Andis Kudors: Krievijas diversanti Rietumos: senas tradīcijas

Šā gada februārī Lielbritānijā bāzētais Karaliskais apvienoto dienestu institūts (RUSI) nāca klajā ar detalizētu ziņojumu par Krievijas nekonvencionālās karadarbības radītajiem draudiem ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs. Šajā ziņojumā aprakstītais laika posms – no 2022. gada līdz 2024. gadam, un tā autori sniedz samērā detalizētu skaidrojumu par Krievijas diversiju un sabotāžas aktu mērķiem, to īstenošanā iesaistītajām Krievijas militārā izlūkdienesta GRU vienībām un to darbības veidiem.

Ziņojums dod ieskatu Krievijas specdienestu "rokasgrāmatā", kurā aprakstīts, kā tiek organizēti ietekmes pasākumi. Informācijas operācijas un aktīvie pasākumi tiek izmantoti, lai polarizētu sabiedrību, veidotu pamatu sabiedrības šķelšanai. Krievijas dienestu ambīcijas sniedzas līdz pat biznesa un politiskās elites kontrolei valstīs, kur tas ir iespējams. Savukārt sabotāžas akti un diversijas ir veids, kā ar provokāciju palīdzību palielināt psiholoģisko spiedienu sabiedrībā un eskalēt spriedzi tiktāl, ka konkrētajā valstī rodas sociālpolitiskā krīze. Krievijas rezultāti kopumā gan nav tie spīdošākie, taču ārpolitikas izpētē tiek pievērsta uzmanība ne tikai rezultātiem, bet arī nolūkiem.

2024. gada 21. martā NATO politisko lēmumu pieņemšanas struktūra – Ziemeļatlantijas padome – nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievija ir uzsākusi hibrīdaktivitāšu kampaņu vairākās alianses dalībvalstīs, tostarp Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Čehijā un Lielbritānijā. Kā šādas aktivitātes NATO identificēja sabotāžas aktus un vardarbīgus uzbrukumus, kiberuzbrukumus, dezinformācijas kampaņas sabiedroto valstu teritorijās. Vairākas NATO valstis paziņojušas, ka ir nobažījušās par Krievijas hibrīdo aktivitāšu kampaņu militārās alianses teritorijā. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs mediju platformā "X" publicēja vēstījumu, kurā norādīja, ka dažādas darbības, tostarp dezinformācija, sabotāža, vardarbības akti un kiberiejaukšanās, neatturēs NATO no atbalsta Ukrainai.

Norvēģijas Policijas drošības dienests pirms kāda laika ziņoja, ka Norvēģijas rietumu daļā darbojas Krievijas izlūki, kuri, iespējams, gatavo sabotāžas operācijas pret kritisko infrastruktūru. Šajā reģionā atrodas lielākā jūras spēku bāze Ziemeļeiropā – Hākonsverna, kā arī vairāki svarīgi naftas un gāzes infrastruktūras objekti un spēkstacijas. Norvēģijas drošībnieki ir norādījuši, ka Krievijas izlūkdienestu aktivitātes Norvēģijas teritorijā ir pastiprinājušās kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma 2022. gada februārī. Kopš 2022. gada Norvēģijas varas iestādes aizdomās par izlūkošanas darbībām izraidījušas vairāk nekā 15 Krievijas vēstniecības Norvēģijā darbinieku.

Atceros, ka pirms vairākiem gadiem, lasot izcilā vēsturnieka un sovetologa Ričarda Paipsa (Richard Pipes) grāmatu "A Concise History of the Russian Revolution", kārtējo reizi konstatēju, cik globāli spēja domāt Krievijas revolucionāri. Ļeņina laikā aicinājums "Visu zemju proletārieši, apvienojieties!" tika domāts nopietni. Staļins vēlāk sašaurināja ideju, bet tikai tāpēc, ka nebija jaudas iekarot visu. Labi, ka poļu pani spēja apstādināt krievus ceļā uz Vāciju, kur bija iecerēts turpināt to pašu destrukciju, kas jau bija pastrādāta Krievijā. Bail iedomāties, kāda būtu Eiropas vēsture, ja poļi nepaklupinātu sarkanarmiešus. Ļeņinieši spēja domāt globāli, un Krievijas dienesti 21. gadsimtā turpina boļševiku (lielinieku) tradīcijas. Apvērsumu mēģinājumi, ķīmisko ieroču izmantošana indivīdu nogalināšanai, terora akti ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa. Te grūti lietot vārdu "ārpolitika", jo mūsu acu priekšā postu izplata barbariska valsts, kuru pasaulē labi zināmais vēsturnieks un fašisma eksperts Timotijs Snaiders nosauca par fašistisku. Paši nemāk mierā dzīvot un arī citiem neļauj.

