Šonedēļ pamatīgu jautrību izraisīja vēsts, ka Helsinkos dikti smird. Un, iespējams, smaka ir atceļojusi no Latvijas. Nav brīnums, ka vairums eiropiešu mūs aizvien pieskaita vecā kontinenta austrumu, ne ziemeļu daļai. Ziemeļeiropa ir sterilas pilsētas un balta IKEA virtuve, lielas algas un bezrūpīgas vecumdienas, bet Austrumeiropa ir pazemes tunelis, kas savieno ar kabatzagļiem un dzērājiem pilnu tirgus placi un cirku, kurā aizvien tiek pātagoti ziloņi un lācis minas ar vienriteni. Vismaz tāds iespaids joprojām ir gana daudziem. Un tas nekas, ka beigās izrādījās – smirdēja paši Helsinki.
Šis notikums atgādina pamatskolas gadus. Ja klasē kaut kas sāka smirdēt, sākās taktiska cīņa par to, kurš pirmais pajautās par smakas avotu. Nokavēt nevar, jo tad tu būsi viens no aizdomās turamajiem. Bet arī par ātru ikonisko "Eu, kurš nobezdējās?" nevar izsaukt. Ja tu to pateiksi, pirms smaku ir sajutuši citi, būs skaidrs – vainīgs ir pats trauksmes cēlējs. Tāpēc šī prasme būt pirmajam, bet nepārsteigties ir gandrīz vai pielīdzināma zemajam startam sprintā.Pirmais, kas pasteidzās ar "Kurš nopirdās?", šoreiz bija Helsinku ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Uzjautrinājās gan paši latvieši – sak, mums tik jaudīgs pirdiens, ka pat somi jūt! –, gan droši vien arī kaimiņvalstis. Nepagāja ne diena, kad tika ieslēgts veselais saprāts un kāds uzdeva jautājumu: "Paga, bet Helsinki taču ir 400 kilometru attālumā! Kā nākas, ka to smaku nejuta neviens cits?" Nu, kaut vai igauņi, kuru zemei arī šis puvušu olu un sēra mākonis no Ķemeriem it kā laidies pāri, lai mērķtiecīgi piebezdētu Helsinkus
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
