Latvijas sabiedrībai un ekonomikas izaugsmei vajag skolotājus, jo bez viņiem neviena attīstības stratēģija un ilgtspējas mērķu sasniegšana nebūs iespējama. Skolotājs ir zināšanu eksportētājs no pirmskolas līdz augstskolai, gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Lai gan situācija pašlaik Latvijā ir sarežģīta un vienkārša un ātra risinājuma skolotāju trūkumam nav, ir vismaz trīs aktivitātes, ko īstenojot, varam reanimēt skolotāja profesijas prestižu un motivēt arvien vairāk jauniešus izvēlēties darbu skolā.
Lai gan teorētiski visi zinām, ka investīcijas skolotājos ir būtisks ieguldījums mūsu kā sabiedrības kopējā nākotnē, realitāte ir citādāka un daudz skaudrāka. Kamēr Ekonomikas ministrija virza un dažādos formātos tiek diskutēts par jaunu ekonomiskās attīstības stratēģiju, kas paredz līdz 2035.gadam dubultot Latvijas IKP, tikmēr Latvijas skolās jau tagad trūkst simtiem skolotāju. Tas nozīmē, ka tūkstošiem bērnu ir risks nesaņemt kvalitatīvu izglītību. Pašlaik jaunās paaudzes izglītošana turas uz pirmspensijas un pensijas vecuma skolotājiem, kuri, gribam to vai nē, bet tuvākajā piecgadē vai desmitgadē savas darba gaitas skolās beigs. OECD dati liecina, ka 57% Latvijas skolotāju ir vecāki par 50 gadiem.1 Ņemot vērā, ka šī mācību gada sākumā trūka vairāk nekā 1000 skolotāju2, jauno speciālistu trūkums šķiet vēl draudīgāka problēma.
Mēs, Latvijas Universitāte, kā Latvijas vadošā augstskola skolotāju sagatavošanā, redzam, ka interese par pedagoģijas studijām arvien samazinās. Tādēļ ir jāmeklē citi veidi, kā sekmēt jauno speciālistu nonākšanu skolā. Un viena no iespējām ir nozares profesionāļu piesaiste izglītības sistēmai, ko var panākt ar atvieglotiem nosacījumiem pedagoģijas izglītības iegūšanai tiem, kuriem jau ir augstākā izglītība kādā specialitātē. Tieši šādas sistēmas izveide bija viena no panākumu atslēgām tādās valstīs kā Malta un Kipra, kurās jauno skolotāju skaits pēdējo gadu laikā krietni pārsniedz pensijas un pirmspensijas vecumu.