Jau kopš lielinieku varas pirmsākumiem padomju izlūkdienesti ir bijuši ļoti aktīvi diversiju veicēji un apvērsumu mēģinātāji. Padomju dienesti jau 1923. gadā organizēja sacelšanos Hamburgā Hristofora Salnina vadībā. PSRS dienesti 1924. gadā Igaunijā organizēta apvērsumu (kas neizdevās) Karla Trakmana vadībā ar nolūku gāzt valdību Tallinā. Tajā pašā gadā krievu dienesti vēlējās sašūpot visu Rumāniju. Vēl pirms četriem gadiem – 1920. gada 8. decembrī – norībēja sprādziens Rumānijas Senātā, ko sarīkoja padomju izlūkdienesta darbinieks Goldšteins. Teroraktā gāja bojā Rumānijas Senāta vadītājs, vairāki senatori un tieslietu ministrs. Lai arī daļa Krievijas diversantu mēģinājumu nenesa gaidītos augļus, Padomju Savienībā tika radīts teorētiskās literatūras kopums, kas joprojām ir Krievijas nekonvencionālā kara teorijas pamatā.

Attīstoties padomju nekonvencionālās karadarbības skolai, liels uzsvars tika likts uz divu pieeju kombināciju: 1) propaganda/dezinformācija savienojumā ar 2) izlūkošanu un vardarbīgu destabilizāciju. VDK ģenerālmajors Jurijs Drozdovs šo sintēzi nostiprināja Krievijas specdienestu darbā ar nosaukumu "Drozdova binoms". Tajā tika skaidrots, ka ir jākombinē izlūkdienesta nelegālo darbinieku (t.s. nelegāļi – izlūki bez diplomātiskā piesega) sadarbība ar operatīvo kaujas grupu. Drozdovs uzskatīja, ka jebkurš pretinieka objekts var tikt iekarots. Viss esot atkarīgs no izlūkošanas informācijas par objektu, spēku sagatavošanas līmeņa un kareivju kaujinieciskuma gara. Padomju metodes varas nomaiņā mērķa valstī ietver: elites kontroli, vervējot aģentus valsts politiskajā elitē; informācijas operāciju un diversijas izmantošanu, lai radītu politisko destabilizāciju; vardarbības eskalāciju, lai radītu krīzi, pateicoties kurai Krievijas sabiedrotie var pārņemt varu. Viens no ilustratīviem piemēriem ir operācija "Vētra-333" Afganistānā 1979. gadā, kad padomju specvienības nogalināja prezidentu Hafizullu Aminu, kura vietā stājās padomju ieliktenis Babraks Karmals. Starp citu, šajā operācijā esot piedalījies arī vēlāk bēdīgi slavenais Rīgas omonietis Česlavs Mļiņņiks.

Viena no GRU vienībām, kas ir atbildīga par šādām un līdzīgām operācijām, ir "161. īpašo uzdevumu speciālistu apmācības centrs", kas tika izveidots 1963. gadā un apmācīja gan cilvēku izlūkošanas, gan īpašo spēku personālu. Džeimsa Bonda filmas dažkārt vairāk līdzinās multiplikācijas filmām, nevis realitātei, jo retie specdienestu darbinieki spēj visu. Vairumā gadījumu valstu dienesti nodarbojas ar personāla šauru specializāciju. Tas nozīmē, ka cilvēku vervētāji tiek gatavoti atsevišķi, un šādu dienesta darbinieku kandidātu atlasē IQ ir svarīgs parametrs. Savukārt diversanti, kuriem var nākties nogalināt, ir fiziski stipri un īpaši sagatavoti psiholoģiski, lai spētu izpildīt specifiskas pavēles. Krievijas GRU aizbēgušais virsnieks Viktors Suvorovs (Vladimirs Rezuns) rakstīja, ka Aukstā kara laikā izlūka galvenais ierocis jau nebija pistole, bet pildspalva (tagad gan jau rakstītu, ka dators vai gudrā ierīce). Lūk, tad krievi ir mēģinājuši tomēr salikt divus vienā: i labi runāt māk, i šaut un lēkt ar izpletni. Tomēr, ja vērojam ""Solsberi" "Novičok" tūristu" Aleksandra Petrova un Ruslana Boširova interviju, viņu gadījumā nez vai varētu teikt, ka tas būtu izdevies...

