāre ministriem un vadīju [sabiedrisko attiecību] nodaļu. Es ļoti labi zinu, kas notika šajā kabinetā, ko ministri pārdzīvoja un kā ministri strādāja, cik liela bija sasaiste ar politisko vidi. Es jau to virtuvi zināju. Es pilnīgi apzinājos, uz kurieni es nāku. Es pilnīgi apzinājos, ka politiķi tevi jebkurā brīdī var pamest uz sliedēm vai nolikt uz ambrazūras. Es to visu pieredzēju. Bet es domāju, ka, mācoties no pieredzējušiem politiķiem, nevajadzētu nonākt līdz tam, ka vairs nav politiskā atbalsta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!