Ints Ķuzis ir piektais Valsts policijas (VP) priekšnieks kopš 2006.gada, un pats smiedamies sauc to par labu skaitli. Ilgus gadus nostrādājis kriminālpolicijā, ģenerālis Ķuzis par vienu no prioritātēm noziedzības apkarošanā sauc cīņu ar narkotikām un godīgi atzīst, ka solīt skaļo lietu atklāšanu nav iespējams. Savukārt par policijas struktūras reformu, pārejot uz reģionālajām pārvaldēm, Ķuzis, kura iepriekšējais amats bija Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks, aicina neizdarīt pārsteidzīgus vērtējumus, jo visu savā vietā nolikšot vēsture. Viņš arī pārliecināts, ka krīze policijā sākās vēl pirms ekonomiskās dižķibeles valstī – jau treknajos gados.
Šis gads Valsts policijai un arī pašam sākās slikti - ar šokējošo "policistu-laupītāju" gadījumu, kam sekoja jūsu atstādināšana uz laiku - taču tagad esat nonācis VP priekšnieka amatā. Jūsu priekšteci Arti Velšu, gluži kā tagad jūs, intervējām nākamajā dienā pēc apstiprināšanas amatā [intervija notika trešdien], bet pēc divām nedēļām notika Jēkabpils spēļu zāles laupīšana. Vai, jūsuprāt, VP ir atguvusies pēc šiem notikumiem, kad policisti šāva uz saviem kolēģiem?
Es domāju, ka pusgadu, mēnešus trīs vismaz visi vienkārši bija šokā. Katrs policists, kurš strādā un mēģināja atbildēt uz to jautājumu, viņam nebija atbildes - kāpēc tas notika un kā tas bija iespējams? Es jau tajā laikā teicu, ka ļoti ir svarīgi saprast, kāpēc tas noticis, un tad izdarīt secinājumus, atrast vājos posmus darba organizācijā vai sistēmā, lai līdz minimumam samazinātu šādas lietas. Skaidrs, ka šādas lietas policijā diemžēl notiek visur pasaulē. Man arī tajā laikā varbūt likās, ka Latvija ir fenomens, jo nekur tā nenotiek, bet, runājot ar ārzemju kolēģiem, uzzināju, ka diemžēl ir tādas situācijas (arī citur). It sevišķi valstīs, kur krīze ir izteiktāka, kur sociālekonomiskie apstākļi ir diezgan žmiedzoši, tur arī ir šie riski.
Bet vai notikušas kādas izmaiņas VP, lai tādas lietas vairs nevarētu atkārtoties. Piemēram, par brāļiem (Denisu un Pāvelu) Hristoforidi [Jēkabpils laupīšanas lietā apsūdzētie Tukuma policisti] policijas priekšnieki neoficiāli bija sūdzējušies jau vismaz dažus gadus un vēlējušies no viņiem tikt vaļā. Kas ir mainījies personāla novērtējuma jautājumā?
Protams, bija skaidrs, ka, pirmkārt, jābūt pavisam savādākiem kritērijiem darbinieku atlasei speciālo uzdevumu vienībās - ne velti pēc tam notika ārpuskārtas psiholoģiskā testēšana. Mēs tiešām identificējām kopumā apmēram 15 cilvēkus, kuriem nebija vēlams turpināt darbu šajā dienestā - ne policijā kā tādā, bet par darbu paaugstināta stresa apstākļos. Cilvēka novērtējums - uz labām lietām, uz sliktām lietām - jau nenotiek, kad viss ir labi. Viss jau parādās, kad viss ir slikti vai ir ārkārtas situācija. Tāpēc ir izveidoti interesanti testi, kurus mēs izmantojam darbinieku pārbaudei. Speciālo uzdevumu bataljona darbinieku formēšana notiek tā, ka redzam šo testu rezultātus. Būtībā mēs pieņemam - nu tā, ja nāk trīs cilvēki, tad vienu mēs tiešām nepaņemam, divus varbūt paņemam. Tā proporcija ir apmēram tāda. Skaidrs, ka tas nav tā, ka cilvēks nevar strādāt policijā, bet viņam paaugstinātos stresa apstākļos var rasties problēmas.
Un par atlasi policijā vispār?
