Kā jūs vērtējat saistībā ar pēdējā laika aktualitāti, tiesībsarga kandidāta meklēšanu, izskanējušo, ka AT senators Andris Guļāns nemaz nepaspēja kandidēt, jo viņu noraidīja vēl pirms nosaukšanas, sakot, ka viņam nebūs atbalsta? Kā jūs to skaidrotu?
Patiesībā šis jautājums nav īsti manā kompetencē. Tiesībsargs nav pat tiesu sistēmā, līdz ar to mēs par to interesējamies kā sabiedrības locekļi. Es zinu no medijiem, kas tur notiek, bet tiesnešu dalība tiesībsarga virzīšanā ir faktiski nekāda. Jā, man vaicāja viedokli par [AT senatori] Jautrīti Briedi. Kā kolēģis es teicu, ka viņa savas profesionālās varēšanas dēļ varētu pildīt šos pienākumus, bet kā AT vadītājam man būtu žēl šķirties no tādas kolēģes, taču viņa pati uzskatīja par neiespējamu kandidēt. Guļāna kunga personisko viedokli es nezinu, vai viņš vispār būtu gribējis. Man nav tādas informācijas, un es ar viņu par šo jautājumu nekad neesmu runājis.
No viņa jums nebūtu žēl šķirties?
Nu ko nozīmē - žēl? Jebkurš profesionāls kadrs, jebkurš tiesnesis šeit atrodas savas kompetences dēļ. Kā AT tiesnešu kolektīvs komplektējas? Tiesnešu amats nav pārmantojams, nav iegūstams radniecības ceļā, līdz ar to tie ir labākie Latvijas tiesneši. Lai kļūtu par AT līmeņa tiesnesi, šī cilvēka augšanai ir pietiekami ilgs laiks. Katrs aizgājējs - vai nu kāds pensionējas vai vienkārši maina darbu - kā iestādes vadītājam man nozīmē problēmu meklēt jaunu cilvēku, kā jebkurā vietā.
Varbūt baidās no tiesnešiem, ja nevēlas viņus tādos amatos redzēt un noraida kandidatūras?
Es tagad negribētu īpaši šo tiesībsarga amatu kā tādu vērtēt... Ir jau izskanējis, kāpēc tiesneši varbūt nevēlas. Pirmkārt, darba atalgojums ir cits, darba specifika ir pavisam cita. Ne katrs tiesnesis ir saskāries ar cilvēktiesībām tajā kontekstā, kā tas iznāk diendienā strādāt tiesībsargam. Īstenībā tas ir pavisam cits darba profils - tik vien ir tās saistības, ka tas ir... Patiesībā, pilnīgi pamatoti izskanējis viedoklis, ka, iespējams, nav pat jābūt juristam.
Vēl viena lieta, kas acīmredzot ir pietiekami aktuāla tiesnešiem, ko savulaik mēģināja risināt, kad tika meklēts KNAB vadītājs - šobrīd tiesnesim netiek garantēta atgriešanās amatā. Ja tiesnesis ir ievēlēts bez termiņa, un tā faktiski ir garantija viņam turpmākajam laikam, tad visi šie amati ir terminēti. Un ko nozīmē vienam tiesnesim neatkarīgi no vecuma doties projām uz kaut kādiem 4-5 gadiem pastrādāt citu, ar tiesneša darbu nesaistītu arodu, ja viņam nav garantijas, ka varēs atgriezties atpakaļ? Es domāju, tas ir viens no būtiskākajiem apsvērumiem tiesnesim, lemjot, vai viņš ir gatavs faktiski pamest tiesneša karjeru un pēc tam kaut kad startēt gandrīz vai no nulles. [Tiesībsarga likumā gan jau ir paredzēts, ka tiesnesim pēc tiesībsarga pilnvaru termiņa ir tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā - red.]
Vai esat dzirdējis par iespēju, ka varētu palielināt tiesībsarga pilnvaras un, piemēram, ļaut rosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem?
