Latvijas sabiedrībai un ekonomikas izaugsmei vajag skolotājus, jo bez viņiem neviena attīstības stratēģija un ilgtspējas mērķu sasniegšana nebūs iespējama. Skolotājs ir zināšanu eksportētājs no pirmskolas līdz augstskolai, gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Lai gan situācija pašlaik Latvijā ir sarežģīta un vienkārša un ātra risinājuma skolotāju trūkumam nav, ir vismaz trīs aktivitātes, ko īstenojot, varam reanimēt skolotāja profesijas prestižu un motivēt arvien vairāk jauniešus izvēlēties darbu skolā.
Lai gan teorētiski visi zinām, ka investīcijas skolotājos ir būtisks ieguldījums mūsu kā sabiedrības kopējā nākotnē, realitāte ir citādāka un daudz skaudrāka. Kamēr Ekonomikas ministrija virza un dažādos formātos tiek diskutēts par jaunu ekonomiskās attīstības stratēģiju, kas paredz līdz 2035.gadam dubultot Latvijas IKP, tikmēr Latvijas skolās jau tagad trūkst simtiem skolotāju. Tas nozīmē, ka tūkstošiem bērnu ir risks nesaņemt kvalitatīvu izglītību. Pašlaik jaunās paaudzes izglītošana turas uz pirmspensijas un pensijas vecuma skolotājiem, kuri, gribam to vai nē, bet tuvākajā piecgadē vai desmitgadē savas darba gaitas skolās beigs. OECD dati liecina, ka 57% Latvijas skolotāju ir vecāki par 50 gadiem.1 Ņemot vērā, ka šī mācību gada sākumā trūka vairāk nekā 1000 skolotāju2, jauno speciālistu trūkums šķiet vēl draudīgāka problēma.
Mēs, Latvijas Universitāte, kā Latvijas vadošā augstskola skolotāju sagatavošanā, redzam, ka interese par pedagoģijas studijām arvien samazinās. Tādēļ ir jāmeklē citi veidi, kā sekmēt jauno speciālistu nonākšanu skolā. Un viena no iespējām ir nozares profesionāļu piesaiste izglītības sistēmai, ko var panākt ar atvieglotiem nosacījumiem pedagoģijas izglītības iegūšanai tiem, kuriem jau ir augstākā izglītība kādā specialitātē. Tieši šādas sistēmas izveide bija viena no panākumu atslēgām tādās valstīs kā Malta un Kipra, kurās jauno skolotāju skaits pēdējo gadu laikā krietni pārsniedz pensijas un pirmspensijas vecumu.
Arī mūsu valstī kopš 2020. gada Latvijas Universitāte īsteno programmu "Mācībspēks", kuras ietvaros piedāvā cilvēkiem ar augstāko izglītību iespēju apgūt skolotāja profesiju divos gados. Prieks, ka to jau ir izmantojuši vairāki simti profesionāļu, taču ar to diemžēl ir par maz, lai nodrošinātu skolotāju skaitu nepieciešamajā līmenī. Mums ir ne tikai jāsniedz iespēja strādāt skolā, bet arī jāmotivē skolotājs tajā palikt, un to varam izdarīt, ja īstenojam vismaz trīs lietas.
Atalgojums – 25% virs vidējā
Valsts budžets nav neierobežots. Ir skaidrs, ka visas iedzīvotāju vajadzības ar valsts budžeta aktuālajām iespējām nevarēs apmierināt, un ir jānosaka prioritātes. Cienīga atalgojuma nodrošināšanai skolotājiem vajadzētu būt mūsu visu kopīgajai prioritātei, jo viņu pieejamība un darbs pēc tam neizbēgami ietekmē visas tautsaimniecības nozares un sabiedrības dzīves jomas. Ja bērnam nav profesionāla, motivēta un zinoša skolotāja, nav arī nepieciešamo zināšanu un iespēju jau tālāk mācīties par ārstu, ķīmiķi, ekonomistu vai filologu. Cilvēkiem, kuri rūpējas par jaunās paaudzes izglītošanu, atalgojumam ir jābūt vismaz par 25% augstākam nekā valstī vidējā alga. Ja Saeimas deputātu algas varam pielīdzināt vidējam atalgojumam valstī, kāpēc, lai šāds princips neattiektos arī uz skolotājiem? Piemēram, 2023. gadā valstī vidējā alga bija 1537 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, attiecīgi skolotājiem par vienu slodzi vajadzēja saņemt vismaz 1921 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Realitātē vidējais atalgojums skolotājiem ir pat zem vidējā valstī – pērn tie bija 1478 eiro pirms nodokļu nomaksas.3
Situāciju saviem spēkiem mēģina risināt turīgākās Latvijas pašvaldības, piedāvājot skolotājiem piemaksas pie algas, kā arī citus labumus. Tāpat man ir prieks, ka jauno skolotāju atbalstīšanā aktīvi iesaistās arī nozares uzņēmumi, piemēram, Latvijas zāļu ražotājs "Olainfarm" kopā ar "Centrālo laboratoriju" ik gadu pasniegs 10 stipendijas 3000 eiro apmērā jaunajiem ķīmijas un bioloģijas skolotājiem. Tas ir veids kā sistēmiski risināt jauno skolotāju ienākšanu skolā un viņu motivāciju tajā arī palikt. Taču skaidrs ir arī tas, ka atalgojums ir tikai daļa no risināmo jautājumu loka.
