1931. gada 17. martā "Iekšlietu ministrijas vēstnesis" apgalvoja: "Varbūt nekulturālās austrumu zemēs vēl vēlēšanu plakātiem ir kāda svarīga nozīme. Latvijas pilsētu iedzīvotāji arī bez aplipinātām namu sienām zinās, par ko jābalso." [1] Neesmu pārliecināts, ka tik glaimojošs vērtējums bija pamatots 4. Saeimas vēlēšanu – tāpat kā aizvadītās nedēļas nogalē notikušo Eiropas Parlamenta (EP) – kontekstā, tomēr šķiet, ka šoreiz tie, kas vispār balsoja, patiešām bija savu izvēli prātā jau izdarījuši, neietekmējoties no reklāmām un daudzajām diskusijām.
Manā skatījumā, bez "aplipinātām sienām" varēja iztikt arī Nacionālā apvienība (NA), jo arī NA gadījumā darbojas prognozējamības efekts. Te varētu iebilst, ka galu galā pa deputāta vietai ieguva vēl piecas politiskās grupas, tomēr, manuprāt, cilvēki, kuri balsoja par tām, nebalsoja par kādām oriģinālām idejām EP kontekstā. Balsoja vienkārši par partijām, kuras atbalsta. Ja pilsonis nacionālajā līmenī balso par, teiksim, "Apvienoto sarakstu", nekāds ļaunums, šī, pēc pilsoņa domām, neradīsies, ja kāds no AS būs arī EP. EP ir vēl viens "tusiņš", kurā it kā piestāv būt kādam pārstāvim no partijas, par kuru es balsoju. Pie mandāta netikušo "zaļzemnieku" gadījumā nepietiekošais balsu skaits varētu būt saistīts nevis ar partijas atbalstītāju masveida novēršanos no ZZS, bet ar to, ka šai elektorāta daļai EP neliekas piepūles vērts "tusiņš".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
