'Delfi' intervija ar Andri Ozolu: Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa nozīme ir pārspīlēta

Nesen intervijā portālam "Delfi" Ārvalstu investoru padomes locekļi atzina, ka investīciju piesaistē Latvijas pluss ir labs ģeogrāfiskais stāvoklis, kvalificēts darbaspēks, bet mīnuss - augstāki nodokļi. Jūsuprāt, ar ko Latvija var ieinteresēt investorus?

Nodokļi Latvijā vairāk ir neprognozējami, ne tik ļoti nekonkurētspējīgi. Ienākošie uzņēmēji neinteresējas par nodokļu likmi, bet gan par kopējo izdevumu summu. Viņi vienā maisā liek atalgojumu, ofisa īri, ražotnes celtniecības un citas izmaksas. Viņi salīdzina nevis valstis, bet pilsētas, piemēram, Tartu un Jelgavu vai Klaipēdu un Liepāju. Un tad jau konkrētā vietā tiek vērtēts atalgojums, izmaksas, un nodokļi ir tikai viena no izdevumu pozīcijām. Te nevar mērīt vidējo nodokļu slogu, jo jāskatās atsevišķi nekustamā īpašuma nodoklis un tā tālāk. Katram uzņēmumam būs sava summa, jo kādam galvenā izdevumu pozīcija būs atalgojums, kādam - dārgs nekustamais īpašums, par ko jāmaksā NĪN. Kopumā tā situācija nav tik slikta. Galvenais pārmetums ir zināma neprognozējamība un svārstīšanās no politiķu puses - kādus nodokļus mainām un kādus nē.

Attiecībā uz ģeogrāfisko stāvokli - jāatzīst, ka tas ir stipri pārspīlēts, jo jebkura valsts pasaulē atrodas unikālā ģeogrāfiskā situācijā.

Bet, piemēram, vispārzināmais "Rietumu - Austrumu" tranzīta tilts...

Bet, piemēram, Čehija - arī ar savu unikalitāti, tirdzniecības tradīcijām un dzelzceļa mezgliem. Izcelt unikālo ģeogrāfisko stāvokli un līdz klišejai nodrāzto, ka mums ir trīs ostas... Igaunija un Lietuva saka, ka viņu lielākais ieguvums ir tas, ka viņiem ir nevis trīs, bet viena osta. Tad nedalīts, centralizēts atbalsts no valsts centrālā budžeta tiek vai nu Igaunijas Mugas ostai vai Klaipēdas ostai, kas ļauj neieslīgt reģionālās, politiskās cīņās. Tas ir par labu valsts vienotai loģistikas izpratnei. Tāpēc es piekrītu, ka Latvija ir unikālā ģeogrāfiskā stāvoklī, ar nosacījumu, ka katra valsts ir unikālā ģeogrāfiskā stāvoklī. Un tad ir jārunā dziļāk, ko nozīmē ģeogrāfija. Man tagad ir jāgatavo tēzes, kā Latvija sevi prezentēs Valsts prezidenta [Valda Zatlera] vizītē Lietuvā, un 99% no tā, ko mēs būtu teikuši amerikāņiem vai ķīniešiem, Lietuvai ir pilnīgi identiski.

Tas nozīmē, ka mums nav ko piedāvāt?

Nē, mums ir ko piedāvāt. Mēs nedrīkstam piedāvāt lietuviešiem to, kas viņiem jau ir. Ja mēs lietuviešiem apgalvosim, ka mēs esam valsts pie Baltijas jūras ar ostu un attīstītu dzelzceļa infrastruktūru, tad lietuvieši mums apgalvos tieši to pašu. Un tad nebūs unikalitātes momenta. Taču, ja mēs gribam kvalitatīvi ieinteresēt lietuviešus, tad mums ir jārunā nozaru griezumā. Piemēram, farmācija. Ir pilnīgi skaidrs, ka farmācijā mēs lietuviešus "iztrumpējam". Mums ir izpētes un zinātnes tradīcijas, mums ir Organiskās sintēzes institūts, mums ir "Olainfarm" un "Grindex", kosmētikas ražotāji "Madara" un "Dzintars". Tāpat kokrūpniecībā - ja lietuvieši ir iegādājušies iekārtas un izkopuši tradīcijas, piemēram, mēbeļu tirdzniecībā, mums joprojām ir lielāki koksnes resursi, un ar savu egoistisku interesi, lai pēc iespējas vairāk šīs koksnes pārstrāde notiktu Latvijā. Lai mēbeļu ražotāji izskata iespējas Latvijā atvērt ražotni, nevis tikai pirkt koksni.

Kad jūs runājat ar ārzemju uzņēmējiem, kuri izskata iespējas investēt vai jau ir investējuši, ko viņi jums saka? Kas ir slikti un kas ir labi?