Par to ir runāts, tas jau nav nekas sensacionāls. Tādi varianti ir bijuši, un tas, manuprāt, ir ierakstīts šobrīd Saeimā esošajā Tiesu iekārtas likumprojektā. Atkal jau jāsaka, tā nav mana kompetence, es varu pats kā cilvēks domāt - par tiesībsarga amata prestižu, par rēķināšanos ar šo amatu. Viens no iemesliem ir ne tikai personība kā tāda, bet tās sviras, tie instrumenti, kas ir šai institūcijai. Vai tā ir tikai vienkārši iespēja pieklauvēt pie durvīm - lūdzu, netrokšņojiet vai nedariet aplamas lietas - vai reāli vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumu, piemēram, griezties ar pieteikumu Satversmes tiesā (ST) par kāda normatīva akta neatbilstību Satversmei. [Tiesībsargam likumā jau tagad paredzētas tiesības iesniegt pieteikumu ST - red.] Man šķiet, ka šo kompetences muskuļu Latvijas tiesībsargam varētu būt vairāk, tad arī viņa vārdam būtu lielāks svars un autoritāte, nevis viņš vienkārši kaut ko konstatē.
Bet šobrīd viņš jebkurā gadījumā var, piemēram, uzrakstīt sūdzību jums par kāda tiesneša rīcību, ja uzskata, ka pārkāptas cilvēktiesības.
Nu labi, viņš var rakstīt, mēs varam reaģēt, bet nav runa tikai par tiesneša rīcību. Turklāt tiesneša rīcību viņš vismazāk vērtē, jo tiesībsarga kompetence nesniedzas tiesas spriešanas likumības un pamatotības vērtēšanā. Tie ir pilnīgi nošķirti lauciņi - ja kādam nepatīk tiesas spriešana, priekš tam mums ir trīs pakāpju tiesa, bet nevis [došanās] pie tiesībsarga.
Bet runa vairāk ir tieši par disciplinārpārkāpumiem, par pamattiesību pārkāpumiem.
Katrā ziņā tiesneši nebaidās no tādas iespējas, tikai es īsti neredzu jēgu vai situāciju, kādā tiesībsargs, kurš nav tiesīgs pārskatīt tiesas nolēmumu, kā viņš konstatēs šo pārkāpumu. Pēc sūdzības? Nu, iespējams... Grūti iedomāties situāciju, kad tiesas spriešana ir notikusi saskaņā ar likumiem, bet pārkāpjot cilvēktiesības. Šī kombinācija patiesībā nav iedomājama.
Bet gadījumos, kad vēl līdz spriedumam ir sūdzības par tiesneša rīcību procesa laikā?
Nu, lūdzu, rakstiet procesuālu sūdzību, kas saucas apelācijas sūdzība, kasācijas sūdzība. Iespējams, ka tas ir pamats nevis disciplinārlietai, bet pat visa nolēmuma atcelšanai. Bet nu - es to neuztveru par īpaši aktuālu lietu.
Un kā vērtējat izteikumus par to, kam vispār būtu jāizskata disciplinārlietas - vai tas joprojām būtu jādara pašiem tiesnešiem?
Vispārpieņemta prakse mums ir disciplinārkolēģija. Es neredzu, kur mums līdz šim ir parādījušies līdzšinējās kārtības defekti vai nepilnības, kas mums liktu to mainīt. Mana pozīcija attiecībā uz jebkādām reformām nav kaut ko grozīt un mainīt tāpēc, lai ir "ja ne labāk, tad savādāk". Es esmu piekritējs citai pozīcijai: ir kategoriski un noteikti jāmaina lietas. kas nedarbojas vai darbojas nepietiekami. Šajā gadījumā neviena neizskatīta disciplinārlieta nav palikusi, un vismaz man nav nācies saskarties ar sabiedrībā vai medijos paustu neuzticēšanos, ka tiesnešu disciplinārkolēģija - tie jau tik visi savā nodabā kaut ko tur spriež.
