Šlomo Ben-Ami: Slaktiņa anatomija

Pētot vardarbību starp kopienām, pastāv tendence pārāk uzsvērt etniskos un reliģiskos konfliktu cēloņus, ignorējot pamatā esošos sociālos un ekonomiskos faktorus. Lai panāktu izlīgumu un ilgtermiņa stabilitāti, būtiska ir niansēta pieeja, kas ņem vērā vēsturiskās atziņas, kā arī to ierobežojumus.

Līdz ar "Vēstures galu", šķiet, nāks genocīda, etniskās tīrīšanas un seismiska cilšu un identitātes politikas eksplozija. Šie mežonīgie spēki un sociālekonomiskā spriedze, kas tos bieži izraisa, jau ne reizi vien ir sagrāvuši valstis, impērijas un starptautisko politiku. Ko vēsture mums var iemācīt par šādu atavistisku brīžu novēršanu un atveseļošanos pēc tiem?Starpkopienu mierīga līdzāspastāvēšana gandrīz vienmēr ir bijusi centrālais faktors impēriju centienos panākt stabilitāti. Tieši Osmaņu impērijas sabrukums, nevis impērijas ziedu laikmeta meistarība, pavēra vārtus genocīda kampaņām, kas pavadīja modernās Turcijas rašanos pēc Pirmā pasaules kara, kura rezultātā bojā gāja gandrīz divi miljoni brūkošās impērijas kristiešu, asīriešu un grieķu.

Šie etniskās un reliģiskās tīrības meklējumi noveda, piemēram, pie vienas no mūsdienu laikmeta ļaunākajām katastrofām: turku nacionālisti īstenotās Osmaņu impērijas kosmopolītiskākās pilsētas Smirnas iznīcināšanas. Džilza Miltona "Zaudētā paradīze: Smirna 1922" piedāvā drūmu un spilgtu šī notikumu aprakstu, kura laikā tika nogalināti vairāk nekā 100 000 cilvēku, bet miljoniem citu palika bez pajumtes.

Taču, kā Oksfordas Universitātes vēsturnieks Eižens Rogans (Eugene Rogan) raksta savā lieliskajā jaunajā grāmatā "Damaskas notikumi: 1860. gada slaktiņš un vecās osmaņu pasaules iznīcināšana" (The Damascus Events: The 1860 Massacre and the Destruction of the Old Ottoman World), masu slepkavību cēloņi bieži vien ir sarežģītāki. Īpaši izteikta ir tendence pārāk uzsvērt etnisko un reliģisko spriedzi un nepamanīt pamatā esošos sociālos un ekonomiskos faktorus.