Kad Jūs izvirzīja amatam, teicāt, ka panāksiet ugunsgrēku skaita samazināšanos. Kā?
Ugunsgrēku skaita pieaugums ir atkarīgs no iedzīvotāju izglītības līmeņa ugunsdrošības jautājumos. Ja cilvēks būs izglītots par ugunsdrošības noteikumiem, savu drošību, tad viņš attiecīgi arī rīkosies nestandarta situācijās. Tas ir priekšnosacījums, kā cilvēks rīkosies - vai veiks pareizas darbības, lai glābtu savu dzīvību. Lielākoties cilvēki iet bojā tādēļ, ka ļaujas panikai, nepareizi rīkojas, izdara kādas kļūdas, piemēram, zinot, ka koridorā notiks aizdegšanās, skrien turp un rauj vaļā durvis. Ir elementāras lietas, kuras cilvēkiem no skolas sola jāmācās, lietas, kas jāzina par drošību.
Ugunsgrēku skaits svārstās, tas ir atkarīgs no sezonas. Visbēdīgāk mums gāja apkures sezonas laikā, kad ļoti bieži ugunsgrēka iemesli bija bojātas apkures ierīces, netīrīti dūmvadi. Par šiem jautājumiem arī mums ir jārunā, sabiedrība jāizglīto.
Ir bijušas daudzas kampaņas par to, cik slikti ir dedzināt kūlu, palielināti sodi, bet cilvēki vienalga dedzina.
Labi zinot, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksa 179.pants par kūlas dedzināšanu paredz bargus sodus - no 200 līdz 500 latiem, un var pat piemērot administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm, tātad acīmredzot šis sods... Es jau [Iekšlietu] ministrijā smējos, ka, acīmredzot, latviešiem ir gēns, kas liek pavasarī dedzināt kūlu. Domāju, ka mēs nevaram par kūlas dedzināšanu piemērot, piemēram, mūža ieslodzījumu, taču, ja arī pieņemtu, tad, ticiet man, dedzinātu vienalga!
Runājot par sodīšanu, domāju, ka daudzi cilvēki nonāk līdz sodiem. Taču lieta ir sekojoša - pensionārs, labi gribot, lai sakoptu savu mazdārziņu, aizdedzina kūlu, pašvaldības policija noķer "pie rokas" un izraksta soda kvīti par noteiktu summu. Taču cilvēka maksātspēja nav tāda, mūsu sociāli ekonomiskā situācija nav tāda, lai cilvēks, saprotot, ka ir veicis administratīvo pārkāpumu, par to ir nopelnījis sodu, atzītu, ka ir vainīgs un to samaksātu. Tā būtu ideāla situācija! Diemžēl pie mums tā nav.
Daudz ir tādu gadījumu, kad mēģina uz kādu citu novelt vainu. Taču, ja esi zemes īpašnieks vai nomnieks, ir jārūpējas par zemes gabala sakopšanu, lai nepieļautu kūlas dedzināšanu. Pozitīvi ir tas, ka ir Eiropas atbalsta naudas, kuras ir paredzētas lauksaimniecības platībām, un, ja dedzināta kūla, var izskatīt jautājumu, ka šo atbalsta naudu nepiešķir.
Vai arī Lietuvā un Igaunijā kūlas dedzināšana ir aktuāla, jeb tā ir specifiska Latvijas īpatnība?
Lietuvā un Igaunijā tas arī ir aktuāli, igauņiem mazāk. Viens stāsts no dzīves! Mums bija komandējums Hamburgā, tas tieši bija marta beigās, aprīļa sākumā. Ar vācu kolēģiem diskutējām un runājām arī par ugunsgrēku skaitu. Kad mēs nosaucām skaitli, cik mums ir ugunsgrēku, viņi bija pārsteigti. Mēs skaidrojām, ka daļa no šiem ugunsgrēkiem ir kūlas ugunsgrēki. Viņi nesaprot - kādi kūlas ugunsgrēki? Skaidrojam, ka cilvēki dedzina sauso zāli, bet viņi nesaprot - kādam mērķim? Vācietis to nesaprot, kāpēc pavasarī vajag dedzināt kūlu!
