‘Vakara intervija’ ar Emiru Kusturicu – pilns teksts  (3)

Jau no tāluma kalnos redzams dīvains ciemats – tāds kā koka skatu tornis vai medību tornis ar koka krustu galā, blakus neliela koka kapela un kādas desmit koka mājiņas, kas no lejas izskatās pēc ciemata, uz kuru neved ceļš. Čigānus te neredz, zosis pa kalniem nestaigā, nav dzirdams, ka tuvumā būtu kads ēzelītis. Jebkurš Mečeņika kalna pakājē zina ceļu pie Emira Kusturicas, kurš te veselu gadu filmējis savu filmu „Dzīve ir brīnums” un kuru mokragorišiem viņš rādīs septembra beigās.

Mokra Gorā Kusturica, kurš būvē sev koka ciematu ar kinoteātri, bibliotēku, kafejnīcu, baznīcu un ciema priekšnieka galveno māju sev. Pie ieejas tas viss atgādina tādu kā teksasieša rančo. Apkārt brauc traktori, taisa ceļu uz Kusturicas pilsētu, nogāzē kādai koka būdiņai liek jumtu, tur būšot kinoteātris, no koka klucīšiem bruģēts pagalms, strādniekiem pa vidu maisās divi balti kranči, baznīca vēl aizslēgta, kafejnīcā vel nepārdod rakiju.

- Kas ir tas, ko jūs šeit Mokra Gorā būvējat un kam šis ciemats kalpos?

- Kāpēc es visu šo aizsāku... Es teiktu, ka esmu 49 gadus vecs, esmu uztaisījis 10 filmas, nodzīvojis diezgan dinamisku dzīvi un man šķiet, ka neesmu apmierināts ar mūsdienu dzīvi un tās vērtībām. Tādēļ manī ir tāds kā romantisma gars, un es vēlos atjaunot šo vietu - uzcelt koka namu pilsētu, ciematu ar koka mājām, lai varētu šeit izmitināt aptuveni piecdesmit cilvēkus, kuri piedalītos filmu semināros, keramikas kursos, mūzikas, mākslas, amatniecības kursos. Tātad – gandrīz viss, ko mēs šodien varam saukt par unikālu tajā nozīmē, ka tas ir pretstatā tam industriālajam garam, kas pārņēmis pasauli. Es runāju par industriālo garu tādā nozīmē, kā to lietoja nacisti starp abiem kariem, kad rezultāts attaisnoja līdzekļus. Es vēlos izveidot nelielu pilsētu, kurā visas šīs vērtības būs pavisam citādas.

- Vai ir tāds stāsts, kas raksturotu visu jūsu dzīvi?

- Manu dzīvi?

- Jā, viens stāsts, kas raksturotu visu jūsu dzīvi?

- Ļoti grūti atbildēt, jo esmu veidots tāpat kā manas filmas. Manā prātā vienmēr darbojas trīs kanāli – tie darbojas vienlaicīgi. Tas ir tāpat, kā skatīties manas filmas, kurās vienlaicīgi notiek trīs dažādas darbības. Mans prāts vienlaicīgi darbojas daudz līmeņos. Man ir ļoti grūti izvēlēties un būt pārliecinātam par to, kurš stāsts mani raksturotu vislabāk. Ziniet, es vienmēr esmu teicis, ka vēlme kaut ko darīt vienmēr ir bijusi spēcīgāka par manu talantu. Ja es, piemērām, būvētu ceļus, es mēģinātu darīt to pēc iespējas labāk. Tas nav visai raksturīgi nācijai, kurai es piederu. Pastāv uzskats, ka visas tās nācijas un tautas, kas tiecās uz pilnību, vainojamas lielākajos noziegumos cilvēces vēsturē. Kad es skatījos, kā mūsu futbola komanda spēlē ar vāciešiem, pirmajā daļā tā bija brīnišķīga spēle, bet otrajā – zaudēja un tieši tāpēc, ka prāta uzbūve nav pareiza. Mēs neattaisnojām cerības. Kad uzņemu savas filmas, es vienmēr mēģinu būt kā Mocarts. Nevis kvalitātes ziņā, bet tiecoties uz pilnību. Tas vienmēr bijis manas dzīves kredo – man vienmēr jādara labāk nekā es domāju, ka varu. Jāteic, ka līdz šim man tas izdevies. Nesaku, ka labi vai slikti, jo gan šāda veida kino, gan dzīvei nepieciešama laika distance, lai pilnībā vai vismaz adekvāti novērtētu to.