Mēs esam paņēmuši atpakaļ vēl varbūt pat no padomju laikiem intensīvākas pārbaudes pirms pieņemšanas darbā - par dzīvesvietām un tamlīdzīgām lietām. Tās pārbaudes, kas ir sodāmība, fiziskā sagatavotība, veselība, iet jau automātā. Mēs varbūt pārāk maz pārbaudījām, kā tad viņš uzturējās konkrētā dzīvesvietā un tamlīdzīgi. Tagad tam pievēršam vairāk uzmanības.
Trešais bloks, kas arī šajā sakarā bija, kur mums bija diezgan brīvi - policistu otrie darbi. Šis gadījums zināmā mērā bija saistīts ar otrajiem darbiem. Tagad esam ieviesuši, manā skatījumā, pietiekami caurspīdīgu sistēmu, kur notiek abpusējā informācijas apmaiņa gada laikā kā no darba devēja, tā no darba ņēmēja puses. Raksturojošie dati, raksturojumu pieprasīšana, tiešo priekšnieku loma izvērtēšanā, kas vairs nav formāla. Uzskatu, ka šajos blokos bija tie vājie punkti, ka tas varēja notikt.
Jūsu personas lieta līdz tam bija tīra, tajā nebija neviena disciplinārsoda, bet pēc Jēkabpils gadījuma kā Rīgas reģiona priekšnieks saņēmāt aizrādījumu "par dažiem sīkiem disciplinārās uzraudzības jautājumiem". Šie secinājumu jums radās pēc tam?
Šeit bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, ja šādas lietas notiek. Protams, var būt situācija, ka cilvēks kaut kur brauc, notiek konflikts un tad notiek, teiksim, viņa pilnvaru pārsniegšana. Tas ir skaidrs. Bet ja cilvēks iet uz noziegumu, plāno nozieguma izdarīšanu... Ja cilvēks ir spējīgs sevi savaldīt un savas emocijas turēt, tad ir ļoti grūti, ļoti grūti (viņu atklāt). Tāpēc ir šis jautājums par tiešo priekšnieku vietu un lomu.
Iepriekšējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece tolaik janvārī Latvijas televīzijai teica: "Šis gadījums, kad viens Rīgas reģiona policists šauj uz otru Rīgas reģiona policistu ir pilna Ķuža kunga atbildība." Tagad gan viņa norāda, ka Rīgas reģions ir ļoti liels un vadītājs nevar būt par visu atbildīgs, un uzskata, ka piezīme jūsu reputāciju nav iedragājusi, kā arī saka, ka tagad arī virzītu jūs VP priekšnieka amatam. Kā jūs visu to janvāri personīgi pārdzīvojāt - neviens no žurnālistiem jūs nebija redzējis tādu, kāds bijāt tolaik?
Šeit es būšu diezgan formāls. Es esmu dienestā, es nēsāju uzplečus un ļoti labi apzinos, ka situācijas var būt tādas, es esmu gatavs uzņemties atbildību par sevi, arī par saviem darbiniekiem. Protams, toreiz arī notikušā sekas... man pašam bija jautājums: kā tas varēja būt? Es arī zināju vairākus no šiem puišiem, kuri sevi bija parādījuši dažādās aizturēšanās un operācijās. Sevišķi iekšā šajā bataljonā, šo cilvēku vidū bija jautājums: kā tas ir iespējams, kāpēc? Īstenībā, tas viss kopā arī radīja to...
Patiesībā es nekad neesmu tīkojis pēc krēsliem un tamlīdzīgi. Protams, karjera ir karjera, bet es jebkurā gadījumā esmu gatavs atbildēt un uzņemties atbildību, ja es tiešām jūtos vainīgs. Man jau šķiet, ka šajā situācijā bija vairāk jānoskaidro iemesli, kāpēc tas varēja notikt, jo atrast vainīgo - varbūt ne vienmēr tas ir primārais. Tāpēc jau bija šī dienesta pārbaude, kuras laikā, ja jau mēs dzīvojam tiesiskā valstī, ir šī izmeklēšana. Ir likumā noteikta kārtība, kā tiek pārbaudīti pierādījumi. Mums ir diezgan labi noformulēts Dienesta gaitas likums, kurā viss ir parādīts. Ja tur būtu konstatēts, ka tiešām es esmu kaut ko tādu darījis... Protams, mēs nomainījām šīs vienības komandieri, jo viņš šo psiholoģisko apstākļu dēļ arī pats kā virsnieks lūdza viņu pārcelt. Viņš nespēja šos pienākumus vismaz tajā laikā pildīt.