Tas ir attieksmes jautājums! Ir milzīgs resurss jāiegulda informatīvajās kampaņās, izglītošanā, jānonāk līdz katra cilvēka apziņai, jāskaidro, kādas šai rīcībai var būt sekas, kas no tā var ciest, jo beigās ir tā, ka cietējs ir pats dedzinātājs. Cilvēks pats var nonākt šīs degošās kūlas ielenkumā un iet bojā! Tur daudz nevajag - pāris reizes ieelpo degšanas produktus, iekrīt bezsamaņā un iet bojā!
Pašlaik, godīgi sakot, man pat nav vīzijas, kā to novērst, cik resursus tam vajag, lai pateiktu: "Jā, no 1.maija mums kūlas dedzināšana kā tāda nepastāv!" Tāpat būs indivīdi, kas to darīs.
Šopavasar, šķiet, esam no paliem paglābušies. Bet ko varētu darīt nākotnē, lai par šo problēmu nebūtu ilgtermiņā jāuztraucas?
Šogad mūs māte daba ir pasargājusi: dienas laikā gaisa temperatūra ir samērā augsta, bet naktī - zema, tas ledus kušanu bremzē, un ledus iešana notiek pakāpeniski.
Runājot par to, kā turpmāk palus novērst, jāsaka, ka tie ir ilgtermiņa pasākumi un visiem tie ir skaidri zināmi. Taču tie atduras pret finansējumu!
Novadgrāvji ir tikai viena sīka daļiņa no visa inženiertehniskā risinājuma, kā to var novērst. Ir slūžu sistēmas, ir polderu sistēmas, kas padomju laikā tika izveidotas un ļoti labi strādāja. Neatkarības gadu laikā neatceros, ka kaut kur būtu redzējis, ka kāds veic meleorāciju! Tie visi ir ilgtermiņa pasākumi, tur jāstrādā gan hidroinženieriem, gan citiem, lai izveidotu dambju sistēmas, kur tās ir nepieciešamas, nostiprinātu esošos dambjus, atjaunotu, salabotu slūžu sistēmas. Tas mazinātu palu sekas.
Tur ir jāiesaistās pašvaldībām, Vides ministrijai, tas ir ļoti nopietns darbs. Pašvaldībās ir jāapzina teritorijas, kur ir veicami šie pasākumi.
Pēdējās ziemas rāda, ka par bīstamu un VUGD dārgu izklaidi kļuvusi cilvēku pārgalvīga pastaigāšanās pa ledu, zemledus makšķernieku glābšana nereti dārgi izmaksā.
Runājot par zemledus makšķerniekiem - tā ir sevišķa cilvēku kategorija. Ja cilvēki apzināti riskē ar savu dzīvību, lai izbaudītu to, ko sniedz šis hobijs, ir jāsaprot, ka nav tādas varas, kas var viņam to aizliegt, un nav arī normatīvā regulējuma, kas var to izdarīt.
Igauņu kolēģi šo problēmu ir vienkārši atrisinājuši. Viņiem normatīvo aktu bāze ir tā sakārota un likumā noregulēts, ka jebkurš zemledus makšķernieks, ejot uz ledus, zina - ja ar viņu kaut kas notiks un viņa glābšanā tiks tērēti resursi, tad viņam par to būs jāmaksā. Taču tam visam apakšā jābūt sakārtotiem normatīvajiem aktiem, likumdošanai, nav tik vienkārši, ka mēs izdomājam - mums nepatīk, ka viņi iet uz ledus, tāpēc viņus vajag administratīvi sodīt!
Situāciju sarežģī jēdziens "bīstams ledus". Kurš no mums var pateikt, ka tieši šodien ledus ir bīstams? Nāks makšķernieks un pateiks, ka viņam trīs centimetrus plāns ledus nav bīstams! Arī visā Latvijā šī situācija būs dažāda dažādās ūdenstilpnēs. Piemēram, Alūksnē ledus var noturēties līdz Jāņiem, bet Rīgas reģionā tā vairs sen nebūs, tāpēc nevar pateikt, ka no tāda līdz tādam datumam uz ledus kāpt nedrīkst.
