Kad Latvijas Radio redakcionālā padome vērsās pie sabiedrības ar paziņojumu, ka valstī sašaurinās vārda brīvības robežas, žurnālisti sevi cenzē sociālajos tīklos saņemto uzbrukumu dēļ un aug spiediens atļaut tikai "pareizos" viedokļus, nevis to dažādību, tvitera reakcija bija paredzama. Sniegpārslas, ne žurnālisti! Būtu dzīvojuši 90. gados, tad gan būtu redzējuši! Ja nevar izturēt spiedienu, ko dara profesijā!?
Lasot vēstuli un atsauksmes, sev vaicāju, kad es beidzu smieties.
Smējos, kad pēc “Re:Baltica” mobilās redakcijas izveides Daugavpilī saņēmām Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) vēstuli, ka tas bijis pie mums ārkārtas pārbaudē (redakcijas ideja bija ieguvusi finansējumu atklātā mediju atbalsta konkursā). Iemesls – Nacionālo apvienību (NA) atbalstošo aktīvistu klaigāšana sociālajos tīklos, ka uz redakcijas nojumes izvietotais aicinājums runāt ar žurnālistiem ir gan latviski, gan krieviski (un nav SIF konkursa tēmtura).