Jūs politikā esat bijis salīdzinoši maz. Vai nav tāda sajūta, ka esat pieņēmis citu negribētu amatu? Nozare tomēr nav viegla...
Nozare nav viegla... Citu negribētu amatu? Man pirms tam nav bijušas sarunas un nav zināms, ka kādam šis amats būtu piedāvāts un viņš būtu atteicies. Patiešām nozare nav viegla, un darbs ir ļoti intensīvs.
Nav tādas sajūtas, ka esat pamests zem riteņiem? Jūs līdzīgi kā labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS) un veselības ministrs Juris Bārzdiņš (ZZS) savā amatā esat jauni cilvēki un uzreiz "smagajās" nozarēs...
Es teikšu tā - reālais darbs un sadarbība parādīja, ka tā domāt nav pamata. Pirmais nopietnais pārbaudījums bija 2011. gada budžeta veidošana ar visiem samazinājumiem, kur bija lielas summas. ZZS atbalsts bija pietiekami liels, lai izglītības nozarei šis samazinājums būtu mazs - četri miljoni latu. Sākumā samazinājums bija plānots daudz lielāks, taču būtisks bija ZZS atbalsts. Pamests zem vilciena? Nē, nevar teikt, ka neviens neatbalsta.
Budžetā nepieciešama vēl 50 miljonu latu konsolidācija. Finanšu ministrs Andris Vilks (V) ir izteicies, ka reformas augstākajā izglītībā būtu neatkarīgi no tā, vai vajadzētu konsolidēt 50 miljonus latu. Vai un kā budžeta konsolidācija ietekmēs augstāko izglītību un izglītību kopumā?
Kad mēs runājam par nākamo budžeta konsolidāciju, ir jāpaskatās salīdzinoši tuvā pagātnē. Kad mēs paskatāmies, kādas ir bijušas konsolidācijas pēdējo divu gadu laikā izglītības nozarē - tie ir 260 miljoni latu -, tad ir skaidrs, ka, turpmāk ievērojami konsolidējot budžetu, nozare vispār nespēs pastāvēt. Tā pēc būtības jau būtu nozares centrālo funkciju apturēšana. Daudz runā par to, ka augstākajā izglītībā ir nepieciešamas reformas. Es to nenoliedzu - reformas ir nepieciešamas. Taču augstākās izglītības budžets [pēdējos gados] jau ir mazināts par 50%. Mazinot vēl vairāk, var tikt sasniegta tā saucamā kritiskā masa un nozare vairs nespēs funkcionēt. Ja reformas ir uztvertas kā finanšu samazinājums, tad tās nav nekādas reformas. Es domāju, ka jārunā nevis par finanšu samazinājumu, bet par augstākās izglītības kvalitātes un konkurētspējas palielināšanu.
Varat nosaukt divus trīs punktus augstākās izglītības reformas plānā?
Valdībā jau ir augstākās izglītības reformu plāns, kuru gan šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija atjauno. Pirmais punkts ir finansēšanas mehānisma uzlabošana, ietverot kvalitātes kritērijus. Otrais solis ir akadēmiskā personāla kvalitātes uzlabošana. Šobrīd ir diezgan grūti saskatāmi akadēmiskā personāla attīstības kritēriji. Nākamajam solim ir jābūt šādam - piemēram, profesors ir ievēlēts uz sešiem gadiem, taču, kad notiek pārvēlēšana, ir jāpaskatās, kāda ir bijusi profesora darbība, kā viņš ir starptautiski un zinātniski strādājis. Trešais - studenta noslodzes palielināšana. Man tieši šonedēļ bija pirmā tikšanās ar Latvijas Studentu apvienību. Pats interesantākais ir tas, ka studenti neiebilst pret savas noslodzes palielināšanu. Idejiski studenti atbalsta iespēju studēt intensīvāk. Un ceturtais - vēl viens no būtiskākajiem momentiem - ir studiju programmu izvērtēšana, kas varētu sākties februārī. Tā būtu ne tikai studiju programmu dublēšanās izvērtēšana, bet arī studiju kvalitātes izvērtēšana.
Sacījāt, ka vēl lielākas izglītības budžeta konsolidācijas dēļ var sasniegt "kritisko masu". Ko līdzīgu, visticamāk, teiktu arī Jurševska, Bārzdiņš, iekšlietu ministre Linda Mūrniece un, iespējams, vēl kāds. Taču Andris Vilks teiks, ka ir jākonsolidē un neko darīt...