Tie investori, ar kuriem LIAA strādā, vismazāk interesējas par tik bieži piesauktajiem kredītreitingiem, ko gatavo "Standard&Poor", "Moody's" un "Fitch". Tie lielie finanšu investori, kas par šādu kredītreitingu interesējas, strādā finanšu tirgos. Pie mums nāk ražotāji, un viņi vairāk interesējas par iespējamajiem riskiem ekonomikā, kas ir saistīti ar darbaspēka pieejamību, atalgojuma apmēru, izglītojamību. Un te es nedomāju augstskolas. Viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir tieši par profesionālo skolu piedāvāto izglītības līmeni. Jo tos dažus augstas raudzes speciālistus uzņēmumi var importēt arī no Zviedrijas, ko daudzi arī dara. Diviem, trim, četriem cilvēkiem var maksāt arī augstākas algas, bet, ja vajadzīgi 40 - 50, kas saprot rasējumus, saprot, par ko ir runa, un kam nav augstskolas diplomi - investori sagaida, ka tos Latvija pati spēs nodrošināt. Līdz ar to viens no "pudeles kakliņiem" ir nevis studentu skaits, bet šaurāk specializēta profesionālā izglītība. Protams, investori uzdod daudz reālākus, šaurākus, piezemētākus jautājumus, nevis: "Kā jums te iet?" Ar pavisam citu detalizācijas pakāpi, nevis kā valdības līmenī. Tie daudzie miljardi - ja mums "karsto" gadu laikā tautsaimniecībā ir ieguldīti "padsmit" miljardi latu, tad apstrādes rūpniecībā tikai simti miljoni latu.

Kādā intervijā jūlijā Jūs sacījāt, ka investoriem ir liela interese par Latvijas stratēģiskajiem un lielajiem uzņēmumiem. Piemēram, ķīnieši esot interesējušies par aviokompāniju "airBaltic". Kā ir šobrīd?

Ķīniešu interese joprojām ir. Februāra otrajā pusē ir plānota dažas dienas ilga Ķīnas kompānijas HNA augstākās vadības vizīte. Viņi interesējas par ostām, jo sevišķi Rīgas ostu, lidostu un aviokompāniju "airBaltic". Manuprāt, uzmanību vajadzētu pievērst arī pārējām lielajām ostām. Gaidāms, ka sarunas būs vispārīgas. Taču ir svarīgi novērtēt iespējamos riskus pret potenciālajiem ieguvumiem.

Par citiem uzņēmumiem intereses nav? "Lattelecom" un LMT parasti min kā pirmos privatizējamo uzņēmumu sarakstā...

Es pilnībā piekrītu valdības pozīcijai, ka, lai iegūtu augstāku cenu, ir jāatdzīvina Rīgas Birža. Jāskatās, kā valsts var iegūt vairāk naudas. Manā skatījumā, pārdodot būtisku "airBaltic" akciju paketi biržā, mēs iegūtu daudz mazāk nekā, nododot to vienam konkrētam investoram. Tomēr te ir jāskatās uzņēmumu specifika - "Lattelecom" un "airBaltic" ir ļoti atšķirīgi uzņēmumi.

Bet investoriem ir interese par Latvijas lielajiem uzņēmumiem?

Investoriem ir interese nopelnīt. No tiem jautājumiem, kas ienāk aģentūrā, varu atbildēt - ir interese. Tomēr jāskatās, vai ir ieradies "jautājums", vai ieradies "investors". Mēs par "investoru" apzīmējām tādus investorus, kas pauž padziļinātu, nevis virspusēju interesi.

Un ir tādi, kas pauž padziļinātu interesi?

Ir tādi, kas pauž padziļinātu interesi.

Tā ir padziļināta interese vai arī konkrēta izpēte?

Mana atbilde ir, ka jā. Taču, tā kā mēs atrodamies tiešā konkurencē, jo šis nav tūrisms, kur mēs ar igauņiem un lietuviešiem esam brāļi, mūsu interesēs ir neatklāt šo uzņēmumu nosaukumus.

Pērn grozīja likumu, ļaujot iegūt uzturēšanās atļaujas, ja Latvijā iegulda vismaz 10 000 latu. Ar cik daudz potenciālajiem investoriem LIAA ir sastapusies?

LIAA nav interesējies pilnīgi neviens. Mūsu specifika nav nodarboties ar nekustamā īpašuma tirdzniecību. Esmu piedalījies prezentācijās, kur privātā sektora pārstāvji, arī lielākie nekustamā īpašuma tirgotāji saka, ka ir vairāk nekā 200 šādu pieteikumu.

Reizēm ir tā, ka ir pieņemts lēmums par investīciju piesaisti, bet pēcāk atlikts. Viens no tādiem bija "Coca Cola" projekts Ropažu pagastā. Lēmuma atlikšanas iemesls bija tieši iekšējā tirgus kritums, jo ir rūpnīcas, kas ir vērstas uz eksportu, un ir tādas, kas ir vērstas uz iekšējo tirgu. "Coca Cola" bija vērsta uz mūsu pašu patēriņu.