- Vai jums ir sava formula vai veids kā jūs tiekat klāt savām atmiņām par bijušo Dienvidslāviju?

- Tas ir ļoti sarežģīti, jo pagājuši jau 15-18 gadi, kopš bijusī Dienvidslāvija vairs nepastāv no vēstures loģiskā aspekta. Tā kā vēsturē nekad nav bijis loģikas, iespējams, mana kļūda ir tā, ka es mēģināju spriest loģiski. Veidošanas procesā….. paskatieties Olimpiskās spēles un redzēsiet, cik daudz pasaulē ir mazu valstu, tās pat nav iespējams atcerēties. Tad jūs sastopaties ar Čomska ideju par pasauli, kurā korporācijas rada valstis bez varas, bez nacionālās pārliecības ar mērķi, lai varētu šīm valstīm pārdot visu, ko vien tās vēlas pārdot un tādā veidā kontrolētu tās. Es tam ticu. Dienvidslāvija man bija jaukas emocijas un tagad šīs emocijas ir izzudušas ne jau tāpēc, ka es vai kāds cits bija slikts vai labs, bet gan tāpēc, ka tika iznīcināta vēsture. Problēma pastāvēja tajā, ka identifikācija ar bijušo Dienvidslāviju bija diezgan spēcīga. Pat ļoti spēcīga, jo valsts jau nav tikai politiska cīņa – tā ir futbola komanda. Paskatieties, kas notiek ar jūsu emocijām, kad jūs jūtat līdzi savai basketbola komandai. Tad iedomājaties, kā tas man bija 20 gadus – identificēties ar visu, kas bija mana kolektīvā zemapziņa. Tādā nozīmē tās bija ļoti spēcīgas emocijas.

- Ja jums būtu iespēja pavadīt vienu dienu bijušajā Dienvidslāvijā, ko jūs vēlētos tur darīt?

- Ko es vēlētos šodien? Jāteic, kopš esmu sācis celt šo ciematu un kopš dzīvē nodarbojos ar lietām, kuras man patīk, es nevēlos atgriezties pagātnē, jo tas saistīts ar vecām rētām, kuras būtu jāuzplēš, un man to nevajag. Ja man būtu jādodas turp….varēt būt….ziniet, mans tēvs nomira….iespējams, ka es atgrieztos kādā no tiem ikdienišķajiem brīžiem, kad biju jaunāks, stiprāks, kad atmiņas par vēsturi nebija tik spēcīgas. …varbūt tā. Taču negribētos nekā aizraujoša, kaut gan bijis tik daudz kā iespaidīga. Taču šobrīd es mēģinu, es domāju un koncentrēju uzmanību tādām lietām kā…svētdienas pēcpusdiena, kad esi kopā ar tēvu, māti, viesiem, ir brīnišķīga diena, kāds ir brīnišķīgā omā, ir jauka atmosfēra. Tie ir brīži dzīvē, kurus es atsauktu atmiņā daudz labprātāk, nekā brīžus, kas piepildīti ar visvisādiem notikumiem.

- Jūs reiz teicāt, ka esat dzimis nekurienē un, ka jūtaties kā svešinieks.

- Es esmu svešinieks visur pasaulē. Jāsaka, ka tas bija….

- Visi mēs esam svešinieki….

