Tālivaldis Kronbergs: 1990. gada 1. maijs Maskavā. Fotogrāfijas kā pierādījums

Par atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, visbiežāk tādiem, kuriem ir būtiska ietekme gan uz sabiedrību kopumā, gan indivīdu dzīvi, formulēt, atjaunot vai, ja vēlaties, restartēt atmiņas ir visai viegli. Patiešām, ja kāds tā īsti nespēj atminēties precīzu notikumu gaitu, var izlasīt rakstu, noskatīties dokumentālo filmu vai noklausīties mutisku vai ierakstītu atmiņu stāstu. Skaidrs, tās nebūs “pirmā svaiguma” atmiņas, un, skaidrs, tā gadās daudziem – kādu atmiņu kripatiņu “aizņemties” un padarīt par savu. Dažreiz tā top kopējie/kolektīvie priekšstati (atmiņas) un “bija tā un ne citādi” par lielākiem un mazākiem valsts, novada vai pagasta notikumiem. Bet ne tikai. Izmēģiniet ģimenes lokā “atmiņu aizņemšanās spēli” – tas darbojas, tas ir interesanti un parāda, cik ļoti esam saistīti un arī ietekmējami.

Nule minētais, protams, jāsaprot kontekstā ar mūsu atmiņas dabu, spējām un vājībām, mūsu zināšanām par atmiņu un mūsu pašu vajadzībām (vēlmi) kaut ko atminēties. Goda vārds, pat visprecīzākās vēsturiskās ainas atjaunošanas vārdā man nav ne mazākās vēlmes “restaurēt” visus notikumus no dzīves padomju okupācijas laikā (skatīt Dainas Bleieres rakstu “Padomju otrreizējā okupācija Latvijā” “Nacionālajā enciklopēdijā”). Un, zināt, perestroikas (skatīt Dainas Bleieres rakstu “Perestroika” “Nacionālajā enciklopēdijā”) un Trešās Atmodas gados, tātad PSRS fināla gados, es biju tikai tīnis. Tad ko lai saka tie, kas toreiz bija jau pāri pusmūžam? Var labi saprast viņu “vājo entuziasmu” atsaukties mudinājumiem dalīties ar atmiņām. Viena no labākajām pašsaglabāšanās “draudzenēm” ir izlikšanās. Pie tās ļoti pierod, tostarp pieminot tikai pozitīvos notikumus.

Esmu no tiem laikiem, kad daudzas (vismaz nozīmīgākās) skolas kā sargeņģeļi pavadīja personu vārdi, kas saistīti ar komunistisko partiju, padomju valsti un izdomātu vai tiešām notikušu varonību cīņā pret fašismu/nacismu. Lai arī tagad tas varētu šķist neticami, tomēr vēl 1989./1990. mācību gadā (tātad laikā, kad Trešo Atmodu nav iespējams nepamanīt, – skatīt Gunta Šmidchena rakstu “Dziesmotā revolūcija” “Nacionālajā enciklopēdijā”) uz mana 8. (9.) klases sekmju un nesekmju apliecinājuma ir rakstīts “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Leona Paegles Rīgas 1. vidusskolas [..] liecība”. Jā, slavena kā “matemātikas skola” tā bija tolaik, slavena tā ir arī tagad. Visdrīzāk, tagad tur mācās tiešām tikai labu sekmju dēļ. Tolaik, kad jāstartē bija man, proti, 1982. gadā, darbojās arī “rajona bērna” un “ieeļļošanas” principi. Tā teikt, saprotiet to, kā vēlaties. Un saprotiet arī to, ka pamatskolas gados es bieži skatījos uz Leona Paegles bareljefu pie klases sienas, bet par viņu mums tā arī neko nepastāstīja. Nepaguva.

1988., 1989. un 1990. gadā pelēko padomju ikdienu pakāpeniski arvien krāsaināku padarīja ne vien mutuļojošāka politiskā, kultūras un reliģiskā dzīve (starp citu, līdz 1990. gada 4. maijam oficiāli arvien saukta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku – skatīt Gunāra Kusiņa rakstu “1990. gada 4. maija deklarācija” “Nacionālajā enciklopēdijā”), bet arī plašākas iespējas kontaktēties ar “visu, kas nāk no Rietumiem”. Dzīves pavasaris mijās ar mācību mocībām, kurām nelielu garīgu atspaidu un cerību sniedza gaidāmais pamatskolas fināls. Un ne tikai tas.

Iespējams, tagad vairs nav iespējams noskaidrot iemeslu, kāpēc par pamatskolas mācību “noslēguma balvu” tika izvēlēts