GRU neizdevās arī īstenot apvērsumu Melnkalnē 2016. gadā, kura mērķis bija nepieļaut valsts pievienošanos NATO. Viena no metodēm, ko GRU izmantoja Balkānos, bija organizētās noziedzības pārstāvju iesaistīšana. Krievijai neizdevās arī destabilizēt Moldovu 2022. un 2023. gadā. Promaskaviskais politiķis, bijušais Moldovas prezidents Igors Dodons tika arestēts, oligarhs Ilans Šors uz brīdi paslēpās ārzemēs, un Kremļa plāni tika izjaukti. Šors gan vēl varētu nepadoties centienos ievilkt Moldovu "krievu pasaulē". Šā gada 20. oktobrī notiks valsts prezidenta vēlēšanas un referendums par iestāšanos ES. Gan jau Maskava gatavo kādu "hibrīdsveicienu" šim pasākumam. Baltieši ir aizgājuši, kamēr lācis gulēja, bet tagad tas nelaidīs (mēģinās nelaist) projām vairs nevienu. Turklāt Krievijai jau ir pieredze viena cita miljardiera izmantošanā Gruzijas savaldīšanai (lasi – paverdzināšanai!).

Kremlis izmanto brīvās pasaules stratēģisko nolaidību un cilvēku neapmierinātību ar Rietumiem gan Āfrikā, gan Tuvajos Austrumos. Krievija īsteno nekonvencionālu karadarbību (visdažādākās hibrīdkara metodes), lai stiprinātu savu redzējumu par daudzpolāru pasaules kārtību, kur Kremlis, radot haosu, pieprasa atļaut tam kontrolēt kaimiņvalstis. Krievija arvien izlēmīgāk darbojas arī Āfrikā, kur vāgnerieši gan "piesien dūšu" izšaudoties, gan risina zelta un citu resursu ieguves pārdales jautājumus, atbalstot kārtējo "demokrātisko tautas līderi", kurš nācis pie varas ar apvērsuma palīdzību. Kopumā var teikt, ka Maskava darbina visus asimetriskos un nekonvencionālos rīkus, kādus vien spēj, un kur vien spēj.

Kad 2007. gadā pētniekiem Vašingtonā skaidroju mūsu nostāju par Krievijas tautiešu politikas un Kremļa kontrolēto mediju darbības destruktīvo raksturu, daļa no viņiem runāja par Krieviju kā "declining power" – varu, kas noriet jeb samazinās, balstot savu vērtējumu pārsvarā uz Krievijas IKP, ekonomisko varēšanu un līdzīgiem rādītājiem. Tā bija stratēģiska kļūda kalkulācijā, jo nav tik svarīgi, vai un kā sabruks Krievija, bet gan – cik daudz nepatikšanu tā šajā procesā var radīt kaimiņvalstīm, Eiropai un pasaulei kopumā. Rietumiem ir strauji jāpārslēdzas uz Aukstā kara stratēģisku pretstāvi ar Krieviju reģionāli un globāli, jo agresors ir jāapstādina, viņš pats nestāsies.

Krievijas diversiju kontekstā ir jāizmanto visas priekšrocības, ko sniedz tehnoloģiju izmantošana izlūkošanā un pretizlūkošanā. Turklāt neatsverama Krievijas līdzsvarošanas metode ir NATO dienestu savstarpēja sadarbība. Pretizlūkošanas un izlūkošanas nozīme pēdējos gados ir strauji augusi un sasniegusi tādu pašu nozīmīgumu kā Aukstā kara laikā.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.

*Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds (EMIF), ko pārvalda "Calouste Gulbenkian Foundation".