- Jā, visi esam svešinieki, jā. Taču tad, kad es parādījos uz kino skatuves Venēcijas kinofestivālā - kāds puisis no žurnāla “Time” uzrakstīja, ka kāds nenozīmīgs cilvēks no nekurienes uzvarēja Venēcijā. Tas biju es – neievērojamais no nekurienes. Ja pareizi saprotu, tad angļu valodā tas ir kā slenga izteiciens un viņš nevēlējās mani apvainot, vienkārši jokoja. Tas ir tāpat, kā kāds Rumānijā uztaisījis BMW – tas nav iespējams. Iespējams, ka viņa rakstītais jāuztver kā joks. Taču būt par neievērojamo no nekurienes ir vislabāk, jo līdzko es kļuvu par kaut ko Dienvidslāvijā, es kļuvu par mērķi daudziem kļūdainiem pieņēmumiem un stereotipiem, un vairs nevarēju domāt tā, kā vēlējos. Jo īpaši tad, kad sabrūk valsts – tas kļūst ļoti bīstami. Tieši tāpēc esmu ienīsts savā dzimtajā pilsētā – par iemesliem, kuri nav visai loģiski. Taču, interpretējot vēsturi – kā jau teicu – nav visai prātīgi mēģināt būt loģiskam, jo vēsturei nav nepieciešama loģika, tā jāadaptē jaunajiem spēles noteikumiem.

- Kurš no pasaules gala variantiem jums šķistu visiespaidīgākais?

- Cilvēces problēma ir tā, ka vīrietis un sieviete ir absolūta kļūda . Jo jebkas, ko mēs esam paveikuši…. Redziet, cik harmoniski un neticami veidots cilvēka ķermenis un, kā cilvēki mēģina to atdarināt savos darbos. Pat mašīnas, pat izolācijas sistēmas – tās visas radušās kā rezultāts vēlmei atdarināt cilvēku. Problēma ir tā, ka mēs nezinām, kā izmantot šo stāvokli – atrasties pāri visam, mēs esam sākuši izkropļot šo iespēju. Es baidos, ka skaistums, kas radies uz planētas kosmisko kustību rezultātā un iespēja, kuru mums devis Dievs – būt pilnībai – mēs esam to izkropļojuši. Tāpēc es domāju, ka pasaules galam jābūt apokaliptiskam. Tā tam būtu jābūt, jo cilvēces vēsture….cilvēces progress ir sliktākās mūsu cilvēku dabas atspoguļojums, taču arī labās. Ja vēlaties kļūt par stiprāko nāciju pasaulē, jums jānogalina, jums jāražo ieroči, jābūt gan masu iznīcināšanai, gan indivīdu iznīcināšanai, jādara viss, kas nav labs. Ja vēlaties radīt kontinentu, jums vispirms jāiznīcina tas.

- Ja jūs pieņemtu, ka katrā no mums ir kaut kas no čigāna, kas ir jums ir tas, kur jūs sevī atpazīstat čigānu?

- Es domāju, ka čigānu pasaule ir pasaule, kura jāpieņem kā nozīmīgs pretinieks industriālajai pasaulei. Kad čigāns tur rokās mobilo telefonu – tas ir tāpat, it kā viduslaiki sniegtu roku 21.gadsimtam. Jebkas, ko čigāni dara izskatās un izliekas daudz cilvēcīgāks nekā tad, ja to darām mēs. Tas, ko es gribu teikt, ka čigānos ir atlicis vēl kaut kas, būtībā ļoti cilvēcīgs, ko mēs esam pazaudējuši tā vārdā, lai pieņemtu progresu, pieņemtu to, kas sākotnēji tika radīts, lai darītu mūs labākus, taču tā arī mēs nekad labāki nekļuvām..

- Bet kas jūsos jūtas kā čigāns?

