Velta Čebotarenoka: Par latviešu valodu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos

Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšana ir Latvijas Republikas Satversmē ietverts un Satversmes tiesas atzīts valsts un valdības uzdevums Latvijā kā nacionālā valstī. Arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums uzdod sabiedriskajiem medijiem veicināt sabiedrības izpratni par Latviju kā nacionālu valsti, stiprināt latviešu valodu un veicināt sabiedrības saliedētību uz valsts valodas pamata (3. panta sestā daļa). Atkāpšanās no Nacionālajā drošības koncepcijā noteiktā principa nozīmētu, ka mūsu sabiedrības caur valsts budžetu finansētie sabiedriskie mediji, pirmkārt, turpinātu veicināt divvalodību un uzturētu krievu valodas lietojumu sabiedriskajā telpā, otrkārt, tikai nostiprinātu divas atšķirīgas informācijas telpas latviešu un krievu valodā Latvijā.

Saturs sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos latviešu un krievu valodā nav identisks. Saglabājot divas atšķirīgas informācijas telpas, kurās tiek spriests par Latvijas 2 valstij un sabiedrībai svarīgām lietām, mēs neveidojam vienotu pilsonisko sabiedrību un saliedētu demokrātiskās līdzdalības kopienu, kurā diskusijas par valstij un sabiedrībai būtisko notiek kopā vienotā informācijas telpā.

Tieši pretēji, saglabājot krievu valodu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos pašreizējā veidā, joprojām tiks saglabāta sabiedrības segregācija un faktiski tiks nostiprinātas divkopienu sabiedrības iezīmes. Šāda valsts rīcība un politika būtu antikonstitucionāla. Demokrātiskās līdzdalības valoda Latvijā ir latviešu valoda, tas vairākkārt teikts Satversmes tiesas spriedumos. Tāpat latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā un mūsu tiesības stiprināt latviešu valodas pozīcijas ir atzinusi Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Tā ir loģika un eiropeiska politika, kas atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un Eiropas Savienības tiesībām. Lai demokrātiski pieņemtu lēmumus un sadarbotos, ir vajadzīga kopīga valoda. Visiem Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības, ir no valsts valodas statusa izrietošs pienākums zināt un lietot šo valodu. Savukārt valstij ir pienākums nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejama viena informācijas telpa, kurā notiek visas būtiskās diskusijas un kurai iespējams sekot līdzi valsts valodā.

Krievu valodas saglabāšana sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos pašreizējā formā strādātu pret saliedētas pilsoniskās sabiedrības mērķiem un nestiprinātu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Arī Nacionālās drošības koncepcijā, nemainot principiālo uzstādījumu, tomēr būtu nepieciešams precizējums. Latvijā ir apmēram 150 mazākumtautību.

Šobrīd 90% satura sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos līdzās latviešu valodai kā valsts valodai ir krievu valodā. Viena mazākumtautību valoda tiek priviliģēta tikai un vienīgi tāpēc, ka Latvija piecdesmit gadus bija okupēta un kolonizēta valsts. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu politikai ir jāatsakās no šī koloniālisma nospieduma. Par valsts un sabiedrības lietām mums visiem kopā jāspriež vienotā informācijas telpā latviešu valodā kā vienīgajā valsts valodā.

Adresēts:

Saeimas priekšsēdētājai Daigas Mieriņai

Ministru prezidentei Evikai Siliņai

Kultūras ministrei Agnesei Loginai

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājai Leilai Rasimai

Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētājam Jānim Vucānam

Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam Ainaram Latkovskim

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam Jānim Siksnim.