VARAM ministre Inga Bērziņa: Vai esam atbildīgi dabas vērtību sargātāji?

Bet dabas resursi ir ierobežoti, un dabas daudzveidības saglabāšana nākamajām paaudzēm nebūs iespējama, ja nerīkosimies šodien. Iebrist margrietiņu pļavā, sagriezt baravikas egļu mežos, makšķerēt upju un jūras krastos, priecāties par saulrietiem vai sajust liepu smaržu – tas šķiet tik pašsaprotami. Bet, lai to piedzīvotu arī nākamās paaudzes, dabas resursu izmantošanai jābūt ilgtspējīgai un sabalansētai.

Aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana jeb Dabas skaitīšana parādīja, ka Latvijas daba joprojām ir bagātīga, ka dabas vērtības sastopamas ne tikai aizsargājamās teritorijās, kā tas ir lielākajā daļā Rietumeiropas valstu, bet visā Latvijas teritorijā. Taču dabas skaitīšana arī parādīja to, ka mūsu kā sabiedrības attieksme pret dabas vērtībām ir diezgan nevērīga un izteikti antropocentriska. Tas ir – mēs kā vērtīgu novērtējam tikai to, kas sniedz labumu cilvēkam, tikai to, kas ir saimnieciski izmantojams tagad. No otras puses, ja mums katram pajautātu, ar ko mēs Latvijā varam lepoties, tad viena no pirmajām atbildēm būtu – ar neskarto dabu. Tas nozīmē, ka daba Latvijas iedzīvotājiem ir vērtība arī tad, ja tā netiek tieši saimnieciski izmantota. Aicinu paturēt to prātā tad, kad lemjam par savas valsts ekonomisko attīstību – mēs varam salāgot gan saimnieciskās, gan dabas aizsardzības intereses un vajadzības, ja esam atvērti sadarbībai un ja atceramies, ka daba pastāvēs arī bez cilvēkiem, bet cilvēks bez dabas gan ne.

Atceramies to arī tad, kad valdībā skatīsim Dabas skaitīšanas informatīvo ziņojumu, kurā cita starpā paredzam jau no šodienas sargāt atklātos un kartētos biotopus. Atceramies to arī brīdī, kad būs jāpieņem lēmums par sikspārņa – Eiropas platauša īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikšanu Kokneses mežos (vienīgā šāda dzīves vieta šai sugai Latvijā) vai Saeimā būs jālemj par Natura 2000 teritorijas statusa piešķiršanu valdībā apstiprinātajiem septiņdesmit četriem liegumiem staignāju mežu biotopu aizsardzībai.

17. jūnijā Luksemburgā Eiropas Savienības Vides ministru padome pieņēma sabiedrības labklājībai izšķirošu lēmumu – vienu no būtiskākajiem, visām dalībvalstīm juridiski saistošu likumu dabas atjaunošanas jomā – Dabas atjaunošanas regulu. Tās pieņemšana bija viens no sarežģītākajiem procesiem Eiropas Savienībā (ES), kas pat izraisīja konstitucionālu krīzi Austrijā, un līdz balsojumam nebija zināms, vai regulas pieņemšanai būs nepieciešamais vairākums. Vēlos uzsvērt, ka Dabas atjaunošanas regulai ir likuma spēks, un tā liek mums rīkoties šodien.

Dabas atjaunošanas regula tiecas atjaunot to, kas ir sliktā stāvoklī un nepasliktināt to, kas labā stāvoklī, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu nacionālās īpatnības. Jaunpieņemtais likums ieliek "laikā un telpā" jau esošos sugu un biotopu aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumus un mērķus dabas direktīvās, tostarp dodot ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā izvirzītajiem mērķiem juridisku ietvaru un ieviešot arī jaunus pienākumus.

Kopumā mērķis ir līdz 2030. gadam atjaunot vismaz 20% ES sauszemes un jūras teritoriju (neatkarīgi no dabas aizsargājamo teritoriju apmēriem) un ļaut darīt dabai to, ko tā nodrošina mūsu labā bez maksas, piemēram, ūdens un gaisa attīrīšanu, kultūraugu apputeksnēšanu un pasargāšanu no plūdiem. Tāpat paredzēto pasākumu kopums ir fokusēts arī uz globālās sasilšanas ierobežošanu līdz 1,5°C. Tas kopumā veicinās Eiropas noturību un stratēģisko autonomiju, novēršot dabas katastrofas un samazinot pārtikas nodrošinājuma riskus.

Dabas un ekonomisko interešu sabalansēšana ir nepieciešama. Taču, meklējot līdzsvaru starp dabas aizsardzību un tautsaimniecības attīstības iespējām, jebkurš kompromiss faktiski tiek panākts uz dabas rēķina. Tāpat saprotams, ka būs nepieciešams publiskais finansējums un dažādi atbalsta mehānismi tautsaimniecības transformācijai. Regulā noteiktie mērķi un pasākumi attiecas uz ļoti plašu iesaistīto pušu loku un vairākām jomām – lauksaimniecību, klimata pārmaiņu novēršanu, pilsētplānošanu un vidi. Tā, piemēram, regula paredz palielināt apdzīvoto vietu zaļās zonas – gan rekreācijas telpas veidošanai, gan karstuma salu mazināšanai. Regula arī nosaka pienākumus upju brīva plūduma atjaunošanai atbilstoši Ūdens struktūrdirektīvas pienākumiem par hidroloģiskā režīma atjaunošanu, kā arī koku stādīšanu klimata pārmaiņu mazināšanai.

Nenoliedzami dabas aizsardzības regulējumi ietekmēs dažādas uzņēmējdarbības nozares, t.sk. lauksaimniecību. Taču organiskās augsnes jāatjauno, lai mazinātu siltumnīcas efekta gāzu emisijas un mazinātu klimata pārmaiņas. Ir iespējams atrast jaunus veidus un risinājumus, kādus augus un kultūras audzēt pārmitrinātās augsnēs un tos lietderīgi izmantot, piemēram, melnalksnis, miežabrālis, niedres, vilkvālītes u.c. Tādejādi hidroloģiskā režīma atjaunošana lauksaimnieciski izmantotos nosusinātos kūdrājos var radīt teritoriju īpašniekiem un apsaimniekotājiem dažādus ekonomiskos ieguvumus un papildu ienākumus.

Rezultatīva un sekmīga dabas atjaunošanas pasākumu īstenošana būs iespējama visām iesaistītajām pusēm aktīvi sadarbojoties. Dabas un tautsaimniecības interešu sabalansēšana ir nepieciešama un iespējama. Taisnīga kompensāciju sistēma, tāpat dažādu atbalsta mehānismu izstrāde un piemērošana būs darba kārtībā, saskaņojot jau izstrādātos un paredzamos tiesību aktus dabas aizsardzības jautājumos. Tas nebūs viegls uzdevums, taču mēs nevaram atļauties veidot tagadni uz nākamo paaudžu rēķina, tas būtu bezatbildīgi.

Mēs, cilvēki (homo sapiens), esam tikai viena no daudzām sugām, taču tieši mūsu rokās ir citu dzīvo būtņu izdzīvošanas iespējas. Jo lielāka ir dabas daudzveidība, jo bagātāki esam. Latvijā ir ko sargāt, un mūsu katra pienākums ir saglabāt to arī mūsu bērniem un bērnu bērniem.