- Ārkārtīgi liela vēlēšanās būt….esmu diezgan neirotiska persona. Vēlos kauut ko celt, atrasties kustībā….iespējams, ka tā ir tāda kā nomada sajūta…. Ja jūs skatāties manas filmas, tad redzat, ka filmas ar čigāniem ir drīzāk mērķis radīt dīvainības un ārprāta sākumu nekā vienkārši uzticība čigāniem. Man patīk viņi, esmu draugos ar viņiem, bet es piesaistu čigānus, jo esmu pārliecināts, ka ar čigānu palīdzību jūs saglabājat to dīvainības līmeni, kas māksliniekam nepieciešams, lai taisītu kino.

- Jūsu filmās aktieri bieži ir dzīvnieki – zosis “Baltais kaķis, melnais kaķis”, ēzelis “Dzīve ir brīnums”, kāpēc dzīvnieki jums ir noderīgi tās utopiskās pasaules radīšanai, kā jūs apzīmējat savu kino?

- Es ticu cirkam. Dzīvnieki manā utopiskajā pasaulē ir tās neatņemama. sastāvdaļa.

- Un salīdzinājumā ar aktieriem - cilvēkiem?

- Jā, ļoti bieži gadās, ka daudz vieglāk strādāt ar dzīvniekiem nekā ar cilvēkiem, jo manas idejas turpinās no filmas uz filmu, it kā es visu dzīvi taisītu vienu filmu, kurā attālums starp dzīvniecisko kaisli un cilvēcisko kaisli ir tik liels, ka man nepieciešami dzīvnieki, jo īpaši pēdējā filmā, lai atainotu tās pazaudētās emocijas, kuras arvien vairāk šodien cilvēki zaudē. Tas nav romantisks stāsts, taču es domāju, ka bez dzīvniekiem mūsu dzīve nebūtu … ne jau kā lielpilsētās, kur cilvēkiem ir suņi, jo viņi jūtas vientuļi. Dzīvnieki ir kā tāds kustīgs magnētisks lauks, no kura jūs vienmēr saņemat pozitīvu enerģiju. Šeit, Mokra Gorā arī dzīvo suņi, šodien es redzēju briedi…ziemā esmu šeit kalnā redzējis vilku. Ļoti cilvēciska vide.

- Jūs reiz teicāt, ka Holivudas filmas samazina cilvēka dzīves ilgumu...

- Tieši tā, jo stulba filma …. tādā nozīmē, ka …. tu noskaties jauku filmu…. Pēdējā filma, kuru redzēju Parīzē bija Tima Bērtona “Lielā zivs”, ļoti jauka kinopasaka. Es iznācu no kinoteātra un biju daudz labāks cilvēks, daudz gudrāks. Šādu iespēju kļūst arvien mazāk un tieši tāpēc es domāju, ka tā ir laika izniekošana. Stāsts nav par kino, bet gan par naudu un varu, kuru šie producenti, kuri zina, kā izniekot jūsu laiku – to arī dara. Iespējams, ka viņi nedomā, ka tas tā ir, taču es secinu, ka tā ir laika izšķērdēšana, jo viņi rāda veiksmīgu un dinamisku dzīvi, taču tajā nav nekādas jēgas, tā ir bezjēdzīga un tā neatmodina cilvēka būtību. Es domāju, ka cilvēka būtība ir saistīta ar tādu cilvēku, kurš domā par savu pagātni, savu nākotni, kurš interesējas par politisko situāciju, vēsturisko, sociālo, psiholoģisko. Patlaban kino viens procents no simta ir tas, kas ir cilvēcisks.

- Kā jūs domājat, kā šajā pasaulē ir sadalīts stulbums?