Bet pat tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (V) saka līdzīgi: nav normāli, ka tikai tiesneši paši vērtē tiesnešus. Jūs ar viņu esat to izrunājis?
Nu viņš saka tā... Man ar viņu tas nav jārunā. Kāpēc man ar viņu tas būtu jārunā? Viņš ir politiķis, viņam un valdības deklarācijā ir savi uzstādījumi. Es vadu vienu augstāko tiesu instanci, manā atbildībā ir lietu ritums, lietu izskatīšana, atbildība par saviem tiesnešiem, tai skaitā arī par disciplināro atbildību, un vēl pavisam jauns pienākums kopš pagājušā gada nogales ir Tieslietu padome. Es katrā ziņā pozitīvi vērtēju ministra vēlmi modernizēt, padarīt efektīvāku, profesionālāku tiesu, bet es saprotu, ka viņam ir rūpes arī par ieslodzījuma vietām un citām lietām, kas ir ārpus tiesu sistēmas. (...)
Ja mani mēģina kāds tagad sasaistīt ar (Tiesnešu) disciplinārkolēģijas darbu, tad vēršu uzmanību, ka saskaņā ar pēdējām izmaiņām likumā par tiesu varu es to vairs nevadu. Man ar šo kolēģiju vairs nav ne mazākā sakara. [Šobrīd to vada AT priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš - red.]
Bet pēc tam, kad Štokenberga kungs ierosināja disciplinārlietu pret Ogres tiesas tiesnesēm, kuras bija braukušas ceļojumā uz Tenerifi it kā vēl darba laikā, Gruziņa kungs, kolēģijai izskatot šo lietu un vienu tiesnesi sodot [tiesas priekšsēdētājai Maijai Vētrai izteikta piezīme], izteicās, ka varbūt ministrs ir mazliet pārsteidzīgi to rosinājis, un aicināja sākumā noskaidrot, kā strādā tiesa.
Tas acīmredzot bija disciplinārkolēģijas viedoklis - es vēlreiz teikšu, es tajā nedarbojos, par lēmumu uzzināju tieši tāpat kā jūs, iepazīstoties ar sniegto informāciju. Situācijā, kad, kā atzina disciplinārkolēģija, pret tiesnesi tiek nepamatoti ierosināta lieta, acīmredzot vēlme ir, ka šādās situācijās būtu padziļināti pētāmi apstākļi. Konkrētajā gadījumā, ja tiesnese aizbrauca ar savas priekšnieces atļauju - nu, varbūt nedaudz paradoksāli, ja pati priekšniece arī bija kopā ar viņu - ko var pārmest šai tiesnesei, ja tiesnešiem turklāt nav normēts darbalaiks?
Bet varbūt tieslietu ministram vai kādam citam šķiet, ka notiek tiesnešu savstarpējā sargāšana?
Kā jūs to domājat - sargāšana? Jūs domājat, ja būtu cits sastāvs, šo tiesnesi vajadzētu sodīt? Man tā īsti nav saprotams, ko jūs īsti gribat pajautāt man.
Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā tiesās ir disciplīna un viss ar darba organizāciju ir kārtībā?
Noteikti ne. Tas būtu absolūti neapdomīgi, ja es teiktu, ka Latvijas tiesu sistēmā viss ir ideālā kārtībā. Ja jūs runājat par tiesu administrēšanu - par to atbild Latvijas Tieslietu ministrija, ja vēl precīzāk - Tiesu administrācija.
Un par to, ka tiesas sēde notiek no 10 līdz 12, un pēc tam visi, arī tiesneši, iet mājās, arī atbild Tiesu administrācija vai konkrēts tiesnesis?
Protams. AT nav nekādu sviru piespiest tiesnesi strādāt ilgāku vai īsāku darba laiku. AT vērtē zemāko tiesu darba rezultātu, cik pareizi vai nepareizi ir izspriesta lieta. Nevis cikos, bet cik pareizi pēc būtības.