Taču, kas attiecas uz šo makšķernieku glābšanu - tā ir mūsu dienesta funkcija, un mums tā ir jāpilda! Nevar būt tā, ka mēs piebraucam pie cilvēka un prasām, vai viņš mums par glābšanu maksās! Jādomā, kā šo problēmu novērst, bet nevar tā, ka mēs visai Latvijai nosakām: "Vīri, atvainojiet, bet no 1.februāra līdz 1.maijam uz ledus kāpt nedrīkst!"
Toreiz jūrā, kad mēs cēlām Bulduros cilvēkus no ledus, blakus sēž makšķernieki, pašvaldības policija manā klātbūtnē aizgāja un teica: "Mīļie cilvēki, ejiet projām, redzat, kas notiek!". Viņi atbildēja: "Tas jau nav šeit!" [Februāra beigās Bulduros no krasta atdalījās ledus gabals, uz kura bija liels skaits cilvēku, pārsvarā zemledus makšķernieki. - red.] Cilvēks ir gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai tikai nodarbotos ar savu hobiju, sirdslietu! Kā saka zemledus makšķernieki: "Jo plānāks ledus, jo labāk ķeras!"
Pēc traģiskā ugunsgrēka 2006.gadā Rīgā, Ķempes ielā aktualizējās runas, ka nereti cilvēki aizbarikādē balkonus ar sadzīves mantām, iestiklo lodžijas un ieliek dzelzs durvis, tāpēc ugunsdzēsēji vajadzīgajā brīdī nevar tik klāt. Toreiz bija runas, ka ir jāapseko daudzdzīvokļu mājas. Vai tas šobrīd tiek darīts?
[2006.gada 6.janvārī Rīgā, 12 stāvu namā Rīgā, M.Ķempes ielā 11, izcēlās ugunsgrēks, kurā gāja bojā četri cilvēki, bet viens bērns guva ļoti smagus ievainojumus. Glābdamies no ugunsgrēka, viņi izleca pa logu. Par valsts amatpersonu bezdarbību, pildot amata pienākumus, pret trim ugunsdzēsējiem ierosināja kriminālprocesu. - red.]
Te ir jārunā par cilvēku attieksmi. Citās Eiropas valstīs cilvēkam nav saprotams, kāpēc dzīvoklī jāliek seifa durvis, jo metāla durvis ir seifa durvis! Viņš automātiski sev uztaisa sprostu. Jā, tās pasargā no zagļiem, taču no ugunsdzēsēju viedokļa - cilvēks ir izdarījis visu, lai sevi iesprostotu. Temperatūras ietekmē metāls deformējas, un var būt tā, ka durvis ir atslēgtas, bet deformējušās un tāpēc nav atveramas.
Bija daudzdzīvokļu mājās evakuācijas kāpnes no balkona uz balkonu. Taču viss ir atkarīgs no situācijas valstī, un neviens nebūs ar mieru, ka no viņa balkona uz kaimiņu balkonu būs kāpnes, jo, izmantojot tās, cilvēku var apzagt. Cilvēks uzskata, ka tā viņš jutīsies droši, bet tas tā gluži nav. Kā rāda ārvalstu pieredze, arī koka durvis ir pietiekoši drošas, ja ir uzstādīta attiecīga slēdzene, attiecīgs durvju mehānisms.
Ugunsdzēsēji apseko dzīvojamās mājas, skatās, vai evakuācijas ceļi nav aizsprostoti?
Protams, mēs daudzstāvu dzīvojamās mājas apsekojam, šo situāciju redzam. Bet nav tāda normatīvā akta, kas ļautu VUGD piezvanīt pie durvīm un pateikt: "Mīļie cilvēki, jums ir metāla durvis, jums tās ir jāmaina!" Runājot par jaunuzceltajām mājām - tur šīs durvis ir ieliktas, lai nepieļautu uguns izplatīšanos. Tur evakuācijas ceļi ir droši, nav dūmu pieplūdes, ir aizvēršanas mehānismi, ir vilkmes ventilācija, kas izvada dūmus. Tas ir drošības jautājums, tas ir jāskata kompleksi, nevar tā, ka mēs izņemam vienas metāla durvis no visa konteksta ārā, tur tās arī ir, bet tās nav kā seifa durvis dzīvokļos.