- Stulbums ir sajaukts. Paskatieties, kādi laikraksti tiek izdoti. Tā ir anglosakšu īpatnība - padarīt marginālu vēsturisko patiesību, saliekot kopā pliku pakaļu un traģēdiju par 400 krievu bērniem, kurus nogalina čečenu teroristi. Kad to visu saliek kopā, tas kļūst normāls. Muļķība tiek nepārtraukti radīta, lai jūs sagatavotu korporatīvajai pasaulei, jūs kļūstat tik stulbi, ka viņi jūs apbur un hipnotizē. Tieši to dara mediji. Es skatos uz diviem, trim mūsu valsts žurnāliem, kurus pārpirkušas vācu korporācijas, tie ir pilnīgi stulbi. Ir nepieciešams, lai 80% iedzīvotāju būtu stulbi, lai patiesība, nosacītā patiesība kļūtu margināla. Patiesība, kas skar jūsu veselību, pensiju plānu, lietas, kas patiešām ir svarīgas, jūsu prāts tiek virzīts citā virzienā un viņi zina kā to panākt. To dara 80 procenti žurnālu, kurus cilvēki lasa, un cilvēkiem patīk tos lasīt. Ar filmām ir tāpat – ja gribat uztaisīt hitu, jums pietiek būt stulbam, vajadzīgs tikpat stulbs stāsts un stulbs režisors…

- Vai jūs to varat?

- Noteikti nē…visu dzīvi esmu atradies pilnīgi citā pusē. Manas filmas cilvēkiem patika un joprojām patīk pilnīgi citu iemeslu dēļ, jo tās ataino minoritātes, autsaiderus. Es nekad netaisu filmas ar kaut kādu jaunu stulbu varoni, kas patiesībā ir galvenais iemesls, kāpēc Holivuda joprojām ir modē. Tā ir viltīga, jo tur daudz nerunā, tur eksplodē.

- Tad jūs nevarētu uztaisīt filmu par japijiem Belgradā?

- Ak, nē, lūdzu. Uz to es nevaru skatīties, es nevaru izturēt pat to, ka šie cilvēki uz mani paskatās garāmejot. Mans ģenētiskais materiāls ir veidots tā, ka es izjūtu sapratni un līdzjūtību, laimi un mīlestību pret tiem, kuri ir autsaideri.

- Vai jūs vēl aizvien varat atgūt to sajūtu, kāda ir tad, kad taisa kino pirmo reizi?

- Jūs ziniet, katru reizi, kad taisu kino es esmu ļoti saspringts, jo es vēlos to izdarīt pēc iespējas labāk. Un tad es jūtos, it kā nekad iepriekš nebūtu ar to nodarbojies. Iespējams, ka …..ne jau tā, ka man nebūtu emociju…iespējams, ka esmu jau izstāstījis savus labākos stāstus, taču tas nenozīmē, ka neradīsies jauni un man nešķitīs, ka viss ir kā sākumā, jo visā, ko es daru, mans entuziasms ir….kad cēlu šo ciematu, es staigāju no stūra uz stūru, domājot par katru savas dzīves sekundi un kā atspoguļot savas izjūtas šajā vidē. Tieši tāpat ir, kad taisu savu kino.

Manas filmas ir saņēmušas daudz balvu, taču jūs ziniet, kā es to izdarīju – mēģinot nekaunēties par savu kino. Es neesmu radīts uzvarai. Kad cilvēks ir radīts uzvarai….izņemot, ja esat Holivudas mašinērijas sastāvdaļa, tad jūs pat varat kļūt par uzvarētāju, jo filmas kvalitāte ir pārstājusi būt kritērijs – viss atkarīgs no tā, cik labi jūs tiekat pārdots tirgū. Es runāju par zināmu daļu eksistenicālisma filozofijas, kas radās pagājušā gadsimta vidū, kad dzima ideja par cilvēku, kurā savienoti visi dzīves aspekti – psiholoģija, socioloģija, vēsture. Tā kā es atbalstu šo ideju, domāju, ka – ja es būtu radīts uzvarai, es vienmēr zaudētu. Vēlme uzvarēt ir jūsu darbības pamats, jūs varat kļūt par uzvarētāju, taču – ja jūs to patentējat un veidojat sevī uzvarētāju, es domāju, ka būsiet zaudētājs.