Bet varbūt var uzlabot darba organizāciju, strādāt ilgākas stundas, un tādā veidā palielinātos uzticība tiesām - vai tas jums kā augstai tiesu varas amatpersonai nerūpētu?
Man nav nācies lasīt sūdzības, ka tiesas nepietiekami daudz strādā. Ja jūs gribat novest sarunu pie tā, kāpēc lietas uzkrājas, tad tam nav nekāda sakara ar darba disciplīnu, kā es to, piemēram, redzu savā tiesā. Ticiet man, neviens Latvijas tiesnesis darbā aiz gara laika avīzi nelasa un krustvārdu mīklas nerisina. Bez atrašanās tiesas zālē, tāpat kā ārstam darbs nesastāv tikai no operācijām, tā tiesnesim ir jāgatavojas šai tiesas sēdei, ir jālasa materiāli. Nereti to varbūt dara arī no mājām, mums ir tehnoloģijas pietiekami attīstītas, lai varētu strādāt arī internetā, uzturot saikni gan ar AT bibliotēku, gan ar palīgiem. Tāpēc pateikt, ka tiesnesis pulksten 12 neatradās pie tiesas galda, nenozīmē, ka viņš nestrādā.
Bet gadījumā, kad tiesnesim visu dienu ir ieplānota tiesas sēde, bet tā nenotiek, piemēram, jo advokāts tajā laikā piedalās citā procesā, vai tiesnesis pēc tam sēž un strādā pie kaut kā cita?
Protams, ka strādā. Jūs pamēģiniet ieiet kāda tiesneša kabinetā un paskatieties! Ja jūs nelaiž - ticiet man uz vārda: tiesneša kabinets ir piekrāmēts ar lietām. Un jūs paintervējiet tiesnešus, cik stundas viņi pavada darbā. Šī pati [Ogres tiesas] tiesnese [Irēna] Cupika - cik brīvdienas viņa nosēdēja darbā, lai sev izbrīvētu šo gabaliņu, šo vienu nelaimīgo piektdienu, lai varētu aizbraukt vienu dienu pirms oficiālā atvaļinājumu.
Ko varat teikt par ideju ierobežot advokātu iespēju "noraut" tiesas sēdes? Izskanējis, ka paši advokāti par to ir sašutuši un saka, ka viņi nav vienīgie, kas mēdz saslimt.
Pilnīgi pamatots iebildums no viņu puses. Pietiekami liels daudzums lietu patiešām atliekas AT, piemēram, Krimināllietu tiesu palātā. Tas ir izniekots laiks, cilvēku resursi, finanses, jo viena daļa cilvēku atnāk, viņiem jāapmaksā pavēstes, ceļš, bet cita daļa neatnāk. Tas, protams, nav labi, jo vairāk ievelkas lietu izskatīšana. Mēs esam pētījuši, piemēram, konkrēti attiecībā uz krimināllietām - es varu runāt par AT - kādi ir iemesli.
Apmēram vienā trešā daļa ir slimošanas. Slimo visi pēc kārtas, un par to, cik grūti vai viegli mūsdienās ir iegūt darba nespējas lapu, ministrs pamatoti ir uzsācis diskusiju. Un te ir jautājums, vai vienmēr, piemēram, pianista darba nespējas lapa sakarā ar izmežģītu rokas pirkstu nozīmē viņa nespēju atnākt uz tiesu sniegt liecību. Diemžēl Latvijā nav metodikas, kā dakteris, to rakstot, varētu noformulēt, vai šī darba nespēja ir tik smaga, ka cilvēks nevar iet uz tiesu. Tiesai nākas samierināties un pieņemt darba nespējas lapas kā attaisnojošu dokumentu.
Tikpat liela daļa ir, kad lietā nav advokāta. Vēršu uzmanību - es nesaku "advokātu vainas dēļ", es saku vienkārši "nav advokāta". Kur viņš ir? Iespējams, citā lietā, katrā ziņā diez vai sēž mājās. Vēl ir vesels bloks - vienkārši cilvēku neierašanās, apsūdzētie negrib nākt, liekas atliek, jo jāvāc papildu pierādījumi, jāizprasa cilvēki.