Te ir viena nianse, ar ko augstākā izglītība atšķiras no visām pārējām izglītības pakāpēm. Atšķirība ir finansēšanā. Augstākajā izglītībā netiek finansētas ne augstskolas, ne studiju programmas. Profesionālajā izglītībā ir finansētas gan skolas, gan profesionālās programmas, bet augstākajā izglītībā tas netiek darīts. Augstākajā izglītībā līgumi starp ministriju un konkrētu augstskolu ir par atsevišķu speciālistu sagatavošanu. Tajos līgumos ir uzrādīts speciālistu skaits, kas augstskolai ir jāsagatavo. Tas nozīmē, ka, samazinot finansējuma apjomu augstākajā izglītībā, mazināsies budžeta vietas un valstī būs mazāk sagatavoti speciālisti. Tā kā augstākajā izglītībā 80% budžeta vietu ir tautsaimniecībai svarīgajās nozarēs, mēs vienkārši sagatavosim mazāk speciālistu svarīgajās nozarēs. Tas ir tas mērķis? Pateikt, ka budžeta konsolidācijas dēļ augstskolas pašas no sevis apvienosies, arī nevar. Valsts budžeta finansējums no augstskolu kopējā finansējuma ir vien 30%. Pārējos 70% veido saimnieciskā darbība.
Jā, finanšu samazināšana augstskolām dod fiskālu efektu valsts budžetam, taču neveicina reformu norisi. Mēs gadā nopērkam četrus inženierus, piecus ārstus, trīs matemātiķus un septiņus dabaszinātniekus, un tad mēs pateiksim, ka mums vajag divus ārstus. Kā tad tautsaimniecība attīstīsies? Kur tad ņems speciālistus? No ārzemēm ievedīs?
Tāds viedoklis pastāv...
Ja mēs gribam to darīt... Apvienojot divas augstskolas, nekas nemainīsies. Ja A ir 10 un B ir 10, tad A būs 20, un tas ir viss stāsts.
Ārvalstu investoru padomes pārstāvji arī atzina, ka augstskolu skaits ir pārāk liels. Vai augstskolu skaits nesaruks? Vai tas tomēr ir tīrs bizness, ko valsts nevar ietekmēt?
Tas ir 70% bizness. Turklāt bizness, kas dod darbavietas. Mums nav vajadzīgi, kas dod darbavietas? OK, ja nav vajadzīgi, tad nav vajadzīgi...
Un ko jūs teiksiet Andrim Vilkam? Aptuveni to pašu?
Šo pašu. Jo tas atbilst patiesībai. Tas ir elementāri pierādāms, un tā tas arī ir...
Jums ir pārliecība, ka augstāko izglītību un izglītību vispār 50 miljonu konsolidācijā neskars?
Protams, ka tādas pārliecības nav. Taču, ja mēs runājam par reformu, tad mēs runājam par kvalitāti un konkurenci. Protams, ka studentu skaits nākotnē samazināsies demogrāfiskās situācijas dēļ. Tāpēc ir ļoti būtiski tas, kā augstskolas spēs piesaistīt ārvalstu studentus. Taču, ja ir kāda augstskola, kur valsts budžeta daļa ir minimāla, bet tā spēj piesaistīt ārvalstu studentus, spēj piesaistīt finansējumu, nodrošināt pasniedzējiem darba vietas, tad kāda jēga šādu augstskolu mehāniski apvienot? Apvienošanās ir brīvprātības princips. Protams, ka daļa augstskolu nākotnē varētu apvienoties. Taču atņemt naudu un ejiet kopā....
Vai varētu apvienot studiju programmas, kas dublējas?
Studiju programmas - tā ir cita lieta. Programmām reizēm ir ļoti šaura specializācija. Tās varētu būt universālākas, dodot lielāku iespēju studentam darba tirgū. Programmu konsolidācija mainīs studentu plūsmu, kas mainīs augstskolu finansējumu.
Attiecībā uz vidējo izglītību - arī to nevar skart budžeta konsolidācija?
Skolas uztur pašvaldības. Tas, vai skolas pastāvēs, ir atkarīgs no pašvaldības finansiālajām iespējām. Valsts skolotājiem maksā algas. Pašreiz skolotāju mērķdotāciju ir izdevies nosargāt. Taču arī to savulaik samazināja. Atcerieties, skolotāju algas taču samazināja.
Bet no jūsu skatupunkta - kur un vai iespējams vēl ietaupīt?
Diez vai.
Sacījāt, ka studenti ir ar mieru palielināt mācību slodzi. Bet daudziem studentiem ikdienā ir darbs. Kā iespējams kvalitatīvi mācīties, ja paralēli ir darbs?
