'Delfi' intervija: Ārvalstu investoru skeptiskais optimisms  (7)

Kāds pēc budžeta grozījumiem šobrīd ir Latvijas tēls investoru acīs?

Kristīne Jarve (K.J.) Man gribētos teikt, ka tas ir visnotaļ pozitīvs. Latvija joprojām ir interesanta valsts investīcijām. Mēs spējam piesaistīt investoru uzmanību gan ar savu atrašanās vietu, gan ar darbaspēka izglītības līmeni. Protams, vēl joprojām ir jautājums, kā Latvija izskatās uz citu Baltijas valstu fona un cik daudz mēs spējam parādīt labās lietas attiecībā pret Lietuvu un Igauniju - gan par nodokļu sistēmu, gan par atbalstu biznesam, gan par investīciju piesaistīšanu.

Ģirts Greiškalns (Ģ.G.) Tas kopējais skats ir labāks, nekā pirms dažiem gadiem.

Pirms krīzes gadiem?

Ģ.G. Nē, sākoties krīzes laikam. Tad tiešām bija jautājums par valsts stabilitāti. Tika piesaistīta Eiropas Savienība un Starptautiskais Valūtas fonds un uzsākta aizdevuma programma, kuras iegūšanai bija virkne nosacījumu. Un jāsaka, ka Latvija šos nosacījumus ir izpildījusi. Stabilitāte ir lielāka nekā pirms diviem gadiem. Jā, konsolidācija bija sāpīga, un lēmumi bija sāpīgi. Taču tajā pašā laikā Latvija pierādīja, ka ir spējusi savākties.

Kā Latvija izskatās uz Baltijas fona?

K.J. Nodokļu ziņā mēs noteikti izskatāmies nedaudz sliktāk. Nodokļu likmes gan Lietuvā, gan Igaunijā ir zemākas. Kā piemēru mēs varam minēt kaut vai to pašu mikrouzņēmumu nodokli, kas mums ir 9%, bet Lietuvā ir ļoti līdzīgs nodoklis 5% apmērā. Arī PVN un citi nodokļi mums ir augstāki.

Tas atbaida investorus?

K.J. Es gribētu teikt, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc investors izvēlēsies konkrēto valsti. Tāpēc tas nebūs iemesls, kas viņus atbaidīs. Jo, kad lielie investori nāk uz kādu valsti, viņi vērtē dažādus faktorus, un nodokļi ir tikai viens no tiem, un tas gandrīz nekad nav noteicošais. Viņi skatās uz tādiem rādītājiem kā izglītības sistēma, pieeja darbaspēkam, pieeja resursiem, kādas mums ir loģistikas iespējas, tranzīts.

Un, kā iepriekš minējāt, izglītības sistēma, ģeogrāfiskais stāvoklis ir Latvijas stiprās pusēs?

K.J. Izglītības sistēma ir sarežģīta. Te ir jautājums par to, kā valsts ilgtermiņā skatās uz valsts attīstību. Protams, iepriekšējos gados no universitātēm ārā nākuši daudzi jauni cilvēki, bet jautājums, vai nozares, kuras viņi ir apguvuši, ir bijušas visvajadzīgākās tautsaimniecībai.

Varat minēt kādu konkrētu piemēru?

K.J. Ja mēs vispārīgi skatāmies, Latvija salīdzinoši maz sagatavo tehniskos speciālistus. Tā ir joma, ko ārvalstu investori itin bieži prasa, pirms viņi izvēlas investēt vienā vai otrā valstī: ķīmiķus, ja tā ir farmācijas nozare, inženieri. Latvijā ir ļoti daudz ekonomistu un juristu.

Vai ir bijis kāds piemērs, kad investors uzzinot, ka Latvijā nav piemērota darbaspēka, pasaka - nē, Latvijā tomēr neinvestēsim!

Ģ.G. No galvas pateikt nevaru, toties varu izstāstīt pretēju - labu - piemēru. LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra] ir piesaistījusi investoru, kurš ir izvēlējies investēt Latvijā, jo šeit ir grāmatvežu pārprodukcija. Tāpēc uzņēmums savas galvenās pārvaldes biroja grāmatvedības funkcijas ir izvietojis Latvijā, jo mums ir daudz grāmatvedības speciālistu. Mums bija grāmatvežu pārprodukcija, kas radīja konkurences priekšrocību konkrētam uzņēmuma, un līdz ar to vairāki cilvēki ieguva darbu.

Kā eiro ieviešana Igaunijā var ietekmēt lēmumu par investoru ienākšanu Latvijā?