Ja runājam par advokātu neierašanos - tas, kas man ļoti patīk un ir Igaunijā, ir kopīgā datu bāze, kurā ir ieinteresēti visi, kam nepieciešams advokāta klātbūtne - izmeklēšanas iestādes, prokuratūra, tiesas; arī pašiem advokātiem vajag zināt, kurā dienā viņiem jāiet uz prokuratūru, kurā - uz tiesu. Vajadzīgs faktiski dispečers, kas vadītu šo sistēmu. Protams, ir runāts, ka advokātam nevajadzētu aizstāvēt klientu, zinot, ka viņam tajā dienā sēde ir citur. Tas ir pareizi, bet tā ir niecīga daļa no problēmu loka. (...) Ir vajadzīgs finansējums un TM virsvadība, iesaistot šīs problēmas risinājumā visas ieinteresētās puses.
Parunāsim pa lietu, kuru Jums ļoti nepatīk pieminēt, par grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis". Vai esat beidzot to izlasījis? Agrāk teicāt, ka neesat lasījis, ka tā ir literatūra...
Nu es nezinu, ko nozīmē "beidzot". Cik bieži jūs man to esat jautājis? Nu jā, jā, esmu pāršķirstījis.
Jūs to joprojām vērtējat kā daiļliteratūru vai kāds zināms patiesības grauds tajā tomēr ir?
Kāpēc Jums šis jautājums pēc piecpadsmit gadu notecējuma joprojām šķiet aktuāls? Grāmata ietvēra it kā notikumus ar apmēram astoņu, deviņu gadu vecumu. Kopš pašas grāmatas ir gadi pieci pagājuši. Līdz ar to gadi piecpadsmit ir, katrā ziņā padsmit gadi.
Es paskaidrošu, kāpēc mūs tas interesē. Arī tieslietu ministrs nesen izteicās presē, ka joprojām, iespējams, valda "ķēķa" vēsmas, tikumi tiesās.
Pastāv vai iespējams, ka pastāv? Es nevaru pateikt, ka noteikti nē. Bet man nav faktu, kas liecinātu, par šādas sistēmas pastāvēšanu. Par to mēs jau runājām, kad tā grāmata parādījās. Jau uz to brīdi sistēma un kārtība Latvijas tiesās bija absolūti izmainījusies. Mēs šobrīd mēģinām reanimēt vienu stipri senu notikumu virkni. Mums faktiski nomainījusies tiesnešu paaudze, nomainījusies visa procesuālā likumdošana. Tas bija pavisam cits laiks! OK, vēsturniekiem tas būtu interesanti! Tas, ka ir nepieciešams strādāt ar tiesnešu profesionalitāti, ētikas normām! Šodien pat visu dienu ētikas komisija cītīgi strādāja, ir daudzas lietas izmainījušās.
Ētikas komisija radās lielā mērā grāmatas dēļ...
Nu ne dēļ grāmatas! Jau uz grāmatas brīdi, jau sen bija tiesnešu ētikas kodekss pieņemts, tikai viņam vajadzēja loģisku turpinājumu. Tas taču tiek darīts, nu ir! Kas šobrīd liek domāt, ka šāda sistēma joprojām pastāv?
Jūs sakāt, ka ir nomainījusies tiesnešu paaudze. Tiesnesis [Senāta Civillietu departamenta vadītājs Zigmants] Gencs nupat ir nonācis amatā, no kura, kad viņš bija tā pienākumu izpildītājs, tika atcelts tieši grāmatas dēļ.
Nu un, nu un kas tad tas ir? Paaudze ir nomainījusies. Tā grāmata nebija par Gencu.
Gencs tajā bija pieminēts, viņš pats to atzina.