Ir prasības, kādām jāatbilst daudzstāvu dzīvojamajām mājām. Ja inspektori, veicot pārbaudes, atklāj pārkāpumus, tiek sastādīts pārbaudes akts un iesniegts nama apsaimniekotājiem. Tas ir dokuments, kam ir juridisks spēks, un tas ir obligāti pildāms namu apsaimniekotājiem, kuriem šie pārkāpumi ir jānovērš. Protams, tiek sastādīti arī administratīvo pārkāpumu protokoli.
Kāda šobrīd Jūsu skatījumā ir situācija ar finansēm VUGD? Iepriekšējais priekšnieks Ainars Pencis pērn gada nogalē sacīja - ja naudu "griezīs", nāksies atdod līzingā paņemtās ugunsdzēsēju automašīnas un likvidēt ugunsdzēsēju brigādes.
Pašlaik man šādu bažu nav. Valsts ugunsapsardzības sistēma ir veidota tā, lai iedzīvotāji laikā saņemtu mūsu pakalpojumu. Depo ir izvietoti tā, lai nodrošinātu Ministru kabineta noteikumos noteikto ierašanās laiku. Ja kaut ko šajā sistēmā sāk mainīt, slēgt, tad ugunsapsardzības sistēmā tiek pasliktināta situācija kopumā. No tā var ciest sabiedrība.
Ņemot vērā to, ka mūsu tehnika ir novecojusi, jāsaka godīgi, mēs ar šo ierašanās laiku varam grēkot. Mūsu rīcībā ir 405 tehnikas vienības, 203 no tām ir vecākas par 20 gadiem. Šī tehnika vairs nav tik operatīva, kā gribētos.
Vai nav iespējas veco tehniku nomainīt?
"Vieglo" mašīnu var nopirkt par padsmit tūkstošiem latu, bet ugunsdzēsēju mašīna maksā pie 100 000 latu. Ugunsdzēsēju tehnika ir ļoti dārga, tā ir specifiska. Pērkot jaunas mašīnas, mēs rakstām tehnisko specifikāciju, smalki atrunājot, cik mums ir jābūt ūdenim, kādam ir jābūt aprīkojumam. Tieši tāpēc ugunsdzēsēji mašīnas ir ļoti dārgas, jo tās izgatavo pēc pasūtījuma. Nerunājot par pacelšanas mehānismiem - izbīdāmajām kāpnēm, auto kāpnēm, pacēlājiem ar groziem. Tas vispār ir dārgs pasākums.
Labi zinot mūsu finansiālās iespējas, mēs šo tehniku cenšamies uzturēt kārtībā. Ir tehnika, ko mums ārvalstu kolēģi ir dāvinājuši, bet šobrīd ir tā, ka, remontējot šīs mašīnas, mēs pat detaļas nevaram iegādāties, jo tik vecu detaļu vairs nav. Drīzumā tā būs ar ZIL, uz kuriem mums pārsvarā viss bāzējas.
Kad šoziem bija lielās "Latvenergo" problēmas ar elektrību un VUGD iesaistījās kritušo koku zāģēšanā, Pencis teica - šis problēmas risināšanā dienestam pietrūcis visurgājēju.
Penča kungs pauda, ka mums katrā reģionā vajadzētu vienu visurgājēju. Runa ir par ugunsgrēkiem grūti pieejamās vietās, šis ir viens no risinājumiem. Ja mums šāda iespēja būs, mēs par to domāsim, no tās nevar atteikties. Tā ir tehnika, kuras līdz šim mūsu rīcībā nav bijis.