Standartizēti mācību materiāli
Aprīļa izskaņā man bija iespēja kā ekspertam piedalīties Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas organizētajā diskusijā par to, kā risināt skolotāju trūkuma jautājumu. Saskaņā ar asociācijas un pētījumu kompānijas "Norstat" veikto skolotāju aptauju, kā galvenais skolotāju demotivācijas iemels tika minēta lielā satura un metodikas mainība mācību programmās. To norādīja vairāk nekā puse jeb 51% aptaujāto, kas liecina – problēma tiešām ir sāpīga un steidzami risināma. Šāda situācija rada papildu slodzi un vēlmi iet prom no darba skolā. Lai gan mācību materiāliem ir jābūt atbilstošiem jaunākajām pasaules tendencēm, mācību programmas un prasības nevar mainīties tik bieži, ka tas kļūst par apgrūtinājumu un papildu slodzi. Tāpēc ir kritiski jāizvērtē, kā notiek jauno mācību materiālu izstrāde, kā skolotāji ar tiem tiek iepazīstināti un arī, cik liels ir birokrātiskais un administratīvais slogs, lai sagatavotu un aizpildītu visas nepieciešamās atskaites.
Augstais administratīvais slogs ir vēl viens no faktoriem, ko skolotāji aptaujā minējuši kā vienu no galvenajiem, kas viņiem ikdienā rada demotivācijas sajūtu. Lai to risinātu turklāt nevajag miljonus no valsts budžeta, bet spēju kritiski izvērtēt sistēmu, ieklausīties un plānot.
Lielāka sinerģija
Savukārt trešais veids, kas, manuprāt, veicinātu esošo skolotāju apmierinātību ar darbu un palīdzētu arī jaunajiem mācībspēkiem, ir nodrošināt profesionālu atbalstu mācību procesā. Skolotājs nevar zināt visu, tāpēc arī viņiem ir nepieciešams metodiskais atbalsts. Pagājušajā gadā Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs publicēja pētījumu "Kā izglītības sistēma var atbalstīt skolotāju, lai skolēni varētu apgūt 21. gadsimta prasībām atbilstošu izglītību?"4 Tajā ir secināts, ka mūsu valstī praktiski nav apmaksātu darba vietu cilvēkiem ar nozarei svarīgām dziļākām metodikas zināšanām (piemēram, ķīmijas vai matemātikas metodiķis), lai viņi varētu skolotājiem sniegt profesionālu atbalstu mācību priekšmetā. Pārfrāzējot – skolotājam nav kur un pie kā vērsties pēc atbalsta tieši priekšmeta mācīšanā.5 Līdz ar to skolotājs ir spiests tērēt papildu laiku, lai atrastu nepieciešamo informāciju un paļauties uz to, ka būs atradis to, kas patiesi būtu vajadzīgs skolēnam.
Skolotāju trūkuma un esošo motivācijas trūkums ir kompleksa problēma, kas prasa efektīvus risinājumus, jo bez šiem sabiedrībai tik būtiskajiem speciālistiem mums kā valstij diemžēl izaugsmes prognozes nav rožainas.
1 https://www.lizda.lv/wp-content/uploads/2023/09/isuma_par_izglitubu_2023.pdf
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/07.06.2023-deputats-batna-pec-skolu-aptaujas-secina-nakamaja-macibu-gada-truks-teju-1000-skolotaju.a511801/
3 https://www.izm.gov.lv/lv/jaunums/videjais-skolotaju-atalgojums-par-slodzi-sasniedz-1478-eiro-menesi
4https://www.siic.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/siic/LU_Izglitibas_Sistemas_Atbalsts_Skolotajiem.pdf
5 https://www.siic.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/siic/LU_Izglitibas_Sistemas_Atbalsts_Skolotajiem.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!