Gatavojoties Ēnu dienai, kas šogad, 4. aprīlī, notiks jau 23. gadu, JA Latvia tradicionāli veic arī aptauju jauniešu un darba devēju redzējumam par darba tirgus situāciju Latvijā. Tās rezultāti raisīja ne vien daudz jautājumu, bet arī atziņu par skolēnu sagatavotību ienākšanai darba tirgū, kā arī lika aizdomāties, kādi ir galvenie izaicinājumi, jauniešiem uzsākot profesionālo karjeru. Manā skatījumā ir pieci galvenie izaicinājumi, tomēr labā ziņā ir tā, ka, kur ir izaicinājumi, tur ir arī panākumi.
Aptaujā gan darba devēji, gan skolēni par galveno izaicinājumu jauniešu nodarbināšanā norādījuši pieredzes trūkumu. Darba pieredzes trūkums ir pilnīgi loģisks jaunajiem darba tirgus dalībniekiem. Kā jaunietis, tikko no skolas sola nācis, var gūt šo pieredzi? Ir risinājums, pat vairāki.
Nozīmīga pieredzes gūšana ir skolēnu dalība Ēnu dienā, jo tā potenciālajam darba devējam norāda uz jaunieša mērķtiecību. Lielisks veids, kā gūt pirmo darba pieredzi, ir vasaras darbs, kur darba devēji negaida pieredzi no jauniešiem, bet tieši pretēji – ir gatavi viņiem to sniegt. Vēl jaunie darba meklētāji var izmantot uzņēmumu sniegtās prakses iespējas, kas ir lielisks veids, kā gūt praktisku pieredzi, apgūt darba kultūru un profesionālo uzvedību. Vienlīdz svarīga ir arī ārpus skolas pieredze un dalība dažādos projektos, piemēram, ERASMUS apmaiņas programmās, jo šāda pieredze jauniešiem var dot vērā ņemamas kompetences, ko novērtēs nākamie darba devēji. Savukārt, skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) ietvaros, skolēni var dibināt savu uzņēmumu.
Runājot par etiķeti, jāmin, ka bez tās vienlīdz svarīga ir arī potenciālā darbinieka cieņpilna attieksme. Pozitīva attieksme ir kvalitāte, ko novērtēs ikviens darba devējs. Un tās vērtēšana sākas jau ar saņemto CV un motivācijas vēstuli, kā arī sazinoties ar pretendentu pa tālruni vai e-pastos. Noformējums, valodas stils, pareizrakstība un pareizs pieturzīmju lietojums – tas viss var būt izšķiroši pirmā iespaida radīšanā. Darba meklētāja attieksmi vērtē arī pirmajā darba intervijā. Kā tajā uzvesties? Ko darīt? Ko nedarīt? Nezinot, kā uzvesties, iespējams iebraukt grāvī un tālāk jau ar šādu negatīvu pirmo pieredzi, turpmākās darba intervijas var būt vēl izaicinošākas. Iesaku jauniešiem sagatavoties darba intervijai – veikt uzņēmuma, kurā vēlaties strādāt, izpēti.
Uzziniet, kas ir uzņēmuma darbības virziens, kādas ir uzņēmuma vērtības un apdomājiet, kāpēc sevi redzat šajā uzņēmumā utt. Tas parādīs jūsu nopietno attieksmi un tālredzīgo skatījumu. Ja jums ir jautājumi par uzņēmumu, uzdodiet tos ar patiesu interesi, izvairieties būt agresīvi vai uzbrūkoši. Neesiet bravūrīgi, domājot, ka tādejādi parādāt savu spēcīgo personību. Taču vēlos piebilst, ka labvēlīgai attieksmei jābūt abpusējai. Skolēns ar savam vecumam raksturīgo attieksmi var izaicināt darba devēju vai ar savām bailēm no intervijas, vides, konkrētā cilvēka radīt darba devējā neizpratni. Taču darba devējam šajā jautājumā ar savu pieredzi vajadzētu saprast jaunieša attieksmes patiesos iemeslus. Svarīgi ir arī neapslāpēt jaunieša vēlmi pēc laba darba un adekvāta atalgojuma, bet iedrošināt to sasniegt. Tāpat būtiski ir nekavēt norunāto intervijas laiku, jo kavēšana būs kā negatīvs indikators potenciālajam darba devējam. Iesaku pievērst uzmanību savam ārējam tēlam - apģērbam un apaviem jābūt lietišķiem, tīriem, kārtīgiem. Svarīgi intervijas laikā būt patiesam un atklātam ne vien pret darba devēju, bet arī pret sevi, jo, ja tāds nebūsiet intervijas laikā, visai iespējams, ka, jau esot darba attiecībās, sapratīsiet, ka tas nav tas, ko vēlaties darīt.
