Sanita Jemberga: Nē, tviteri, tas nav (tikai) par tevi

Lasot vēstuli un atsauksmes, sev vaicāju, kad es beidzu smieties.

Smējos, kad pēc “Re:Baltica” mobilās redakcijas izveides Daugavpilī saņēmām Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) vēstuli, ka tas bijis pie mums ārkārtas pārbaudē (redakcijas ideja bija ieguvusi finansējumu atklātā mediju atbalsta konkursā). Iemesls – Nacionālo apvienību (NA) atbalstošo aktīvistu klaigāšana sociālajos tīklos, ka uz redakcijas nojumes izvietotais aicinājums runāt ar žurnālistiem ir gan latviski, gan krieviski (un nav SIF konkursa tēmtura).

Skaidroju gan SIF, gan sociālajos medijos, ka tad, ja žurnālisti grib uzzināt cilvēku viedokli, nevis mērķis ir demonstrēt attieksmi, viņi sarunājas valodā, kurā sarunbiedram vieglāk. Ka Daugavpilī lielākā iedzīvotāju daļa ikdienā runā krieviski. Ka uzraksts atbilst likuma prasībām. Galu galā, ja ir ārkārtas pārbaude, var taču pienākt un pateikt, ja kas ne tā.

Nepienāca.

Arvien smējos, kad pēc tam mani steidzami aicināja uz SIF padomes sēdi, kurā nav projektus vērtējošo ekspertu, toties ir politiķi. Dažiem, tostarp kultūras ministram Naurim Puntulim (NA), esot radušies jautājumi par projekta mērķi.

Labprāt atnāktu paskaidrot, ka no medija var prasīt atskaites par finanšu izlietojumu. Redakcionālā neatkarība, proti, ko un kā žurnālisti izvēlas darīt un par ko runāt, SIF konkursos nav atcelta.

Tā kā nebiju Latvijā, piedāvāju atnākt uz nākamo sēdi vai steidzamības gadījumā atbildēt rakstiski. Tas nevienam nebija vajadzīgs. Puntulim kā ministram tā bija pēdējā sēde.

Pasmējos, ka toreizējais Daugavpils NA nodaļas vadītājs, kurš “Re:Baltica” sociālajos tīklos lamā pēdējiem vārdiem, par uzrakstu bija iesniedzis sūdzību Latvijas Mediju ētikas padomei. Padome sūdzību noraidīja un atgādināja viņam par pieklājību.

Aicināju viņu nākt uz redakciju un pārstāvēt viedokli dokumentālajā filmā. Tam drosmes nepietika.

Noteikti smējos, kad “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers sociālajos tīklos sodījās, ka “Re:Baltica” “par valsts naudu” ir izveidojusi seriālu pret viņa partiju. Šlesers, kura iepriekšējie veidojumi par politiskās finansēšanas pārkāpumiem valstij ir parādā gandrīz miljonu! Par seriālu, kas netiek rādīts priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Brīvpieejā “Youtube” katrs var pārliecināties, ka nekā tāda tur nav. LPV piekrita, ka filmētāji seko viņu centieniem sarīkot revolūciju, tostarp sociālajos tīklos. Vienīgais, ko viņi nezināja, – filmē “Re:Baltica”, nevis studenti. Eksperimentu žurnālistikā izmanto, ja informāciju citādi iegūt nevar. Skaidrs, ka intervijās LPV nekad nestāstīs to, ko redzējāt darbībā. Tāpēc protests ir pret to, ka parādījām patiesību, nevis izkārtni.

Partijas figurē trijās no četrām “Šķelšanās” sērijām. Andreja Elksniņa atbalsts Daugavpils kremlinizācijai. NA un Alekseja Rosļikova (“Stabilitātei!”) politiski izdevīgā saspēle par Krievijas pensionāriem. “Vienotība” un Valdis Dombrovskis, kura valdības laikā sāka pirkt vilcienus, un Kaspars Briškens (“Progresīvie”), kura laikā pienāca un saplīsa, un vēl vismaz 20 gadus uz Daugavpili neies. Un LPV metodes sistemātiskai dezinformācijas sēšanai. Skanēs paradoksāli, bet LPV sērijai par naida kampaņu būvēšanu internetā izvēlējāmies, jo viņi to dara visprofesionālāk.

Kā pēc tā noskatīšanās var ņemt nopietni klaigāšanu, ka seriāls, kas fiksē Latvijas sabiedrības šķelšanos, ir par vienu opozīcijas partiju?

Starp citu, pieņemu pārmetumu, ka būtu gribējies vairāk par “Vienotības” atbildību, kura pieļāva gan sabiedrības rīdīšanu, gan arvien lielāku ekonomisko atpalicību no Baltijas kaimiņiem. Valdības vadītāja partija nosaka dienaskārtību – tātad par to atbild.

Vairs nesmējos, kad pirms “Re:Baltica” un Čehova teātra kopējās izrādes, kurā tiek izstāstīti ārpus seriāla palikuši personīgi žurnālistu stāsti, zvanīja teātra direktore. Uz izpārdoto izrādi Rīgā biļetes bija pieprasījis KNAB, lai pārliecinātos, ka tur neaģitē pret Šlesera partiju (par LPV izrādē ir viens teikums – tā agresiju internetā akceptē, jo vēršas arī pret viņiem).