Tagad tā - Latvijā neviens nav atcēlis nepilna laika klātienes studijas un nepilna laika neklātienes studijas. Latvijā kā bija vakara un neklātienes nodaļas, tās visas arī ir palikušas. Studenti visos laikos ir piestrādājuši. Es arī savulaik piestrādāju. Taču te ir jautājums, ko mēs saprotam ar strādāšanu. Ja mēs ar strādāšanu saprotam to, ka students strādā un piemācās, tad tas nav normāli. Ja students mācās dienas nodaļā un, ja viņam ir iespēja, piestrādā, tad tas ir pavisam cits stāsts. Tie, kas saka, ka viņi nevar... Ir citas studiju iespējas tajā pašā augstskolā, tajā pašā programmā. Ir studenti, kas strādā pilnu darba dienu, viņi var studēt neklātienē. Kāpēc viņam ir jāstudē dienas nodaļā? Ja viņš studē dienas nodaļā, tad viņam ir jāmācās pēc iespējas intensīvāk. Pēc statistikas tikai 25% - 30% studē un strādā. Bet tā arī nevar, ka studē dienas nodaļā un strādā pilnu darba dienu un tad pa pusdienas pārtraukumu aiziet kaut ko paklausīties. Tā nav nopietna studiju procesa organizēšana.
Daudziem tieši tā arī notiek...
Tāpēc es saku - vajag palielināt studiju procesa noslodzi. Noslodzi vajag palielināt dienas nodaļās. Neklātienē studiju laiks jau tā ir garāks.
Un tie, kas nevar vienlaikus gan mācīties, gan strādāt, lai mācās neklātienē. Tā ir izeja?
Bet tā tas vienmēr ir bijis! Kad ir bijis savādāk? Jau kopš padomju laikiem. Kas ir mainījies? Es pats pirmo kursu studēju vakara nodaļā: pa dienu strādāju un vakarā gāju uz lekcijām. Kāpēc tagad ir jābūt savādāk?
Ieminējāties arī par augstskolu pasniedzējiem. Vismaz atsevišķās jomās mēdz runāt par pasniedzēju novecošanu. Kā iesaistīt jaunus zinātniekus pasniedzēju darbā?
Jaunus zinātniekus var iesaistīt, tikai pieņemot jaunus doktorantus. Mums ir fondu projekti. Doktorantu skaita dinamika ir uzlabojusies. Pēc statistikas 2008./2009. akadēmiskais gads - 174 cilvēki ir saņēmuši doktora grādu, gadu iepriekš - 139.
Runājot par vecumu - tas ir ļoti delikāts jautājums. Es negribētu teikt, ka tie pasniedzēji, kas ir veci vai vecāki par kaut ko, būtu nekvalitatīvāki un nederīgāki. Tā jau būtu diskriminācija. Tur būtu jābūt ļoti nopietniem tiesiskiem argumentiem, ka, sasniedzot kaut kādu X vecumu, viņš kļūst vecāks un būtu nederīgs.
Kā vērtējat Latvijas augstskolu konkurētspēju vismaz Centrāleiropas mērogā?
Manuprāt, ir divi lieli kritēriji. Pirmais, vai students, kas ieguvis diplomu kādā no Latvijas augstskolām, var turpināt mācības kādā ārvalstu augstskolā. Jāsaka, ka šeit problēmas nav dzirdētas. Otrais kritērijs ir studentu konkurētspēja. Es teikšu tā, ka ar konkurētspēju ir dažādi. Ir tā, ka reizēm viss ir kārtībā un reizēm līmenis ir drusku zemāks.
Jūs sakāt, ka augstskolu līmenis ir zemāks nekā būtu pieņemams?
Es domāju, ka ļoti daudz ir atkarīgs arī no paša studenta. Tam, kam es nepiekrītu, ka izglītības sistēmā viss ir traģiski. Tas nenozīmē, ka nav jāpalielina konkurence, taču pateikt, ka izglītības sistēmā viss ir traģiski un ka viss ir slikti... Es nepiekrītu. Ir arī pozitīvi piemēri.
Ja pie jums atnāktu ārvalstu students, ko jūs viņam sacītu, lai pārliecinātu mācīties Latvijas augstskolās?
Mēs te paskatījāmies statistiku un secinājām, lai cik dīvaini tas nebūtu, palielinās ārvalstu studentu skaits, kuri nāk uz Latviju, lai studētu Latvijas augstskolās. Piemēram, 2008./2009. mācību gadā 1,26% no visiem studentiem bija ārvalstu studenti, savukārt 2009./2010. gadā - 1,52%. Labi, tas cipars nav liels, bet tomēr tas pieaug [..] Tātad, oficiālā statistika liecina, ka ārvalstu studentu interese par studijām Latvijā pieaug - nedaudz, bet pieaug. Ja jau te būtu tik traģiski slikti, tad jau nepieaugtu.