Ja mēs pieņemam, ka tas bija Gencs, tad tas ir viens no daudziem. Tas bija tikai viens no cik grāmatas varoņiem?! Ko jūs man tagad gribat pajautāt, citādi mums laiks iet? Kāpēc viņš ir amatā? Tāpēc, ka viņa kolēģi viņu izvirzīja!
Un esiet lūdzu uzmanīgi ar formulējumiem! Gencs nekad nav ieņēmis šo amatu, viņš bija īslaicīgi pienākumu pildītājs, tā ir pavisam liela atšķirība. Otrām kārtām, Bičkovičs AT nevienu cilvēku amatā nevar iecelt, un Gencu kā kandidātu amatā izvirzīja pietiekami autoritatīvi Latvijā zināmi juristi, tai skaitā profesors, akadēmiķis [Kalvis] Torgāns. Jums atliek parunāt ar juristiem un pajautāt - kā viņi domā, kāpēc Gencs ir izvirzīts šim amatam un kāpēc par Gencu nobalsoja AT tiesnešu vairums!?
Kāpēc, Jūsuprāt, sabiedrība joprojām neuzticas tiesām?
Jums ir tāds pamats domāt, ka neuzticas? Mīļie cilvēki, es esmu jurists un runāju citās, juridiskās kategorijās. Kas jums liek domāt, kuri ir tie pēdējie, jūsu valodā runājot, skandalozie materiāli, kas jums liek domāt, ka pastāv "ķēķis" Latvijas tiesu sistēmā šobrīd? Nosauciet man vienu, divas lietas?!
Piemēram, tieslietu ministrs nesen medijos minēja par atsevišķām tiesām, kurās, iespējams, pieņemti aizdomīgi lēmumi.
Ko nozīmē "aizdomīgi lēmumi"? Tas, ka mums ir neprofesionāli lēmumi, jā! Bet tam nav nekāda sakara ar "ķēķi". Ne par velti šobrīd otrajā lasījumā, kur mēs aktīvi līdzdarbojamies, tiek pilnveidota tiesnešu kvalifikācijas celšanas kārtība un pārbaudes kārtība. Milzīgas pārmaiņas un ne jau uz leju, bet uz prasību pieaugumu. Viss notiek! Bet tā ir profesionalitāte. Kas jums liek domāt par "ķēķa" esamību?
Atsevišķi AT tiesneši neformālās sarunās ir izteikušies, ka AT ir sadalījusies divās nometnēs - Bičkoviča cilvēki un Guļāna cilvēki, kuri savā starpā konfliktē.
Nav man tādas informācija. Nekādos flangos tiesneši mums nedalās!
Jums ir draudzīgs kolektīvs, nevalda iekšējā spriedze?
Kā jebkurā iestādē! Mums nav ne pozīcijas, ne opozīcijas, mēs darām katrs savu darbu.
Kāpēc Guļāna kungs nenonāca Krimināltiesību departamentā, kurā viņš gribēja būt?
Par senatoru, atbilstoši likumam par tiesu varu, balso konkrētas struktūras senatori.
Viņi nevēlajās Guļānu redzēt savā vidū?
Es domāju, ka tā nebija. Viņš lūdza viņu apstiprināt Administratīvajā departamentā, par ko arī notika balsojums. Es nezinu, ko viņš gribēja vai negribēja, es zinu to oficiālo procedūru, kāda tika izieta, kāda paredzēta likumā. Katrā ziņā lēmumi par viņa nepieņemšanu vai prom sūtīšanu man nav zināmi.
Parunāsim par amatpersonu, kura pēc Jūsu ieteikuma tika apstiprināta amatā, par ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru. Kā Jūs vērtējat viņa darbu?