Nereti dzirdēts, ka darba devēji izsaka neapmierinātību ar jauno darbinieku sagatavotību darba tirgum, uzskatot, ka viņu zināšanās ir pamatīgi robi. Kā salāgot darba devējiem nepieciešamās prasmes ar izglītības saturu un kā šo saturu varētu uzlabot? Manuprāt, skolēnu sagatavotība nozīmē izglītības sasaisti ar reālo dzīvi un darba vidi. Piemēram, ar Ēnu dienu cieši iekļaujamies izglītības satura un darba tirgus attiecību pilnveidošanā - iepazīstinām skolēnus ar dažādu profesiju un nozaru prasībām un veicinām skolēnu padziļinātu izpratni par karjeras izvēles iespējām un reālo darba vidi. Tāpat izglītības satura salāgošana ar darba devējiem nepieciešamajām kompetencēm notiek dažādu organizāciju un biedrību (piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera u.c..) ietvaros, kuri veic izglītības satura analīzi, tādejādi saprotot, kādā veidā jāsagatavo nākamie darbinieki. Arī kompetencēs balstīts izglītības saturs ir liels solis uz priekšu, lai skolēni no skolas sola darba tirgū nenonāk tikai ar sausām teorijas zināšanām, bet ir jau guvuši vērā ņemamu praksi un pieredzi. Uzskatu, ka noteikti būtu jāveido prakses vietas ne vien profesionālajā, bet arī vispārējā izglītībā, jo prakse ilgstošā laikā periodā sagatavo jaunieti darba tirgum pamatīgi un mērķtiecīgi. Rezumējot, mazāk teorijas, vairāk prakses, tajā pašā laikā atceroties to, ka būtiski svarīgs ir arī mūžizglītības jautājums - nekad nebeigt mācīties un attīstīties.
Papildus dzinulis un izaicinājums gan skolēniem, gan darba devējiem ir digitālo tehnoloģiju dinamiskā attīstība, piemēram, mākslīgā intelekta, automatizācijas, robotizācijas ienākšana mūsu ikdienā. Mākslīgais intelekts un citi digitālie rīki jau tagad maina darba tirgus kopainu, bet nākotnē, prognozēju, ka izmaiņas būs vēl ievērojamākas, no tirgus izskaužot profesijas, kuru veikšanai cilvēks vairs nebūs vajadzīgs. Darba devēji jauniešos ļoti augstu novērtē digitālās prasmes, apzinoties to lomu gan šodienas darba vidē, gan nākotnes profesijās, taču ne visas digitālās prasmes var apgūt skolā. Tāpēc jārada jauniešos vēlme pašiem izzināt šos procesus, vienlaikus nodrošinot viņiem iizzināšanai nepieciešamo brīvo laiku no mācībām un citām nodarbēm.
Kas svarīgāk, izvēloties savu pirmo darba vietu? Atalgojums? Veselības apdrošināšana? Darba laiks? Citi bonusi?
Interesanti, ka aptaujas dati norāda, ka vēlamā atalgojuma apjoms darba devēju un jauniešu izpratnē atšķiras – darba devēji (43.5%) uzskata, ka atlīdzības apjoms varētu būt no 500-800 EUR pēc nodokļu nomaksas, kamēr lielākā daļa aptaujāto skolēnu (39%) norādījuši, ka atalgojumam pirmajā darba vietā būtu jābūt amplitūdā no 800-1000 Eur uz rokas. Šādi atklājas paaudžu domāšanas atšķirības, kas arī ir izaicinājums gan darbu meklējošajiem jauniešiem, gan darba devējiem. Jāsaprot, ka šobrīd ir citi laiki un aug cita paaudze ar atšķirīgu vērtību skalu ne vien atalgojuma jautājumā, bet arī citu faktoru izvērtēšanā. Mans ieteikums jauniešiem ir neskriet laikam pa priekšu un saprast, ka viss nāk ar laiku. Pirmajā darba vietā būtiskāk ir novērtēt iespēju gūt pieredzi, tāpēc nevajadzētu lolot pārāk nereālas gaidas atalgojuma ziņā. Savukārt darba devējiem ir jāpieņem šie, tā teikt, jaunie laiki un to diktētās izmaiņas prasībās darba devējiem. Piemēram, mūsdienās jauniešiem arvien būtiskāks kļūst elastīgs darba laiks. Kā darba devējiem mums ir jābūt fleksibliem, pieļaujot gan hibrīda darba formātu (daļēji attālinātu), gan arī ļaujot darbiniekiem noteikt savas darba stundas atbilstošāk savam komfortam.
Uzsākt darba gaitas ir izaicinoši ne vien skolēniem, bet sava veida uzdrošināšanās arī darba devējiem, pieņemot darbā gan jauniešus, gan jaunos profesionāļus.
Manuprāt, skolēnu un darba devēju veiksmīgas sadarbības pamatā ir ne vien izpratne par to, ko viens no otra var sagaidīt, bet arī vēlme šīs gaidas abpusēji piepildīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!