Manam dēlam Robertam 1. tipa diabētu konstatēja 2018. gadā, kad viņam bija vien seši gadi. Tolaik par šo slimību nezinājām pilnīgi neko, it īpaši, ka tā skar bērnus un nav izārstējama. Tagad zinām, ka ģimenēm, kuras saskaras ar šo diagnozi, ļoti svarīga ir atbalstoša vide. Iemācoties lūgt un pieņemt palīdzību no līdzcilvēkiem, kā arī apzinoties savas emocijas un bailes, diabēta uzraudzība kļūst nedaudz vieglāka.
Diagnoze skar visu ģimeni
Pirmo informāciju par diagnozi ieguvām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS), kur ikvienai ģimenei ir paredzētas apmācības par diabētu un tā aprūpi. Vienlaikus veicu izpēti pati un meklēju informāciju arī internetā, galvenokārt dažādās ārvalstu vietnēs, jo tolaik Latvijā šādas informācijas bija samērā maz. Pēc diagnozes uzstādīšanas diabēts ietekmēja pilnīgi visu ģimenes locekļu ikdienu – mēs dzīvojām nemitīgās bailēs par bērna veselību. Ņemot vērā, ka glikozes līmenis asinīs svārstās visu laiku, arī naktīs, viena no izteiktākajām pārmaiņām noteikti bija negulētas naktis. Par dzīvi to bija grūti nosaukt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!