Es aizvakar [trešdien notika prokuratūras gada pārskata sanāksme - red.] šo savu pozīciju jau paudu, cieņa un atzinība visai prokuratūras sistēmai! Tas, no kā visvairāk baidījās un par ko te dažs labs skeptiķis izteicās, ka tagad faktiski prokuratūras sistēma sagrūs, apstāsies visi labie darbi un kaut kas jau nu notiks... Es neredzu, ka prokuratūra būtu apstājusies un ka sabiedrības uzmanības centrā nonākušu kriminālprocesu izmeklēšanā būtu kaut kas mainījies. Tas viss liek man domāt, ka vadītāja nomaiņa ir notikusi ļoti pēctecīgi - Kalnmeiera kungs šai pusgadā ir spējis pierādīt, ka darbs nav apstājies ne uz mirki, kas rāda vadītāja kompetenci un spēju organizēt darbu. Iekšēji man nav tiesību viņam likt kaut ko darīt vai attīstīt, bet, skatoties no malas, gan šīs te strukturālās izmaiņas, gan spēja finansiāli sabalansēt vajadzības, to pašu auto parku, ko viņi izdarīja, šķiet, ka viss ir ļoti optimāli darīts.
Viņš ir attaisnojis Jūsu cerības?
Jā, es virzīju kandidātu ģenerālprokuroram, un man šķiet, ka viņš tiek galā ar šo darbu. Tas man savukārt liek domāt, ka kandidāta izvēlē nav pieļauta kļūda. Būtu dīvaini, ja es virzītu kandidātu, šauboties, vai viņš vispār spēs, es nekad nebiju iedomājies, ka tā var būt!
Jūs esat nofiksējis, kuri man ir patīkami, kuri nepatīkami jautājumi, bet man tādu nav. Mēs varam atgriezties arī pie "ķēķa", kurš jūs īpaši interesē. Es tikai gribēju pateikt, ka šobrīd Latvijas tiesu sistēmā ir daudz aktuālākas un svaigākas lietas, nekā runāt par to, kas bija deviņdesmito gadu vidū!
Ģenerālprokuroru sanāksmē, kad runāja par to, ka attaisnoti tiek apmēram viens procents apsūdzēto, Jūs teicāt, ka nereti notiesājošus spriedumus nemaz nevar taisīt, jo apsūdzībās ir pieļautas kļūdas.
Profesionalitāte - tā ir tāda lieta, kas nekad nevar beigties. Mums nāk jauni tiesneši ar mazāku pieredzi, kuriem tā ir jāpieaudzē. Vienmēr šī nepieciešamība mācīties ir. Absolūti droši, ka kāda daļa no šīm personām ir attaisnotas nevis tāpēc, ka ir apsūdzētas absolūti nevainīgas, kļūmes dēļ - cilvēks no ielas ir pēkšņi apsūdzēts par kaut ko. Daļa no šiem attaisnotajiem ir profesionāla kļūda, neizdarība. Lietu iztiesāšanas noteikumi paredz, ka cilvēku notiesāt var tikai par to, par ko viņu apsūdz. Ja es arī redzu, ka viņš būtu notiesājams, bet par kaut ko citu, vai nu citā laikā kaut kas izdarīts, vai citā apjomā, bet viņu par to neviens nav apsūdzējis - viņu apsūdz kaut kādā apstākļu kopumā, kas ir pilnīgi nepareizi.
Tiesa mēdz arī pārkvalificēt apsūdzības.
Uz leju, uz atvieglotu var, jā. Tās ir nianses, arī prokurori var grozīt apsūdzību. Mēs varam runāt, ka šo procentu vēl var samazināt uz prokuroru profesionalitātes rēķina. Es saprotu, ka Kalnmeiera kungs to arī akceptēja un pats runāja par mācību programmām, par nepieciešamību celt kvalifikāciju. Arī AT cītīgi sēž un mācās katrā brīvā brītiņā un nevar būt situācija, kad, piemēram, AT visu zina un mums nekas nav jāmācās.
Vai Jūs jūtat to, ka Latvijā varas ir nodalītas, vai nav mēģinājumi iejaukties likumdevējiem un izpildvarai tiesu darbā?
