"Kas jūs tāda vispār esat?" plecīgais vīrs ar asi cirstiem vaibstiem kā Andreja Upīša piemineklim pārtrauca sievieti. Tonis nebija agresīvs, taču stingrs un diktēja respektu. Tā runā cilvēki, kas labi apzinās savu statusu sabiedrībā. "Vispār es esmu Ričarda skolas direktore." "Bet es neko nedarīju, tas bija Ivars!" puika paspēja iespraukties pa vidu. "Kuš, Ričard, tev viņai nekas nav jāskaidro. Pagaidi ārā, mēs ar direktori parunāsim kabinetā."
"Brrrruumm! Lido lidmašīna! Nu, necūkojies taču!" mazajam Ričardam ar karoti no zoda mutē tika iestumta notecējusī makaronu piena zupas tērcīte. Ričards acīmredzami vairs nebija izsalcis, par spīti visiem mātes labajiem nodomiem. "Nevajag taču dēlam mācīt muļķības. Lidmašīnas vairs nesaka "Brummm!". Nav vairs kukuruzņiku, tagad ir "Fšššššššš!"" Ainārs noteica, paraudzīdamies pāri avīzei. "Un būtu tā kā laiks sākt ēst normālas vīrieša brokastis. Olas, bekonu, biezpienu. Lai muskuļi attīstās." "Būtu labāk nolicis to savu avīzi un piedalījies dēla audzināšanā. Tu tāpat jau vakar zināji, kas tur būs rakstīts," sieviete vēsi attrauca, un Ainārs arī vairs neko neteica.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