Tagad jums ir atbildība par visu VP. Piecu gadu laikā jūs esat piektais policijas priekšnieks - kopš 2006.gada piedzīvoti Jānis Zaščirinskis, Aldis Lieljuksis, Valdis Voins, Artis Velšs, tagad Ķuzis...
(Smejas.) Labs skaitlis!
Vai jūs esat gatavs ne tikai, kā sakāt, pildīt pavēli dienestā - kļūt par VP priekšnieku, bet ir arī ambīcijas kaut ko īpašu panākt? Vai vēlaties kaut ko sasniegt ilgākā termiņā, piemēram, likumā iecerētajos piecos gados [Saeimā atrodas likumprojekts, kas VP policijas priekšniekam paredz šādu noteiktu termiņu, ko pēc tam var pagarināt]?
Skaidrs, ka gribētos kaut ko izdarīt un panākt, lai katrs policists izjustu uzlabojumu dienestā un varētu apzinīgāk pildīt savus pienākumus. Bet diemžēl mēs esam blakus arī politikai, un mēs visi esam atkarīgi no šādām situācijām. Es esmu virsnieks, nēsāju "pagonus" un esmu gatavs pildīt pienākumus, pavēles un uzdevumus. Arī apstākļi nav tikai no manis atkarīgi - ja mēs skatāmies šos piecus gadus gluži ne, bet trīs gadus jau risinām, kad sākās šī ķeza.
Tieši pirms pieciem gadiem [2006.gada vasarā] gan arī sākās biežās izmaiņas VP vadībā - kad Valmierā iecirknī aizturētais [Mihails Kondrašovs] nošāva policistus...
Ja mēs tā runājam, krīze policijā sākās ne jau līdz ar ekonomisko krīzi, bet īstenībā sākās treknajos gados. Tā situācija bija līdzīga - nebija kadru. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki atrada ārpus policijas labāku atalgojumu. Un tad bija tā - to algu tā kā beigās izsita tiem policistiem, bet pēc tam tūlīt uzreiz noņēma. Un tie, kas bija palikuši ar cerību, ka būs beidzot labāk, viņiem atkal noņēma. Tā kā grūti pateikt, kur policijai krīze sākās un beidzās, bet viennozīmīgi - sākums nebija 2009.gadā.
Bet tagad jūs jau varējāt nepiekrist un nenākt vadīt policiju.
Protams, ņemot vērā to, ka man līdz izdienas pensijai ir deviņi mēneši, protams, ka varēju. Bet es dzīvē esmu diezgan optimistisks reālists, un noteikti uzdotu sev jautājumu: ko es esmu izdarījis? Protams, es varētu formāli atrast, ka esmu izdarījis to, to un to, atklājis kaut ko, varētu uztaisīt virtuālu būvi, ko esmu izdarījis, un man ar to pietiktu. Bet, uzdodot šo jautājumu sev, es sapratu, ka visu vēl neesmu izdarījis, ka man ir vēl iekšā idejas, ko varētu īstenot. Es ļoti ilgi strādāju šajā sistēmā, es zinu ļoti daudzus cilvēkus, ar kuriem kopā esmu sācis strādāt, ar kuriem strādāju, un viņi vairākkārt mani ir uzrunājuši: tev jāiet, mēs tev ticam un zinām, ka tu vari kaut ko mēģināt. Protams, bez līdzekļiem izdarīt kaut ko ir ļoti grūti, bet es jūtu, ka man cilvēki tic un gaida no manis. Man tas ir svarīgi.
Jūs jau publiski minējāt, ka jūsu prioritātes ir atturēt policistus no dienesta pamešanas, nodrošināt stabilitāti, panākt noticēšanu sev un valstij. Varētu mazliet plašāk - kā jūs to panāksiet, kāda ir tā recepte?
Šīs atbildes nav uz papīra uzrakstītas. Es jūtu šos jautājumus, bet es tos tagad nevaru noformulēt kaut kādā teorijā, A, B, C nav sarakstīti. Pirmais jautājums ir skaidrs: es zinu, ko nozīmē komanda, jo viens jau nevar neko izdarīt. Tā bija man ļoti laba priekšrocība Rīgas reģionā, ka mums ir komanda, un savstarpējā uzticēšanās ļoti daudz ko dod. Gribētu valstiskā līmenī izveidot šādu komandu, kurā droši var skatīties viens otram acīs un nedomāt par aizmuguri.
Jūs mainīsiet savus vietniekus?
Nē, nē, kāpēc mainīšu vietniekus...