 "Coca Cola" nav vienīgais gadījums, kas ir atlikts. Pēc sabiedrības paustās neapmierinātības apstājās iespējamais Francijas uzņēmuma "Saint - Gobain" investīciju projekts, kā arī pavisam cita veida projekti - investīcijas dāņu cūku fermās. Investoru padome norāda uz pašvaldības komunikācijas vājumu ar iedzīvotājiem. Vai Latvijai ir vajadzīgas dāņu investīcijas, kas tomēr rada arī ļaunumu videi?

Cūku fermas man ir īpaši jutīgs jautājums. Nostājoties investoru pusē, varētu domāt, ka mēs atbalstām jebkuru iedzīvotājiem nepatīkamu saimniekošanu. Tā nav. Dānijā cūku fermas ir organizētas paralēli, veidojot biogāzes ražošanu, kas rada enerģiju un neatstāj mēslus uz lauka, kāda prakse pirms tam bijusi Latvijā. Tāpēc svarīgi ir iedzīvotājiem saprast, kādu fermu - ar vai bez smakas - investors būvēs.

Par industriālu ražotni - ir sevišķi naivs apgalvojums, ka ir kāda rūpnīca, kas nepiesārņo vidi. Pat tās ražotnes, kas šķietami nevainīgi ražo, izmantojot enerģiju, piesārņo vidi, jo enerģiju ražo TEC-2. Šeit ir svarīgi saprast, ka runa ir par samērīgumu - kāds būs ieguvums. Lai Latvijas rīcība ne tikai atbilstu Eiropas noteikumiem, bet arī vēl augstākiem standartiem, attieksmei pret vidi. Taču nav pieļaujams, ka viedoklis ir nevis profesionāls, bet gan ar iepriekš sagatavotu atbildi. Somijā lielāks svars ir centrālajai vadībai, lai izvairītos no situācijas, ka vietējie iedzīvotāji saka - būvējiet, bet nevis pie mums, bet, lūk, tur. Taču, ja kāds domā, ka izmisuma un krīzes dēļ mēs tagad sāksim celt videi nedraudzīgas celtnes, tad tas tā vienkārši nevar būt.

Pagājušajā gadā krietnu daļu LIAA darba laikā aizņēma arī "World Expo 2010". Vai tā sevi attaisnoja? Kādi ir secinājumi?

Ir jāgatavojas daudz savlaicīgāk, un ļoti lielas problemātikas un "brāķa" nebūtu bijis, ja lēmums būtu pieņemts savlaicīgi. Otra kļūda - laika trūkuma dēļ - visi darbi, ieskaitot mārketingu, bija uzticēti Latvijas paviljona tehniskajam izpildītājam [SIA "Aerodium"]. Tas nozīmē, ka nebija atsevišķa konkursa sabiedrisko attiecību jomā valsts labā. Attiecīgi valsts tika reklamēta daudz mazāk.

Bet bija vērts?

Es domāju, ka bija.

Ir kāds Latvijas uzņēmums, kas noslēdza kādu līgumu ar Ķīnas vai citas valsts uzņēmumiem?

Jā, SIA "Aerodium". Tas, protams, ir ar smaidu. Protams, tas ir sarkasms.

Otrs, trešais uzņēmums?

Nezinu. Domāju, ka tādu nav šobrīd. Lielākais ieguvums ir solidaritāte pret pasaules sasniegumiem, kultūras un tautsaimniecības forumu, un Latvijai piedien tādā piedalīties. Taču šaubos, vai arī Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi ir noslēguši kādus līgumus. Es domāju, ka tas ir tāds labs salīdzinājums. Zināmā mērā ir jāpiekrīt politiķu atrunām, ka tas ir vidēja un ilgtermiņa pasākums. Taču Milānas izstādei [pēc pieciem gadiem "World Expo" notiks Milānā] ir jāgatavojas laikus. Jārīkojas kā zviedriem - gan ideju, gan skiču konkursiem ir jābūt šobrīd. Es trešdien tikos ar Latvijas Institūta jauno vadītāju Kārinu Pētersoni par šo jautājumu. Tā Latvijai ir hrestomātiska kļūda - lēmums par piedalīšanos katrā "World Expo" tiek pieņemts pēdējā brīdī, un tad privātās firmas izpilda brīnumus.

Kas toreiz īsti notika starp jums un SIA "Aerodium"? Neviens no saviem vārdiem nav atkāpies...

Esam saņēmuši rakstisku Finanšu ministrijas apstiprinājumu, ka nauda par Jelgavas tuneli [ko cēla par ESF līdzekļiem uzņēmums, kura līdzīpašnieks ir viens no SIA "Aerodium" īpašniekiem, uzņēmējs Ivars Beitāns] nav izmantota korekti un finansējums no šiem puišiem ir jāpiedzen. Vārds pa vārdam, soli pa solim es pierādu visus savus apgalvojumus. Kā nākamo sagaidu KNAB atzinumu.