VUGD pārskatā par aizvadīto diennakšu notikumiem nereti redzams, ka ļoti bieži notiek sadarbība ar mediķiem, atverot dzīvokļu durvis pie slimniekiem, mājās vieniem atstātiem bērniem un citās situācijās. Kā Jums šķiet, vai nebūtu jāmazina šī sadarbība, jāmeklē citi veidi, kā risināt aizcirtušos durvju problēmas, netērējot VUGD resursus?
Tie ir izbraukumi, kas balstās uz noslēgtajiem sadarbības līgumiem, tajos atrunātas situācijas, kurās mēs palīdzam citiem dienestiem. Vienu brīdi šis jautājums bija ļoti aktuāls, bija daudz šādu izsaukumu, un mums ir plānots tikties ar mediķiem un šo jautājumu pārrunāt.
Zinot to, ka šim cilvēkam nav nekāda apdraudējuma, protams, var rīkoties kaut kā savādāk, var nesaukt ugunsdzēsējus, var tikt galā ar kaimiņu vai mājas apsaimniekotāju palīdzību. Situācijās, kur ir runa par cilvēku dzīvību un visu izšķir laiks, ir nekavējoties jārīkojas. Protams, esmu par to, ka situācija ir jāizanalizē. Šie izbraukumi mums vienu brīdi bija daudz, un tie bija "finansiāla skabarga".
Un suņu, kaķu glābšana, par kuru nereti smīkņā sabiedrība?
Par kaķiem man bieži uzdod jautājumus, un mani šie jautājumi dara nervozu! Manā skatījumā mūsu dienesta sūtība ir palīdzēt cilvēkiem un ne tikai cilvēkiem, kuri ir nonākuši nelaimē. Situācijas, kurās cilvēki saskaras ar mūsu dienestu, nav no patīkamākajām, bet mans mērķis ir panākt, lai VUGD būtu draugs un palīgs, un jebkurš sabiedrības loceklis varētu pateikt: "Glābējs - tas ir vīrs, uz kuru var paļauties!" Glābējam ir jābūt tam, uz kuru cilvēks var paļauties.
Lai celtu dienesta prestižu, ir jārunā ar sabiedrību, un es ceru, ka pienāks tā prieka diena, kad mūsu profesijai tiešām būs augsts reitings, lai gan arī tagad tas nav zems. Kad sabiedrība mums uzticēsies un mēs būsim sasnieguši zināmu attiecību pilnbriedu, mēs varēsim lepoties, ka sabiedrība mums sit uz pleca un saka: "Lūk, glābējs ir cilvēks, uz kuru mēs varam paļauties, un mēs jūtamies droši!"
Esmu pats dzēsis ugunsgrēkus un dzirdējis gan pateicības vārdus, gan pārmetumus. Man vienmēr ir bijis mērķis cilvēkiem izskaidrot notiekošo. Nereti ir tā, cilvēks redz - stāv ugunsdzēsēju mašīna, stāv trīs cilvēki, kaut kādi baloni viņiem uz muguras, deg mājas, bet nekas nenotiek! Runāju par konkrētām situācijām, kuras pats esmu izdzīvojis. Nereti cilvēki domā, ka ugunsdzēsēji par lēnu skrien, nepareizi velk šļūtenes, kāpnes pielika pie nepareizā loga, brauca ilgi. Taču, kad sākam skaidrot, skatāmies, kad izsauca ugunsdzēsējus, redzam, ka ierašanās laiks ir normāls. Sākam runāt ar cilvēku, izrādās, ka piezvanīja tikai tad, kad atjēdzās - visi skraida un bļauj, visi gaida ugunsdzēsējus, bet neviens viņus nav izsaucis! Tādas situācijas arī diemžēl ir.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki paši cenšas dzēst un sauc ugunsdzēsējus tad, kad netiek galā, bet, kad atbrauc, tad jau vairs nav, ko dzēst. Labāk darbu uzticēt profesionāļiem, kas to izdarīs un izdarīs laicīgi. Mūsu darbā ir ļoti svarīgs reaģēšanas laiks - jo ātrāk mums paziņos, jo ātrāk mēs atbrauksim un visu izdarīsim, jo ātrāk viss labi beigsies! Visu izšķir minūtes, un mūsu darbā tas ir ļoti būtiski!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!