Ģ.G. Cepuri nost Igaunijas priekšā, ka tā spēja pieņemt sāpīgus lēmumus, lai izpildītu kritērijus iestājai eirozonā. Kad investori vērtēs Baltijas valstis, viņi Igaunijā redzēs vienu - valūtas - risku mazāk, nekā Latvijā un Lietuvā. Taču valūtas risks ir tikai viens no kritērijiem, lai investors ienāktu Latvijā. Turklāt starptautiskie vērtētāji ir palielinājuši Latvijas kredītreitingu, kas liecina, ka Latvija ir uz pareizā ceļa. Ir jāturpina darīt lietas, lai pildītu starptautiskās saistības un attīstītu ekonomiku. Mums ar Kristīni ir gods pārstāvēt investorus, kas Latvijā nākuši ilgtermiņā, un neviens nav pat ieminējies par čemodānu pakošanu un došanos prom. Ir Latvijā bijuši labi laiki, šobrīd nav tik labi. Bet ir jāturpina strādāt.

Krīzes jeb juku laikos investori nepameta Latviju?

K.J. Vismaz mēs tādu tendenci neesam redzējuši. Lielie investori Latvijā ir ieguldījuši pietekoši daudz naudas un izveidojuši savu biznesu, un ir Latvijā uz palikšanu.

Ģ.G. Protams, nevar izslēgt, ka labāka darījuma dēļ kāds investors Latviju pamet. Pirms dažiem gadiem "Shell" pieņēma stratēģisku lēmumu iziet no Austrumeiropas. Nesen "Fazer" nolēma nodalīt ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu no maizes cepšanas.

Bija arī kāds investors, kas krīzes laikā ienāca Latvijā?

K.J. Es nevarēšu nosaukt investora vārdu. Taču, protams, pēdējā pusgada laikā investoru interese par Latviju ir pieaugusi. Arvien vairāk interesējas par uzņēmumu pirkšanu un jaunu biznesu veidošanu visdažādākajās nozarēs. Nav tā, ka investori fokusējās tikai uz vienu nozari. Viņi interesējas par vairākiem.

Nosauciet, lūdzu, dažas!

K.J. Ražošana, banku joma, tātad, finanšu pakalpojumu sniegšana, kā arī transports un loģistika.

Kā jūs raksturotu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret investoriem? "Saint - Gobain" [Francijas uzņēmuma] rūpnīcas ideja Ikšķilē savulaik neizdevās iedzīvotāju neapmierinātības dēļ, arī dāņu cūku fermas daudzviet Latvijā ir uztvertas negatīvi. Tie ir vienkārši atsevišķi negatīvi piemēri, kas saistāmi ar konkrētām nozarēm, vai tomēr liecina par plašāku aizdomīgumu iedzīvotāju vidū?

K.J. Mums gribētos ticēt, ka nē, jo ārvalstu investori rada jaunas darbavietas. Tas būtu tikai loģiski, ka cilvēki vēlas uzlabot savus dzīves apstākļus. Tomēr katrs gadījums ir atsevišķs. Ir dziļi personīgi iemesli, piemēram, dāņu lauksaimnieku gadījumā, kāpēc cilvēkiem bija pretenzijas pret šīm fermām. Taču tas nevar pilnīgi noteikti būt vispārināts.

Ģ.G. Te ir runa par prognozējamu teritorijas plānošanas procesu un uzņēmējdarbības vides veidošanu, kas šajā gadījumā ir saistīti ar teritoriālo plānošanu un būvniecību. Runājot par "Saint - Gobain" lietu un dāņu lauksaimnieku lietu, drīzāk ir vērojama pašvaldības nepietiekama komunikācija ar iedzīvotājiem. Tie ir viņi, kas lemj, ka te būs rūpnīca, te būs lauksaimniecībā apstrādājama zeme un te būs vēl kaut kas. Izdarot visu, kas nepieciešams, nevajadzētu būt tādai situācijai, ka pasaka "nē investīcijām". Skatoties no malas, drīzāk ir nesaprašanās starp pašvaldību un iedzīvotājiem, un situācija nav izdiskutēta jau vairākus soļus atpakaļ, kad lēma par teritorijas izmantošanu. Nevajadzētu būt diskusijai par to, vai celt rūpnīcu vai necelt. Jautājumam vajadzētu būt: kādu rūpnīcu celt, ja vispār ceļ. Te ir tā pretruna, ka Latvija tiek pozicionēta kā lauksaimniecībai pievilcīga zeme, taču tajā pašā laikā, pēc dāņu lauksaimniekus pārstāvošas kompānijas datiem, cūkkopībā Latvijā garām aizgājušas 40 miljonu latu investīcijas. Tas ir aptuveni 1000 darba vietu. Tieši vietējo pašvaldību lēmumu dēļ neatļaut būvniecību.