Bet kādas būtu tās priekšrocības, ko jūs minētu ārvalstu studentam?
Tādas konkrētas priekšrocības... Nu, mums ir ļoti kvalitatīvas medicīnas studijas. Tur arī ir lielākais ārvalstu studentu īpatsvars. Studijas ir pietiekami modernas un kvalitatīvas [..] Es domāju, ka interesanta būtu studentu plūsma, kad ārvalstu studenti no austrumiem brauktu uz Latviju mācīties angļu valodā, lai iegūtu Eiropas Savienībā atzītu diplomu.
Par eksaktajām un sociālajām zinātnēm Latvijas augstskolās. Kuras šobrīd ir prioritārās?
Budžeta vietu izpratnē, kā to valsts ir definējusi, tās noteikti ir eksaktās zinātnes un dabas zinātnes. 80% no budžeta vietām ir eksaktās zinātnes.
Un tās nemainīsies pārredzamā nākotnē?
Ja nemainīsies tautsaimniecības prioritātes, tad tās arī tādas paliks.
Tad kāda turpmāk būs sociālo zinātņu loma?
Nevar pateikt, ka viens ir svarīgāks un otrs - nē.
Budžeta vietu izpratnē tā sanāk.
Budžeta vietu izpratnē skats ir tikai no vienas puses. Ja mēs apskatāmies studējošo īpatsvaru, vēl nesenā pagātnē bija ļoti liels studentu īpatsvars sociālajās zinātnēs. Tagad šis īpatsvars sāk samazināties, bet vēl joprojām daudzi izvēlas sociālās zinātnes.
Bet no finansējuma piešķiršanas viedokļa, pētniecības, tautsaimniecības skatījuma. Kāda turpmāk būs to vieta?
Es domāju, ka sociālajām zinātnēm nekādu problēmu nebūs. Tām aiziet 20% no valsts finansējuma, kamēr 80% - eksaktajām zinātnēm [..] Divi no deviņiem valsts pētniecības centriem ir veltīti sociālajām zinātnēm. Es nesaskatu nekādu apdraudējumu sociālajām zinātnēm.
Ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) ir teicis, ka zināšanu un tautsaimniecības sasaiste ir ļoti svarīga un nepieciešama. To pašu saka arī uzņēmēji. Jūsuprāt, kā darbojas saikne starp uzņēmējdarbību un zinātni?
Procesi nav vienkārši un ir komplicēti. Gan vienai, gan otrai pusei ir jābūt gatavai uz sadarbību, un jābūt atbilstošai kapacitātei, lai sistēma strādātu. Piemēram, ja zinātnieki ir izstrādājuši kādu inovatīvu projektu, tad uzņēmējiem ir jābūt gataviem investēt pietiekami lielas summas ražošanā. Tie ir dārgi procesi.
Jaunie zinātnieki saka, ka zinātnes un ekonomikas kopīga projektu veidošana līdz šim gan ir vairāk balstīta uz privātu iniciatīvu. Kā, ja vispār, valsts var palīdzēt?
Tas ir jau Ekonomikas ministrijas (EM) kompetences centru uzdevums. Jo IZM nacionālās nozīmes pētniecības centri ir zinātnes resursu intelekta konsolidācija. Zinātnes un uzņēmējdarbības sadarbība jau ir EM līdzdalība.
Bet no sava redzespunkta redzat, ko vēl būtu nepieciešams uzlabot?
Ir jārunā par kapacitāti. Mēs zinātnei dodam maksimālas iespējas: ir atbalsts zinātniekiem, infrastruktūrai, lai būtu moderns aprīkojums, un svarīgs ir patentu jautājums. Tas nozīmē, ka zinātnieki ar saviem produktiem varēs rīkoties un ieviest ražošanā. Taču jebkura produkta ieviešana nav divu dienu un pat ne mēnešu jautājums.
Ilgstoši ir diskutēts, kāds būtu labākais vecums, kad bērnam ir jāsāk iet skolā. No cik gadiem bērniem būtu jāsāk iet skolā?