Nu viens jums ir jāieceļ tagad - Rīgas reģiona jaunais priekšnieks. Jau izlēmāt, ko?
Rīt, parīt būs lēmums, es domāju, tas būs viens no maniem līdzšinējiem vietniekiem.
Jūs esat teicis, ka policistiem jāmaksā kā pirmskrīzes laikos, bet nav iecerēts algu palielināšu panākt ar policistu atlaišanu? Bet kā tad, jo pēdējos gados notika tieši tā?
Tā ir sausa statistika. Es labi apzinos, ka es nevaru pacelt algas un nav šīs te naudas. Es vairāk domāju, ka tas ir tas, kas šodien būtu nepieciešams policistam. Ja runājam par praktisko pusi, tad šodien, pirmām kārtām - nedod Dievs, ka vēl samazina algu. Nu es nezinu, tagad jau daudz tiek runāts, kā gan būs ar konsolidāciju, nāk ārkārtas vēlēšanas. Tas jau atstāj iespaidu uz cipariem un lēmumu pieņemšanu. Tas ir skaidrs un jāņem vērā, bet cits jautājums ir - cik tad Latvijā vajag to policistu? Tas ir jautājums, par ko ilgstoši runāts un ir dažādi viedokļi.
Kāds tad ir jūsējais? Policistu ir par daudz, par maz, pietiekoši?
Man pagaidām nav viedokļa. Labi, es varu runāt par Rīgas reģionu, bet man jāiepazīst visa situācija, jāizpēta štati, jo Rīgas reģions jau bija tikai 55% no visa, pārējais ir jau citas struktūras. Atbilde ir vienkārša - jāmēģina veidot formula, no kā tā sastāv. Ir dažādi mērījumi. Oficiāli nemaz nav paziņoti tautas skaitīšanas rezultāti - tas būtu viens. Bet nevar arī skriet: lūk, samazinājās iedzīvotāji, tāpēc samazinām visu. Tas, ka viņš it kā nav šeit, nenozīmē, ka viņš nav šeit. Tas nevar būt par pamatu, bet ir dažādas metodes: iedzīvotāju skaits, noziegumu skaits, izmeklējamo lietu skaits, reģistrēto notikumu skaits. Metodikas pasaulē ir dažādas, bet ir jābūt gataviem policijas veidošanai jeb štatu strukturizācijai pieiet no biznesa viedokļa: lūk, ja tev ir, teiksim, kriminālpolicisti tik, jāpamato, kāpēc, ko viņi dara.
Arī par lietu izmeklēšanu es vienmēr esmu teicis, lai cik tas nebūtu skarbi: arī tur ir savs lietderības koeficients - cik līdzekļu jāiztērē, lai izmeklētu, teiksim, zapts burkas zādzību. No otras puses, ir cilvēks, kuram tas ir privātīpašums, un šīs ir Satversmē noteiktās pamattiesības, kas ar zādzību tiek pārkāptas. Bet cik policija, prokuratūra, tiesa ar to tērē līdzekļus? Tie ir jautājumi, uz kuriem neviens īsti nav atbildējis. Ir viedokļi un diskusijas, bet tas ir drīzāk politisks jautājums - kā. Jautājums par šo pašu dekriminalizāciju: tad tas nāk, tad krīt, te būs, te nebūs.
Bet tas no policijas viedokļa taču arī ir atkarīgs.
Nē, nu protams, ka mēs ierosinām, ka to vajag, jo redzam, ka šobrīd ir milzīgs krimināllietu skaits. Kriminālprocess īstenībā ir smagnējs un apjomīgs, un šeit prasās pārskatīt šos jautājumus - varbūt par citām formām. Ja formas it kā mums ir - saīsinātais process, neatliekamības kārta, bet tie kritēriji - cik daudz dokumenti jāvāc, kādās dienās - tas iekrīt un aizkavē... Par šiem jautājumiem ir jāatgriežas - arī policijā kādreiz bija pirmstiesas izmeklēšanas pārvalde, kas kūrēja to valsts līmenī. Tagad tas ir (nodots) kriminālpolicijai, kārtības policijai...
Es uzskatu: ja mēs runājam par kriminālprocesu, par izmeklēšanu, tā ir kriminālpolicijas kompetence. Kārtības policijai vairāk ir jautājumi, kas saistīti ar individuālo un kopējo prevenciju, sabiedriskā kārtība, drošība... Bet tā kā tās izmeklēšanas notiek (tik daudz) un kriminālpolicija nevar visu to pavilkt viena... Tur ir milzum plašs loks, no kā es gribētu vismaz kaut ko no šīm lietām sakārtot un izveidot loģisku ķēdi.