Pavisam vairs nebija smieklīgi pēc nākamā zvana teātrim. Kultūras ministrijas (KM) ierēdnes gribot noskatīties izrādi pirms pirmizrādes. Jo ministrijai prasīs par saturu. Un viņas tikai uztraucas, vai nebūs kādu drošības incidentu.

Tobrīd sāku sev nopietni uzdot jautājumu, vai es vēl dzīvoju demokrātiskā valstī, kur ir gan mediju, gan mākslas brīvība.

Neilgi pēc tam Saeimas deputāts Vilis Krištopans (LPV) Saeimas debatēs par “Re:Baltica” seriālu (jā, nopietni) par manu kolēģi Ingu Spriņģi teica, ka “izskatās, ka [viņa] ir FSB aģente, varbūt pat dubultaģente”.

Parlamenta deputāts žurnālisti būtībā apvaino valsts nodevībā, piesedzoties aiz “izskatās”. Pierādījumi – nulle.

Vai mums kā žurnālistiem un jums kā sabiedrībai to vajadzētu akceptēt kā mūsu darba blaknes?

Pēc tam pienāca KNAB pieprasījums izskaidrot, kāpēc sērijai par naidu internetā izvēlēta LPV. Un policijas vēstule “Re:Baltica” valdes priekšsēdētājam ar prasību sniegt paskaidrojumu par maniem kā redaktores izteikumiem. Par tiem pēc kādas sūdzības bija ierosināta resoriskā pārbaude par manis iespējamu vēršanos pret Latvijas Republiku.

Vienā no sērijām, runājot par iemesliem, kāpēc uz Latvijas otro lielāko pilsētu kursē vecākais vilciens (un autobusu de facto nav), biju rūgti pajokojusi, ka arī jaunie vilcieni neies, jo kam gan Daugavpils tautas republikai vajag. Manuprāt, tā bija skaidri redzama ironija par to, kā Latvijas valdība vārdos ir par Latgales pietuvināšanu pārējai Latvijai, bet neko praktisku tā labā nedara. Noskatieties paši – pirmā pusotra minūte.

Vai tiešām inspektorei bez mūsu paskaidrojumiem netaptu skaidrs, ka iesniegums ir kārtējā interneta varoņu “kļauza” un manai it kā pretvalstiskajai darbībai nav nekādu pierādījumu? Valdes priekšsēdētājs policistei atgādināja, ka Latvijā redakcionālo neatkarību garantē likums, bet šāda policijas rīcība ir lieka resursu tērēšana un var atstāt sliktu ietekmi uz izteiksmes brīvību.

Vai jūs jau nogurāt lasīt?

Tas labi. Jo tad jūs saprotat, ko nozīmē uz to visu argumentēti atbildēt, paralēli mēģinot darīt savu darbu. Un vispār – par ko tas viss? Jo mēs izdarījām žurnālistu pienākumu – parādījām dažādus viedokļus? Atgādinājām, ka Latvijā dzīvo arī krievi un viņi ir cilvēki, nevis sociālajos tīklos lamājama kategorija? Ka karš mūs visus emocionāli plosa un uz dažiem jautājumiem – ja neskaita Latvijas kā demokrātiskas valsts un tās vērtību atzīšanu – nav iespējamas vienkāršas atbildes?

Žurnālistikā strādāju kopš 1995. gada. Redzot, kam “Re:Baltica” ir izgājusi cauri “Šķelšanās” dēļ, ar pārliecību varu teikt, ka esam pietuvojušies bīstamai robežai. Ja šādi turpināsies, žurnālisti diez vai vairs gribēs pētīt smagas lietas vai runāt par jautājumiem, kas daļai sabiedrības nepatīk. Kad jums vajadzēs palīdzību kādā sev svarīgā jautājumā, pie kā jūs vērsīsieties? Pie populāras personas “tiktokā”?

Autoritārisms neatnāk vienā dienā, bet demokrātija ar katru šādu kampaņu pret žurnālistiem mazliet nomirst.

Ko jūs varat darīt?

Ja esat valsts iestādes darbinieks, saņemiet drosmi un uz nepamatotiem iesniegumiem atbildiet pats un pēc būtības. Saprotiet, kādas ir vārda brīvības robežas un kāpēc demokrātijā tā ir nepieciešama. Jums nav jāprasa medijiem paskaidrojumi par lietām, kas ir publiski pieejamas vai pašsaprotamas. Tas aizņem laiku, ko mēs varam veltīt žurnālistikai.

Kad jūs kā lasītāji redzat, ka sociālajos tīklos politiski angažēti vai vienkārši pērkami ļaudis norej žurnālistikas darbu, kas jums šķiet cienījams, iebilstiet. Iestājieties par pieklājīgu sarunu par lietām, arī, ja mūsu viedokļi nesaskan. Es ticu, ka tas arvien ir iespējams un padarīs mūsu politisko sarunu telpu sakarīgāku.

Un paldies katram no jums, kas rakstīja vēstules, pienāca sporta zālē, veikalā un lidmašīnā, lai pateiktu paldies par “Šķelšanos”. Jūs bijāt liels atspaids šļurai, kas anonīmi vēlās pāri mums, un likāt vēlreiz atcerēties, kāpēc to darām.