Pašvaldība šādu lēmumu nevarēja pieņemt iedzīvotāju neapmierinātības dēļ...

G.G. Bet lēmumu taču pieņem pašvaldība. Tā veic skaidrošanas darbu ar iedzīvotājiem un iepriekš taču pieņēma lēmumu arī par teritorijas izmantošanu, kurā pēc tam būvniecību īsteno investors - atbilstoši teritorijā atļautajai izmantošanai.

Tātad, jūsu skatījumā problēma ir tikai izskaidrošanas darbā, nevis attieksmē pret konkrētu nozari?

Ģ.G. Tā var spriest, loģiski skatoties lēmumu pieņemšanas ķēdi un esošo likumdošanu, kur ir teritorijas plānošanas sabiedriskā apspriešana, būvniecības ieceres sabiedriskā apspriešana un ietekmes uz vidi sabiedriskā apspriešana. Problēma ir pašā sākumā, nevis beigās. Investors ir nācis, izvērtējis, tērējis savus līdzekļus. "Saint - Gobain" gadījumā investoram bija prasīta 771 diena, lai dzirdētu "nē". Tas nav adekvāti.

K.J. Mūsu valdība tomēr šajā ziņā iet pozitīvā virzienā. Ir ieviesta "Polaris" koncepcija, kas paredzēta, lai novērstu situācijas, kad uzņēmējam ir jāgaida 771 diena, lai dzirdētu atbildi - vienalga, kādu atbildi. Investoram atbilde ir jādzird ātrāk. "Polaris" pieeja nozīmē, ka šādi jautājumi, sadarbojoties ministrijām un citām institūcijām, tiks risināti ātrāk. Atbilde var būt gan "jā", gan "nē", bet tas būtu laicīgs risinājums, lai tādas situācijas kā ar "Saint - Gobain" Latvijā vairs neatkārtotos. Mēs toreiz pazaudējām milzīgas investīcijas.

Ģ.G. Ap 80 miljoniem eiro [aptuveni 56 miljoni latu].

K.J. Un tas nozīmē darba vietas. Ne tikai transports, bet arī apkalpošana.

Ģ.G. Turklāt viņiem bija produkts, ko var eksportēt 1000 kilometru attālumā. Tas būtu ekonomiski pamatoti. Tas nozīmētu, ka Latvijas importa - eksporta bilance arī uzlabotos.

Pēdējo gadu budžetu konsolidācija lika veikt daudzas nepatīkamas lietas, piemēram, nodokļu likmju palielināšanu. Vai tas kaut kādā mērā ietekmēja investoru piesaisti?

Ģ.G. Ne jau likmes izšķir investīciju piesaisti.

K.J. Mēs tagad varam prognozēt nodokļu sistēmu nākotnē. Uzņēmējs, investors domā nevis nākamā gada, bet piecu, desmit gadu griezumā. Vai valsts ir stabila? Vai ir stabili spēles noteikumi? Vai viņš zina, kādas būs izmaiņas, ja vispār tādas būs, nākamajā gadā? Tā ir joma, kur Latvija ir parādījusi mugurkaulu, ir pieņemti smagi un nepopulāri lēmumi, bet esam nonākuši pie kaut kāda risinājuma. Jācer, ka arī turpmāk valdība novērsīs nedrošības sajūtu, ka nav skaidrs, kas īsti nākotnē notiks, un parādīsies pārskatāms nākamo piecu gadu periods.

Šobrīd drošības sajūtas vēl nav?

Ģ.G. Mēs saprotam, ka šobrīd notiek darbs. Finanšu ministrija ir apstiprinājusi nodokļu pamatnostādnes, kurās ir virzieni, bet kas vēl nav apstiprināti Ministru kabinetā. Nu, jāsaka, ka ir tā nedrošība, būs tā vai tā nebūs? Pēdējās nodokļu izmaiņas nav tas labākais risinājums, bet varbūt pussolīti pareizajā virzienā. It kā ir samazināts IIN [iedzīvotāju ienākuma nodoklis], bet tas nav īsti drošs solis. Samazinātās PVN [pievienotās vērtības nodokļa] likmes nav īsti atbalstošs pasākums maznodrošinātajiem. Ja mēs runājam par PVN elektroenerģijai, ir jāmeklē citi veidi, kā maznodrošināto atbalstīt, ar tiešām viņiem domātiem atbalsta mehānismiem. Maznodrošinātajiem nav ar elektrību apsildāmas grīdas, plazmas televizors un kondicionieris. Savukārt maznodrošinātajiem ir viena maza tējkanna, līdz ar to arī turīgais izmanto tos pašus sociālos labumus, kas it kā ir mērķēti maznodrošinātajiem. Šī iemesla dēļ subsidēšanas mehānismam ir jābūt citādāk virzītam - lai tas trāpa mērķī. Tas pats par subsidēšanu pasažieru autobusiem laukos, vienlaikus atbalstot pasažieru vilcienus un radot konkurenci. Varbūt būtu prātīgāk, ja vilciens aizvestu līdz kādai lielākai pilsētai, un pēc tam autobuss pa mazākiem nostūriem. Un jāmērķē uz iedzīvotājiem, nevis kompānijām, kas vēl pēc tam mēģina iegūt peļņu. Tās ir tās nepieciešamās strukturālās reformas.