Jūs kādu laiku vadījāt arī vienu no reģionālajām pārvaldēm, kas izveidotas salīdzinoši nesen. Ir cilvēki, kas pametuši policiju, kurnot par to, ka pēc policijas reģionālās reformas pilsētā vai rajonā iecirkņa vadītājs neko nevarot ietekmēt, jo viss atkarīgs no reģiona vadības. Kā jūs uzskatāt - vai tā reģionālā struktūra darbojas vai ir ko uzlabot?
Te ir gan subjektīvie, gan objektīvie faktori. Protams, vissāpīgākais bija Latgalē, kur vienmēr visos laikos ir bijis darbinieku komplekts, bet centrā un Kurzemē vienmēr bijis saucamais "nekomplekts". Tāpēc štatu samazināšana un optimizācija arī vairāk skāra Latgali. Tas, ka bija nepieciešams veikt šo procesu, ir skaidrs - tomēr 28 policijas, kas bija mums kopā, un 28 administratīvie aparāti ir par daudz. Šie reģioni, kas atbilst vēsturiskajam novadu sadalījumam - varbūt tur ir jautājumi par Zemgali...
Bet pārmetumi, ka reģions ir atrauts no pilsētas, bet iecirkņa priekšnieks neko nevar ietekmēt?
Tas ir tas jautājums par finanšu sadali, pārdali - centralizācija ir tā optimizācija un resursu taupīšana. Protams, vislabākais ir tā, ka ir trīs policisti, viņiem ir grāmatvedis, kadru darbinieks, viss uz vietas - protams, ka viņiem nekur nekas nav jādara, viņiem viss ir kārtībā. Bet cik tas prasa resursus? Jo sevišķi mūsu tehnoloģiskajā laikmetā, kad ir datorprogrammas un elektroniskie paraksti - tas jau neko īsti nemaina. Ir šis cilvēciskais faktors, ka cilvēks ir pieradis: visu laiku bija tā, bet tagad man kaut ko noņēma. Bet ko viņam īstenībā noņēma? Vienmēr, ja runājam par reformām, ir ļoti grūti atrast kompromisu starp to, kas veic, un to, attiecībā pret ko veic. (...) Es domāju, ka te pateikt "melns" vai "balts" nevar. Jebkurā gadījumā visu iztiesās laiks, vēsture. Pēc maza laika mēģināt griezties atpakaļ - vai tas ir pareizi? Kopējie darba rezultāti, situācijas pārskatāmība nav kļuvusi sliktāka.
Policijas vadībā pēc zināma pārtraukuma atgriezies kriminālpolicists - jums gandrīz visa karjera saistīta ar kriminālpoliciju. Tāpēc, loģiski, jājautā: kādu noziegumu apkarošana, jūsuprāt, būtu prioritāte?
Arī iepriekš Valsts policijā tas ir bijis pārrunāts un kopīgi virzīts. Pirmkārt, tās ir narkotikas, jo mēs redzam to ietekmi uz noziedzību, un tā ir vistiešākā. Krietni virs puses visu aizturēto noziedznieku par dažādām lietām ir narkomāni, kas par kaut ko liecina. Mēs arī redzam, ka mums kļūst mazāk krimināllietu par narkotisko vielu lietošanu, bet tas noteikti nav saistīts ar to, ka mazāk lieto, bet par kādām problēmām mēru pieņemšanā. Ja skatāmies plašākā kontekstā - kas ir lietošana? Tas, ka narkomāns izdara noziegumu - tur ir skaidrs, noziegums ir izdarīts un par to ir jāatbild. Bet - vai narkotiku lietošana ir noziegums vai arī tā ir slimība? Pieaug narkotisko vielu realizācijas lietu skaits, bet samazinās par lietošanu. Piemēram, narkomānu atteikšanās no ekspertīzes - vai var piespiest cilvēku noņemt analīzes? Ja nav analīžu, nav narkotisko vielu reibums. Nav reibuma - nav atbildības.