Šobrīd likums atļauj sākt skolas gaitas ātrāk par septiņu gadu vecumu un vēlāk par septiņu gadu vecumu - īstenībā no sešiem līdz astoņiem gadiem. Var uzsākt sešos gados, var uzsākt septiņos gados, var uzsākt astoņos gados. Ja nemaldos 10% bērnu vecāku uzskata, ka bērni skolas gaitas var sākt sešu gadu vecumā [..] Tas, kāpēc es teicu, ka sešgadnieku reforma ir uzsākta par ātru, ir tāpēc, ka viena lieta ir izglītības saturs. Otrs ir jautājums, kas notiek ap mācību procesu - kur bērns atrodas, kas ar viņu notiek pēc mācībām, vai vecāki var viņu paņemt pēc skolas un apvienot to ar darba pienākumiem. Vecāki bērnu jau nevar kā studenti mācības paņemt neklātienē. Tāpat - kādā veidā skolas ir pielāgotas bērnam. Ja mācības beidzas plkst. 12, tad ir jābrauc pakaļ un jāizņem no skolas. Šie jautājumi nav izrunāti un izdiskutēti, es uzskatu, ka sešgadnieku reforma bija pāragra un nesagatavota.
Par skolu slēgšanu. Vai ir iespējama jauna skolu slēgšana - kaut vai demogrāfijas dēļ?
Tas ir pašvaldības kompetences jautājums. Es nedomāju, ka būs tāds skolu slēgšanas vilnis, kāds bija 2009. gadā. To neparāda 2010. gada statistika. Un es nedomāju, ka statistika mainīsies 2011. gadā.
Bet būs skolu slēgšana?
Es domāju, ka kāda no pašvaldībām ies šo ceļu.
Demogrāfijas dēļ?
Demogrāfijas dēļ.
Un tas var skart gan sākumskolas, gan pamatskolas, gan vidusskolas?
Ministrijas viedoklis ir tāds, ka sākumskolām ir jābūt pēc iespējas tuvāk bērna dzīvesvietai. Otrkārt, demogrāfiskā bedre ir aizvirzījusies līdz vidusskolai. 2010. gads bija pirmais, kad pirmajā klasē sāka mācīties par 1500 bērniem vairāk. No demogrāfiskā viedokļa bedre ir vidējā izglītības pakāpē. Tā noslēgsies triju gadu laikā un ienāks augstākajā izglītībā.
Tam būs iespaids uz vidusskolu slēgšanu?
Vidusskolu slēgšana - viennozīmīgi.
Būs jāslēdz ciet jaunas skolas...
Ja skolas kopā ar pašvaldībām neatrisinās skolu telpu jautājumu. Ja pieeja būs tāda, ka plkst. 8 mēs sākam darbu un plkst. 17 mēs darbu beidzam, izslēdzam gaismu un ejam mājās. Tātad, skolas darbība koncentrējas tikai uz skolniekiem. Savukārt, ja skolas vadība sadarbosies ar iedzīvotājiem un mēģinās piedāvāt kaut ko pēc plkst.17, tad varētu būt kādas sporta nodarbības, kādi tālākizglītības kursi vecākiem, kaut kādas papildus apmācības, tad skola paliks, jo būs noslogota un apritē.
Cik skolas varētu likvidēt vai skart kāda cita reorganizācija?
Mēs pirmos precīzos datus varētu dabūt martā. [Ministra pārstāve Agnese Korbe skaidro, ka aptuveni septiņas skolas var apvienot vai reorganizēt].
Taču ir jāskatās arī uz to, ka daudzas pašvaldības ir izveidojušas skolu attīstības plānu. Tas rada sabiedrībā mazāku spriedzi, nekā 2009. gada vasarā, kad nocirta kā ar cirvi.
Par 40 stundu darba nedēļu skolotājiem. Kā sokas tā ieviešana?
Tagad ir ES projekts, kurā viena no aktivitātēm ir skolotāju kvalifikācijas izstrāde. Lai ieviestu 40 stundu darba nedēļu ir nepieciešami papildus finanšu līdzekļi. Pēc mūsu aprēķiniem ir nepieciešami 60 miljoni latu.
Kur tos dabūt?
Viņu nav. Saruna par 40 stundu darba nedēļu kļūs aktuāla pēc 2012. gada, kad stabilizēsies valsts budžets. Tad būs notikusi 2011. gada un 2012. gada valsts budžeta konsolidācija. No 2013.gada varētu runāt par 40 stundu darba nedēļu.
Vai pedagogiem un mācībspēkiem algas tuvākajos gados nesaruks?
Cerams, ka nē.
Pārliecības nav?
Šajā laikā dzīvojot, ir diezgan grūti par kaut ko iegūt pārliecību. Tas ir tāpat, kā ar budžeta konsolidāciju 2011. gadā. Sākumā bija viens cipars, bet mēs ejam un darām, lai būtu cits.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!