Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
Par ko protestēja lauksaimnieki?
Apskatot lauksaimnieku izvirzītās prasības dažādās Eiropas valstīs, ir pilnīgi saprotams daudzu cilvēku apjukums un neizpratne – izvirzītās prasības ir kā raibs, kopā sašūts lupatu deķis, kurā kādas likumsakarības grūti saskatīt. Vācijas lauksaimnieki cīnās par akcīzes atlaidi dīzeļdegvielai, Nīderlandē zemnieki pieprasa atkāpes no nitrātu direktīvas, Spānijā lauksaimnieki nav mierā ar lētiem trešo valstu tomātiem, poļi iestājas pret Ukrainas graudu importu, savukārt Latvijā tiek runāts par PVN, ierobežojumiem, krievijas graudiem un birokrātiju. No šāda rakursa vērtējot, lauksaimnieku prasības tik tiešām varētu šķist bezsakarīgas, taču koordinētība protestu laika un veidu ziņā bija acīmredzama, kas lielai daļai apskatnieku lika sākt attīstīt dažādas teorijas par to, kas tad ir '’patiesais protestu kūdītājs’’, piesaucot gan krievijas vēlmi destabilizēt Eiropu, gan galēji labējo partiju centienus tikt pie varas dalībvalstīs. Jāsaka, ka, kaut arī abām iepriekšminētajām pusēm zemnieku protesti visticamāk neraisīja galvassāpes, primāri protestu iemesli rodami pašā Eiropā – neskaidrā un līdz galam neformulētā lauksaimniecības politikā, vājā tirdzniecības politikā un mākoņus stumjošā zaļajā politikā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!