Kopumā tiesu vara ir gana neatkarīga tiesas spriešanā. Nekādu klaju signālu par mēģinājumiem ietekmēt tiesas spriešanu, man nav šādu faktu. Deviņdesmitajos gados, protams, retu reizi mums bija, bet tie ir sen pagājuši laiki. Acīmredzot, tiesiskai kultūrai Latvijā attīstoties un vairojoties demokrātiskai pieredzei, sabiedrība, cilvēki, politiķi, izpildvaras pārstāvji arvien labāk izprot šo tiesu varas dalījumu.
Jūs personīgi nav mēģināts no politiķu vai kādu citu ietekmīgu cilvēku puses ietekmēt?
Man grūti iedomāties, kādā jautājumā uz mani varētu iedarboties. Visbiežāk mums pirmā asociācija ir - iedarboties, tas nozīmē mēģināt ietekmēt konkrētu rezultātu konkrētā lietā. Man kā iestādes vadītājam nav ne mazāko tiesību, man ir absolūts aizliegums jaukties lietu iztiesāšanā! Es to arī nekad neesmu mēģinājis darīt, to var jebkuram paprasīt - vai Bičkovičs mēdz kādam tur zvanīt vai kādam kaut ko prasīt vai teikt. Es pats esmu sācis strādāt no rajona tiesneša līmeņa līdz augšai un ļoti labi saprotu, kā justos tiesnesis, kuram kāds mēģinātu kaut ko tādu darīt. Arī desmit gadus strādājot AT, vadot Tiesnešu biedrību, šis jautājums vienmēr ir bijis uzmanības centrā, un būtu dīvaini, ja es tagad apmestu kažoku uz otru pusi un sāktu darīt to, ko mēs faktiski kopš neatkarības atgūšanas esam apkarojuši. Man pašam nav tādu domu, un arī caur mani neviens nav mēģinājis kādu lietu noregulēt.
Vismaz viena pilnvara gan Jums ir, Jūs izvirzāt ģenerālprokuroru.
Attiecībā uz šo, iespējams, atšķirībā no mana priekšteča [pirms Bičkoviča AT vadīja Guļāns - red.], es cenšos apzināti un mērķtiecīgi norobežot tiesu varu, vispirms jau savā personā, no jebkādām politiskām kaislībām un savstarpējām politiskajām spēlītēm. Es ļoti negribētu, ja tagad kāds lūgtu [Saeimas priekšsēdētājai Solvitai] Āboltiņas kundzei komentēt: "Sakiet lūdzu, ko jūs domājiet, ka Bičkovičs ir iecēlis kaut ko?" Atvainojiet, tas ir viņas lauciņš un šis ir mans lauciņš! Viņu pienākums ir, piemēram, atrast tiesībsargu un apstiprināt. Manas rekomendācijas viņiem nav vajadzīgas. Es arī negrasos, man nav tādu tiesību viņiem kaut ko ieteikt vai kritizēt. Tur arī ir tā varu dalīšana. Dīvaini būtu, ja mums kāds politiķis mēģinātu uzrakstīt spriedumu un arī ja mēs mēģinātu viņiem pateikt priekšā pareizo lēmumu. Jo augstāks amats, jo piesardzīgākam un uzmanīgākam ir jābūt. Man kā cilvēkam ir viedoklis par to, kas notiek apkārt, bet es ļoti labi apzinos, ka viena lieta ir runāt, ka man patīk tur kaut kas kā privātpersonai, otra lieta ir, kad AT priekšsēdētājs saka, ka kritiski vērtē pilsoni X. Tas nav pieļaujams demokrātiskā sabiedrībā!
Jums vēl pieci gadi palikuši šai amatā, vai esat sācis domāt, vai vēlaties palikt uz otro termiņu?
Ja tie būtu divi gadi pirms termiņa beigām, tad mēs par šo jautājumu parunātu. Es faktiski esmu tikai iesācis strādāt, es tā uzskatu. Un ne gluži optimāli vēlamajā laikā, ņemot vērā visas finansiālās problēmas, par kurām mēs, protams, nepaspējām parunāt!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!