Tālāk - nelegālo akcizēto preču aprite Latvijā: alkohols, cigaretes, dīzeļdegviela. Protams, ļoti svarīgi ir, kā mēs gudri sakām, sērijveida noziegumu diagnosticēšana: spēja saskatīt ikdienā, kur veidojas sērijveida noziegumi, kas, nedod Dievs, var pāraugt problēmā. Piemēram, tās pašas banku problēmas, kas bija - tur jau no otrās bankas skaidrs, ka tur darbojas. Tad uzreiz policija liek pretī izmeklēšanas taktiku, kriminālistikas tehniku, lai pēc iespējas ātrākā laikā (tos atklātu). It sevišķi noziegumi, kuros tiek izmantoti vai rādīti šaujamieroči - skaidrs tas, ka no šaujamieroča parādīšanas un draudēšanas nav ilgs laiks līdz pielietošanai. Tas ir ļoti svarīgi. Un, protams, indivīda drošība sabiedrībā - smagu un sevišķi smagu noziegumu atklāšana, noziegumi pret dzīvību un veselību.
Kas notiks ar tām skaļajām lietām, kuras iepriekšējie policijas priekšnieki vai ministri saukuši par policijas goda lietām? Var skaitīt sākot jau no tiesneša Laukrozes slepkavības: Daugavpils vicemēra Ņemcova nošaušana, advokāta Platača pazušana, mazliet senāk Leonīda Rožeckina pazušana vai slepkavība.
Protams, šīs lietas paliek redzeslokā. Skaidrs, ka lietu izmeklēšana un pierādīšana nav vienkārši kā koku iestādīt vai grāvi izrakt. Tam pamatā ir ilgstošs, pamatīgs, metodisks izmeklētāja darbs, lai atrastu vainīgos. Jo tālāk mēs ejam no notikuma vietas, jo grūtāk ir atrast pierādījumus. Diemžēl šādas lietas ir bijušas vienmēr un ir arī šodien, un, gribas ticēt, ka nebūs, bet gan jau būs arī turpmāk, būsim reālisti.
Bet vai atklāt šīs lietas varēs?
Tas jautājums ir ļoti tāds... Es kā kriminālpolicists nevaru atbildēt: "Jā, būs!"
Ir bijuši priekšnieki un ministri, kas teikuši: jā, mēs atklāsim, tā ir goda lieta!
Es nedaudz savādāk uz to skatos. Es esmu praktiķis-reālists ar optimisma pazīmēm. Tas ir jautājums, kā ies izmeklēšanai. Tas ir komplekss jautājums - tikpat labi var būt lieta, kas desmit gadus ir vienkārši tumša, bet vienā dienā - blaukš! - nokrīt tas burtiņš, kas tev trūka tajā tekstā, un viss - lieta atklāta.
Jūsuprāt, organizētā noziedzība Latvijā ir nopietna problēma?
Es domāju, mēs nevaram runāt par to, ka Latvijā dominē organizētā noziedzība un ka būtu bandas, kas savā starpā karotu vai dalītu ietekmi. Tas ir, runājot par konfliktiem tieši starp bandām. Tas, ka konkrētā situācijā (nogalināta) kāda (ar noziedzīgajiem grupējumiem saistīta) persona, kas kaut kur kaut ko ir izdarījusi vai nav izdarījusi - tas atkal būs subjektīvi. Tas ir mērķtiecīgs noziegums. Kari starp klaniem vai ģimenēm, kur mēs runājam tādā klasiskā izpratnē par organizēto noziedzību, protams, ka tā nav. Skaidrs, ka zināma klātbūtne ir, un viņi ir vistiešākajā viedā saistīti ar lietām, ko saucam par prioritātēm: narkotikas, cilvēktirdzniecība, automašīnu zādzības. Tur tas ir redzams.
Kā policistiem ir ar valodu prasmi?
Es domāju, līdzīgi, kā tas ir sabiedrībā: jauni cilvēki labāk pārzina latviešu un angļu, sliktāk krievu, ja tas ir latvietis. Protams, vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas ilgāk nodienējuši, labāka ir latviešu un krievu, bet sliktāka angļu. Par latviešu valodu - vieni no lielākajiem punktiem varētu būt Rīga un Latgale. Bet Rīgā es neesmu sastapis policistu, kurš nemācētu runāt latviski. Protams, varam runāt, ka viņam ir akcents vai viņš jauc kaut ko, bet tā, ka viņš neprot izskaidroties latviešu valodā - es neesmu saskāries. Ja paskatāmies, kas ir šī valodas prasmes kategorija, kas policistam ir augstākā pakāpe: tiek prasīta perfekta gramatikas un literārās valodas pārzināšana. Te gandrīz vai jājautā, vai katrs latvietis ar to varētu tikt galā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!