Tieši par strukturālajām reformām arī bija nākamais jautājums. 23.novembrī padomei bija tikšanās ar valdību un pēc tās padome sacīja, ka "valdībai ir jāīsteno strukturālās reformas un nodokļu pārnese uz patēriņu", kas līdz tam nav noticis. Taču valdība jau divus gadus saka, ka strukturālās reformas notiek. Ko jūs vēl iesakāt, uz ko jūs mēģināt viņus mudināt?

K.J. Mēs mudinātu uz plašākām strukturālām reformām. Tām būtu jābūt jau noteikti tendētām uz noteiktām nozarēm. Kā piemēru atkal var minēt augstāko izglītību, jo Latvijā ir ļoti daudzas augstākās izglītības iestādes - vairāk nekā 50. Tad rodas ļoti loģisks jautājums - vai tik mazai valstij kā Latvijai ir nepieciešamas 50 augstākās izglītības iestādes? Vai nebūtu to labāk visu centralizēt vienā, divās, trijās, desmit iestādes? It sevišķi, ja paskatās uz mūsu demogrāfisko situāciju. Pēc pāris gadiem mums vairs nebūs studentu, kas mācīsies šajās universitātēs. Ja mēs skatāmies uz dažādiem pētījumiem par to, cik pēc dažiem gadiem Latvijā būs potenciālo studentu, tad divas, trīs augstskolas brīnišķīgi ar viņu apmācību tiktu galā.

Ir vēl kāda nozares, kur strukturālās reformas ir vairāk nepieciešamas?

K.J. No mūsu ieteikumiem, ir vērts rūpīgāk paskatīties medicīnas jomu. Salīdzinot ar to, kāda ir statistika Eiropā, Latvijā cilvēks slimnīcā pavada vairāk dienu, gultas vietu skaits ir lielāks. Iespējams, ka arī tur ir vēl ko vairāk ietaupīt.

Ģ.G. Savos ieteikumos mēs valdībai esam teikuši dot lielāku iespēju nodokļu maksātajam lemt par nodokļu tērēšanu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nodokļu maksātājs ar savu izvēli iet uz vienu vai otru slimnīcu, sūta savus bērnus vienā vai otrā bērnudārzā, skolā, tādējādi, parādot, kura no institūcijām ir konkurētspējīgāka un būtu jāfinansē. Šobrīd izglītības sistēmā notiek reforma "nauda seko skolēnam", kas parāda, kura skola ir konkurētspējīgāka. Tās skolas, kurās netiek sūtīti bērni, apliecina procesa efektivitāti un norāda, ka tās būtu jāslēdz ciet. Tas pats varētu būt ar veselības aprūpi. Piemēram, kad cilvēks no laukiem brauc uz Rīgu. Kāpēc viņš brauc? Droši vien tāpēc, ka tur ir labāks pakalpojums, līdz ar to iestādei Rīgā ir pamatā finansēt. Tajā pašā laikā laukos varbūt var samazināt sniegtos pakalpojumus, ko piedāvā iedzīvotājiem. Nevajadzētu uzturēt politisku, partijām pietuvinātu budžeta dalījuma principu, bet skatīties, ko iedzīvotāji reāli izmanto.

Kādi būtu jūsu ieteikumi šī gada budžeta konsolidācijai, kur nepieciešams izdevumus un ienākumus sabalansēt vēl par 50 miljoniem latu?

Ģ.G. Ir jāmēģina efektīvi apsaimniekot līdzekļus un centralizēt noteiktu darbību īstenošanu. Piemēram, iepirkumi un valsts īpašumā esošo nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Šobrīd VNĪA pieder daudz neapdzīvotu telpu. Tajā pašā laikā daudzas valsts institūcijas īrē telpas no privātajiem īpašniekiem. Jautājums: vai labs saimnieks tā darītu, ja viņam ir tukšas telpas? Kāpēc tās netiek izmantotas?

Ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) sacījis, ka 2012.gadā varētu mainīties tikai nekustamā īpašuma nodoklis. Vai ir ticība, ka tā notiks?

K.J. Tas ir atkarīgs no tā, cik labi valstij izdosies realizēt strukturālās reformas. Ja to izdosies paveikt, rezultāts var būt pavisam labs un nodokļus mēs aiztiksim minimāli vai vispār neaiztiksim. Tad mēs varētu uzskatīt, ka nevienam nevajadzētu augt.

Var notikt arī otrādi...

K.J. Ja gadījumā mēs nonākam situācijā, ka ekonomika neattīstās, kā plānots, un nevar iegūt tik lielus līdzekļus budžetā, kā iecerēts, un viss, ko var uzlabot, ir uzlabots, tad izmaiņas varētu notikt.

Ģ. Ģ. Nodokļu maksātāji, kas palīdz veidot budžetu ieņēmumus, ir aptuveni 700 000. Pensionāru skaits ir 530 000, tad vēl bērni, invalīdi, cietumnieki un citas grupas, kas neražo pievienoto vērtību. Te mēs varam analizēt, ko varam atļauties kā valsts. Ja mēs gribam daudz, tad mums arī nodokļos jāmaksā daudz. Arī tas ir no priekšvēlēšanu retorikas: ja nekas netiks darīts sociālajā jomā un pensiju jomā, tad mēs varam nonākt situācijā, ka, pēc Labklājības ministrijas datiem, sociālais nodoklis ir jāpalielina līdz 46% - 50%. To nosaka mūsu demogrāfiskā situācija. Šogad budžets ir veidots, ja pareizi atceros, balstoties uz Finanšu ministrijas datiem, ka ir 650 000 nodokļu maksātāji, no kuriem daļa strādā valsts iestādēs, ko arī uztur par valsts naudu. Un te nu mēs esam pie fundamentāliem skaitļiem! Vai mums vajag divu līmeņu pašvaldības? Vai vajag 14 ministrijas, vai tomēr mazāk? Somijā, ja nemaldos, ir mazāk ministriju nekā Latvijā. Arī medicīnā - varbūt ir jādefinē valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu grozs. Tas ļautu sakārtot saimniecību apdrošinātājiem, valsts slimnīcām un privāto pakalpojumu sniedzējiem.

Tajā pašā 23. novembra sēdē Ārvalstu investoru padome arī izteica skepsi par valdības nodomu no "ēnu ekonomikas" apkarošanas iekasēt 60 miljonus latu. Vai skepse vēl joprojām ir saglabājusies un kas ir tās pamatā?

K.J. Protams, ir pozitīvi, ka valdība ir paredzējusi virkni darbību "ēnu ekonomikas" apkarošanai. Taču nebija pietiekami izskaidrots, kā šie 60 miljoni radīsies. Kādu aktivitāšu rezultātā? Kāda veida ienākumi šie būs? Īsta pamatojuma nebija. Sākotnējais skaitlis bija seši miljoni, tad 15 miljoni un tagad 60 miljoni. Mēs esam nonākuši pie desmit reizes lielāka skaitļa. Es domāju, ka tas ir jautājums nākotnei - kā mēs vispār cīnāmies ar "ēnu ekonomiku", un kā novērtēs cīņas rezultātus. Jo ir jābūt kaut kādiem kritējiem, kas noteiks, kā tad analizēs cīņu ar "ēnu ekonomiku" un, galvenais, neskaitīt pie ieguvumiem no "ēnu ekonomikas" apkarošanas citus ieņēmumus.

Ģ.G. Svarīgi ir ne tikai tas, ko dara valsts, bet, ko dara arī iedzīvotāji. Nu, nav labi, ja vecmāmiņa lepojas, ka mazdēls nemaksā nodokļus. Būtībā no viņa nodokļiem tiek maksāta pensija. Sanāk, ka, no vienas puses, mēs negribam maksāt valstij, bet mēs gribam saņemt pakalpojumu. Līdz ar to ir svarīga komunikācija: gan par nodokļu prognozēm vidējā termiņā, gan par to, kur nodokļi ir tērēti, un arī, lai sasietu kopā nomaksātos nodokļus un pakalpojumu, kādu iedzīvotājs par tiem saņem. Skaidrojošā daļa ir viens no nozīmīgākajiem "ēnu ekonomikas" apkarošanas pasākumiem.